Noklusētā pagātne: ir ideja nojaukt visas Latvijas pilsdrupas (tas ir mantojums no vācu laikiem)
Joprojām ir aktuāls jautājums par dažu neērtu pieminekļu novākšanu un ielu pārdēvēšanu. Patiesībā jau tas nav nekas jauns, jo pēdējos 100 gados Latviju cikliski piemeklē šādas pārmaiņas. Kur meklējami pirmsākumi šādai apsēstībai ar pieminekļiem un kā tie mainījušies gadu gaitā – par to saruna ar vēsturnieku Mārtiņu Mintauru.
Kad pirmoreiz Latvijā sāka ņemt nost tos pieminekļus, kas sabiedrības lielākajai daļai bija netīkami?
Latvijā pieminekļu novākšana sākās ar 1923. gada likumu par pieminekļu aizsardzību, kas cita starpā paredzēja nojaukt ar krievu un vācu režīmiem saistītos objektus. Taču toreiz situācija bija atšķirīga no tagadējas, jo 1923. gadā Latvijā nebija īpaši daudz šādu pieminekļu. Tos, ko uzcēla pirms Pirmā pasaules kara, piemēram, Pēterim I un Barkaljam de Tolli, demontēja un izveda uz Krieviju jau kara laikā, jo tie bija no krāsainā metāla. Tas pats rīkojums attiecās arī uz baznīcu zvaniem.
Tātad pieminekļus izveda tīri militāru apsvērumu dēļ, lai ienaidnieks nepārkausē ieročos, nevis kā kultūras vērtības?
Tieši tā, jo krāsainais metāls bija vērtība. Bija domāts pēc kara pieminekļus atvest atpakaļ un uzstādīt no jauna, taču, tā kā karš beidzās ar Krievijas impērijas sagrāvi, nekas no tā neiznāca. 1923. gada lēmums bija pieņemts ar domu, ka šādiem pieminekļiem, kas nu vēl bija palikuši, no Latvijas zemes jāpazūd. Taču pati ideja par iepriekšējā režīma simbolu likvidēšanu nāk vēl no Lielās franču revolūcijas laikiem, kad tika izdots dekrēts, kas noteica, ka visi ar feodālismu un cilvēku apspiešanu saistītie pieminekļi jāaizvāc no publiskās telpas.
Nost vecos karaļus!
Jā, izvērtās pat diskusija, ko iesākt ar Šartras katedrālē esošajām karaļu skulptūrām. Šķiet, ka tās tomēr neaiztika, jo baznīcu postīšanu pat tajos laikos uzskatīja par vandālismu. Klosterus gan slēdza, taču tajos esošos mākslas priekšmetus un grāmatas pasludināja par nacionālajiem pieminekļiem un valsts īpašumu. Tiek uzskatīts, ka ar to Eiropā sākās vēstures pieminekļu uzskaite. Var teikt, ka šāda pieminekļu apzināšana sākās politisku iemeslu dēļ, tieši tāpat kā to celšana un ielu pārsaukšana. Tas nav raksturīgs tikai mums vien, jo pirms vairākiem gadiem ASV bija dekoloniālisma vilnis, kas noslaucīja britu kolonizatoriem un vergturiem veltītos pieminekļus.
Bet Vašingtonas pilsētu tomēr nepārdēvēja, kaut gan Džordžs Vašingtons arī bija vergturis…
Jā, ASV dibinātājus Vašingtonu un Džefersonu tas neskāra. Viņiem paveicās atšķirībā no Andreja Upīša, kuram nelaimējās ar sociālistisko reālismu… Upīša gadījumā gan argumentācija, ko piesauc iniciatīvas grupa, kas sevi dēvē par Publiskās atmiņas centru, manuprāt, ir diezgan formāla, proti, novākt piemiņas zīmes tām personām, kas bijušas saistītas ar padomju okupācijas režīma pārvaldes sistēmu. Vadoties pēc šīs loģikas, Rīgā nekad nevarētu būt Imanta Ziedoņa iela, jo viņš taču bija PSRS un LPSR Augstākās padomes deputāts. Toties ir Emīlijas Benjamiņas iela, kaut gan viņas paspārnē žurnāla Atpūta redakcijā izauga viss 1940. gada kolaborantu zieds ar Vili Lāci priekšgalā. Tas, manuprāt, vien ir pietiekami pretrunīgs fakts, lai būtu vērts padomāt, vai viņas vārdā jānosauc iela.
