Saeima neatzīs "Lukašenko vēlēšanas", kurās Baltkrievijas diktators paliks pie varas jau ilgāk nekā 30 gadus

Saeima paziņojumā atbalsta Baltkrievijas demokrātisko spēku un pilsoniskās sabiedrības tiekšanos pēc brīvas, neatkarīgas un demokrātiskas valsts, kā arī aicina starptautisko sabiedrību pastiprināt sankcijas pret Lukašenko režīmu un iestāties pret jebkādiem mēģinājumiem to legalizēt starptautiskajā arēnā.

"Tā sauktajām Baltkrievijas prezidenta vēlēšanām nav nekā kopīga ar brīvu un demokrātisku vēlēšanu procesu," pauž par paziņojumu atbildīgās Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece (NA), uzsverot, ka plašās Lukašenko režīma represijas, kas aizsākās pēc 2020.gada Baltkrievijas prezidenta vēlēšanām, turpinās.

Joprojām vairāk nekā 1200 politieslodzīto atrodas apcietinājumā, bet daudzi simti tūkstoši baltkrievu, bēgot no represijām, ir spiesti dzīvot trimdā, atzīmē komisijas vadītāja.

Deputāti nosoda Baltkrievijas režīma sistemātiskos cilvēktiesību pārkāpumus, tostarp neatkarīgo mediju iznīcināšanu, opozīcijas apspiešanu un politieslodzīto turēšanu necilvēcīgos apstākļos.

Tāpat parlamentārieši pieprasa, lai Baltkrievijas varas iestādes nekavējoties atbrīvo visus politieslodzītos, pārtrauc represijas un ievēro starptautiskās saistības attiecībā uz cilvēktiesībām un demokrātijas principiem.

Deputāti paziņojumā arī pauž, ka paredzētās tā sauktās vēlēšanas raksturo starptautiski atzītu novērotāju klātbūtnes neesība, totāla opozīcijas apspiešana, neatkarīgo mediju iznīcināšana un represiju pastiprināšana, kas liedz Baltkrievijas iedzīvotājiem jebkādu iespēju brīvi paust savu politisko gribu.

Saeimas deputāti arī uzsver, ka Baltkrievijas režīma vadītājs Lukašenko kopš 2020.gada ir zaudējis jebkādu leģitimitāti un šīs vēlēšanas kalpo vienīgi par simbolisku žestu režīma uzturēšanai pie varas.

Jāpiebilst, ka 70 gadus vecais Lukašenko pie varas ir jau kopš 1994. gada 20. jūlija, kad uzvarēja pirmajās demokrātiskajās vēlēšanās Baltkrievijā, solot pārmaiņas. Šajās vēlēšanās viņš pieveica pirmo neatkarīgās Baltkrievijas prezidentu Staņislavu Šuškeviču un pirmo premjerministru Vjačeslavu Kebiču. Pēc tam Lukašenko vadības stils kļuva aizvien autoritārāks, 1995. gada referendumā viņš ieguva papildu pilnvaras, kā arī piešķīra krievu valodai valsts valodas statusu un nedaudz pārveidotā veidā atjaunoja padomju laiku valsts simboliku.

Deviņdesmitajos gados Lukašenko radikāli apkaroja opozīciju, iesaistot arī tā dēvētos “nāves eskadronus”, kad mēdza bez pēdām pazust vairāki pazīstami opozīcijas pārstāvji, tostarp kādreizējais iekšlietu ministrs Jurijs Zaharanka, kādreizējais Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs Viktars Hančars un opozicionārais politiķis, uzņēmējs Anatols Krasauskis, kuri apsūdzēja Lukašenko referenduma rezultātu viltošanā un pazuda 1999. gada 16. septembrī Minskā, kā arī Krievijas sabiedriskās televīzijas kanāla ORT žurnālists Dmitrijs Zavadskis, kurš pazuda 2000. gada 7. jūlijā Minskas starptautiskajā lidostā. Bijušais Galvenās izlūkošanas pārvaldes virsnieks Vladimirs Borodačs intervijā “Radio Svoboda” 2012. gadā paziņoja, ka viņus nolaupīja Lukašenko “nāves eskadrons”, Zaharanku spīdzināja, lai izsistu atzīšanos valsts apvērsuma plānošanā, pēc tam nošāva un līķi sadedzināja krematorijā. Savukārt 2019. gada decembrī “Deutsche Welle” publicēja dokumentālo filmu, kurā bijušais Baltkrievijas Iekšlietu ministrijas specvienības loceklis Jurijs Garavskis apstiprina, ka tieši viņa vienība nolaupīja un nošāva Zaharanku, bet pēc tam arī Hančaru un Krasauski.

Pēc tam Lukašenko bez problēmām uzvarēja vēl četrās prezidenta vēlēšanās, līdz 2020. gada 9. augusta vēlēšanās sadūrās ar nopietnu opozīcijas konkurenci, par spīti Centrālās vēlēšanu komisijas centīgajai kandidātu atsijāšanai, dažu kandidātu ieslodzīšanai vai piespiedu emigrācijai, kā arī armijas vienību ievešanai Minskā un interneta slāpēšanai. Kad pasludināja Lukašenko pārliecinošo uzvaru pār opozīcijas kandidātu Svjatlanu Cihanousku, Baltkrievijas pilsētās sākās masu protesti, kuru brutālā apspiešanā iesaistīja gan OMON vienības, gan armiju, bet paša Lukašenko inaugurācija notika slepenības apstākļos. Pati Cihanouska bija spiesta emigrēt no Baltkrievijas.

Atmaksājot kaimiņvalstīm par opozīcijas atbalstīšanu, 2021. gadā Lukašenko sāka veicināt migrantu masveida ievešanu no Tuvajiem Austrumiem, lai viņus nogādātu pie Polijas robežas, kur to vardarbīgie pūļi ilgstoši centās ielauzties Polijas teritorijā, bet pēc tam regulāri centās iekļūt arī Lietuvā un Latvijā.

Eiropas Savienība, ASV, Lielbritānija, Kanāda, Ukraina un vairākas citas valstis neatzīst Lukašenko par likumīgo prezidentu, viņš kopā ar vairākām citām amatpersonām ir iekļauts sankciju sarakstos.