Ukraiņu karavīrs, kurš ārstējas Latvijā: "Man vairs nav tik svarīgi, kā karš beigsies, cik pati miera iestāšanās"

Igors ir vienīgais no Vaivaros esošajiem 18 ukraiņu karavīriem, kurš piekrita sarunai ar Patieso Dzīvi. Un var jau viņus saprast – vīri, puiši negrib runāt par karu, negrib, lai viņu žēlotu par iegūtajām traumām. Arī Igors par tām nežēlosies, bet, zobus sakodis, centīsies cieti teikt – kā ir, tā ir. Palātā skopā gaisma iespīd maz, un Igoram tā ir kā sabiedrotā, kas mazliet palīdz notušēt to, kas zem cietajiem vārdiem nodevīgi nolasāms viņa acīs. Atzīšos, verot palātas durvis, nolēmu emocijas atstāt aiz tām, bet sarunas laikā arī es novērtēju to, ka gaisma telpā ir tik skopa.

Karā no pirmās dienas

Kādas bija jūsu attiecības ar krieviem pirms kara un kādas tās ir tagad?

Normālas, daudzi mani radinieki dzīvo Krievijā. Nekad neesmu izjutis agresiju pret cilvēku tikai tāpēc, ka viņš ir krievs. Neraugoties uz karu, manā attieksmē nekas nav mainījies. Uzskatu, ka cilvēku vērtēt, par viņu spriest vienīgi pēc nacionalitātes nav normāli, objektīvi. Katrs cilvēks ir atšķirīgs, un katrā tautā ir kā labie, tā sliktie.

Un kā ar Putinu?

Tas, ko viņš nodarījis manai valstij, nav normāli. Tikai nebūsim naivi – ne jau Putins viens izlēma sākt karu, aiz viņa izkārtnes sēž daudzi tajā ieinteresēti cilvēki.

 Atceraties, kādas emocijas pārņēma brīdī, kad 2022. gada 24. februārī uzzinājāt – Krievija iebrukusi Ukrainā?

 Apjukums, vispārēja neizpratne – kas notiek un kas notiks, ko darīt? Šādam iespējamam pavērsienam mūs morāli gatavoja jau no 2014. gada, kad sākās Donbasa karš. Tomēr karam nevar sagatavot. Kad tas tiešām sākas, cilvēks vienalga apjūk. Pamatīgi. Es kaut kā ātri atguvos. Redzot, ka notikumu attīstības gaitā karš nepārprotami tuvojas manām mājām Odesas apgabalā, pieteicos armijā. Var teikt, biju karā no pirmās dienas. Pirms tam strādāju ostu pārvaldē par sakaru inženieri.

Ne mirkli nešaubījāties, vai pieteikties armijā? Karā vienmēr ir risks tikt ievainotam, no tā var arī nepārnākt…

Bailes nav svešas nevienam cilvēkam, nebaidās tikai muļķi. Frontē tās bija līdzās ik uz soļa. Un kaut kā ar tām bailēm bija jātiek galā.

Bija arī cilvēki, kas aizbēga no Ukrainas, lai netiktu iesaukti armijā.

Man nav tiesību kādu par to nosodīt, vainot vai izteikties par viņu rīcību nicīgi. Tā ir katra paša izvēle, katrs savu dzīvi veido pēc saviem noteikumiem.

Lai uzreiz pieņemtu lēmumu doties aizstāvēt savu valsti, laikam jābūt lielam patriotam?

Man šis jēdziens vairāk asociējas ar mīlestību pret savu māju, ģimeni, tuvajiem, tātad likumsakarīgi, ka arī pret valsti, kurā esmu piedzimis un dzīvoju. Un, ja tai dara pāri, tad jāaizstāv. Manējā taču, citas man nav.

Jums ir divi bērni. Kā viņi uztver karu?

Kā jau bērni – viņiem vēl nav priekšstata par to, kas īsti notiek. Protams, arī mazos cilvēciņus pārņem bailes un panika, kad sprāgst virs un uz zemes. Jau tas troksnis vien...

Pie tā var pierast?

Var, bet karš noteikti nav tas, pie kā būtu vēlams pierast.

Tuviniekus, draugus karā esat zaudējis?

Jā, un ļoti daudzus.

Arī pie šādām ziņām var pierast?

Daļēji. Tikai ne pie tām, kas vēsta par ļoti tuvu cilvēku nāvi. Tas vienmēr ir ļoti smags pārdzīvojums.

Šaut – tas ir uzdevums

Kāda ir karavīru ikdiena?