Galvenā problēma jau nav tā, ka kaut ko pārdēvē, bet gan tas, ka vismaz Rīgas gadījumā nav izstrādāti konkrēti kritēriji, kā tad šo vēsturisko topogrāfiju mainīt.
Labi, Latgales iela pastāvēja jau no 1928. līdz 1940. gadam; diezgan veiksmīgs risinājums ir atdot vēsturisko Lastādijas nosaukumu Maskavas ielas centrālajai daļai līdz Zinātņu akadēmijas ēkai. Taču nekādas konsekvences nav tajā, ka Mīlenbaha iela tagad ir Latgales priekšpilsētā, bet Endzelīna iela tālu Pārdaugavā. Ja jau Mīlenbahu iecēlām Latgales priekšpilsētā, tad Endzelīns būtu jāliek kaut kur turpat blakus! Vilhelms Purvītis vismaz ir saistīts ar šo lokāciju, jo tur savulaik atradās Mākslas akadēmijas ēka, kur viņš darbojās. Taču kopumā tā ir lēkāšana no cinīša uz cinīti, jo nav izstrādāti kopēji principi vēsturiskās topogrāfijas veidošanā Rīgas pilsētā.
Pēc kādiem principiem agrāk Zinātņu akadēmijas apkaimē ielām sadeva krievu literātu vārdus?
Puškina iela Latgales priekšpilsētā nonāca 1924. gadā, kad bijušo Puškina bulvāri pārdēvēja par Kronvalda bulvāri. Savukārt Puškina bulvāris pirms tam tas bija tāpēc, ka gāja garām 20. gadsimta sākumā būvētajam Krievu jeb Puškina teātrim. Kad teātris pēc Latvijas neatkarības iegūšanas kļuva par Nacionālo teātri, tad Puškina ielu pārcēla uz rajonu, kur blakus bija krievu tirgotāju sētas. Un tā ar laiku tur izveidojās krievu literatūras klasiķu stūrītis.
Vai divdesmitajos gados centās iznīdēt arī ielas ar vāciskiem nosaukumiem?
Vairāk 1923. gada likums skāra tās ielas, kas bija saistītas ar Krievijas impēriju. Pazuda Aleksandra iela un Nikolaja iela, kas bija saistītas ar Romanovu dinastijas cariem, pazuda arī Troņmantinieka bulvāris un Totlēbena bulvāris, kaut gan pēdējais bija te dzimis un tādēļ ar Rīgu saistīts pat vairāk nekā Barklajs de Tolli. Tiesa, te Totlēbens izcēlās tikai ar to, ka ļoti iestājās par Rīgas kā cietokšņa saglabāšanu. Taču palika Elizabetes, Antonijas un Marijas ielas, kas patiesībā arī bija saistītas ar to pašu Romanovu dinastiju. Starp citu, 1988. gadā Atmodas laikā jau bija diskusijas par to, vai būtu jāatstāj cara meitu vārdā nosauktās ielas. Praktiskajā dzīvē gan jau tolaik nevienam Elizabete vai Antonija vairs neasociējās ar reālām personām.
Ulmaņa valdīšanas laikā vienubrīd izskanēja aicinājumi nojaukt vecās pilsdrupas, jo tās taču ir mantojums no sliktajiem vācu laikiem. Kādēļ tomēr visu nenojauca?
Jā, tāds priekšlikums bija, taču Pieminekļu valde, kā var redzēt no sēžu protokoliem, šajā jautājumā vienkārši stiepa gumiju. Sprieda par to, ka varētu varbūt kaut ko darīt ar Rēzeknes pilsdrupām, kuru daļa bija tik sliktā stāvoklī, ka apdraudēja cilvēkus; varbūt ko varētu darīt ar Grobiņas pilsdrupām, ko gan beigās tā arī neaiztika līdz pat padomju laikiem, kad restaurēja ar pilnīgi neiederīgiem sarkaniem ķieģeļiem. Dokumentos var arī atrast ierakstu, ka ar Pieminekļu valdes priekšsēdētāju arheologu Franci Balodi pilsdrupu jautājumu trīsdesmito gadu beigās ir apspriedis Ulmaņa adjutants pulkvedis Miervaldis Lūkins.
Tur arī ir atzīmēts, ka Lūkins izteicis Ulmaņa vēlmi sastādīt nojaucamo pilsdrupu sarakstu.
