Ārsts Jāzeps Korsaks sasniedzis Ararata virsotni. "Pēc daļēja redzes zuduma, gribējās atgriezties mājās."
Daugavpils reģionālās slimnīcas ārsts narkologs Jāzeps Korsaks īstenojis vienu no saviem sapņiem - viņš veiksmīgi sasniedzis Ararata kalna virsotni, kas atrodas 5137 metrus virs jūras līmeņa.
Viņš norāda, ka pirmais mēģinājums sasniegt Ararata virstoni bija neveiksmīgs - viņam sākās kalnu slimība, kuras dēļ iestājās daļējs redzes zudums. Lai gan stāvoklis sāka pakāpeniski uzlaboties, Jāzeps jau sāka aplūkot lidojuma biļetes, lai steigšus atgrieztos mājās. "Garastāvoklis bija uz nulles," atklāj ārsts.
Pēc apspriedes ar citiem kalnā kāpējiem, viņš izlēma rīkoties sekojoši - ja lidojumu neizdosies samainīt, tad būs vien jākāpj kalnā atkārtoti. Un tā arī notika. Tūrisma firmas pārstāvis iekļāva Jāzepu vienā no grupām un puiši aizlienēja viņam no ierindas izgājušo aprīkojumu - trekinga nūjas, galvas gaismas, un pieguļošās slēpotāja brilles. "Bet galvenais, ko viņi izdarīja, – iedrošināja un pārliecināja mani, ka vēlreiz jādodas iekarot kalna virsotni," pauž ārsts.
Jāzeps norāda, ka otrais piegājiens sasniegt Ararata virsotni, noritēja jau daudz raitāk - kāpšana notika lēnāk, tika ņemtas biežākas, bet īsākas atpūtas pauzes un arī laikapstākļi esot bijuši daudz patīkamāki. "Temperatūra turējās -3 grādu robežā, un vējš pūta 5-7 metri sekundē."
Neskatoties uz skarbajiem laikapstākļiem un smago kāpiena slodzi, dakteris sasniedza Ararata virsotni, kur pacēla Latvijas karogu. "Daudzi no tiem, kuri bija sasnieguši Ararata virsotni reizē ar mani lūdzu atļauju nofotografēties uz mūsu, Latvijas karoga fona.Tas radīja papildus patīkamu sajūtu ne tikai par to, ka man individuāli izdevās uzkāpt līdz pašai virsotnei bet arī par to, ka cilvēki augstu novērtēja mūsu karogu," lepnumu pauž ārsts.
Pēc izaicinājumiem bagātā kāpiena Jāzeps Korsaks atzina, ka ceļš līdz virsotnei prasījis ne tikai fizisku spēku, bet arī emocionālu gatavību: “Šādos kāpienos būtiska ir gan fiziskā, gan psiholoģiskā izturība, spēja rēķināties ar krīzes situācijām un paļauties uz paša sagatavotību. Galvenais ir ne tikai sasniegt kalna smaili, bet arī atgriezties mājās veseliem un bez traumām. Kalnos cilvēks paliek viens pats ar savām domām un īpaši izjūt dabas varenību.”
