Sarunā Šamils godīgi stāsta par savu ceļu uz Erkila Puaro tēlu, par sadarbību ar Lauru Grozu, par Latvijas mežiem un par to, kā ģimene kļūst par patvēruma vietu pasaulē, kurā joprojām pietrūkst žēlsirdības un mīlestības.

Sāksim ar jūsu jauno, lielo izaicinājumu – Erkila Puaro lomu. Tas nav viegli, jo ikviens jau zina, kādam jābūt šim pasaulslavenajam detektīvam. Tēls ir kā neizdzēšama kultūras ikona. Kā jūs pieņēmāt šo piedāvājumu?

Laura man savlaicīgi pastāstīja par ieceri, taču tajā brīdī vēl nebiju izlasījis dramatizējumu. Protams, noskatījos vairākas filmas un skatījos arī Deividu Sušē – viņš ir ļoti dziļš, niansēts. 1974. gada filma man šķita nedaudz virspusēja, taču sapratu – izaicinājums ir ārkārtīgi nopietns. Pēc tā, kā tēlu ir izstrādājis Sušē, manuprāt, neviens cits nav tik pilnīgi ticis tam klāt – ne Austrumu ekspresī, ne citos stāstos. Puaro ir ļoti komplicēts personāžs: tik daudz informācijas, jautājumu, atbilžu, nopratināšanu, un nozīme ir pat vismazākajai detaļai. Taču tās zonas, kur var parādīt Puaro dzīvi, viņu kā cilvēku, ir ļoti šauras. Man tas kļuva par galveno problēmu. Sušē tēls bija iesēdies man galvā un negribēja mani atstāt mierā. Es centos atrast savas idejas, bet tik un tā nonācu zināmā slazdā…

Vai procesa noslēgumā jūs sevī atradāt savu Puaro?

Jā. Pēc pirmizrādes, atnākot mājās, pajautāju sievai: “Kā tev šķita?” Viņa deva pāris ieteikumu, bet vēlāk, dziļā naktī, sapratu – es esmu kļuvis citāds. Un tas man patika.

Kāds jūs esat pēc būtības – detektīvs, vērotājs?

Es visu laiku shēmoju. Man aktiera profesija ir kā matemātika – nemitīgi meklēju formulu, kas ļauj būt brīvākam un vienlaikus stingri stāvēt uz skatuves. Man tas ir svarīgi, jo izrāžu ir daudz un jāsaprot, ko un kāpēc dari. Man būtu traumējoši, ja kādā vakarā, 40. vai 50. reizi esot uz skatuves, es vienkārši “atstrādātu”. Tāpēc visus spēkus veltu radošajam procesam, saviem varoņiem. Dažreiz lomu vajag palaist vaļā, citreiz tā ir kā puzle, kur katrs sīkums jāieliek vietā. Daudz jālasa, jāmeklē materiāli, viss jāapvieno vienā kopainā.

Kā jūs izzināt pasauli, vienalga – dzīvei vai jaunai lomai? Kā jums vislabāk patīk to darīt?

Man ļoti svarīgi ir iespaidi. Es nevaru iedomāties savu dzīvi bez mākslas, īpaši vizuālās. Es varu tajā iegrimt – pētīt visus plānus, arī trešo, fonā esošo. Tur atrodu emociju, ko paturēt sev un izmantot. Fotogrāfijas ir citādas – tas ir apturēts vai režisēts mirklis, bet arī tur mākslinieks ir radījis savu pasauli, kurā katrs var atrast vietu interpretācijai. Man patīk visu pašam izdomāt un izveidot savu sistēmu. Teātra institūtā ar to bija problēmas: mums vajadzēja novērot dzīvniekus un veidot etīdes. Es gāju uz zooloģisko dārzu, vēroju… un tad izdomāju zivi, kas nekur nepaspēj laikā, jo tai ir mazas spuras. Viņa par to ļoti pārdzīvo. Parādīju etīdi. Pedagogi jautā: “Kas tā par zivi?” Es saku: “Tādas nav, es viņu izdomāju.” Viņi: “Tā nedrīkst.”
Bet man tā sistēma joprojām strādā – tiklīdz tēlu apzinu, izdomāju viņam mazās cilvēciskās detaļas, kodus, atpazīšanas zīmes. Es, protams, improvizēju, taču turos pie režisora dotajiem rāmjiem. Pārcensties nevajag – kolēģus arī var nokaitināt.
Kolēģi man ir ļoti svarīgi. Es vēl neesmu ticis līdz domai par monoizrādi – nav vēl tādas jaudas un iekšējās bagātības.
Reiz redzēju Juriju Jakovļevu monoizrādē – viņš gandrīz nepasacīja nevienu vārdu, bet suģestija bija tik spēcīga, ka acu nevarēju atraut. Tā ir harisma. Katarsi no mākslas procesa mēs sajūtam pat fiziski. Ja runāju par spēcīgiem nospiedumiem manī, tad mani dziļi skāruši Andrejs Tarkovskis un Larisa Šepitko – man tas ir tīrs kosmoss.
Un, protams, mana māsa Čulpana Hamatova. Es apbrīnoju visu, ko viņa dara uz skatuves. Viņa man ļoti ir palīdzējusi – profesijā un personības izaugsmē. Viņai ir neticama jauda.
Čulpana reiz noskatījās kādu izrādi un momentā izlēma kļūt par aktrisi. Es noskatījos viņas izrādi – un arī uzreiz izlēmu. Vecākiem vairs nebija, ko piebilst.