Taču paralēli tajā pašā laikā Pieminekļu valde savu iespēju robežās atbalstīja populārāko pilsdrupu restaurāciju. Tā bija dīvaina situācija: no vienas puses, presē rakstīja par bruņinieku kraukļu ligzdām, ko vajag novākt, bet tajā pašā laikā par valsts līdzekļiem tika nostiprinātas pilsdrupas Raunā, Koknesē un Cēsīs.
Ulmaņa laikā modē arī nāca 15. maija laukumi un Vienības gatves…
Kad no senajām ēkām attīrīto Doma laukumu pārdēvēja par 15. maija laukumu, nevienam pat prātā neienāca, ka paies tikai pāris gadi un tas kļūs par 17. jūnija laukumu. Tā to pārdēvēja jau 1940. gadā. Sākoties padomju okupācijai, nebija kaut kāda vienota rīkojuma par nosaukumu maiņu, jaunā vara vienkārši ķērās pie atsevišķiem objektiem. Piemēram, jau 1940. gada augustā sāka rakstīt, ka vajadzētu nojaukt Latgales Māras pieminekli Rēzeknē – vēl pāris dienas pirms oficiālās aneksijas. Turklāt to rakstīja vietējā pašvaldība uz Rīgu, jo šis piemineklis, lūk, neatbilstot padomju ideoloģijai. Pieminekļu valdi tobrīd jau vairs nevadīja Francis Balodis – viņš ar pēdējo lidmašīnu 1940. gada jūnijā paspēja aizlidot uz Zviedriju, jo Augusts Kirhenšteins viņam atļāva doties uz vikingu apmetņu izrakumiem. Viņa vietā nāca kāds Krievijas latvietis, un arī viņa vadībā Pieminekļu valde līdz pat vācu okupācijai 1941. gadā centās saprast, ko tad jaunā padomju vara no viņiem grib. Piemēram, valde saņēma ierosinājumu, ka Doma baznīcā vajadzētu iekārtot ateisma muzeju. Vēl vajadzēja apzināt baznīcu pieminekļus, jo padomju vara acīmredzot vēlējās saprast, kas tad vispār tur ir. Vēl bija jāmēģina saprast, kādi tad ir pieminekļu saglabāšanas kritēriji – kurus paturam, bet kurus nojaucam. Kad valde saņēma ziņojumu no Rēzeknes par to, ka tur plāno nojaukt Latgales Māru, tad tālāk rakstīja tā brīža augstākajai amatpersonai Kirhenšteinam, iesakot tā tomēr nedarīt, jo tas var radīt nelabvēlīgu iespaidu par padomju varu. Tika izveidota pat īpaša komisija, iesaistot Mākslas akadēmijas mācībspēkus, lai noteiktu kritērijus pieminekļu saglabāšanai. Tiesa, padomju varas iestādes gan komisijas lēmumi pārāk neinteresēja.
Un kurš tad pieņēma galīgo lēmumu par tā vai cita pieminekļa nojaukšanu?
Attiecīgā pašvaldība. Var teikt, ka tā bija iniciatīva no lejas. Piemēram, piecdesmito gadu sākumā lēmumu par Lāčplēša pieminekļa nojaukšanu parakstīja vietējā izpildkomiteja. Pašvaldības lēmums bija arī par atkārtotu Latgales Māras nojaukšanu. Turklāt tajos nebija nekādas atsauces uz augstākstāvošām instancēm, bet vienkāršs lēmums – savas kompetences ietvaros izpildkomiteja ir pieņēmusi lēmumu konkrēto pieminekli nojaukt. Varam tikai minēt, vai viņiem piezvanīja no augšas vai kā citādi, taču formālais lēmuma pieņēmējs bija izpildkomiteja.
Ja runājam par Jelgavas Lāčplēsi, tad par to jau 1942. gadā bija vācu okupācijas administrācijas lēmums no pieminekļa izkalt Melno bruņinieku, kuru Lāčplēsis bija uzveicis, – vai nu jūs izkalsiet to bruņinieku ārā, vai arī pieminekli vispār nojauks. Tā nu līdz pat 1952. gadam Lāčplēsis palika savā vietā, taču bez Melnā bruņinieka. Savukārt 1984. gadā turpat blakus uzcēla pieminekli tā dēvētajiem Jelgavas atbrīvotājiem – trīs stilizētas karavīru galvas cauri degošam liesmu mutulim. Tautā to iesauca par Zmeju Goriniču, jo memoriālais ansamblis atgādināja trejgalvu pūķi. Deviņdesmitajos gados kādu brīdi blakus atradās atjaunotais Lāčplēsis un padomju Pūķis Baisulis, ko gan vēlāk novāca, jo nekādu apbedījumu apakšā nebija.
