Zemessardzes bataljona komandieris: "Visiem nav jābūt dronu operatoriem"

Ar vienu no viņiem - Zemessardzes 13. kājnieku bataljona komandieri pulkvežleitnantu Andri Grīnvaldu - parunājām par to, kāda ir reālā situācija Zemessardzē, kā arī par mīnu laukiem un dronu operatoru apmācību.

Instruktoru trūkums - tā ir problēma

Kā tad šobrīd ir ar zemessargu apgādi - visa pietiek vai arī kaut kā trūkst?

Personāla resurss mums ir pietiekams, jo mūsu bataljons ir privileģēts tajā ziņā, ka atrodas Rīgā, kur dzīvo puse Latvijas iedzīvotāju. 13. bataljons ir samēra jauns, jo tika atjaunots pirms pieciem gadiem, tādēļ materiāli tehniskais nodrošinājums, piemēram, automašīnas un kājnieku kaujas mašīnas nav tādā skaitā, kā mums gribētos. Toties par personālu, kā jau teicu, mēs nesūdzamies, mūsu zemessargi ir ļoti apzinīgi un ar augstu motivāciju. Ja viss ies, kā līdz šim, tad līdz gada beigām bataljons tiks nokomplektēts pilnībā - un tas ir ļoti labs rādītājs.

Vai nav tā, ka cilvēku pieplūdums Zemessardzē ir viļņveidīgs - lielākais papildinājums nāca 2014. un 2022. gadā?

Jā, mūsu bataljonā lielākais zemessargu pieaugums bija 2022. gadā, taču arī pēc tam ik gadu ir nākuši klāt apmēram 100 cilvēki. Protams, pa kādam arī pamet dienestu un kļūst par rezerves karavīriem. Iemesli tam var būt dažādi, piemēram, cilvēks nevar atļauties tik daudz laika veltīt Zemessardzei ģimenes apstākļu dēļ. Taču vairāk ir to, kas atnāk, nekā to, kas aiziet.

Tagad valsts aizsardzības dienestu ir iespējams pildīt arī Zemessardzē. Jūsu bataljonā ir šādi karavīri?

Mūsu bataljonā šie cilvēki nenonāk, Rīgas brigādē šie jaunieši ir 17. un 53. bataljonā, kur piecu gadu cikla laikā viņi īsteno Valsts aizsardzības dienesta apmācību programmu Zemessardzē, tā sauktajā neintensīvajā ciklā. Šīs ir standartizētas apmācību programmas, kas tiek realizētas vienībās, kur bataljona līmenī ir pieejama attiecīga apmācību infrastruktūra.

Kā viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ valsts aizsardzības dienestā nevar paņemt tik daudz jauniesaucamo, kā gribētos, parasti tiek minēts instruktoru trūkums. Tā tiešām ir problēma?

Instruktors ir armijas mugurkauls - cilvēks, kurš apmāca visus karavīrus. Instruktori ir ļoti vajadzīgi, taču ne visi zemessargi var kļūt par kaprāļiem, jo vispirms ir jāiziet deviņu nedēļu apmācības kurss. Tas gan ir sadalīts pa nedēļām, taču tik un tā izraut cilvēku uz deviņām nedēļām no tautsaimniecības nav nemaz tik vienkārši. Padomājiet paši, vai darba devēja vietā jūs gribētu tādu darbinieku, kurš uz deviņām nedēļām tiek izrauts no darba vietas. Tādēļ šis ir jautājums, kam nav vienkārša risinājuma.

Ja runājam par tehniku - kā salīdzinoši jaunam bataljonam, jums taču pienāktos jaunākā tehnika, jo vecajiem taču kaut kāda jau ir!

Parasti jau ģimenē visvairāk tiek apdalīts jaunākais. (Nosmejas) Patiesībā arī mēs drīz saņemsim "Patria" bruņutransportierus un jau tagad domājam, kā organizēt cilvēku apmācību. 

Trīs mēneši, lai kļūtu par drona operatoru

Vai bataljona un brigādes līmenī var just, ka dzīvojam tādā kā ārkārtas situācijas priekšstadijā, kad visiem vajadzētu saņemties un pēc iespējas ātrāk virzīt uz priekšu visu ar aizsardzību saistītos jautājumus?

