Braucot uz Siguldu, piestāj Vangažos un piedalies konkursā par godu pilsētas 35. jubilejai
2026. gads ir Vangažu pilsētas 35. jubilejas gads un tādēļ pilsētas bibliotēka aicina gan lielus, gan mazus iedzīvotājus piedalīties aktivitātēs, kas notiek par godu šai jubilejai. Šī ir iespēja "piestāt" pilsētā, kurai vairums iztraucas cauri, braucot pa Vidzemes šoseju no Rīgas un Siguldu. Izrādās, ka šai pusē pirmie iedzīvotāji parādījās jau pirms mūsu ēras un Vangažu nosaukums cēlies no sena lībiešu vārda.
Vangažu bibliotēka visus aicina piedalīties jauno autoru konkursā "Vangaži - pilsēta mana" , kura laikā no 1. februāra līdz 30. jūnijam var uzdāvināt dzejoli vai prozas darbu savai pilsētai – Vangažiem. "Uzraksti dažas rindas par to, kas Tev ir Vangaži – par rītiem un vakariem, par klusumu un kustību, par atmiņām, kuras paliek, un sapņiem, kuri vēl tikai aug. Piedalīties aicināts ikviens, kam sirdij tuva Vangažu pilsēta – neatkarīgi no vecuma, pieredzes vai rakstīšanas stila. Nav svarīgi, vai raksti klasisku dzeju, dzejisku prozu vai ļauj vārdos brīvību eksperimentam. Svarīgi ir tikai tas, lai vārdi nāk no sirds," aicina konkursa rīkotāji.
Savukārt bērni vecumā no 5 līdz 12 gadiem aicināti piedalīties radošā akcijā no 1. februāra līdz 1. aprīlim: "Uzraksti sirsnīgu apsveikumu Vangažu pilsētai un papildini to ar krāsainiem, radošiem zīmējumiem. Tavs apsveikums kļūs par daļu no īpašas atmiņu grāmatas, kas tiks veltīta pilsētas jubilejai.
Mēs esam dažādi, bet vienoti, un ļoti mīlam savu pilsētu. Katrs apsveikums ir kā mazs, sirsnīgs stāsts par Vangažiem – par prieku, draudzību un kopību. Veido savu sveicienu pilsētai un ļauj tam skanēt mīlestībā! Tavs dzejolis, apsveikums un prozas darbs kļūs par daļu no Vangažu 35. dzimšanas dienas stāsta."
Radošos darbus iespējams iesniegt: * elektroniski, sūtot uz e-pasta adresi vangazi.biblioteka@ropazi.lv; * klātienē, nogādājot darbus Vangažu pilsētas bibliotēkā, Meža ielā 1 (iespējams ievietot arī pastkastītē vai bibliomātā).
Vangažu pilsētas vēsture: sens lībiešu ciems
Ropažu novada domes mājaslapā par Vangažu vēsturi rakstīts: "Vangaži ir jauna pilsēta, bet ar vēsturiski senu nosaukumu, uzcelta vietā, kur vēl nesen – līdz pat pagājušā gadsimta piecdesmito gadu vidum – zaļoja mežs, starp Vidzemes šoseju un Gauju 36 km no Rīgas. Tās nosaukums cēlies no lībiešu vārda „vang”, kas nozīmē „strauta pļava”. Jau pirmajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras šajā apkārtnē dzīvojuši Gaujas lībieši. Par to liecina arheoloģisko izrakumu ekspedīciju atradumi gan pie Vangažu kapsētas, gan pie Melķertu mājām, kur uzieti senkapi, kas šodien ir valsts nozīmes kultūrvēsturiski un aizsargājami objekti.
Visos laikos cilvēki centušies dzīvot tuvāk ceļiem (lielceļiem, dzelzceļam un upēm). Tieši tāpēc senā pagātnē Vangažu puses apdzīvotās vietas koncentrējās pie Gaujas upes un arī toreizējā līkloču lielceļa Rīga–Pēterburga, ko tautā sauca arī par Katrīnas ceļu, jo savulaik redzamākā persona, kas pa šo ceļu no Krievijas uz Eiropu devusies, ir cariene Katrīna Lielā. Daudzas vietas Latvijā dižojas ar šīs personas „caurbraukšanu”.
