Jā, Ziemassvētki ir jauki, bet kur ir palicis Dievs?

Daudzās ģimenēs ir tradīcija apmeklēt baznīcu, citās – klausīties ne tikai laicīgās, bet arī garīgās Ziemassvētku dziesmas. Ar vizuālo ainiņu kūtī un informāciju, kur tad nu tā dodas bērniņi senajā katoļu dziesmā, viss mūsu prātā ir kārtībā, taču jautājums, kas nereti pazib tieši ap Ziemassvētku laiku (ja gada nogales steigā tam izdodas atrast laiku), ir – kam tad īsti mēs ticam tieši tagad, informācijas pārbagātības un tehnoloģiju strauja uzplaukuma laikmetā?

Vismaz teorētiski kaut kam ticam

Statistika ir gaužām sausa un vienkārša – no 34 Eiropas Savienības dalībvalstīm 2018. gadā Latvija bija 23. vietā – par dziļi reliģioziem sevi atzina vidēji 15 procenti aptaujāto Latvijas iedzīvotāju. Desmitā daļa aptaujāto norādīja, ka reliģija ir ļoti būtiska viņu ikdienas sastāvdaļa, 16 procenti atbildēja, ka vismaz reizi mēnesī piedalās dievkalpojumā, 17 procenti lūdzas vismaz reizi dienā, bet 28 procenti tic Dievam ar nešaubīgu pārliecību.

Ja vēl par statistiku – Latvijā pavisam noteikti ir reliģiskā dažādība, lai arī kristietība, vismaz spriežot pēc Tieslietu ministrijas apkopotajiem datiem, ir izplatītākā. Visvairāk draudžu ir evaņģēliskajiem luterāņiem, seko Romas katoļi, pareizticīgie un baptisti. Tātad vismaz teorētiski kaut kam mēs ticam – visdrīzāk Dievam, kādu nu to piedāvā šīs vai arī pārējās konfesijas.

Cipargalvu dievi

Tomēr – un droši vien reti kurš apšaubīs tik banālu konstatējumu – jāatzīst, ka dzīvojam informāciju tehnoloģiju laikmetā. Jo īpaši pēc pandēmijas laika dators ir kļuvis par neatņemamu dzīves sastāvdaļu gan darbā, gan mācībās. Ir mainījušies iepirkšanās paradumi, arī brīvā laika pavadīšanas veidi. Kurš gan nepazīst sajūtu – ai, ko tur ies uz to kinoteātri, paskatīsimies televīziju vai Netflix! Nebūtu nekāds brīnums, ja izrādītos, ka pandēmijas laiks vēl jo vairāk mainījis arī mūsu reliģiskos – vai garīgās dzīves – paradumus. Taču šis jautājums, kā smejies, vēl ir pētnieku ziņā.

Taču arī tagad, kad pandēmijas ierobežojumi mūsu ikdienu vairs nemaina, no virtuālās pasaules neesam nekur tālu aizgājuši – ja skatiens nav nodurts glāstāmā tālruņa ekrānā, visdrīzāk blenžam labajā draugā datorā. Deg darbu nodošanas termiņi, uzmanību prasa ikdiena, nomāc raizes un rūpes par nākotni. Turklāt esam izvēlējušies dzīvot pasaulē, kur vai ik dienas nodarbojamies ar radīšanu – radām projektu pieteikumus, inovācijas, drošu darba vidi, omulīgas mājas un vēl, un vēl...

Iespējams, visbiežāk un visvairāk radām paši sevi. Liekam skaistas pašbildes instagramā un feisbukā, rakstām savu eksperta viedokli tviterī, pašprezentējamies tiktokā. Un nereti paši brīnāmies par spriedzi, kas rodas no nespējas atbilst konkrētai dzīves ilūzijai, kuru taču redzam citu cilvēku sociālo tīklu profilos. Vai par spriedzi, kuru rada nemitīga būšana tiešsaistē, jo atbildes uz saviem jautājumiem gan par darba, gan privātajām situācijām esam pieraduši saņemt dažu minūšu laikā.

