Kur aiziet un ko redzēt? Uzdzīve Daugavpils muzejā, Industriālais laikmets Sarkandaugavā un Gaisma Pārdaugavā: izstāžu ceļvedis

Mūsdienīgāku ieskatu var rast Sarkandaugavas Dauderos, kur Andris Vītoliņš izstādījis savu redzējumu par Industriālo laikmetu. Šodienas gaismas ainavu rada arī arhitekta Gunāra Birkerta projektētās bibliotēkas, ar kurām arhitekta simtās jubilejas gadā var iepazīties Latvijas Nacionālajā bibliotēkā.

* Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Dauderu nama Lielajā salonā (Zāģeru ielā 7, Sarkandaugavā) līdz 20. aprīlim skatāma gleznotāja, Latvijas Mākslas akadēmijas profesora Andra Vītoliņa darbu izstāde “Industriālais laikmets”, kurā eksponētas gleznas, kas tapušas no 2004. līdz 2016. gadam un tematiski iekļaujas muzeja mainīgo izstāžu ciklā par urbāni industriālo Sarkandaugavas vidi. Mākslinieks savulaik īpaši pievērsies industrializācijas vēsturisko procesu izpētei, tās attīstības gaitā radītiem objektiem un sistēmām. Viņu fascinē cilvēka izdomas un iztēles rezultātā tapušās tehnoloģijas, tāpat objekti, kas, paredzēti utilitārām vajadzībām un funkcionalitātei, atnesuši arī jaunu dizaina estētiku.
 
Industrializācijas liecības Andris Vītoliņš dokumentējis daudzviet pasaulē, un sākotnēji darbu nosaukumos arī izmantojis attiecīgos vietu ģeogrāfiskos nosaukumus vai tehniskos terminus, piemēram, “Kompresors” vai “Brūvēšanas tanki”. Vēlāk attēlotajiem objektiem pievērsies no filozofiskā aspekta, šī pieeja atbalsojas arī nosaukumos - “Elektriskā vilciena lidojošais gars”, “Svētā Trīsvienība” un citos. Izstādē “Industriālais laikmets” eksponētajos darbos rūpīgs skatītājs ieraudzīs  atsauces gan uz Sarkandaugavas, gan uz Rīgas industriālo vidi plašākā tvērumā. Tās papildinās citviet pasaulē gūto iespaidu dekoratīvi spilgts un dinamisks attēlojums.
 
Skolas gados braukājot no Rīgas uz mājām Carnikavā un pretējā virzienā, mākslinieks Andris Vītoliņš Sarkandaugavas vidi bieži skatījis pa vilciena logu. Arī tagad, kad viņa dzīve rit starp Rīgu un Kalngali, ikdienā iznāk bieži braukt cauri tieši šai Rīgas apkaimei. Gleznotāja interese par arhitektūru un vēsturi modusies jau zēna gados, un par Dauderu namu, kas no vilciena bijis redzams garām slīdošajā ainavā, viņš jau tolaik dzirdējis dažādus nostāstus. Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados viņš ar skolasbiedriem vēlējies izzināt ko vairāk, un tad ne reizi vien klīsts pa Dauderiem pieguļošo parku un tuvākajām teritorijām.
 
Mākslinieks Andris Vītoliņš dzimis 1975. gadā, absolvējis Latvijas Mākslas akadēmiju (LMA). Paralēli radošajam darbam no 2012. gada vadījis LMA Glezniecības nodaļu, darbojas arī kā izstāžu un citu mākslas projektu kurators. Darbi izstādīti gan grupu izstādēs, gan personālizstādēs Latvijā un ārvalstīs. Viņa gleznas atrodas arī privātās un publiskās mākslas kolekcijās. Strādājis grāmatu dizainā un izstāžu iekārtošanā. Sīkāk internetā: www.lnvm.lv.

* Vecrīgas mākslas galerijā “Jēkabs” (Jēkaba ielā 26/28) līdz 7. martam skatāma izcilā latviešu glezniecības vecmeistara Rūdolfa Piņņa (1902-1992) izstāde “Rūdolfs Pinnis. Starp Parīzi un Rīgu”, kurā eksponēti darbi no dažādām privātkolekcijām. Mākslinieka dzīve un mākslas esamība noritēja starp Parīzi un Rīgu, tāpēc arī šāds izstādes nosaukums.

