Latvijas formula: Drošība sākas savā valstī

Amerikāņu psihologa Abrahama Maslova izstrādātajā cilvēka vajadzību piramīdā uzreiz pēc ēst un dzert seko drošība. Tikai tad, kad cilvēks ir paēdis, remdējis slāpes un jūtas droši, viņš sāk domāt par attiecībām, pašrealizāciju, statusu un dažādiem  modernās sabiedrības labumiem.

Tango ar diktatoriem

Ilgus gadus demokrātiskā pasaule drošības aspektu neuztvēra pietiekami nopietni. Rietumu pasaules tango ar Krievijas un Ķīnas diktatoriem radīja miljardu dolāru un eiro ienākumus, nodrošināja lētas preces un enerģiju, bet neļāva saskatīt rosību ikvienas diktatūras pamata uzdevuma – paplašināt savu ietekmi – virzienā.

Civilizētajā pasaulē ar iespējām valstīm savā starpā tirgoties un vairot vienai otras labklājību pietiek, bet diktatūrai, kura vairo tikai savu bagātību, nepieciešami ienaidnieki.

Kādām šobrīd vajadzētu būt Latvijas prioritātēm, spriedām kopā ar kopā ar Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes vieslektoru, pētnieku Mārtiņu Štālu, Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes dekāni, asociēto profesori Karinu Palkovu un Latvijas Universitātes Sociālo un politisko pētījumu institūta vadošo pētnieci Žanetu Ozoliņu.

Vienoties par prioritātēm

Mārtiņš Štāls ir pārliecināts, ka viena no būtiskākajām problēmām, ko nepieciešams atrisināt valdības līmenī, ir iemācīties fokusēties uz svarīgo: “Mums ir ļoti daudzas prioritātes un lietas, ko vēlamies vienlaikus izdarīt. Tā vietā, lai valdība pateiktu – mūsu prioritāte šobrīd ir drošība, budžeta deķītis tiek stiepts uz visām pusēm, palielinot tēriņus visām ministrijām. Rodas sajūta, ka nav nekādas steidzamības, kaut ko nopietni darīt drošības virzienā.”

Štāls norāda uz vēl kādu problēmu: “Man ir aizdomas, ka Aizsardzības ministrijai pēc visiem iepirkumu skandāliem ir trauma un tagad viņi strādā pēc principa – ka tikai kaut kas nenotiek, bet rezultātā viss notiek lēni. Aizsardzības budžets ir palielināts, bet potenciāls attīstīt militāro ražošanu Latvijā netiek izmantots, jo nemitīgās bailes no korupcijas riskiem paralizē rīcības brīvību. Ir jābūt konkrētam plānam, kas ir interesants uzņēmējiem un nodrošina ilgtermiņa attiecības. Lai ceļ un ražo, lai rada eksportspējīgus produktus, ko tagad var sūtīt uz Ukrainu, bet pēc tam atrast citus pasūtītājus.”

Iekšējā drošība

Sarunās par militāro spēju stiprināšanu otrā plānā palikusi valsts iekšējā drošība. Tieši šis aspekts uztrauc Karinu Palkovu: “Jā, armija darīs savu darbu, taču jāatceras, ka ikvienā konkrētā brīdī būtiska loma ir arī iekšlietu struktūrām – Valsts drošības dienestam, Valsts policijai, Valsts robežsardzei, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestam u.c. Krīzes situācijā ir būtiski paļauties uz šiem dienestiem, par tiem jārūpējas tikpat nopietni kā par armiju.” Vienlaikus atzinīgi vērtējams, ka beidzot ar 2025. gadu  iekšējā drošība tika iezīmēta kā viena no prioritātēm veidojot valsts budžetu.

Valoda vieno

Žaneta Ozoliņa pievērš uzmanību, ka lojalitāte nav tikai valodas jautājums: “Mums ir liels skaits cilvēku, kas ilgstoši bijuši pakļauti Krievijas mediju telpas ietekmei. Tie nav tikai krieviski runājoši cilvēki, arī diezgan liels skaits latviešu. Cilvēki, kas patērēja Krievijas medijus, nereti apšauba demokrātijas vērtības, izjūt nostaļģiju pēc Padomju Savienības, uzskata, ka Krievija ir daudz veiksmīgāka valsts.”