Tas atkarīgs no nodaļas, kurā esi, no dotajiem uzdevumiem. Es biju izlūku nodaļā. Dzīvojām aizmugurē īrētos dzīvokļos, bet vienmēr bijām gatavi saņemt kaujas uzdevumus. Frontē būt var, lielākais, četras dienas, tad vismaz uz kādu dienu jāatgriežas dzīvesvietā, lai normāli paēstu, savestu sevi kārtībā, izmazgātu drēbes, atgūtos morāli un fiziski, jo neviens nav no dzelzs. Šajā laikā gulēt gājām un modāmies kā parasti cilvēki.

Karavīriem ir draudzīgas attiecības. Runājām par dzīvi – pagātni, nākotni, ģimenes vērtībām. Visu jau karš neapstādina.

Kad karavīrs ēd un, atvainojos, nokārto dabiskās vajadzības aktīvās karadarbības laikā?

Viss ir noorganizēts – pārtikas piegāde, kaut minimāli sanitārie apstākļi. Sākumā pie ērtībām pieradušajam mūsdienu cilvēkam tie šķiet tiešām mežonīgi, bet arī pie tā ar laiku pierod. Mūsdienās atšķirībā no Otrā pasaules kara neviens karavīrs nedzīvo ierakumos, vismaz es tajos 24 stundas neesmu pavadījis. Protams, kad notiek aktīva karadarbība, apšaude no pretinieku puses, mītnes vietā gadījies gulēt formas tērpā, jo nezini, kad vajadzēs lēkt kājās. Tā īsti aizmigt tad nemaz neizdodas, to liedz iekšējā trauksme.

Un tad esi kaujas laukā – un jāšauj uz pretinieku.

Kā vienā, tā otrā armijā karavīri dara savu darbu, pilda dotos uzdevumus. Šaut – tas ir uzvedums. Man grūti to izskaidrot. Jūtas tajā brīdī paliek otrajā plānā.

Arī ievainojumi ir karavīru ikdiena.

Man to rezultātā amputētas abas kājas, zaudēti roku pirksti, uz visa ķermeņa ir apdegumi. Mani ievainoja, kad devāmies Doneckas virzienā. Pildījām uzdevumu, uz mums tika raidīti artilērijas šāviņi... Un ne jau es vienīgais tiku ievainots. Kas seko pēc tam? Dzīve turpinās, jādzīvo tālāk. (Igors cenšas smaidīt.)

Lielākais atbalsts – sieva Marija

Tikai nesakiet, ka notikušo pieņemt bija viegli!

 (Igors uztver manu skatienu, kas jautā – bet kā bija patiesībā? –, un drosmīgi nodārdina aizstāvības smieklus.) Vissvarīgākā loma manā psiholoģiskajā un fiziskajā rehabilitācijā bija un ir sievai. Marija bija man līdzās un morāli ļoti atbalstīja jau no pirmajām vissmagākajām dienām pēc ievainojumiem. Ievainots tiku martā, sākumā ārstējos hospitāļos un slimnīcās Ukrainā. Kad tālākai ārstēšanai mani pārveda uz Vāciju, viņa ar bērniem, Maksimu un Varvaru, palika Ukrainā. Bērni turpina iet skolā. Trauksmes gadījumā visi dodas uz patvertni. Citādi ikdiena visiem paiet tāpat, kā līdz karam. Man te, Vaivaros esot un sekojot notikumiem karā, vislielākās bailes ir par ģimeni.

Cik ilgi jau esat Vaivaru rehabilitācijas centrā?

Trīs nedēļas. Šurp tiku pārvests no Vācijas, kur mani operēja, centās saglābt kājas. Sākumā veselības stāvoklis stabilizējās, bet kaut kādā brīdī bija asins saindēšanās, un tas ārstiem lika pieņemt lēmumu kājas amputēt. Pēdējais, ko atceros – kā uzlika skābekļa masku, ielaida narkozi. Operācijas laikā man uz stundu bija apstājusies sirds. Pats no tā neko neatceros, nekādā tunelī nepabiju. Pēc deviņu stundu ilgās operācijas pamodos jau palātā un tad arī sapratu, ka man vairs nav kāju.

To redzējāt vai sajutāt?

Ieraudzīju. Tā brīža sajūtas vārdos izteikt ir grūti... (Igora acīs iezogas miklums, bet – tikai uz mirkli. Tad viņš atkal sevi sapurina.) Iekšā viss uzsprāga, iestājās panika, raudāju. Ar rokas pirkstu zaudējumu tobrīd jau biju samierinājies, jo to redzēju jau tūlīt, kad atjēdzos pēc traumas gūšanas.

Kāju amputācijas vietas joprojām sāp, tās jūtat?

Nē. Es tagad jau varu pārvietoties. Kā? Tūliņ parādīšu. (Igors izraušas no gultas un nodemonstrē, kā pārvietojas uz kāju stumbeņiem. To redzot, pārņem dažādas izjūtas – žēlums, slavinājums mediķiem, izbrīns par cilvēka dzīvotgribu, viņa spējām pielāgoties visam. Amputēto kāju stumbeņi ir nosaitēti, lai samazinātu ekstremitāšu apkārtmērus un veidotu protezēšanai atbilstošu formu.) Vaivaros ar mani strādā ergoterapeits, fizioterapeits, pamazām notiek sagatavošana operācijām – protezēšanai, pirkstu operācijai, ādas pārstādīšanai. Tās veiks Latvijā.