“Lai gan cilvēks nevar būt divās vietās vienlaicīgi, Rūdolfa Piņņa dzīve un māksla bija konstanta esamība starp Parīzi un Rīgu. Dzimis Madonas novadā, mācījies Rīgā, bet reizē pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados bijis tīrs parīzietis. II pasaules kara laikā viņš atgriezās dzimtenē, taču uzturēja centienus atgriezties Parīzē. Šī kustība un duālā dzīve izglītībā un vidē kaut kādā mērā ir tas, ko atspoguļo Rūdolfa Piņņa gleznas,” Jauns.lv informē galerijas pārstāvji.

Mākslinieka radošā rokraksta pamatā ir franču impresionisms, kas, trauksmainajam 20. gadsimtam attīstoties, aizvien vairāk savijās ar izteiktu ekspresiju un dramatismu. Dekonstruētais ikdienišķums gleznās frontāli izvirza Piņņa emocionālo un garīgo pasaules uztveri caur kontrastainajām, spilgtajām krāsām, kas saspēlējas ar bagātīgajiem melnās un baltās krāsas laukumiem. Rūdolfa Piņņa darbi ir aktīvi un konstanti kustīgi pateicoties brīvai pieejai formu atveidā un triepiena dažādībai. Lai gan tehniskais izpildījums mākslinieku ļauj pieskaitīt Rietumeiropas mākslas videi, sižetiski Rūdolfu Pinni vienmēr vilināja dzimtenē tik ļoti pazīstamā ainavu glezniecība. Šo faktoru mijiedarbība ļāva radīt samērā unikālu radošo mantojumu, kas sevī iemiesoja kaut ko no avangardiskās, krāšņās Parīzes un reizē kaut ko no Rīgas mākslinieciskās dzīves.

Mākslinieks izglītību ieguvis Latvijas Mākslas akadēmijā (1921-1922), bet pēc tam to papildinājis Itālijā (1927-1929) un Parīzē (1929-1935), apgūstot Rietumu gleznieciskos principus. Izstādēs piedalījies kopš 1930. gada. Parīzes periodā mākslinieks strādāja interjera noformētāja, dekoratora amatā Biankūras kinostudijā. Atgriežoties Latvijā, Rūdolfs Pinnis vairākkārtīgi bija Starptautiskās tirdzniecības izstādes noformētājs Padomju Savienības paviljonā, kopš 1946. gada darbojās arī Latvijas PSR Mākslinieku savienībā, piedzīvojis neskaitāmas personālizstādes Latvijā, Krievijā, Vācijā, kā arī Lietuvā un vairākkārtīgi saņēma Latvijas PSR goda rakstus un apbalvojumus.

Par glezniecību Rūdolfs Pinnis savulaik izteicies: “Sevis pārvarēšana, sevis nežēlošana — tas ir galvenais māksliniekam. Gleznot — tas ir tikpat kā būt grāvracim. Smags fizisks un arī vēl garīgs darbs. Jāatrod jauna forma, jo tā nosaka mākslas darba dzīvīgumu. Es tik traki strādāju tādēļ, ka jūtu, mūsu laiks ir tik trauksmains, tādu pretrunu pilns, ka neder maigas bildītes. Mani uztrauc pelēcība, kas krājas glezniecībā apkārt. Nevis pelēkā krāsa, pats gribu vienu darbu uzgleznot ar pelēko. Uztrauc nogalinātā krāsa. Atzīstu, ka katrā darbā jābūt jaunam atklājumam. Ja tas tā nav, darbs ir veltīgs.” Sīkāk internetā: www.paintings.lv.

* Latvijas Nacionālajā bibliotēkas (LNB) 1. stāva izstāžu zālē (Mūkusalas ielā 3, Pārdaugavā) līdz pat nākamā gada 17. janvārim skatāma izstāde “Birkerts. Bibliotēkas. Gaisma”, kas veltīta mūsu Gaismas pils arhitekta Gunāra Gunivalža Birkerta (1925–2017) simtgadei. Izstāde ļauj iepazīt izcilā latviešu arhitekta dzīvi un radošo darbību. Starp daudzajām sabiedriskajām ēkām, ko Gunārs Birkerts projektējis, īpašu vietu ieņem bibliotēkas – tām arī veltīta šī izstāde.

Izstādē iekļautas 19 Gunāra Birkerta projektētās bibliotēkas – LNB ēka un 18 bibliotēkas ASV. Zināmākās no tām ir Mičiganas universitātes Tiesību zinātņu bibliotēka, Mārtina Lutera Kinga pilsētas un universitātes bibliotēka Sanhosē un Dulutas publiskā bibliotēka. Arhitekta radošās dzīves kulminācija bija Latvijas Nacionālās bibliotēkas uzcelšana. Izstādi veido fotogrāfijas, skices un ēku maketi. Tajā izceltas arhitekta īpašās attiecības ar gaismu. Gunāru Birkertu mēdz dēvēt par gaismas arhitektūras meistaru, pārsteidzoši gaismas risinājumi atklājas katrā viņa celtnē, īpaši bibliotēku projektos. Izstāde tapusi sadarbībā ar LNB Atbalsta biedrību un ASV vēstniecību Latvijā. Tās autori ir arhitekti Jānis Dripe un Andris Kronbergs, grafikas dizainu veidojusi Tatjana Raičiņeca.