Nenoliedzami, šī pasaule ir arī ļoti ērta, un ne jau tikai sociālo mediju dēļ. Par informācijas trūkumu sūdzēties nevaram – ja trāpās kas nezināms vai nesaprotams, allaž pa rokai ir Google, kuru taču paši vien esam iesaukuši par māti, it kā censtos radīt kādu dievietes kultu. Mātē Gūglē iespējams atrast vai pašu velnu ar visiem ragiem un asti (bet ne atbildi uz vaicājumu, kur Dievam ierādāma vieta informācijas tehnoloģiju laikmetā, – es pārbaudīju).

Šī situācija neizbēgami rada jautājumu, cik daudz laika tad esam – un vai vispār esam – gatavi veltīt savai garīgajai dzīvei un gara higiēnai. Pat neatkarīgi no tā, kam tieši ticam vai kā kopjam savu garīgo pasauli, aizvien paliek viens no teoloģijas pamatjautājumiem – kāpēc kaut kas ir, nevis nekā nav? Un šim varam pievienot paši savējos – kāpēc mums nepietiek ar to, kas ir? Kādu brīnumu sagaidām Ziemassvētkos? Kā iespējams, ka mums aizvien ir jautājumi, uz kuriem atbildes nezina pat Māte Gūgle?

Meklējumi garīguma tirgū

Nav nekāds brīnums, ka šajā laikmetā kā sēnes pēc lietus savairojas dažādi garīguma piedāvājumi, kas sakņojas senās tradīcijās vai veidojušies, mainoties senām tradīcijām. Netrūkst diemžēl arī visādu blēžu, kuri, izmantojot ne vairs cilvēku lētticību, bet gan laikmeta steigas diktēto aizņemtību un nepieciešamību pēc tūlītēja rezultāta un skaidras atbildes, vienkārši mēģina nopelnīt. Visdažādākajās dzīves situācijās, bet jo īpaši Ziemassvētku laikā, aizvien biežāk dzirdam jēdzienu garīgums, pievērsties savam garīgumam, nedzīvot bez garīguma un tamlīdzīgi, un arī es šajā rakstā atkal jautāju par garīgumu. Ko tad īsti apzīmējam ar šo jēdzienu?

Pavisam vienkāršiem vārdiem – garīgums ir pasaules skatījums un dzīvesveids, kas balstīts uzskatā, ka dzīvē ir kaut kas vairāk par to, kas uztverams ar maņām, visumā – kaut kas vairāk nekā tikai mehānika bez nolūka, cilvēka smadzenēs – kaut kas vairāk par nervu impulsiem, bet eksistencē – kaut kas vairāk par ķermeni un tā vajadzībām. Garīgums nereti ietver arī ticību augstākai intelekta vai apziņas formai, kas valda pār visumu, tāpat ietver ticību pēcnāves dzīvei. Garīgums apmierina cilvēka slāpes pēc jēgas, miera, mistērijas un patiesības. 

Spriežot pēc šādas vienkāršotas definīcijas, garīgumu mierīgu sirdi varam apzīmēt arī vienkārši kā kaut kas vairāk. Arī tas, protams, nav nekas jauns – jau 20. gadsimta sākumā kāds reliģijas teorētiķis ar šo vārdu salikumu (more – angļu val.) apzīmēja dievišķo vai, vēl precīzāk, tīro pieredzi, kura nav ne garīga, ne fiziska, bet ir nepārtrauktā dzīves plūsma, kas rada materiālu vēlākajai refleksijai un tās kategorijām. Ja brīvi un spekulatīvi rīkojamies ar šādiem apzīmējumiem, tad, protams, varam pieņemt, ka garīgums ir tīrā pieredze, kurā sastopam varbūt dievišķo, bet varbūt arī paši sevi, nobīdot sāņus jebkādu garīguma un reliģiozitātes saistību (un pie reizes jautājumu – vai patiešām garīgums bez reliģijas ir iespējams?).