Bataljona līmenī es tā īsti neizjūtu tādu izteiktu paātrinājumu, varbūt to jūt brigādes un apvienotā štāba līmenī. Mums viss notiek pēc plāna, ir lietas, uz ko fokusējamies, piemēram, galvenajām ieroču sistēmām un to apkalpju nodrošināšanu. Taču ar to ir jārēķinās, ka Latvijai diemžēl ir kopīga robeža ar divām karojošām valstīm.

Vai var just, ka trijos gados, kopš Ukrainā notiek karš, Latvija ir darījusi ievērojami vairāk aizsardzības nodrošināšanā kā agrāk?

Personīgi man to ir grūti spriest, jo šajā amatā es esmu vien apmēram gadu, pirms tam trīs gadus dienēju NATO štābā Vācijā. Taču var just, ka šajā laikā ir aktivizējusies Latvijas militārā industrija, sākot jau ar dažāda veida dronu ražošanu. Tas ir pareizais virziens, kurā mēs ejam. Jānonāk arī līdz savai munīcijas ražošanai, jo jau Covid pandēmija, kuras laikā izjuka daudzas ražošanas ķēdes, parādīja, ka valstij vai vismaz reģionam jābūt savām ražošanas spējām. 

Par droniem pēdējā laikā runā daudz un visai populārs ir viedoklis, ka ikvienam Latvijas iedzīvotājam vajadzētu prast pilotēt kaujas dronu. Tas tiešām būtu pareizais ceļš?

Te nevajag arī pārspīlēt. Man paveicās, ka es savulaik piedalījos pirmo dronu sistēmu ieviešanā Latvijas armijā. Jau 2014. gadā sadarbībā ar Aizsardzības ministriju veicām pētījumu, kurā nepārprotami secinājām, ka dronu ražošanas industrijai jābūt maksimāli tepat uz vietas, lai nebūtu problēmu ar piegādēm. Tagad dronu sistēma armijā ir izveidota no brigādes līdz vada līmenim. Bataljonā mums pārsvarā ir novērošanas dronu sistēmas, tagad sāksim arī apmācību kaujas dronu līmenī.

Problēma, cik var saprast no Ukrainas pieredzes, ir tā, ka dronu karadarbība nepārtraukti attīstās: parādās arvien jaunas pretdronu sistēmas, kuru dēļ tagad topā ir droni, ko vada ar optisko kabeli. Tātad, liekot uzsvaru uz kādu dronu sistēmu, pēc pusgada var izrādīties, ka tā jau ir novecojusi...

Tieši tā. Tas ir viens no lielākajiem izaicinājumiem, jo karš veicina tehnisko attīstību: ja vienai pusei ir labs tanks, tad otrai vajag labu prettanku raķeti. Tāpat ir ar droniem - pret tiem izmanto arvien jaunas un jaunas elektroniskās karadarbības sistēmas. Droni ar optisko kabeli sevi tiešām ir Ukrainā labi parādījuši, tomēr jāņem vērā arī jaunāko pētījumu dati, kas liecina, ka tikai 30 - 40 procenti no visiem droniem sasniedz savu mērķi. Taču, ja salīdzinām šādu dronu izmaksas ar prettanku raķetes cenu, tad ieguvums ir nepārprotams. Un no šī viedokļa 30 procenti trāpījumu ir ļoti labs rādītājs.

Cik ilgā laikā var apmācīt kaujas drona operatoru?

Divu vai triju mēnešu laikā. Sistēma ir vienkārša: vispirms iemācāmies pilotēt parastu dronu, veikt dažādas figūras, pēc tam jau pārejam pie lielāka drona, līdz beidzot pārejam pie kaujas drona un mācāmies trāpīt mērķī. Tuvākajā laikā sāksim šādu apmācību, tādēļ līdz gada beigām varēsim izdarīt secinājumus, cik tad ilgs laiks ir nepieciešams. Jāņem vērā, ka starp zemessargiem ir cilvēki, kuri jau iepriekš ir mācījušies apieties ar droniem hobija līmenī un tātad viņiem ir priekšzināšanas. Taču ir jāievieš apmācības sistēma.

Vai bataljonā pilnīgi visiem vajadzētu kļūt par drona operatoriem?

Noteikti nē, tā būtu līdzekļu izšķiešana. Primāri katrs zemessargs jāapmāca apieties ar to ieroču sistēmu, kas viņam paredzēta bataljona struktūrā. Ja viņš ir ložmetējnieks, tad mums viņš pirmām kārtām jāapmāca par labu ložmetējnieku. Mums ir vajadzīga sistēma, nevis vienreizējs efekts.

