Kā sākās jūsu ceļš bērnu zobārstniecībā?

Medicīnas studijas pabeidzu 90. gadu beigās, un tajā laikā bija ļoti prestiži, ja pēc studijām piedāvāja palikt institūtā, kur mācījāmies. Mani pasauca katedras vadītāja un teica: “Zane, mēs gribētu tevi paturēt institūtā, bet…” Es jau domāju, kas sekos, kad viņa piebilda: “Mums ir vieta tikai bērnu nodaļā.” Es atbildēju: “Labi!” Tajā brīdī bērnu zobārstniecība nebija mana apzinātā izvēle, taču, ja būtu izvēlējusies vispārējo medicīnu, visticamāk, būtu aizgājusi pediatrijā. Tā es nonācu bērnu nodaļā. Vasarā lielākā daļa ārstu bija atvaļinājumā, un mēs ar kursabiedreni ļoti ātri ieguvām pieredzi. Mans pirmais pacients bija zīdainis ar mutes dobuma gļotādas iekaisumu. Man acīs bija pilnīgs izmisums, bet māsiņa soli pa solim parādīja, ko darīt. Pusstundas laikā es jau biju izdarījusi visu pareizi. Gadu vēlāk, ja nemaldos, pirmo reizi tika izveidota pēcdiploma apmācība bērnu zobārstniecībā. Bija iespēja pieteikties rezidentūrā, un es to izdarīju. Trīs gadi papildu apmācībā, un tā viss arī aizgāja.

Latvijā bērnu zobārsti ir ļoti pieprasīti. Kas jūsuprāt, padara šo jomu tik sarežģītu un vienlaikus tik īpašu?

No bērnu zobārsta ir atkarīgs ļoti daudz. Tieši šī ir pirmā pieredze ar zobārstu, un tā lielā mērā nosaka cilvēka turpmākās attiecības ar mutes veselību un zobārsta apmeklējumus visas dzīves garumā. Es noteikti nevēlos teikt, ka kolēģiem nebūtu darba, bet patiesībā ir tā – ja bērnu zobārsts, sadarbojoties ar vecākiem, visu izdara pareizi, citām specialitātēm būtu daudz mazāk darba. Nebūtu tik daudz kanālu ārstēšanas, implantācijas un citu sarežģītu procedūru.

Kas šajā darbā ir sarežģīts? Jāsāk ar to, ka mēs nestrādājam tikai viens pret vienu ar pacientu, – mēs bieži vien strādājam arī ar vecākiem. Mēs varam veikt savu darbu perfekti, bet, ja mājās netiks nodrošināta atbilstoša zobu kopšana un uzraudzība, rezultātu nebūs. Es to bieži salīdzinu ar treniņu programmu – treneris var parādīt vingrojumus, taču, ja jūs to nedarīsiet ikdienā, rezultātu nebūs. Turklāt, runājot par sarežģītību – ja pieaugušais nāk pie zobārsta ar konkrētu problēmu, viņš jau zina, ka tā ir jārisina. Bērnam bieži vien nav nekādu sūdzību – viņam nesāp, un viņš nesaprot, kāpēc ir nepieciešams ārstēt, piemēram, caurumu. Mums ir jāprot bērnu motivēt, lai viņš saprastu, ka tas ir viņa interesēs.

Kā jums tas izdodas – motivēt bērnu?

Jāsaka uzreiz, visus bērnus nomotivēt neizdodas. Tomēr, ja situācija nav steidzama, pirmo vizīti cenšos veidot kā iepazīšanās tikšanos. Protams, tas ir atkarīgs arī no bērna vecuma. Ja viņš ir vēl pavisam mazs, sākam ar vienkāršu zobu apskati, iespējams, tos arī nopulējam, un iepazīstamies ar zobārsta kabinetu un vidi. Sliktākais scenārijs ir tad, ja pirmā vizīte notiek, kad bērnam ir sāpošs zobs. Tādas procedūras var būt nepatīkamas, un diemžēl pirmā pieredze bieži vien paliek ar negatīvām atmiņām.

Un tad ir šīs bailes no zobārsta…

Tieši tā, bet ļoti bieži tās ir arī vecāku bailes, ko bērns pārņem. Atceros gadījumu ar četrus gadus vecu meitenīti, kuras mamma visu laiku atkārtoja, ka viņa ļoti baidās. Bet meitenīte smaidīga apsēdās krēslā un ļāva apskatīt zobus. Taču, kad es centos izskaidrot mammai, ko mēs darīsim, viņa pēkšņi izrauj bērnu no krēsla un saka: “Viņa ir ļoti pārbijusies!” Tas ir skaidrs piemērs tam, kādu informāciju mēs neapzināti nododam saviem bērniem. Mamma pati bija ļoti satraukta un ar savu uzvedību pārnesa bailes arī uz bērnu.