Lai kā arī būtu, garīguma formas mūsdienu pasaulē ir visdažādākās, un daļa no tām ir aizgūtas no gadu tūkstošiem pazīstamām reliģijām (budisms, hinduisms, kristietība, vaišnavisms utt.). Ne visas ir obligāti saistītas ar kādu reliģiozitātes izpausmi – garīgums var būt arī pašcentrēts, proti, uz cilvēka izaugsmi orientēts un bez ārēja objekta vai reliģiozitātes piejaukuma. Tas var robežoties ar ezoteriku vai psiholoģiju un ietvert cilvēka pašiedvesmošanos.

Ja par reliģiju tirgu var pasmaidīt, ka tas ir gana plašs, lai ikviens Zemes iedzīvotājs spētu atrast sev piemērotāko variantu, tad garīguma tirgū sev iespēju var atrast arī tie, kuriem ar reliģiju krāmēties negribas. Protams, visbiežāk garīgums saistās ar Austrumu reliģiju praksēm, taču tieši tāpēc – jo Ziemassvētku laiks! – ir svarīgi atcerēties, ka garīgums pastāv arī kristīgajā praksē.

Nav bijis laikmeta, kur pietiek tikai ar to, kas ir bijis līdz šim

Kristīgā garīguma izpētei pievērsies Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes vadošais pētnieks pēcdoktorants Linards Rozentāls. Garīgumu viņš raksturo kā dziļumu cilvēkā, apziņu, ka cilvēks atrodas lielākā musturā, kuru nav pat izvēlējies. Atšķirībā no tiem, kuri izmanto garīguma jēdzienu, lai piedāvātu ātras un vieglas, visiem vienādas atbildes, Rozentāls uzsver – garīgums ir dinamisks, tas ir darbības vārds, nevis lietvārds.

Tas nozīmē, ka garīgums nav reliģijas sinkrētisma tirgū ērti pērkama vai pārdodama prece, bet tieši tas, ko sevī ietver šā vārda sakne. No kristīgā viedokļa, cilvēkam rodoties, Dievs iedveš viņā elpu, garu, kas ir pašā sākumā, un tieši tāpēc arī cilvēks piedzimst kā būtne, kas ir vērsta uz garīgumu. Linards Rozentāls norāda – arī kristīgās konfesijas lieliski sadarbojas un saskaņojas savā starpā, jo, piemēram, daudzas garīgās prakses tām ir visai līdzīgas. Protams, vēsturiski var atrast specifiskas katoļu vai protestantu prakses, vai klasiskas ticības formas, bet tagad tām var jau būt beidzies lietošanas termiņš. Tas, kas derēja pirms simt gadiem, vairs neder šodien, jo mainījušies ir paši cilvēki, mainījies ir laikmets, un līdz ar to mainās arī teoloģija.

Linards Rozentāls uzskata, ka teoloģija vienmēr ir mainījusies, tāpēc ka nav bijis laikmeta, kur pietiek tikai ar to, kas ir bijis līdz šim. Teoloģija veidojas no domāšanas un uztveres veida, kas konkrētā laikposmā vai laikmetā ir uz galda, un gan baznīca, gan teoloģija ik pa pieciem sešiem gadsimtiem iziet cauri transformatīvajiem procesiem.

Tā tam ir jābūt kaut vai tālab, ka ar daudziem teoloģiskajiem jēdzieniem gadsimtu gaitā cilvēki ir sapratuši dažādas lietas. Ir svarīgi ik pa laikam atgriezties un saprast, ko tad īsti viens vai cits jēdziens nozīmē. Kā piemēru Rozentāls min pestīšanu, kas mūsdienās jaunam kristietim var būt pilnīgi nesaprotams jēdziens, un kā teoloģijas, tā baznīcas uzdevums ir padarīt to saprotamu – nevis mainot jēdziena būtību, bet saprotot stāstu, kā tad tas ir, ka Jēzus ir cilvēka pestītājs. Tomēr tas nekādā veidā nenozīmē kristietības būtības vai kristīgā garīguma apšaubīšanu – gluži otrādi. Lai izskaidrotu dažādu baznīcas teoloģijas ieskatu maiņu gadsimtu gaitā, Linards Rozentāls min koka gadskārtu analoģiju, proti, kokā labi redzama gan pirmā, gan divdesmit pirmā gadskārta, taču koks ir un paliek viens.

