"Visiem ir žēl, bet rīcība neseko..." Pensionārei par zemi, uz kuras citi liek mašīnas, jāmaksā tūkstošiem eiro ik gadu
Vairāk nekā 30 gadus pēc neatkarības atjaunošanas Latvijā saglabājas paradokss – vēsturiskā taisnība, kas daudziem pilsoņiem solīja atgūt padomju režīma atņemtos īpašumus, daudziem pārvērtusies par ikdienas murgu. Pensionāre Ilze Ķīse ir viena no tiem, kurai atgūtais īpašums nav nesis gaidīto labumu, bet gan smagu finansiālu un emocionālu slogu.
Mantojums, kas kļuva par nastu
“Kad 90. gados mums atdeva vecvecāku zemi, es patiesi ticēju, ka Latvija beidzot atjauno taisnīgumu,” stāsta Ilze Ķīse. Viņas ģimenei atdota zeme, kuru 1920. gadā bija iegādājušies vecvecāki. Tolaik tā šķita kā zīme, ka netaisnība beidzot tiek labota. Taču šis īpašums atrodas zem padomju laikos celtas daudzdzīvokļu ēkas, un realitātē tas Ilzei nav devis iespējas, tikai problēmas.
“Es šo zemi neizvēlējos, neko tur neesmu būvējusi, bet tagad tā ir mana atbildība,” viņa saka. Mājas iedzīvotāji gadiem ilgi izmanto šo teritoriju – dzīvo, novieto automašīnas, izbūvē stāvvietas –, taču par to nemaksā. Tikmēr īpašniecei jāsedz visas sekas – tai skaitā nodokļi un juridiska atbildība.
Nodokļi bez ieņēmumiem
Par zemi, no kuras nav nekādu ienākumu, Ilzei ik gadu jāsamaksā vairāk nekā 2700 eiro nekustamā īpašuma nodoklī. “Taisnība ir tikai uz papīra, bet nodokļi – īsti un lieli,” viņa atzīst. Ilze vērsusies visās iespējamās institūcijās – pašvaldībā, tiesās, pat rakstījusi Valsts prezidentam. Taču atbildes vietā – gadiem ilgs klusums.
“Visi it kā saprot, visiem ir žēl, bet neviens neko nedara. Vienmēr dzirdu tikai vienu frāzi: ‘Tā ir sarežģīta juridiskā situācija’. Vai tiešām 30 gadu laikā to nevar atrisināt?” viņa vaicā. Ilze ir pārliecināta – valsts, kas atdeva īpašumus, bija atbildīga arī par likumisku mehānismu izveidi, lai cilvēkiem būtu iespēja tos izmantot, nevis kļūt par to upuriem.
Atbildība par svešām būvēm
Situācija kļūst vēl absurdāka, kad Ilzei jāatbild par būvēm, kuras viņa nav cēlusi. “Mājas iedzīvotāji patvaļīgi izbūvējuši stāvvietas uz zaļās zonas, un tagad man kā zemes īpašniecei uzliek pienākumu šīs būves demontēt, likvidēt sekas un maksāt paaugstinātu nekustamā īpašuma nodokli – 3% no kadastrālās vērtības,” viņa skaidro. “Vai tā ir likuma vara? Vai tā ir taisnība, par ko mēs cīnījāmies?”
Atjaunotā taisnīguma lamatas
“Neviens negrib saskatīt šo situāciju tādu, kāda tā ir,” uzskata Ilze. Viņa uzdod neērtus, bet būtiskus jautājumus: “Cik daudzi Latvijā šodien dzīvo šādās atjaunotā ‘taisnīguma’ lamatās? Cik daudzi maksā par zemi, kuru nekad nav varējuši izmantot? Cik daudzi klusē, jo vienkārši vairs nav spēka runāt?”
Ilze uzsver, ka viņas mērķis nav sūdzēties: “Es vairs nezinu, pie kā vērsties. Mans vienīgais mērķis ir panākt, lai sabiedrība sadzird – nav pareizi, ka valsts atdod īpašumu, bet nedod iespēju to izmantot. Nav taisnīgi, ja cilvēkam ir pienākumi, bet nav nekādu tiesību.”
Taisnīgums ir arī cilvēcība
“Man bail, ka šīs cīņas iznākumu es nepiedzīvošu. Bet varbūt kāds izlasīs un aizdomāsies. Varbūt kāds jurists, politiķis vai ierēdnis pamanīs šo netaisnību. Un varbūt – kaut vienam cilvēkam, kurš šobrīd saskaras ar līdzīgu situāciju, būs mazliet vieglāk,” cer Ilze.
Viņa uzsver: “Taisnīgums nav tikai spriedums vai ieraksts zemesgrāmatā – tā ir arī cilvēcīga attieksme, atbildība un sapratne. Šobrīd man un daudziem citiem zemes īpašniekiem tas ir liegts.”