Attīstoties rūpniecībai un mehanizācijai 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā, ceļi tika taisnoti un būvēti pamatīgāk. Jauns izaicinājums un progresa sasniegums bija tilti un dzelzceļi. Tā veidojās pašreizējie novada ciemati: Inčukalns un Meža Miers, vēlāk Egļupe dzelzceļa tuvumā, Krustiņi, Gauja, Kļavas un Vangažu pilsēta, Griķi gan nedaudz agrāk pie jaunā lielceļa Rīga–Pleskava.
Tagadējā Vangažu pilsētas teritorija kādreiz atradusies Inčukalna pagasta sastāvā, bet vēl pirms tam tā bija Hincenbergas muižas daļa. Arī Hincenbergas nosaukums radies, pateicoties lībietim – Heningam Hincenam, kurš 1436. gadā ieguva muižiņu lēnī. Lībiešu Hincenu dzimta šeit valdīja vairāk nekā 300 gadus – līdz pat 1753. gadam. Interesants šī perioda fakts, kuru vērts pētīt nopietnāk: 1583. gadā Klauss Hince nopirka Ratnieku mājas pie Honinghauzenes (Medus) bijušās pusmuižas pie Vangažiem, kuras teritorija drīz vien tika pievienota Allažiem.
Vangažu vārds joprojām saglabājies Inčukalna pagasta teritorijā esošajiem Vangažu kapiem (vissenākā apbedījumu vieta Inčukalnā), kurā glabāja pat Sējas ļaudis, pārvedot tos pāri Gaujai. Pie kapiem pašreizējā laivu piestātnes un atpūtas vietā vēl joprojām labi saskatāmas ir senās pārceltuves atlieku pēdas. Tādas pāri upei tuvākajā apkārtnē ir bijušas vairākas, bet nozīmīgākā no tām – netālā Iļķenes pārceltuve pie Āņiem. Vērts zināt, ka tikai 1908. gadā Inčukalna pagasts tika atdalīts no Sējas pagasta un pēc Pirmā pasaules kara inčukalnieši savus tuviniekus sāka apbedīt jaunizveidotā ciemata kapsētā pie Inčukalna dzelzceļa stacijas.
Orientējoši rādiusā ap kapsētas teritoriju arī bija senie Vangaži ar sabiedriski un saimnieciski nozīmīgām celtnēm, kuru atrašanās vietu šeit daļēji noteica vecā lielceļa Rīga–Pēterburga klātesamība. Pie kapsētas bija Teņa kapela, vēlāk vienu kilometru tālāk atradās Vangažu baznīca, Vangažu draudzes skola, Vangažu baznīcas ceļa krogs, Medus muiža, ķieģeļu ceplis, vara un čuguna lietuves, papīra manufaktūra, nedaudz virzienā uz Ropažu pusi – Griķu krogs, māla ceplis un stikla manufaktūra.
1789. gadā pie lielceļa Rīga–Pēterburga par Rīgas tirgotāja, kas bija ieceļojis no Montrozas (Skotija), toreizējā Vangažu un Inčukalna muižas īpašnieka Džordža Rennija līdzekļiem tika uzcelta Svētā Jura Vangažu baznīca.
Brīvības cīņu laikā – 1919. gada jūnijā – baznīca tika nopostīta, tāpat arī Hincenbergas muiža. Tikai baznīcu atšķirībā no muižas apkārtnes uzņēmīgajiem saimniekiem izdevās atjaunot 1935. gadā. Pārbūves veica pēc Paula Kundziņa (1888–1938) projekta. Par draudzes ziedojumiem 1936. gadā baznīcas tornī tika uzstādīts zvans, kurš joprojām pilda savu funkciju, kas uz tā rakstīta, – „aicina un pavada”.