Vienlaikus pētniece uzsver, ka tieši valoda ir faktors, kas vieno: “Latvijā ilgstoši runā par sociālo integrāciju, lai gan man tuvāks jēdziens ir sabiedrības saliedētība. Tas nozīmē, ka, neatkarīgi no tā, vai tu esi latvietis, krievs, baltkrievs vai polis, svarīgi, lai mums visiem veidotos kopējais pamats, uz kura ne tikai dzīvot šodien, bet arī veidot nākotni. Un šis pamats ir latviešu valoda. Tas ir sākums, uz kura var veidot turpmākās attiecības.”

Nepieciešama sava propaganda

Viktors Orbāns Ungārijā, Roberts Fico Slovākijā, Marija Lepēna Francijā, AfD Vācijā – tie ir tikai daži izteikti prokremliski spēki, kas nonākuši vai raujas pie varas dažādās Eiropas valstīs. Vai Latvijā kas tāds ir iedomājams? Diemžēl Kremļa rokas ir ne tikai līdz elkoņiem asinīs, bet arī ļoti garas un mehānismi, kā panākt sev vēlamu politisko situāciju vienā vai citā valstī, gadu gaitā rūpīgi atstrādāti.

Nekritisks vēlētājs var pat nenojaust, ka vēlēšanu urnā iemetis aploksni ar Putinam tīkamu sarakstu. Štāls šādu scenāriju uzskata par visnotaļ iespējamu: “Tām partijām nevajag publiski atbalstīt Krieviju, svarīgi ir sasniegt savus vēlēšanu mērķus un pēc tam izveidot attiecīgu koalīciju, kas arī nebūt neaicina pievienoties Krievijai, bet gan samazināt militāros izdevumus par labu sociālajām programmām, labot ceļus, palielināt algas skolotājiem un pensijas pensionāriem. Neviens taču nevēlas bruņoties, visi grib dzīvot mierā un labklājībā.”

Kā to novērst? LBTU vieslektors uzskata, ka ar daudz lielāku jaudu jāvēršas pret dezinformācijas kanāliem, vienlaikus stiprinot savu informatīvo lauku: “Mums ir nepieciešama sava valsts propaganda. Krievija savējai tērē miljardus un mums ir jāliek pretī viņu naratīviem savējos.”

Krīzes vadības centrs: izklausās cerīgi

Valdība pieņēmusi lēmumu par krīzes vadības centra izveidošanu. Mūsu eksperti šo soli vērtē atzinīgi, vien paužot cerību, ka tas nekļūs par kārtējo birokrātisko struktūru, kas nevis uzlabos komunikāciju, bet kļūs par vēl vienu lieku posmu.

Ministru kabineta mājaslapā publicētajā informācijā norādīts, ka centrs, kuram darbība jāsāk nākamā gada sākumā, ikdienā nodarbosies ar informācijas monitorēšanu un analīzi, palīdzēs valsts un pašvaldību iestādēm veikt sagatavošanās darbus krīzes situācijām.

Žanete Ozoliņa atklāj, ka sarunas par nepieciešamību izveidot krīzes vadības centru sākušās jau 1997. gadā, kad Latvijas Ārpolitikas institūtā viesojušies kolēģi no Zviedrijas, kas ieteikuši tādu izveidot: “Nu mēs esam 2025. gadā un Latvijā beidzot tiek veidots Krīžu vadības centrs! Ir bezgala liels pieprasījums pēc koordinētiem gan vietēja, gan arī nacionāla līmeņa krīžu vadības mehānismiem un cerams, ka beidzot tas tiks īstenots, jo, ja kaut kas notiek, cilvēkiem ir jābūt pārliecībai, ka viņi varēs piezvanīt un saņemt atbalstu.”

Karina Palkova: “Es ļoti ceru, ka tā nebūs birokrātiska struktūra, bet tieši otrādāk – efektīvs koordinācijas mehānisms kas spēs sinhronizēt dažādu iestāžu darbību un nodrošināt ātru lēmumu pieņemšanu krīzes situācijās Krīzesvadības centrs veiks situācijas monitoringu, informācijas analīzi, strādās pie resursu pārvaldības, veicinot ciešu sadarbību starp dažādām institūcijām.”