Arnis Kaktiņš: Mūsu politiskā elite ir kaili karaļi un daudziem vēlētājiem tas ir labi redzams
Lielākajai daļai partiju nav sava stabila elektorāta, intervijā LETA atzīst tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS direktors Arnis Kaktiņš. Stabilas vēlētāju bāzes trūkumu sociologs skaidro ar to, ka reti kurai partijai ir savs idejiskais kodols, sava ideoloģija, kas uzrunātu cilvēkus. Tas nozīmē, ka elektorāta simpātijas ir ļoti mainīgas. Vienlaikus Kaktiņš norāda, ka lielas daļas vēlētāju gala izvēli ietekmēs priekšvēlēšanu debates.
Saskaņā ar aptauju datiem liela daļa rīdzinieku nav izlēmuši, par ko balsot pašvaldību vēlēšanās. Cik lielā mērā šī neizlēmusī daļa, savu izvēli izdarot pēdējā brīdī, var ietekmēt vēlēšanu rezultātus un ieviest korekcijas pašreizējos partiju reitingos? Vai sagaidāt kādus pārsteigumus?
Vēlētāji, kas savu izvēli izdara pēdējā brīdī, ļoti būtiski var ietekmēt vēlēšanu rezultātus. Vēsturē ir bijuši gadījumi, ka šī ietekme ir bijusi pat par procentpunktu. Ja mēs raugāmies uz aptauju datiem, tad salīdzinoši liela vēlētāju daļa pēcvēlēšanu aptaujās apgalvo, ka viņi savu izvēli izdarīja vai nu vēlēšanu dienā, vai vēlēšanu iecirknī. Ja mēs pieskaitām klāt tos vēlētājus, kas savu galīgo izvēli izdara dienu vai divas pirms vēlēšanām, tad tā ir ļoti būtiska balsotāju daļa.
Te mēs nonākam pie ļoti nopietnas tēmas, vai partijām ir savs elektorāts un cik stabilas ir elektorālās simpātijas. Absolūti lielākajai partiju daļai, lai ko arī tās pašas par sevi nedomātu, ir ļoti slikti ar stabilu elektorātu. Ar to es saprotu cilvēkus, kuriem ir vairāk nekā viens iemesls balsot par konkrēto partiju. Lielākajai daļai vēlētāju ir tikai viens iemesls, līdz ar to tā ir situatīva izvēle. Tas nozīmē, ka simpātijas un attiecīgi balsojums var ļoti viegli mainīties. Protams, šīm izmaiņām vienmēr ir kāds iemesls, tostarp informatīvajā telpā. Piemēram, LETA kaut ko uzraksta vai ir kāda informatīva kampaņa. Tā kā to stabilo simpātiju nav, tad iespējami arī visādi lieli pārsteigumi. Protams, tas, ka ir šī iespēja, vēl nenozīmē, ka tas arī praksē notiks, ir jābūt kādiem iemesliem. Piemēram, pēdējā nedēļā pirms vēlēšanām notiekošās priekšvēlēšanu debates. Es jau minēju, ka lielai daļai vēlētāju nav stabilu politisko simpātiju, bet tomēr ir apziņa, ka vēlēšanās jāpiedalās. Tad nu cilvēki sāk apkopot informāciju. Kāda daļa lasa partiju bukletus, kas nav pati interesantākā lasāmviela, vairums izvēlas skatīties debates. Turklāt izvēle parasti notiek nevis no visa partiju spektra, bet pārsvarā ir kādi divi vai trīs līderi, kas šķiet simpātiski, uz kuriem tad tiek koncentrēta uzmanība debatēs, lai saprastu, par kuru no viņiem balsot. Savukārt tas, cik veiksmīgi partiju līderi šajās debatēs uzstāsies, ir iepriekš nezināms faktors. Varbūt kāds ir saķēris gripu, jūtas saguris un startē slikti.
Vai vēlētāji, kas saka, ka nezina, par ko balsos, ir patiesi un cik lielā mērā viņi aptaujās vienkārši negrib atklāt savus favorītus?
