Ezeres pusē viņu zina visi. Aleksandrs Ceļapīters: "Ja tev ir čupa darbu, sāc ar grūtāko"

Viņš kā jokodamies iesāk sarunu par nodokļiem — tie vieno abus dzīves periodus. “Pensijā aizgāju 2009. gadā, drīz pēc tam, kad Latvijā likvidēja pagastu padomes un izveidoja novadus. Toreiz bija piedāvājums priekšlaicīgi pensionēties tiem pašvaldību vadītājiem, kam līdz pensijai palika mazāk par pieciem gadiem. Piekritu, taču tajā pašā gadā tiku ievēlēts jaunā Saldus novada domē un par darbu komisijās saņēmu atlīdzību. Turpināju maksāt iedzīvotāju ienākuma nodokli un nodokli par īpašuma izīrēšanu.

Es gan skaitu, ka Ezeres pagasta padome bija mana pēdējā darbavieta. To vadīju četrus sasaukumus pēc kārtas. Pirms tam biju kolhoza Ezere priekšsēdētāja vietnieks sabiedrības un kultūras jautājumos un Komunistiskās partijas komitejas sekretārs, vēl pirms tam septiņus gadus vadīju kolhozu Jaunauce,” Aleksandrs kodolīgi iepazīstina ar visu darba mūžu.

Tas vienmēr bija saistīts ar atbildīgu lēmumu pieņemšanu. Ezernieks smaida, ka pensijā arodslimība viņu nav skārusi — Saldus novada politiskās dzīves aktualitātes viņu interesē, bet publiski par tām nedebatē; noskatās, ko pašvaldība dara viņa pagastā, bet apkārt nespriedelē. Galvenokārt tāpēc, ka pagasta pārvaldes vadītāja funkcijas atšķiras no pagastveča uzdevumiem.

Avīzei vien ieminas, ka domes deputātu kandidātiem ierosinātu savas pirmsvēlēšanu programmas vietā izstrādāt gada budžeta projektu, balstoties tikai uz pašvaldības reālajiem ienākumiem un ņemot vērā visas pašvaldības funkcijas un kredītsaistības.

Aleksandrs savā pēdējā darba dienā parakstīja līgumu par Ezeres kultūras nama rekonstrukciju. Pirms tam norūdījās mūsu pusē pirmajos lielajos investīciju projektos — uzbūvēja jaunu siltumtrasi daudzdzīvokļu mājām, vietējai skolai malkas apkuri nomainīja pret centrālo, atjaunoja ambulanci u. c. Vai pensionārs pirmajās atpūtas nedēļās maz praties malā stāvēt? “Ar nākamajiem pagastvečiem mēdzām šo un to pārrunāt, taču tas drīz beidzās. Kultūras nama rekonstrukcijai bija sarežģījumi, tāpēc ar novada domes rīkojumu kļuvu par ārštata projekta vadītāju. Tikmēr mājās pats biju uzraugāmais — jau 54 gadus esmu sievas Vijas uzraudzīts. Pensijā, kā saka sieva, beidzot daru mājās to, kam agrāk nebija laika agrāk. Ļoti patīk makšķerēt, it sevišķi jūrā, jo tur man netraucē ne zāle, ne krūmi, ne Zviedrijas tālais krasts. Piemājas upīte man par šauru,” ezernieks iesmejas.

Viņš esot izpildījis visus kārtīga vīrieša uzdevumus — māju uzcēlis, koku iestādījis, divus dēlus izaudzinājis un pirms gada sagaidījis mazmazmeitiņu. “Par čūsku gan neatceros; liekas, ka esmu izdarījis ko jēdzīgāku, bet momentā nevaru atcerēties... Jāatzīst, ka māja sanāca daudz par lielu — lai to tagad apsaimniekotu, paiet visa diena! Ēku uzcēlām padomju laikos, tai ir četri līmeņi, liela kāpņutelpa, plašs priekšnams un balkons, logs, kam aizkarus garākus vairāk par pieciem metriem vajag. Dēli pie mums nedzīvo, jo katrs pats savu ligzdiņu sariktējuši. Ar Viju esam divi vien.