Taču pirms gadiem pieciem šajā sistēmā nekāda drona operatora vienkārši nebija. Tātad sistēmu nākas pārveidot?

Jā, to ir iespējams izdarīt. Diskusija, kā to vislabāk darīt, tiek risināta vadības līmenī. Man ir savs viedoklis, no kādām ieroču sistēmām vajadzētu atteikties, lai integrētu dronu sistēmu, kas ir efektīvāka par to, ko izmantojam līdz šim. 

Laikam ne velti saka, ka ģenerāļi parasti gatavojas pagājušajam karam...

(Dziļdomīgs klusuma brīdis) Patiesībā jau ar ģenerāļiem nav tik traki, jo pavisam nesen diskutēju ar vienu ģenerāli par Ukrainas pieredzi ar optisko kabeļu droniem. Protams, tie neaizvieto stobru artilēriju kā tādu. Piemēram, mums kā vieglo kājnieku bataljonam ir mīnmetēji, taču droni palīdzētu mērķu iznīcināšanā dziļumā. Lai karavīrs varētu kaujā izdzīvot, mēs nedrīkstam pieļaut, lai pretinieka artilērijai būtu pārsvars pār mūsu artilēriju. Tātad mums jāspēj sasniegt pretinieka artilēriju, bet to var izdarīt ar droniem.

Gudrie mīnu lauki

Daudz tiek diskutēts arī par izstāšanos no Otavas konvencijas un pretkājnieku mīnām. Vajag mums mīnas?

Es drīzāk domātu par vadāmiem pretkājnieku lādiņiem, ko var viegli izkaisīt. Viens no variantiem ir smart jeb gudrie mīnu lauki, kuros izkaisa mīnas, kas, piemēram, pēc nedēļas var pašiznīcināties. Ja mēs sāksim rakt kaujas laukā mīnas, tad ir diezgan liels risks, ka, neraugoties uz visu standartu ievērošanu un mīnu lauku formulāru aizpildīšanu, kaujā šie dokumenti pazudīs. Un pēc tam tas būs liels apgrūtinājums, jo teritorijā būs palikušas mīnas, kuru atrašanās vieta precīzi nav zināma. Mēs nevaram atļauties karot tik brutāli, kā dara mūsu kaimņvalsts.

Ir pavīdējusi ideja, ka bruņoto spēku skaitliskā sastāva palielināšanai varētu ieviest tādu kā atvieglotā režīma zemessarga statusu, kas ļautu izmantot militārām vajadzībām arī tos cilvēkus, kuri vecuma, veselības vai vēl kādu iemeslu dēļ nevar pildīt dienestu pilnā apjomā. Būtu mums vajadzīga šāda "vieglā Zemessardze"?

Jā, ir militarās profesijas, kuras varētu pildīt arī cilvēki ar samazinātām prasībām. Piemēram, IT speciālisti, sakaru operatori, kiberdrošības speciālisti - tur ir potenciāls. Ne jau visiem vajag skriet, šaut un lēkt. Ja varam identificēt tādu karavīru grupu, kuri ar samazinātām prasībām var pildīt nepieciešamus uzdevumus, tas būtu ļoti labi. Tā mēs varētu atslogot tos karavīrus, kuri pildīs kājnieku uzdevumus, savukārt atbalsta funkcijas varētu uzticēt karavīriem, kuros esam ieguldījuši mazāk un tādēļ arī prasības pret viņiem ir mazākas. Piemēram, pavārs - viņam nav jāatrodas priekšējās līnijās, bet gan noteiktā laikā jāuzvāra putra. Par to tiešām ir vērts padomāt.

Kāda jūsu bataljonā ir zemessargu vecuma struktūra?

Nekad neesmu to analizējis, taču mums ir pilns spektrs - no 18 līdz 60 gadiem. Nebūt nav tā, ka tikai pusmūža vīri vien. Esmu, piemēram, jautājis, kāda ir motivācija tām divdesmitgadīgajām meitenēm, kas pieteikušās Zemessardzē, un viņas atbild, ka nevar atļauties stāvēt malā, jo var pienākt melnā diena, kad šeit iegūtās zināšanas vajadzēs likt lietā. Un viņas grib būt tam gatavas.