Pirms pāris gadiem mums vispār nebija nekādu pazīmju, ka vēlētāji kautrētos par savām izvēlēm. Kopš kara sākuma Ukrainā šādi vēlētāji, kas nesaka to, ko patiesībā domā, varētu būt parādījušies. Taču tas ir salīdzinoši neliels segments, varbūt kāds procentpunkts. "Klusēšanas" princips ir labi izpētīts. Obligāts priekšnosacījums tam, lai es kautrētos izpaust, ko es patiesībā domāju, ir tas, ka es zinu, ka citi šādas domas neatbalsta, var mani izstumt vai vērsties pret mani, ka es esmu baltais zvirbulis. Tradicionālo mediju laikmetā tā vide noteica, kādas domas ir pareizas, kādas nē.
Savukārt pašlaik mēs dzīvojam sociālo tīklu laikmetā, kur pastāv dažādi burbuļi. Un tad ir tā sajūta, ka es ar savām domām neesmu baltais zvirbulis, jo manā burbulī visi tā domā, tādu kā es ir pietiekami daudz. Līdz ar to man savas domas nav jāslēpj.
Jūs minējāt, ka debatēm ir liela nozīme. Tajā pašā laikā televīziju reitingi neliecina, ka priekšvēlēšanu debates būtu skatītākie raidījumi.
Debates cilvēki ļoti bieži skatās ar mērķi izdarīt savu gala izvēli. Ja raugāmies uz Saeimas vēlēšanām, tad vidēji trešā daļa balsstiesīgo iedzīvotāju vēlēšanās nepiedalās. Katram trešajam politika neinteresē, un viņi debates neskatās, jo tā nav viņu pasaule - viņus tas neinteresē. Otra galējība ir cilvēki, kuri ar politiku dzīvo kā ar realitātes šovu un nebeidzamu seriālu. Viņi zina visas "shēmas", iespējamās koalīcijas.
Kā šaha spēle.
Jā. Viņiem ir savi favorīti, un mainīt viņu domas ir teju neiespējami. Jo viņi taču visu zina. Šie cilvēki skatās debates kā daļu no šova, taču viņu izvēli tas neietekmē. Starp šīm galējībām ir lielākā daļa vēlētāju, kas politikā ir tādi svētdienas braucēji, kas politikai pieslēdzas no reizes uz reizi, īpaši, kad nāk vēlēšanas. Un šie vēlētāji, kas nav baltas lapas, skatās debates, lai izdarītu savu galīgo izvēli.
Cik liela ir to vēlētāju daļa, kurai politiskās simpātijas ir ļoti stabilas? Piemēram, vairāki politologi jau gadiem, balstoties vēlēšanu rezultātos, apgalvo, ka Nacionālā apvienība var darīt visu, ko vien tā vēlas, bet savu stabilo elektorātu - 10% - tā saglabās jebkurā gadījumā?
Tā ir taisnība. Nacionālajai apvienībai tiešām ir savs stabilo vēlētāju kodols, taču tas ir vairāk izņēmums. Jau minēju, ka stabils vēlētājs ir tāds, kuram ir vairāk nekā viens iemesls balsot par konkrēto partiju. Lai izveidotos iemeslu kopums, ir ļoti svarīgi, ka partijai ir idejiskais kodols, kas rezonē ar vēlētāju. Respektīvi, tur ir zināma siržu tuvība, kas veidojas ap kopīgām idejām, vīzijām, doktrīnām. Ja mēs šādā kontekstā palūkojamies uz politisko partiju spektru, tad redzam, ka lielākajai daļai partiju ir milzīgas problēmas ar šo ideoloģisko kodolu. Kaut kas jau ir ierakstīts partiju programmās, bet vēlētājs jau nav muļķis un redz, ka tie ir tikai vārdi, kuriem īsti nav seguma. No šī skatu punkta Nacionālajai apvienībai nenoliedzami ir šāds vērtību kodols - latviskais nacionālisms. Lai gan ir absolūti mazākā daļa, bet ir vēlētāji, kuriem ir tuvs uzskats, ka Latvija ir tikai latviešiem.
Līdz ar to neatkarīgi no tā, kurš ir partijas vadītājs, kādas ir perturbācijas ap personālijām, vēlētājs pie šīs partijas turas, jo runa jau ir par ideju, kuru atbalsta. Un, domājot šādās kategorijās, par kādu ideju ir citas partijas?