Gunārs Birkerts ir pasaulē pazīstams latviešu arhitekts, projektējis gandrīz 300 ēkas – muzejus, universitātes, baznīcas, skolas, bibliotēkas. Daudzas no tām var uzskatīt par ikoniskām. Gunāra Birkerta darbiem raksturīga funkcionalitāte apvienojumā ar simbolu un metaforu lietojumu. Viņš dzimis Rīgā, studējis Vācijā, pēc tam pārcēlies uz ASV, kur dzīvojis un strādājis līdz pat dzīves beigām. Atjaunotā saikne ar dzimteni izpaudusies LNB ēkas un Okupācijas muzeja piebūves projektos. 

LNB direktore Dagnija Baltiņa teic: “Gunāra Birkerta projektētā Latvijas Nacionālā bibliotēka iemieso esenci tam, kāda ir izcila bibliotēku arhitektūra, cik centrāla šodien ir zināšanu un kritiskās domāšanas nozīme un ka tieši bibliotēka ir simbols valsts varēšanai. Gaismas pils ir nozīmīgākā investīcija kultūras infrastruktūrā visā Latvijas valsts pastāvēšanas vēsturē. Gunāra Birkerta veidotais ietvars ir skaidrs un pašcieņas pilns apliecinājums, ka mēs kā valsts un sabiedrība augsti vērtējam izglītību un cienām savu mantojumu. Arī pasaules kontekstā Gaismas pils vienmēr ir izpelnījusies apbrīnu un novērtējumu.” Bet izstādes kurators Jānis Dripe piebilst: “Gunārs Birkerts ir ekspresīvā modernisma arhitektūras spilgts pārstāvis. Viņa radītajās būvēs ietverti simboli un metaforas, padarot tās par izteiksmīgām pilsētu vietzīmēm.” Sīkāk internetā: www.lnb.lv.

* Rietumu Bankas galerijā (Vesetas ielā 7, Rīgā) līdz 16. martam skatāma izstāde “Ludolfs Liberts Rietumu Bankas kolekcijā”. Tajā ir eksponēti vairāki desmiti izcilā latviešu mākslinieka Ludolfa Liberta (1895-1959) gleznu no Rietumu Bankas mākslas kolekcijas, tajā skaitā ainavas, portreti un klusās dabas. Izstāde bankas telpās norisinās vienlaicīgi ar Ludolfa Liberta vērienīgu darbu izstādi “Art Deco hipnotiskais spožums”, kas notiek Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un kura arī skatāma līdz 16. martam.

“Rietumu Bankas Latvijas vecmeistaru gleznu kolekcijā Ludolfs Liberts ir viens no visplašāk pārstāvētajiem māksliniekiem. Izstāde bankas galerijā organiski papildina ekspozīciju Mākslas muzejā un sniedz apmeklētajiem vienreizēju iespēju ielūkoties meistara darbos, kuri ikdienā atrodas bankas biroja telpās. Var droši teikt, ka mākslas cienītājiem šobrīd ir unikāla, iepriekš nekad nebijusi iespēja maksimāli plaši iepazīties ar brīnišķīgo Ludolfa Liberta daiļradi,” uzsver abu izstāžu kuratore, Dr. Art. Natālija Jevsejeva.

Ludolfs Liberts, neskatoties uz savu aizņemtību teātrī (no 1924. līdz 1937.gadam viņš bija viens no vadošajiem scenogrāfiem un režisoriem Latvijas Nacionālajā operā), bija ļoti ražens mākslinieks un viņa gleznoto darbu skaits ir ļoti liels. Ainava ir bijis vadošais žanrs Liberta glezniecībā. 20. gadsimta divdesmito gadu otrajā pusē un trīsdesmitajos gados viņš aktīvi ceļoja, un par sava veida liecībām šiem ceļojumiem kļūst daudzi itāļu, franču, vācu un citu Eiropas zemju pilsētu gleznotie skati. Viens no iemīļotākajiem Liberta motīviem – Venēcijas un Parīzes ainavas. Bez ainavām viņu saistīja arī klusās dabas žanrs, pārsvarā Liberts gleznoja ziedus. 20. gadsimta trīsdesmitajos gados tapa virkne portretu, kuru vidū ir slaveno vēsturisko personu, piemēram komponistu, vai senvēstures tipāžu portreti. Šajos gleznojumos atbalsojās mākslinieka režisora un scenogrāfa pieredze teātrī. Izstādē šo portretu sēriju pārstāv izcilā vācu komponista Ludviga vav Bēthovena (1770-1827) ģīmetne (1936.).