Arī tas, kā vecāki sagatavo bērnu zobārsta vizītei, ir ļoti svarīgi. Ja paredzēta tikai apskate, jāpasaka tieši tā – ka būs apskate. Nedrīkst solīt: “Tev neko nedarīs.” Ja bērnam sola, ka neko nedarīs, tomēr kaut ko dara, tas var sagraut viņa uzticēšanos.

Kad tiek pieņemts lēmums par zobu ārstēšanu narkozē?

Ideālā pasaulē mēs, zobārsti, vēlētos, lai bērniem zobi būtu veseli un tīri, lai tie nebūtu jāārstē. Tomēr realitātē ir situācijas, kad narkoze ir labākais risinājums. Tā tiek izmantota bērniem ar funkcionāliem vai mentāliem ierobežojumiem, kuri objektīvi nespēj sadarboties, kā arī ļoti maziem bērniem ar vairākiem bojātiem zobiem. Ja, piemēram, trīsgadniekam ir astoņi bojāti zobi ar lieliem caurumiem, ir skaidrs, ka drīz radīsies sāpes, un tad es vecākiem piedāvāju ārstēšanu vispārējā narkozē. Nav vērts bērnu mocīt ar katru zobu atsevišķi. Bieži vien viss apstājas jau pie anestēzijas – notirpusi lūpa var izraisīt paniku, bērns sāk raudāt, un darbu nevar pabeigt. Savukārt narkozē visu var izdarīt kvalitatīvi un droši, un arī ilgtermiņa prognoze tad ir labāka. Ja trīsgadniekam viss tiek salabots, viņš vēlāk tiek pārbaudīts ik pēc pusgada, un nākamos četrus, piecus, sešus gadus ar zobiem problēmu nav – protams, ja zobi mājās tiek kopti pareizi. Turklāt, izmantojot vispārējo narkozi, mēs ne tikai nodrošinām kvalitatīvu ārstēšanu, bet arī izvairāmies no psiholoģiskas traumas bērnam.

Pastāv arī stereotipi par narkozi. Vai ir vērts baidīties?

Ārstēšana narkozē nav mērķis, uz kuru mēs tiecamies, bet, ja problēma ir nopietna, tas bieži vien ir drošākais risinājums. Esmu priecīga, ka mūsu klīnika sadarbojas ar sertificētiem Bērnu slimnīcas anesteziologiem un reanimatologiem, kas ir ļoti svarīgi, lai nodrošinātu drošību visiem iesaistītajiem. Bērni ir atšķirīgi pacienti – viņi ir pozitīvā ziņā īpaši, taču arī atšķiras no pieaugušajiem. Bērnu slimnīcas ārsti ikdienā ārstē lielu skaitu mazo pacientu, viņiem ir milzīga pieredze tieši darbā ar bērniem. Tas garantē drošību gan bērnam, gan vecākiem, gan mums kā ārstiem.

Vai bērnu zobārstam nepieciešamas īpašas rakstura īpašības? Piemēram, kas raksturīgs tieši jums?

Es daudz smejos, un dzīvē daudz kas man šķiet jautrs. Bet darbs ar bērniem prasa elastību un radošumu. Mums ir savi paņēmieni, kā mazos iedrošināt. Izmantojam rotaļu elementus, dodam rokās kādu rotaļlietu, novēršam uzmanību, stāstām stāstus. Mērķis ir neradīt lieku stresu. Klīnikas vide arī ir svarīga. Un SIROWA ir ļoti mājīgi, mums ir arī sava rotaļu istaba. Bērniem nav jājūtas kā ļoti nopietnā, biedējošā vietā. Es vizītes laikā daudz jokoju – varbūt tas neiederas klasiskā “nopietnā ārsta” tēlā, bet bērniem tas patīk. Un tas palīdz.

Vai praksē gadās arī kuriozi?

Protams. Reiz piecgadīgs puika uz vizīti atnāca ar stikla kastīti, kurā bija simtkājis. Man ir ļoti bail no šādiem radījumiem, taču es saņēmos, neko neteicu un laboju zēnam zobus, bet viņš pa to laiku rokā turēja kasti ar savu mīluli. Un tajā brīdī varētu pajautāt, kuram tobrīd bija vairāk bail – man vai piecgadniekam… Puikam tagad ir jau desmit gadu, un viņš vairs nenāk pie manis ar dzīvnieciņu. Taču mājās viņam esot dažādi eksotiskie dzīvnieki – zēns grib kļūt par eksotisko dzīvnieku veterinārārstu. Ja kādreiz Latvijā viņš būs vienīgais šāds speciālists, es atcerēšos, ka viss sākās ar simtkāji zobārsta kabinetā.

Zinu, ka zobārstniecības klīnikā SIROWA ir pieejami visi nepieciešamie zobārstniecībai speciālisti.

Jā, mūsu klīnikā ir pārstāvētas visas zobārstniecības specialitātes. Piemēram, pie mums ir pieejami endodonti – tā ir viena no specialitātēm, ar ko bērnu zobārsti bieži strādā ciešā sadarbībā. Ir arī citas specialitātes – periodontologi, mutes, sejas un žokļu ķirurgi un citi –, līdz ar to varam nodrošināt plašu un kvalitatīvu pakalpojumu klāstu.