Četrdesmito gadu sākumā tika iegādātas jaunas ērģeles un Augusta Annusa altārglezna „Kristus svētī druvas”. 1949. gada septembra apsekošanā minēts, ka baznīca ir ļoti labi saglabājusies, tai jauns jumts, tikai izsistas dažas rūtis, pilnībā neskarta arī iekārta. Pēc kara draudze skaitliski saruka, to ietekmēja pastāvošās padomju varas represijas pret baznīcu, 1941. un 1949. gada izvešanas, kas īpaši skāra tieši baznīcas apkārtnes mājas. Saimniekiem zemes atņēma, un cilvēki izvēlējās dzīvesvietas tuvāk jaunajam dzelzceļam un lielceļam. 1954. gadā draudze no baznīcas atteicās, jo dievlūdzēju skaits saruka un padomju varas noteiktos nodokļus nebija iespējas samaksāt. Sākās dievnama izlaupīšana un demolēšana – izpostīts altāris un ērģeles, altārglezna pazudusi. Dievnamā tika ierīkota kolhoza „Ādaži” noliktava, vēlāk – stikla taras novietne un Mežaparka atrakciju inventāra noliktava. Līdz ar atmodu atdzima arī Vangažu luterāņu draudze. Pateicoties cilvēku labajai gribai, ziedojumiem, Inčukalna un Vangažu pašvaldību atbalstam, dievnams pamazām tika atjaunots. 1992. gada 6. jūnijā Vasarsvētku dievkalpojumā mācītājs Aivars Beimanis baznīcu no jauna iesvētīja. Vangažu baznīcai ir valsts nozīmes kultūras un arhitektūras pieminekļa statuss.
Arī Vangažu pilsētas tuvākais ciems – Griķi – lielceļa Rīga–Pleskava otrā pusē līdz pat dzelzceļam glabā savus vēsturiskus noslēpumus. Pirmā pasaules kara laikā – 1917. gada septembrī – uz lielceļa pie Griķukroga notika sīva kauja starp ķeizariskās Vācijas un cariskās Krievijas armiju karaspēkiem, pēc kuras tieši šeit savu uzvaru svinēja vācu armija ar parādi, uz kuru bija ieradies ķeizars Vilhelms II, bet kaujā kritušie vācu karavīri atdusas brāļu kapos pie Silu mājām. Turpat netālu jau Garkalnes novada teritorijā atrodas vēl kādi Pirmā pasaules kara vācu karavīru brāļu kapi smilšu kāpā, kuri diemžēl ir krietni cietuši no vandaļiem. Nozīmīga vieta apkārtnes un ceļinieku dzīvē bija Griķukrogam. Latvijas brīvvalsts laikā tas bija arī tautas nams un vēlāk tur rādīja pat kino. Laikā, kad jaunais Vangažu ciemats vēl tikai tapa, tieši Griķukrogs kalpoja kā Inčukalna ciempadomes administrācijas izbraukuma vieta. Pēc senāko iedzīvotāju teiktā, šī celtne tika nojaukta pirms kādas augstas PSRS amatpersonas viesošanās Latvijā, kuras laikā bija ieplānots brauciens uz Siguldu, un jau laika zobu skartā ēka diez vai ir gana laba jaunās padomju republikas liecība. Kā tautā saka: laba vieta tukša nepaliks. Griķu ciemā atkal ir krogs – „Brālis” – un pat izcila alusdarītava."
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. gadā Vangaži ieguva pilsētas statusu. 1994. gadā Vangažu tautas deputātu padomi pārdēvēja par Vangažu pilsētas domi. Vangažu pilsētas nesenā pastāvēšanas vēsture ir labi dokumentēta un aprakstīta 2007. gadā izdotajā grāmatā „Vangažu pilsēta”.
2009. gadā, kad notika iepriekšējā administratīvi teritoriālā reforma, tika apvienotas divas administratīvās teritorijas - Vangažu pilsēta un Inčukalna novads. Pēc reformas par novada administratīvo centru tika noteikts Inčukalns, Vangažu pilsētas dome tika pārstrukturizēta un izveidota Inčukalna novada Vangažu pilsētas pārvalde. 2021. gada 1. jūlijā Latvijas Republikā stājās spēkā jaunas administratīvais iedalījums, kura rezultātā tika izveidots Ropažu novads, kurā apvienoti Stopiņu novads, Ropažu novads, Garkalnes novads un Vangažu pilsēta.