Pēc protezēšanas atkal varēsiet normāli staigāt.

Varēšu. Paldies Dievam un mūsdienu medicīnai, ka ir tādas iespējas. Tomēr karā traumētajiem viegli nebūs arī pēc tam, kad viņi būs savesti kārtībā. Vispirms jau morālā un fiziskā adaptācija – līdz galam pieņemt to, ka vairs nekad nebūsi tāds, kāds biji, nevarēsi to, ko varēji. Tas ir visgrūtākais. Tad vēl stress par to, kā tiksim pieņemti sabiedrībā. Jo cilvēku attieksme pret invalīdiem, arī kara, ne vienmēr ir lojāla. Mani stiprina apziņa, ka sieva Marija vienmēr būs man līdzās, nepametīs. Man tiešām ir ļoti ar viņu paveicies. Ko saku par to vīru sievām, kuras jau kara sākumā pameta Ukrainu, iekārtojās dzīvot citās valstīs? No vienas puses, protams, slikti darīts, no otras – dzīvot gribas visiem.

Paldies Dievam, esmu dzīvs!

Zināt, kad varēsiet atgriezties Ukrainā?

Vispirms operēs rokas, un ceru, ka rezultāts būs veiksmīgs. Tad sekos protezēšana, un pēc tam jau varēšu domāt par atgriešanos mājās. 

Ko darīsiet, pārbraucis mājās?

Domāju, ka atgriezīšos savā darbā. Kad nenotiek aktīva karadarbība, dzīve visur turpinās daudzmaz normāli. Tikai nekad nevar zināt, kad sprāgs bumbas, lidos šķembas... Šī neziņa, neapklusināmā iekšējā trauksme, pastāvīgās bailes par tuviniekiem – tas ir briesmīgi, postoši. Tikai, kamēr karš turpināsies, nekur no tā neaizmukt. Ukrainā nav tāda apgabala, kur cilvēki varētu dzīvot un strādāt pilnīgi mierīgi. Varbūt nedēļu vai divas valda nosacīts miers. Cilvēks jau sācis pie tā pierast, atnāk mājās no darba, paēd vakariņas un iet gulēt, bet... viņu pamodina sprādziens, kas izsit dzīvokļa logus vai mājai norauj jumtu. Tas labākajā gadījumā. Pirmais, ko tad dari, – lūkojies, vai visi tavējie dzīvi. Jo dzīvokļus var atjaunot, mājas uzcelt no jauna, bet cilvēka dzīvību atgriezt nevar. Savu jau esmu izraudājis… Tāpēc, neraugoties ne uz ko, paldies Dievam, ka esmu palicis dzīvs.

Kā domājat, kā beigsies karš?

Man vairs tik ļoti nav no svara, kā tas beigsies, cik pati miera iestāšanās. Gribu, lai vairs nav šī vājprāta. Kara sekas jau tagad nav aptveramas – izpostīta zeme, sakropļoti cilvēki, morāli traumēti bērni, milzīgas mīnētas teritorijas, kuru atmīnēšana prasīs ļoti, ļoti ilgu laiku. Un arī tā, būsim reāli, nenotiks bez sekām.

Vēlos, lai bērni vairs nebaidītos iziet uz ielas. Jo vissvarīgākā man ir ģimene un tās drošība. Varētu jau mēģināt viņus aizvest dzīvot kaut kur tālāk no Ukrainas, bet – vai to grib Marija? Un skatīsimies objektīvi – ko mēs citur darītu, kur dzīvotu? No gaisa nekas nekrīt. Nevienam nevajag karu ar visām no tā izrietošajām sekām – haosu, izpostītu zemi un cilvēku likteņus.

Fakti

* Kopš 2014. gada Vaivaru rehabilitācijas centrā rehabilitācijas pakalpojumus saņēmuši vairāk nekā 250 karā ievainoto ukraiņu karavīru un civiliedzīvotāju.

* Karavīru pārvešanu no Ukrainas uz Latviju nodrošina starptautiskā komanda M-help.com.

* Šeit ievainotie ukraiņi uzturas 2–4 nedēļas – atkarībā no individuālā rehabilitācijas plāna. Ārstēšanās izmaksas sedz Latvijas valsts.

* Patlaban Vaivaru rehabilitācijas centrā ir 18 ukraiņu karavīri.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta "Amputētas kājas, zaudēti pirksti un apdedzis ķermenis" saturu atbild izdevniecība "Rīgas Viļņi".