Piedāvājam arī ārstēšanu smieklu gāzē, īpaši lielākiem bērniem vai pusaudžiem ar paaugstinātu trauksmi. Tomēr maziem bērniem smieklu gāze bieži nav pietiekama – tad vai nu izdodas sarunāt, vai nepieciešama pilnā narkoze. Labāk vienu reizi veikt ārstēšanas procesu kvalitatīvi, nekā desmit reižu traumēt bērnu psiholoģiski. Turklāt mokās ne tikai bērns – arī vecākiem nav viegli skatīties un klausīties, kā bērns kliedz. Pat ja tas ir aiz bailēm, nevis sāpēm. Arī mums, mediķiem, tas nav patīkami.

Vai varat pastāstīt gadījumu, kad ārstēšana narkozē būtiski mainīja bērna un vecāku attieksmi pret zobārsta apmeklējumiem?

Pavisam nesen par to domāju. Pie manis nāk puika, kuram tagad ir apmēram septiņi astoņi gadi. Pirmo reizi uz SIROWAklīniku viņš atnāca pirms kādiem četriem gadiem. Caurumu bija daudz. Citā klīnikā bija mēģināts kaut ko ārstēt, bet nebija izdevies pabeigt. Mēs kopā ar tēti izlēmām ārstēt narkozē. Visu izdarījām. Pēc tam puika nāca uz regulārajām kontrolēm ar smaidu, bez bailēm. Tagad viņš ļauj darīt visu. Turklāt tas, kas tika izdarīts narkozē pirms četriem gadiem, joprojām turas – nekas nav nolūzis, nekas nav izkritis, nav komplikāciju. Un nav arī jaunu caurumu, jo vecāki rūpējas par zobu kopšanu mājās. Mamma vēl nesen teica: “Mēs nevaram noticēt, ka viss ir tik labi!” Tā pieredze pilnībā mainīja attieksmi.

Kā jūs raksturotu, kāda ir situācija ar bērnu zobu veselību Latvijā?

Es ļoti gribētu teikt, ka situācija kļūst arvien labāka, bet diemžēl tas nav tik vienkārši. Bija uzlabojums 2000. gadu sākumā, kad plašāk sāka lietot fluoru saturošas zobu pastas. Taču kopumā progress ir apstājies. Strādājot privātpraksē, var likties, ka situācija ir laba, taču ārpus Rīgas redzu, ka problēmas joprojām ir nopietnas. Skumjākais – kariess ir slimība, kuru var novērst. Un mans lielākais izaicinājums ir panākt, lai sabiedrība saprot – vecāki var ietekmēt bērna zobu veselību.

Kā vecāki var to ietekmēt?

Pirmkārt, svarīgi ir ierobežot cukura, saldināto dzērienu, uzkodu, našķu patēriņu. Otrkārt, pirmo vizīti pie zobārsta vajadzētu plānot līdz bērna pirmā dzīves gada beigām. Daudzi vecāki brīnās – bet viņam taču vēl nav zobu, ko tur darīt? Tieši tāpēc šī ir ļoti laba vizīte – mēs varam izskaidrot, kā rodas kariess, kādas ir agrīnās kļūdas un kā pareizi sākt zobu kopšanu.

Zobi ir jātīra jau no brīža, kad parādās pirmais zobiņš. Sākumā to var darīt ar speciālu silikona uzpirksteni vai mazu zobu birstīti. Fluoru saturošu zobu pastu var lietot jau no pirmā zoba, un nav jāgaida, kad bērns iemācīsies izspļaut.

Jūs esat viena no Latvijas Bērnu zobārstu asociācijas dibinātājām. Kāpēc ir svarīgi iesaistīties nozares attīstībā?

Tas ir stāsts par būšanu kopā ar līdzīgi domājošiem kolēģiem. Tas ir tāds komandas spēks. Dalīties pieredzē, apspriest sarežģītus gadījumus, sekot jaunākajām metodēm. Asociāciju dibinājām 2024. gada oktobrī. Pašlaik aktīvi darbojas 21 sertificēts bērnu zobārsts, 4 rezidenti, kuri apgūst bērnu zobārstniecības specialitāti un 5 asociētie biedri,t.i., vispārējie zobārsti, kuri ir ieinteresēti darbā ar bērniem. Organizējam konferences, strādājam pie medicīnas tehnoloģiju aktualizēšanas un citiem nozares jautājumiem.

Kāds būtu jūsu galvenais vēstījums vecākiem?

Man ir trīs svarīgi punkti. Pirmkārt, tīriet savus un bērnu zobus vismaz divas reizes dienā ar fluoru saturošu zobu pastu. Otrkārt, pievērsiet uzmanību cukura lietošanas daudzumam un biežumam. Treškārt, atrodiet savu zobārstu, ar kuru var izveidot uzticības pilnas attiecības ilgtermiņā.

www.sirowaclinic.com

Putns, kas ložņā pa stumbru