Pieminējāt, ka vēl pirms gada strādājāt NATO štābā Vācijā. Tobrīd jau pilnā sparā ritēja karš Ukrainā - vai varēja just, ka štābā strādājošie saprot situācijas nopietnību?

Tas bija NATO štābs, taču pārsvarā tur bija pārstāvēta Vācija. Te varu tikai pieminēt, ka kara sākumā vācieši Ukrainas vēstniekam Vācijā jautāja - pēc cik dienām kritīs Ukrainas valdība, kas veidos nākamo un kā ar to labāk sadarboties? Tas tiešām ir citātsno vācu avīzes, kas raksturo turienes domāšanu. Es pats tolaik strādāju pie analīzes, lai noteiktu, tieši kad sāksies konflikts, ko un kā krievi mēģinās izdarīt, un cik dziļi viņi ielauzīsies Ukrainas teritorijā. Jāteic, ka kopumā secinājumi bija pareizi, jo mēs diezgan precīzi prognozējām milzīgās krievu kara mašīnas loģistikas problēmas.

Manuprāt, uz šo konfliktu ir jāskatās daudz plašāk. Ja Putins savulaik teica, ka PSRS sabrukums bija liela ģeopolitiskā katastrofa, tad man jāsaka, ka Ukraina patlaban ir tā, kas glābj Eiropu no milzīgas ģeopolitiskās katastrofas. Ja Ukraina kritīs un nonāks Putinam kabatā, tad kuram iznākumā būs lielākā armija Eiropā? Un kas notika Rumānijas vēlēšanās, kur pēkšņi parādījās Krievijas sponsorēts kandidāts? Kas notiek Ungārijā un Slovākijā? Tur pie varas ir Putina atbalstītāji. Ja paskatāmies vēl tālāk, tur ir neitrālās Austrija un Šveice, ar kurām Krievijai ir labas biznesa attiecības, tāpat vēl pavisam nesen arī ar Vāciju. Tad kas paliek pāri? Polija un Baltijas valstis! Manuprāt, Eiropas politiķi tā līdz galam vēl tagad nav izpratuši, ar ko tas viss var beigties. Ja mēsar visiem spēkiem neatbalstīsim Ukrainu, tad zaudētāji būsim visi. Un tas būs ļoti sāpīgi, jo Krievija jau parādījusi, kāda ir tās attieksme pret pretiniekiem. Bet mēs visi tās uztverē esam pretinieki.

Gribētos cerēt, ka tagad vismaz situācija sāk mainīties, jo Eiropa un arī Vācija uzņem kursu uz aizsardzības stiprināšanu un bruņošanos.

Jā, tagad tas beidzot notiek, taču trīs gadus mēs jau esam pazaudējuši savas neizlēmības dēļ. Tas ir labi, ka beidzot pieejami Eiropas fondi bruņojuma ražošanai, taču munīcija frontei ir vajadzīga jau šodien. Ļoti ceru, ka Eiropā parādīsies politiskie līderi, kuri spēs ne tikai runāt skaistus lozungus, bet arī ķersies pie reāliem darbiem, lai mēs varētu gan savas ieroču istabas piepildīt ar munīciju, gan arī sagādāt to Ukrainai.

Ņemot vērā, cik lielus zaudējumus Krievijas armija ir cietusi Ukrainā, vai tā tuvāko pāris gadu laikā vispār ir spējīga iesaistīties vēl kādā militārā konfliktā?

Drīzāk jau nē. Par laimi, Krievijas armija ir izsmēlusi savu resursus, jo tā karošanas metode, ko krievi tagad realizē, atgādina lopu kautuvi. Viss turas tikai uz lielgabalu gaļu, ko dzen uz priekšu, neraugoties uz zaudējumiem. Šī kara laikā Krievija nokurināja Padomju Savienības uzkrātās rezerves, arī militārās ražošanas atjaunošana nemaz tik raiti neiet. Jā, cilvēku masas viņiem vēl arvien ir pieejamas, taču atjaunot Krievijas armiju līdz 2022. gada līmenim viņi, manuprāt, nespēs vēl gadus 10 - 15. Taču potenciāls kaut kādu netīro operāciju veikšanai viņiem tik un tā paliek, jo 10 000 cilvēkus savākt Krievija var arī tagad. Taču tā vairs nav tā profesionālā armija, kāda tā bija 2022. gada sākumā.