Vai vācieši 1941. gadā tikpat naski ķērās pie ielu nosaukumu mainīšanas un pieminekļu gāšanas kā komunisti gadu iepriekš?
Ielu nosaukumus mainīja gan. Iniciatīva par to, ka vajadzētu pārdēvēt Rīgas centra ielas, nāca nevis no kādiem augstākajiem virsniekiem vai Okupēto austrumu teritoriju ministrijas Berlīnē, bet gan no vietējiem baltvāciešiem. Tā Rīga tika pie Hitlerštrāses, fon der Golca ielas, Pletenberga bulvāra un ģenerāļa Kutjē ielas, jo viņš vadīja trieciengrupu, kas iebruka centrā pāri dzelzceļa tiltam. Mazliet vēlāk, kad sāka veidot vietējās pašpārvaldes iestādes ar latviešu piesaistīšanu, tad iekšējā sarakstē vācu drošības dienesta virsnieki atzina, ka ielu nosaukumu maiņa ir bijusi ideoloģiska kļūda, jo saērcinājusi latviešus.
Pirmā pasaules kara laikā vācieši Rīgas centrā uzstādīja paši savu pieminekli, tā saukto Koka Frici. Otrā pasaules karā arī tā darīja?
Tādus Koka Fričus salika daudzviet, piemēram, arī Elzasā-Lotringā tajās ieņemtajās vietās, kur bija dzīvojuši vācieši, tā teikt, iezīmēja teritoriju. Ilgi gan Koka Fricis Rīgā nenostāvēja: 1917. gada septembrī vācu karaspēks ieņēma Rīgu, te ieradās ķeizars Vilhelms pieņemt parādi, par godu šim notikuma izkala īpašu medaļu, un 1918. gada vasarā uzstādīja Koka Frici, bet jau 1919. gadā Pētera Stučkas sarkanā valdība to novāca un vietā uzstādīja Kārļa Marksa galvu.
Ja mēs tā konsekventi pieietu pieminekļu jautājumam, tad būtu jādomā, ko iesākt ar Kārli Zāli, jo viņš taču vēl Krievijā 1918. un 1919. gadā piedalījās Ļeņina monumentālās propagandas pasākumā un uztaisīja, piemēram, Džuzepes Garibaldi bisti. Līdzīgi rīkojās arī Teodors Zaļkalns, taču māksliniekus var saprast – tas bija viens no veidiem, kā vispār izdzīvot padomju Krievijā, kur pārtikas apgāde pienācās tikai tiem, kas kaut kādā veidā bija noderīgi jaunajai varai.
Ja atgriežamies pie Otrā pasaules kara, tad vācieši Koka Fričus vairs nelika, toties cēla godā pieminekli 1919. gadā kritušajiem Baltijas landesvēra karavīriem. 1929. gadā nezināmas personas šo pieminekli saspridzināja, vainīgos toreiz tā arī neatrada. Vēlāk pieminekli atjaunoja, un vācu okupācijas gados tas tika aktualizēts propagandas nolūkos. Šī paša iemesla dēļ tā laika prese pozitīvi rakstīja par Oskaru Kalpaku, jo viņš taču kopā ar vāciešiem bija cīnījies pret boļševikiem: palūk, jau tolaik vācieši un latvieši bija sabiedrotie! Kara laikā tika atjaunota arī komunistu nojauktā Latgales Māra, arī tas bija vācu propagandas žests. Bet kopumā vāciešiem te nebija tādu pieminekļu, ko, raugoties no viņu viedokļa, vajadzētu nojaukt. Vai arī viņi bija izdarījuši secinājumus pēc pārsteidzīgās ielu pārdēvēšanas un pieminekļu jautājumu atlika līdz kara beigām.
Bet kara beigās atnāca padomju armija, un atkal sākās pieminekļu nojaukšana…
Padomju varai bija raksturīga ne tikai pieminekļu nojaukšana, bet arī dažu neērtu tēmu noklusēšana. Ja mēs pārlūkosim padomju laikā uzņemtās oficiālās Rīgas fotogrāfijas, tad praktiski nevienā neredzēsim Brīvības pieminekli. Brāļu kapi ir, bet Brīvības pieminekļa nav. Jo Brāļu kapus ielika padomju oficiālajā kanonā un apbedīja tur padomju izcilniekus, bet no Ļeņingradas Marsa laukuma atveda mūžīgo uguni. Protams, no ieejas vārtiem nokala nost Latvijas ģerboni, un pie Mātes Latvijas aizšpaktelēja krustu, taču kopumā izmaiņas izdarīja salīdzinoši saudzīgi. Savukārt Brīvības piemineklis pazuda no aprites.