Gleznošana pēc atmiņas kopumā bija tipiska Ludolfam Libertam. Savas ainavas viņš arī pārsvarā gleznoja darbnīcā nevis brīvā dabā. Iespējams, tā ir liecība tam, ka viņam bija scenogrāfa domāšana – savā iztēlē viņš varēja uzburt jebkuru ainu, veidot ainavu kā iespaidu par jebkuru vietu un tamdēļ viņam nevajadzēja to redzēt savām acīm. Sīkāk internetā: www.rietumu.com.

* Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzejā (Rīgas ielā 6) līdz 6. aprīlim skatāma kolekcionāru Mārtiņa Eglīša un Gunta Arāja izstāde “Uzdzīves porcelāns 100 gados”, kas sniedz unikālu ieskatu Latvijas kafejnīcu, restorānu un viesnīcu “personalizētajos” traukos no 19. gadsimta beigām līdz pat mūsdienām. Tie ir trauki ar īpašiem, vienreizējiem logo, kas simbolizē konkrētu ēdināšanas uzņēmumu. Ekspozīcija papildināta ar fotogrāfijām, rēķiniem un ēdienkartēm no kādreiz iecienītajām ēdināšanas un uzdzīves vietām.

Pagājušajā gadā izstāde “Uzdzīves porcelāns 100 gados” bija vērojama Krustpils pilī, bet jaunā ekspozīcija ir daudz plašāka un izvērstāka. Izstādes divās plašajās zālēs ir izstādīti priekšmeti, kuri līdz tam nav bijuši eksponēti. Lai arī pēdējos gados ir radusies liela interese par Rīgas Kuzņecova fabrikas (pēc 1940. gada – Rīgas porcelāna rūpnīcas) izstrādājumiem, jo tādu vairs nebūs (tagad rūpnīcas vietā ir iepirkšanās centrs “Akropole”), un tie tiek izstādīti ne vienā vien izstādē, “Uzdzīves porcelāna” ekspozīcija ir ievērojama ar savu “īpašo nišu”, ko nepiedāvā citas kolekcijas. Ja daudzi kolekcionē īpašas formas traukus vai noteiktā laikā ražotus, tad Mārtiņš Eglītis pievērsies tieši restorānu un viesnīcu traukiem, kuru izpētei un kolekcionēšanai citi nepievērš tik lielu uzmanību. 

Izstādē skatāmi porcelāna trauki no dažādām, kopumā 120 Latvijas kafejnīcām, restorāniem un viesnīcām sākot no 19. gadsimta beigām līdz pat mūsdienām (šobrīd Latvijā porcelāna traukus ražo tikai Piebalgas Porcelāna fabrikā). Starp eksponātiem ikviens var ieraudzīt arī traukus no savulaik iecienītajām Daugavpils uzdzīves vietām - 19. gadsimta beigās ievērības cienīgās Plāteru-Zībergu ūdensdziedniecības kūrvietas “Poguļanka”, 20. gadsimta sākumā un vidū tikpat populārās sanatorijas “Mežciems”, kā arī no 1992. gadā Daugavpils rūpnīcas “Latgales alus” atvērtā alus bāra “Mārtiņš” traukus, no kuriem baudīja Latgales tradicionālos ēdienus.

Iespaidīgo trauku kolekciju Mārtiņš Eglītis sācis veidot pirms četriem gadiem, kad internetā pārdošanā ieraudzīja šķīvi no Saulkrastu restorāna “Vārava”, kas kolekcionāram saistījās ar jaunības atmiņām, un to veiksmīgi iegūstot savā īpašumā. Tālāk sekoja Rīgas ēdināšanas uzņēmumu trauki, tad interešu lauks paplašinājās un kolekcijā nonāca trauki arī no citiem Latvijas restorāniem un ēdināšanas vietām. Izstādes rīkotāji novēl jauku ceļojumu Latvijas pagātnes liecībās: “Gan jau daudziem, skatot izstādi, raisīsies atmiņas vai uzplaiksnīs pa kādam pārsteigumam!” Sīkāk internetā: www.dnmm.lv.