Reizēm šī ideja, ja to tā drīkst nosaukt, ir "mazākā ļaunuma" princips. Nereti vēlētājs par atsevišķām varas partijām jau gadiem saka, ka par tām balsos ar sakostiem zobiem, jo tas ir mazākais ļaunums. Cik šis princips vēlētājiem ir aktuāls šajās vēlēšanās?
Tas ir aktuāls un ļoti klātesošs. Es gan neuzskatu, ka mazākais ļaunums būtu kāda ideja vai idejiskais kodols. Īpaši tāpēc, ka šie mazākie ļaunumi var plūst un mainīties, vienu aizstāt kāds cits utt. Taču jums ir taisnība, ka salīdzinoši liela daļa vēlētāju savu izvēli izdara tieši pēc šā principa. Uz tā lielā mērā turas, piemēram, "Jaunā Vienotība".
Cik lielā mērā tā ir partiju vēlmju domāšana, ka tās visas vēlas sev piesavināties neizlēmušo vēlētāju balsis, apgalvojot, ka pašreizējie reitingi neko vēl nepasaka, jo tām taču klāt nāks šie neizlēmušie?
Es neteiktu, ka tā ir vēlmju domāšana, jo neizlēmušo vēlētāju īpatsvars tiešām ir ļoti liels. Teorētiski visām partijām ir liela iespēja dabūt šīs balsis.
Taču ir vajadzīgs iemesls.
Protams, ne no šā, ne no tā jau tās balsis klāt nenāks. Taču visas partijas jau cenšas kampaņot, tikties ar vēlētājiem, taisīt "TikTok" video, izdalīt bukletus. Tā ka viņiem ir cerības, ka tas nostrādās. Un nostrādās arī, tikai dažiem labāk, bet dažiem sliktāk.
Cik lielā mērā partiju uzstādījumi rezonē ar to, kas ir svarīgi vēlētājiem? Piemēram, viens no tādiem ir - apvienosimies, lai Šlesers nepārņem varu Rīgā. Pāris partijas jau par to ir parakstījušas memorandu. Cik lielā mērā šie politiskie uzstādījumi, piemēram, par gaidāmo koalīcijas sastāvu, ir svarīgi arī vēlētājiem, vai viņi domā šādās kategorijās?
Daļā vēlētāju noteikti rezonē. Mediji konstruē realitāti. Ja tie šīs tēmas visu laiku maļ uz riņķi, tad vēlētāju, kas kā slimnieki ar sistēmu ir pieslēgti visām šīm informācijas plūsmām, asinsritē tas viss nonāk. Tas viss formē cilvēku domāšanu, to, kā redz pasauli. Tajā pašā laikā noteikti nevar teikt, ka tas iespaido visus vēlētājus. Tie ir politiķu vecie pārbaudītie triki, kuri man personīgi ir apnikuši. Man šķiet, ka politiķi mūs visus uzskata par aitām. No citas puses, es šos politiķus saprotu. Jo lielai daļai partiju nekādu jēgpilnu piedāvājumu nav, un ar piedāvājumu es domāju, ko dziļāku un jēdzīgāku nekā partijas programmās sarakstīto, ko vienas minūtes laikā var ģenerēt mākslīgais intelekts.
Tajā pašā laikā šie vecie triki ar katrām nākamajām vēlēšanām strādā aizvien sliktāk. Vienu tu vari mānīt visu laiku, daudzus tu vari mānīt ilgstoši, bet visus visu laiku mānīt nav iespējams. Beigās jau kļūst redzams, ka karalis ir kails. Un tas, ka mūsu politiskā elite lielā mērā ir kaili karaļi, daudziem vēlētājiem ir labi redzams. Ja politiķi paši saprastu savus solījumus, viņiem būtu grūti atbildēt, kādēļ, tik ilgi esot pie varas, maz kas no patiesi būtiskā vai pat nekas no tā nav īstenots. Ā, nu jā, Ušakovs traucēja...
Vai vēlētājs, izdarot savu izvēli, skatās tikai uz saraksta līderi vai svarīga ir arī komanda?