Rakstītās kamanās ar preču kalnu

Protams, dažādi garīguma veidi ir viena no alternatīvām, kā vismaz uz ierobežotu laiku atgūties no cipargalvu laikmeta un atcerēties, ka cilvēks, iespējams, ir kaut kas vairāk nekā tikai viņa ķermenis telpā. Tomēr, kā jau tas ir dažādās situācijās, kas skar virtuālo telpu un vidi, kurā pavadām milzīgi lielu daļu sava laika, arī garīguma veidi sevī slēpj slazdus. Virtuālajā telpā mūs uzrunā ne vien godprātīgi garīguma praktizētāji vai meistari, bet arī raksta sākumā minētie blēži.

Nesākšu moralizēt par labāku vai sliktāku garīgumu, jo cieti uzskatu, ka cilvēkam dota brīvā griba, ko iesākt ar savu dzīvi, tikai atgādināšu, ka ir mūsdienu kristieši, kuri gada svarīgākajā gavēnī – tajā, kas ievada Lieldienas, – izvēlas gavēt, nevis atsakoties no kāda ēdiena (tradicionāli tā allaž bijusi gaļa), bet gan, piemēram, atturoties no sociālajiem tīkliem vai liekas tālruņa lietošanas.  

Varbūt šāds gavēņa paveids izrādās itin noderīgs arī gada nogalē, pirms Ziemassvētkiem, kas pasaulē, kurā dzīvojam, ir paradoksu pilns. Skaļas reklāmas radio un televīzijā mūs aicina baudīt Ziemassvētku mieru, e-pastā vai ik dienu saņemam izcilus dāvanu piedāvājumus, kas aicināt aicina patērēt, patērēt un patērēt, it kā Ziemassvētki rakstītām kamanām grasītos neierasties gadījumā, ja nebūsim pietiekami tiem iztērējušies.

Cipargalvu laikmets ir sekmējis patēriņu paša patēriņa pēc. Tāpēc, ka citādi dzīvot neesam iemācījušies vai neesam izvēlējušies, un Ziemassvētku brīnums tad arī izpaužas kā piepešs vakars, kurā var atvilkt elpu no telefona, televīzijas, interneta, radio un citām grabažām, kas pārsātina mūsu ikdienu.

Jau pirms daudziem gadiem kāds vācu filozofs teicis, ka neviens dievs vairs acīm redzami nepulcina cilvēkus un lietas ap sevi un no šāda sapulcinājuma nelemj ne pasaules vēsturi, ne cilvēka uzturēšanos tajā. Šo laiku viņš dēvējis arī par pasaules nakti, kurā Dieva trūkumu vairs nevaram pamanīt kā trūkumu. Paši sev varam uzdot jautājumu – vai kāds dievs pulcina ap sevi cilvēkus tagad?

Jā, Ziemassvētki ir jauki, bet kur ir Dievs?

Protams, viņa teiktajam bija pavisam cits konteksts, un pirmssziemassvētku raksts nav īstā vieta disputam par filozofijas vēsturi, tomēr šķiet vietā dalīties redzējumā, ka dzīvojam trūcīgā un tukšā laikā tieši tāpēc, ka tas ir pārsātināts. Šis ir paradoksu laiks – mēs zinām, kur atrast informāciju, un vienlaikus esam nemitīgā informācijas badā, taču vienlaikus arī tās pārsātinājumā, jo ar visdažādākā rakstura informāciju kā ar ūdens šaltīm tiekam apšļākti vai ik dienas.

Mierīgi varam pašausmināties paši par savām garīgajām praksēm televīzijas raidījumos, tiešsaistē parunāt ar Dievu (ichat with God pirms desmit gadiem vai dumb.com/god kaut rīt), zināt – un arī paust – vienīgo pareizo viedokli, taču kāds ir sausais atlikums? Kur šajā pārsātinājumā, pašspoguļojoties sociālajos medijos, atradīsim vietu Dievam vai vismaz Viņa trūkumam? 

