Indras Vilipsones kultūrpieturas nedēļai. Ko ieplānot no 12. janvāra līdz 18. janvārim?

Gada nogalē biju iekūņojusies mājās un atradu vienu ļoti skaistu mūzikas ierakstu, par kuru vēlos pastāstīt. Atminējos, ka Liepājas simfoniskais orķestris bija atsūtījis ziņu, ka decembrī vācu klasiskās mūzikas ierakstu kompānija "Hänssler Classic" klajā laidusi pianista Kaspara Uinska / Kasparas Uinskas / mūzikas albumu ar abiem poētiskā klaviermūzikas ģēnija Friderika Šopēna klavierkoncertiem, ko lietuviešu pianists ieskaņojis kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri (LSO) un diriģentu Atvaru Lakstīgalu. Šopēna koncerti klavierēm un orķestrim ir vieni no skaistākajiem romantisma laikmeta skaņdarbiem savā žanrā, tas orķestra vēstījumā, taču man šķiet, ka ne viens uz šīs pasaules to nenoliegs… Abi koncerti ierakstīti vienā koncertvakarā, tāpēc tas ir kā viens liels elpas vilciens un emociju plūsma, kurā sadarbojas lietuviešu pianists un mūsu LSO. Šim koncertam izveidota īpaša video versija, ko es atradu "Youtube" un labprātīgi un priekpilni uzturējos šai mūzikas pasaulē vairāk kā stundu...

Kā stāsta izpildītājs, Šopēna koncerti viņa repertuārā ir jau vairāk nekā divas desmitgades – viņš pie šiem darbiem pastāvīgi atgriezies, izpildot tos ar dažādiem orķestriem un diriģentiem. "Šis ir jaunā Šopēna darbs, kurā slēpjas brīvība, risks un spontanitāte. Es jutu, ka ir pienācis īstais brīdis, lai šos darbus iemūžinātu ierakstā. Man bija svarīgi, lai tie skanētu dzīvajā izpildījumā – vienā koncertā, vienā elpas vilcienā, ar visu mirkļa spriedzi un enerģiju," saka pianists.

Es labprāt padalos ar saiti uz "Youtube":

Vēl prātā viena vizuālās mākslas pasaules aktualitāte, kas man pašai arī kalendārā iezīmēta, jo mākslinieka Ojāra Ābola (1922–1983)  Izstāde “Cilvēka absurdie projekti uz Zemes”, kas no 2026. gada sākuma līdz pat 10. maijam norisināsies Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) galvenās ēkas Lielajā zālē un piedāvā daudzslāņainu skatījumu uz mākslinieku, kura radošā un politiskā biogrāfija atklāj spriedzi starp konformismu un nonkonformismu, starp padomju sistēmu un tieksmi pēc Rietumu modernisma. Muzejs ir veltījis ļoti plašu informatīvu materiālu mākslinieka daiļradei un izstādes koncepcijai un patiesībā man personīgi tas ļoti palīdzēja sagatavoties izstādes apmeklējumam, te būs:

Aizvadītā gada nogalē man bija prieks un gods tikties ar mūsu pasaulslaveno soprānu Marinu Rebeku, lai veidotu viņas portretinterviju žurnālam "Pastaiga", ko drīz jau atradīsit veikalu plauktos… Tik milzīga deva iedvesmas, enerģijas un jaudas sen mani netika sasniegusi! Gaidot Marinu Rebeku Opernamā divos marta datumos "Aīdas| lomā Džuzepes Verdi operā "Aīda", es varu apsveikt tikai tos, kam biļetes jau kabatā, bet galu galā mums priekšā viss šis gads kā arī ļoti daudzi koncerti un izrādes daudzviet pasaulē, tā ka plānojam laicīgi un dodamies baudīt. Ceļa vārdiem mazs fragments no topošās intervijas, kurā Marina stāsta par mums latviešiem, kas vienmēr esam klāt mūsējiem:

"Zini kā – mēs esam romantiķi. Klausītāji no Latvijas ļoti bieži pēc izrādēm atsūta puķes. Ārzemēs tas vairs nav tik ierasts – pirmkārt, nav kur nopirkt, otrkārt, tas ir dārgi. Bet mūsu cilvēki to dara, un tas ir ļoti skaisti. Man bija ļoti aizkustinošs brīdis "La Scalā" – pēc izrādes atnāca koris ar diriģenti Airu Birziņu un sāka dziedāt “Sveiks, lai dzīvo…”. Kādi trīsdesmit cilvēki. Visi itāļi, kas tajā brīdī bija blakus, uzreiz saprata – tie ir latvieši. Latvieši, kas sveicina ar dziedāšanu un puķēm. Tas mūs raksturo."

Nu lūk un nobeiguma vietā tad Marinas Rebekas koncertkalendārs: 

Lai skaista kultūrnedēļa, tiekamies!