Svarīgi ir abi faktori. Tas ir stāsts par personālijām. Un tās vēlētājiem ir ļoti svarīgas. Te ir manis jau pieminētais, ka partijām ir grūtības ar idejām un ideoloģiju. Ja vēlētāji neturas pie partijām ideju dēļ, tad jābūt kādiem citiem iemesliem. Un tie ir partijās esošie cilvēki. Ja ir ideoloģija, tad personālijas nav tik svarīgas, lai arī tām nenoliedzami ir nozīme, jo idejas pašas par sevi jau nepastāv - cilvēki ir tie, kuri iemieso un personificē idejas. Ja nav ideju, tad personālijas kļūst noteicošās. Skaidrs, ka vēlētājs nevar uztvert visu sarakstu, tādēļ priekšplānā jāizvirza daži līderi, uz kuriem tad cilvēki koncentrējas. Vieniem pietiek ar saraksta pirmo numuru, citi skatās, kas ir komandā. Tā kā lielākajai daļai vēlētāju izvēle ir starp vairākām partijām, jo nav cietās ideoloģiskās bāzes, tad vairāk skatās uz cilvēkiem.
Ja vienā partijā simpātisks liekas viens cilvēks, bet citā trīs, tad izvēlas to, kur ir stiprāka "komanda".
Nereti gan šķiet, ka vēlētājiem tā ideoloģiskā bāze nemaz nešķiet tik svarīga, jo vairākās aptaujās cilvēki ir teikuši, ka vislabāk balsotu par sev simpātiskiem cilvēkiem no dažādām partijām, nevis par vienu konkrētu sarakstu.
Jā, tas ir tas, ko es mēģināju teikt, ka liela daļa lūkojas uz personālijām ideju trūkuma apstākļos.
Cik lielā mērā vēlētājs domā, kā viņa izvēle ietekmēs nākamo koalīciju, vai tam būs ietekme uz valdību un gaidāmajām Saeimas vēlēšanām? Vai tās ir tikai, ja tā drīkst teikt, politologu spēlītes, vai arī vēlētājs par to reflektē?
Absolūti lielākajai daļai vēlētāju šie nav centrālie jautājumi. Taču atkal, kā jau es teicu, mediji konstruē realitāti, un, ja mediji ņem uz grauda politologus, tad viņi bārsta šīs koncepcijas. Jo vairāk tādu informatīvajā telpā parādās, jo vairāk cilvēki tam pieslēdzas, un kaut kur fonā šie kritēriji ir. Taču tie ir mākslīgi, no ārienes uztiepti, jo lielākajai daļai vēlētāju pašiem būtu grūti ko tādu izdomāt. Tie var būt sekundāri vai tertiāri faktori izvēles izdarīšanai, bet ne galvenie un noteicošie. Neviens normāls, pie skaidra prāta esošs vēlētājs neizdara savu izvēli, sakot, ka es balsošu par to draņķi, kurš man galīgi nepatīk, tāpēc, ka viņš labi iederas politologu zīmētajā nākamās koalīcijas shēmā.
Cik lielā mērā Rīgā, kur kandidē tikai nacionālā līmeņa partijas, vēlētāju izvēli ietekmē apmierinātība ar valdības darbu?
Neliela sasaiste ir, bet tā nav liela.
Proti, nosacīti runājot, Vilnis Ķirsis tiek nodalīts no Evikas Siliņas?
Jā. Atgriežoties pie ideoloģiju svarīguma, ir vajadzīgi cilvēki, kas idejas īsteno, par kuriem var balsot, kuri šo ideoloģiju personalizē. Tādā ziņā partiju sarakstu cilvēki ir ļoti svarīgi - viņu tēls, iepriekš paveiktie darbi, sajūta, ka kandidāts X ir ļoti kompetents, ka viņš ir lietaskoks. Un, ja šķiet, ka konkrētais saraksta līderis ir lietaskoks, tad arguments, ka viņa partijas biedriem valdībā neveicas, būs ļoti vājš. Citiem vārdiem, nav pārāk lielas saistības starp Ķirsi un Siliņu. Izšķirošais kritērijs ir, kā izskatās konkrētie kandidāti paši par sevi.
Par to liecina arī tas, ka vēl pirms pāris gadiem daudzi vēlētāji pašvaldību vēlēšanās Rīgā bija gatavi balsot par Ušakovu, vienlaikus norādot, ka Saeimas vēlēšanās par viņa partiju "Saskaņa" nekad nebalsos.
Ļoti labs piemērs. Ļoti daudz latviešu balsoja par Ušakovu, jo pašvaldību vēlēšanu kontekstā ar to nebija problēmu. Tas bija stāsts par paveiktajiem labajiem darbiem.