Toties vietā mēs saņēmām desmitiem Ļeņina pieminekļu. Kad sākās ļeņinekļu likšana visās malu malās?
Profesoram Sergejam Krukam ir lieliska grāmata, kurā viņš saskaitījis visus Ļeņina pieminekļus, kas uzstādīti Latvijā, ieskaitot tos, kas atradās rūpnīcu teritorijās. Šajā pētījumā labi var redzēt, ka faktiski tas bija bizness. Kad piecdesmitajos gados izveidoja kombinātu Māksla un fondu, no kura finansēja valsts pasūtījumus, tad arī sākās ļeņinekļu uzplaukuma laiks. No sešdesmitajiem līdz pat astoņdesmito vidum Ļeņins izauga gandrīz katrā rajona centrā. Izņemot Ogri, jo anekdote par to, ka Ļeņina jubilejas gadā tika izlaista nozīmīte ar Ļeņina galvu un uzrakstu Ogre, ir ņemta no reālās dzīves. VDK darbinieki tolaik jau diezgan labi orientējās angļu valodas niansēs un saprata, ko tas nozīmē… Varbūt tieši šis pārpratums bija iemesls, kādēļ Ogrē Ļeņins tā arī neparādījās. Toties citur tos Ļeņina pieminekļus, kas bija uzstādīti piecdesmitajos – astoņdesmitajos daudzviet nomainīja ar jauniem.
Interesanti, ka astoņdesmitajos gados jau sāka ekonomēt līdzekļus, un Dubultu Ļeņinam, līdzīgi kā Uzvaras parka skulptūrām, no bronzas bija tikai čaula, bet vidus tukšs. Andropova laikā tika pieņemts lēmums, ka vajadzētu samazināt izdevumus monumentālajai arhitektūrai, jo valsts jau bija pamatīgi iztērējusies, rīkojot 1980. gada olimpiādi, bez tam arī naftas cena gāja uz leju, savu iespaidu atstāja arī iesaistīšanās Afganistānas karā. Tādēļ arī, veidojot Uzvaras parka karavīru skulptūras, ieekonomēja bronzu. Savukārt piecdesmitajos gados daudzviet uzstādīja sērijveidā ražotas Ļeņina un Staļina skulptūras.
Staļinu gan pēc kāda laika nācās novākt…
Jā, pēc partijas XXII kongresa, kad Hruščovs destaļinizācijas politikai iepūta otro elpu un Staļinu iznesa no mauzoleja. Tad arī pazuda Staļina pieminekļi, cik nu tos vispār paspēja Latvijā uzlikt. Tajos pieminekļos, kur kopā bija Ļeņins un Staļins, pēdējo vienkārši noņēma, un Ļeņins palika viens pats.
Kad Latvijas pilsētās masveidā sāka parādīties Ļeņina ielas?
Rīgā ielu masveidīga pārdēvēšana sākās pēc tam, kad 1950. gadā uzcēla Ļeņina pieminekli. 1951. gadā svinēja Rīgas 750. gadu jubileju padomju stilā, un tad arī daudzām ielām nomainīja nosaukumus. Brīvības iela, starp citu, pastāvēja līdz pat 1950. gadam. Septiņdesmitajos gados arhitekts Ivars Strautmanis izteica piesardzīgu domu, ka pēc viesnīcas Latvija uzcelšanas ir mainījusies apkaimes arhitektoniskā vide un Ļeņins uz augstceltnes fona ir kļuvis ļoti maziņš. Tādēļ parādījās ideja par Republikas laukumu (tagad tur atrodas Citadeles banka), kur bija ieplānotas trīs augstceltnes (uzcēla, kā zināms, tikai vienu) un revolūcijai veltīts monumentāls ansamblis ar parādes laukumu. Uz turieni tad varbūt varētu pārvietot Ļeņina pieminekli. Taču uz revolūcijas apaļo jubileju 1977. gadā tur neko nepaspēja uzcelt, bet 1987. gadā vairs nebija naudas. Tā arī Ļeņins palika pie viesnīcas Latvija, līdz viņu 1991. gadā nogāza.