Kad runāju par teātri, kļūstu laimīgs kā bērns. Mani fascinē skatuve, aizskatuve, kulises, skatuves bedre – it kā pārietu citā dimensijā. Pat gaiss tur ir citāds – saspiests, pilns ar enerģijām, kā spoki pilīs. Teātris man ir kā maģiska kaste.

Aktieri bieži stāsta, ka, būdami slimi, tik un tā nonāk līdz teātrim un, uzkāpjot uz skatuves, slimība pazūd. Vai tas ir patiesi?

Tā ir. Skatuve iedod jaunu spēku. Teātris ir brīnišķīgs cilvēces izgudrojums. Es cenšos nesadarboties ar mākslīgo intelektu – gandrīz neko tam nejautāju. Šobrīd ir atbildes uz visu, cilvēkiem zūd vēlme pašiem pētīt, iedziļināties, saprast. Es labāk pats – zinu, ka ņemšos tik ilgi, kamēr sapratīšu.

Vēlos pajautāt par jūsu sadarbību ar Lauru Grozu. Kā tā attīstās?

Laura ir brīnišķīga. Darbs ar viņu ir kā svētki. Viņa aktierim sniedz brīvību – ne katrs režisors tā dara. Viņa ārēji ir mierīga, nosvērta, bet tas ir milzīga iekšējā darba rezultāts.
Viņa vienmēr izdomā interesantus virzienus un risinājumus. Uzrunā un uzklausa ikvienu, vienalga, vai tev būtu galvenā vai pavisam maza loma.
Man ļoti svarīgs ir režisora jautājums: “Kā tu domā, kā mēs to varam atrisināt?”
Laura rada vidi, kur teātris ir kā dzīves un radošuma svinēšana…

Vai esat Visumam pateicis, ko ļoti vēlaties nospēlēt?

Jā – karali Līru. Tas ir mans sapnis. Pītera Bruka Karalis Līrs man ir etalons. Šķiet, ka aktierim tas ir viens no lielākajiem izaicinājumiem.

Kāda ir jūsu Latvija? Kā jūs izjūtat šo zemi?

Es esmu jaunienācējs un Latvijai esmu ļoti pateicīgs, ka varu dzīvot šeit un strādāt savā profesijā. Es esmu laimīgs. Dzīvoju Jūrmalā – tā ir reizē pilsēta un daba. Man patīk garās pastaigas, mazās ieliņas, parki, mežs. Staigāju un loloju savas lomas, atkārtoju tekstus. Reiz sāku žestikulēt un runāt tekstu tik sparīgi, ka pāris ar sunīti pretējā ielas pusē brīdi uz mani tā dīvaini skatījās – domāja, ka man laikam vajadzīga palīdzība.

Man te ļoti iepaticies sēņot un ogot. Meži te ir tik sakopti. Un, jā, man pat ir parādītas “īstās sēņu vietas”, kas, kā saprotu, te ir lieli noslēpumi. Es kaltēju sēnes un vedu tās draugiem uz Valensiju.

Kāda shēma šobrīd der jūsu dzīvei? Kādu sistēmu jūs sev veidojat?

Man ļoti ir veicies – man ir sieva un jauka meitiņa Mia. Viņas ir mans patvērums pēc skatuves mākslas kaislībām. Katrs rīts ar viņām ir mans prieks. Mēs daudz staigājam, braucam, un tā man šobrīd ir dzīves jēga. Šie gadi ir bijuši grūti. Turpinās karš, un saproti, ka citiem ir simtreiz smagāk. Mans iekšējais orientieris ir ģimene. Un mans mērķis – viņas pasargāt. Lai dzīve būtu silta, mājīga, droša, cik tas šajā pasaulē iespējams.

Reiz Valensijā, muzejā, skatoties darbus par Bībeles tēmām, pēkšņi sapratu: man šajā pasaulē kā cilvēkam tik ļoti vajag mīlestību, rūpes, žēlsirdību, līdzpārdzīvošanu. Tie ir galvenie atslēgvārdi manai būšanai uz šīs zemes, manas vadugunis. Ir brīnišķīgi, ka mums ir emocijas – ka varam raudāt no laimes vai līdzpārdzīvojuma. Jo tas dziedē.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild Izdevniecība Rīgas Viļņi.

Maija gardumi - rabarberi un skābenes: kāpēc ir jāuzmanās, tos lietojot uzturā