Seniori priecājas par dienām, kad izdevies nostaigāt 10 000 soļu, bet es satraucos, vai iekļaušos 30 000 soļos, lai visu izdarītu. Pa māju vien cik salasās — apakšstāvā kurinu krāsni, otrajā līmenī brokastoju, stāvu augstāk mazgāju muti, vēl augstāk — guļu... Augšā-lejā visu dienu, māja tik liela, ka katra sīkuma dēļ metri jānostaigā,” turpina Aleksandrs.

Piespiedu brīvprātīgus treniņu sagādā arī dārzs. Pensionāru pārim tas ir par lielu, taču ne viens, ne otrs neatkāpjas no sakoptības standartiem — dārzam aizvien jābūt regulāri appļautam un sakārtotam. “Vajag pusotru stundu, kamēr ar traktoriņu nopļauju zāli, tik daudz degvielas sezonā pat ar automašīnu nenobraucu,” stāsta sarunbiedrs. Tajā pašā laikā viņš jūtas gandarīts, ka ir pašpietiekams un ar visiem saimniecības darbiem tiek galā pats. Tie patīk, tādēļ nav izjūtas, ka vecumdienās sūri un grūti strādā. “Darba gados man bija iespēja puspasauli apbraukāt, bet negribēju, jo savā muižā iespaidi daudz spilgtāki un noturīgāki. Suns, puķe, stiebrs — pilns telefons piebildēts ar visu, ko apbrīnoju,” priecājas dārznieks un turpina, “paklausies, kā sanāk — nav variantu, un jākurina visa lielā māja. Zēni mežā sagatavo malkas baļķus, es vienā, divos mēnešos lēnu garu sazāģēju. Zāles pļāvējs, nemitīgi pielāgots manām vajadzībām un fiziskajai varēšanai, pārveidojies par daudzfunkcionālu agregātu.

Pēc izglītības esmu inženieris mehāniķis, beidzis Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju. Ezerē vien dažus mēnešus nostrādāju par mehāniķi, un tad mani pievāca partijas komiteja, pēc tam piedāvāja Jaunauci. Biju enerģisks un jauns, pat ne 30 gadu vecs. Man arī tagad visu laiku gribas štukot — kur kādu detaļu pielietot, ar ko to sakombinēt.”

Vēl viņa prātu nodarbina sudoku mīklas, bet tautā populārās krustvārdu mīklas pensionāru garlaiko. Uz miega rēķina dažkārt aizraujas ar mūzikas video, sākot no itāļu dziedātāja Al Bano jaunības koncertu fragmentiem, līdz mūsu laiku ierakstiem no nīderlandiešu diriģenta Andrē Rjē festivāliem. Muzikāli priekšnesumi Aleksandram nepavisam nav sveši — viņš daudzus gadus pēc kārtas sapulcināja radošākos Ezeres vīrus un pagasta dāmām veltīja neizmirstamas koncertprogrammas. “Pateicos visiem dalībniekiem, sākot no Ezeres maestro un videoarhivāra, līdz nesavtīgiem sponsoriem. Ceru, ka vēl tiksimies...” Aleksandrs paliek noslēpumainā pusvārdā.

“Šinīs dienās pamanīju teicienu: ja tev ir čupa darbu un nezini, ar kuru sākt, izvēlies grūtāko! Taisni tā esmu darījis jau no skolas laikiem. Vispirms izmācījos fiziku un ķīmiju un tikai tad pievērsos pantiņiem.

Biju iedomājies, ka mūsu sarunu sāksim ar jautājumu par manu veselību. Būtu atbildējis kā anekdotē — no kalna pa vējam paskriet varu. Bet, atklāti sakot, nekāda skriešana vairs nesanāk — man šogad paliks 76 gadi. Bet vēl tieku! Bet, ja man jautātu, kā vadu savas dienas, atbildētu tā: “No rīta neko nedarīju, atpūtos, pēc pusdienām turpināju iesākto, bet vakarā atpūtos no dienā paveiktā,” Aleksandra smiekli piepilda visu redakciju.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem