Simtgadniece Valentīna Putna iesaka stipro alkoholu turēt pa gabalu un tā vietā labāk izvēlēties pašbrūvētu alu
Saulkrastniece Valentīna Putna, kura tikko nosvinējusi savu simto dzimšanas dienu dalījusies ar saviem padomiem, kā nodzīvot garu un bagātīgu mūžu. Viņa teic, ka darbs jādara ar prieku, jāēd kā īstiem lauciniekiem un labāk pa gabalu turēties no stiprā degvīna un tā vietā labāk izvēlēties pašbrūvētu alu.
Saulkrastu centrā starp ikdienas steigu un saulrietiem savas vecumdienas mundri un dzīvespriecīgi vada novadniece Valentīna Putna, kura šovasar svinēja 100 gadu jubileju, informē Saulkrastu novada pašvaldība. Jubilāri apveikt bija ieradies novada domes priekšsēdētājs Normunds Līcis:
“Dzīvokļa durvis atver pati gaviļniece. Ar platu, sirsnīgu smaidu viņa saka, ka mūs jau gaidījusi, un aicina iekšā. Mazajā dzīvoklītī smaržo pēc lilijām, un, kā gan citādi, ja viesistabas lielais galds pilns ar ziediem. Vēl nesen ģimene, radi un kaimiņi te ciemojās, lai sveiktu jubilāri nozīmīgajā dzīves jubilejā!”
Simtgadniece dzimusi Krimuldas pagastā un 1951. gadā pārcēlusies uz dzīvi Saulkrastos. “Es skolā gāju Krimuldā, tolaik pamatskola skaitījās sešas klases. Savā dzīvē esmu piedzīvojusi dažādus laikus. Latvijas laikā prezidents Kārlis Ulmanis braukāja pa skolām un viesojās arī mūsu skolā. Es gribēju būt medmāsa un studēt medicīnu, bet manus sapņus paņēma karš. Man nācās pielāgoties apstākļiem, un izglītību ieguvu lauksaimniecībā, lopkopībā. Ilgi rūgtumu sirdī neturēju un ar pateicību pieņēmu situāciju.
Saulkrastos jau dzīvoju vairāk nekā 70 gadu. Darba mūžs ir bijis garš. Pabažos, pagastā, strādāju par sekretāri. Kad visu likvidēja un sāka veidoties rajoni un tā saucamās izpildkomitejas, priekšsēdētājs aicināja mani darbā, strādāju protokolu daļā, tad par inspektori. Man padevās darbs ar dokumentiem un lietvedība. Tie bija laiki, kad visu laiku kaut kas mainījās. Pēc tam es strādāju par sētnieci. Es nevienu darbu nesmādēju. Tolaik arī mana mammīte bija uz gultas, viņu apkopu. Kad mammīte aizgāja viņsaulē, tad aizgāju strādāt uz Rīgas Elektromašīnu rūpnīcu Sarkandaugavā. Tā ir arī mana pēdējā darbavieta.
Es vienmēr esmu pratusi labi sarunāties ar cilvēkiem un, lai vai kādi kolēģi ir bijuši, vienmēr esmu pret visiem izturējusies ar cieņu. Kad aizgāju pensijā, jutos drusku vientuļi, jo vīrs un abi dēli miruši, bet ir mazbērni, radi, draugi, kaimiņi. Situāciju esmu pieņēmusi un jūtos ļoti labi,” stāsta Valentīna Putna.
Kad viņai jautāja, kāds ir dzīves mundruma galvenais noslēpums, viņa atbild: “Darbu darīt ar prieku un ēst, kā laucinieki agrāk ēda: kartupeļus, saknes, putras, un stipro alkoholu turēt pa gabalu, tad jau labāk pašbrūvētu alu! Es ļoti esmu mīlējusi savu dzimteni Latviju visos laikos, kurus esmu piedzīvojusi, un politikā nekad nelīdu. Zinu darba smagumu laukos, ravējot un govis ganot. Tagad visi tik kliedz, ka nav kabatā tas kapeiciņš, bet nevienos laikos nekas no debesīm nav kritis. Mans moto, lai kaut kas būtu, ir jāstrādā, jāstrādā un vēlreiz jāstrādā.”