Meklējot atbildi uz šo jautājumu, vērsos pie Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes profesora, Jelgavas Sv. Vienības draudzes un Salgales draudzes mācītāja Ralfa Kokina, uzdodot viņam pavisam vienkāršu jautājumu: “Kur šajā informācijas tehnoloģiju un viltus praviešu laikmetā ir vieta Dievam? Vai vispār šis ir leģitīms jautājums?”

Lūk, viņa atbilde! “Jā, šodien visu veidu informācijas patiešām ir par daudz, arī reliģiskās, turklāt tā mēdz būt vēl kaitinošāka nekā Ziemsvētku melodijas lielveikalos jau kopš Mirušo piemiņas dienas. Nav nekā traģikomiskāka par saskrūvētu pareizību un svētulību, pamācot citus. Ir pat tāda sajūta, ka nevienam vairs neko nevajag, jo visa jau tāpat par daudz. Visapkārt skan, grab un žilbina, jau esam noguruši no tā visa, un veidojas kaut kāda dabiska imunitāte.

Tajā pašā laikā es zinu, ka arī šodien nekas nav mainījies Dieva klātbūtnē. Viņš ir tepat, mums vienmēr blakus, lai arī kas notiktu, arī neatkarīgi no tā, kā jūtamies. Viņš ir tepat blakus arī tad, ja savā garīgajā dzīvē neko tādu nejūtam vai arī mums neiet labi. Jaunā Derība mums vēsta, ka Jēzū Kristū Viņš ir ienācis šajā pasaulē un ir pie mums Svētajā Garā. Ko tas nozīmē vienkāršākiem vārdiem?

Viņš vēl joprojām ir tur, kur ir patiesa labestība, mīlestība, cilvēcība, draudzība. Kur cilvēki sastopas un viens pret otru ir atklāti un labvēlīgi, kur cits citam draudzībā pasniedz roku, nevis apzīmogo, tiesā, kritizē, meklē vainīgos. Mīlestība nav vārdi, tās nav jūtas, tā nav pat tradīcija vai vērtības. Mīlestība ir darbība. Dievs atklājas tad, kad uzdrīkstamies līdzcilvēku mīlēt darbībā. Mīlestība ir līdz bezjēgai novalkāts vārds, labāk būtu teikt – draudzība, labvēlība. Parādi, izrādi to! Samīļo, iedrošini kādu, pasaki ko labu! Tas mūsdienās būtu tuvāk šā vārda patiesajai nozīmei. Cilvēkus uzrunā rīcība, attieksme, nevis vārdi, dogmas vai morāle.”

Reflektējot par mūsu laikmetu, profesors un mācītājs Ralfs Kokins dalās ar Ziemassvētku vēlējumu: “Visi meklē kaut kādu Ziemassvētku sajūtu. Teksti runā par Dieva godu, par mieru, prieku pie cilvēkiem. Mums tas šķiet tik nesaderīgi ar realitāti, mūsu attieksmes (stresa, iepirkšanās drudža, visu pasākumu, uzstādījumu) dēļ mīlestība, miers, prieks kļūst par kaut kādu neiespējamo misiju. Parasti jau ir tikai viens prieks – kad svētki beidzot garām, izdzīvoti.

Mums vajadzētu apstāties, nomierināties, piebremzēt savu ņemšanos un piedzīvot beidzot to, kas mums tiek vienkārši uzdāvināts bez visas hiperaktīvās skriešanas un trakuma. Un tās ir lielākās, skaistākās lietas mūsu īsajā, tik trauslajā dzīvē. Mēs visur, pat katrā pretimnācējā meklējam kaut ko Tādu, kaut vai patiesu mīlestību, kas piepilda un visu glābj, piešķir jēgu, bet neatrodam. Skatieties uz Kristu, kurš mūsu dēļ ir pasaulē piedzimis, Viņā ir tas, ko meklējam! Tāpēc novēlu sastapt pašu Gaviļnieku, Kura dēļ svinam, Kura dēļ tā skaistā gaisotne. Vēlu to katram piedzīvot, lai priecīgi Ziemassvētki, Kristus piedzimšanas svētki!”