Uzvirmo kaislības ap pirmās mošejas būvniecību Rīgā

Liāna Langa to bija komentējusi: “Latvijā jāpieņem likums pret Latvijas islamizāciju un mošeju celtniecību. Latvija nekad nebūs islāma zeme, neceriet! Jums ir savas zemes, dzīvojiet tur!” Šī aizpērnā gada septembra ziņa ar Liānas Langas komentāru izpelnījās simtiem “laiku” un atbalsta komentāru, kas atkal uzjundīja diskusijas par to, vai Latvijā būtu jāceļ mošeja. Jauns.lv skaidro, cik daudz Latvijā ir musulmaņu un kā viņiem sokas ar savas svētnīcas būvi.

Rīga bez sava minareta

Salīdzinot ar citām Eiropas Savienības (ES) valstīm, Latvija ir viena no visneislamizētākajām zemēm. Tikai apmēram 0,05% mūsu valsts iedzīvotāju sevi uzskata par musulmaņiem. Viņiem nav arī savas klasiskas mošejas, un Latvijas islāmticīgie uz lūgšanām pulcējas mošejai pielāgotās telpās dzīvojamajās mājās vai to piebūvēs, kur nekas neliecina par mošejas esamību, kuras dominante ir minarets. Varbūt par Latvijas musulmaņiem bēdīgākā stāvoklī ir Grieķijas galvaspilsētā Atēnās dzīvojošie Allāha pielūdzēji. Atēnas ir vienīgā ES galvaspilsēta, kurā nav pat nevienas islāmticīgajiem pielāgotas mošejas telpas.

Cik daudz ticību praktizējošu musulmaņu ir Latvijā, precīzi nav zināms. Dažādos avotos tiek minēti atšķirīgi skaitļi – no tūkstoša līdz pat 12 000, bet teju vienmēr tiek uzsvērts, ka reāli ticības kanoniem seko un uz mošeju dodas tikai kāda piektā daļa no musulmaņiem. Kopumā musulmaņu draudzes Latvijā apvieno tikai dažus simtus ticīgos, un tāpat kā kristietībā arī musulmanismā ir dažādi novirzieni - sunnīti, šiīti, sūfiji. Tas nozīmē, ka nevar būt viena kopīga mošeja visiem musulmaņiem. Tā kā Latvijā lielākoties ir sunnīti, tad, ja arī par kādu mošeju Latvijā varētu būt runa, tā pirmām kārtām kalpotu sunnītiem.

Pirms desmit gadiem tika ziņots, ka Avotu ielā 19, posmā starp Aleksandra Čaka un Lāčplēša ielu, tiek būvēts Islāma kultūras centrs, kurā atradīsies arī mošeja. Būtībā nams kalpotu kā mošeja, bet bez klasiska minareta. Parasts garāmgājējs pat nevar nojaust, ka iekšpagalmā ieslēptajā divstāvu baltajā namā pulcējas Allāha pielūdzēji. Lai arī bija paredzēts, ka ēku ekspluatācijā nodos pirms desmit gadiem, tikai apmēram pirms gada tur sāka sludināt muftijs. Musulmaņiem nevaicās ar ēkas pārbūvi un pielāgošanu sabiedriskajai telpai. Līdz tam (un arī pašlaik) Rīgas musulmaņi uz lūgšanām pulcējās dzīvojamās mājas Islāma kultūras centra Brīvības ielā 104 piebūvē. Abās adresēs pēc “Lursoft” datiem ir reģistrētas vairākas musulmaņu draudzes – “Halal”, “Amina”, “Iman”, “Koran”, “Islam” un citas. Musulmaņu reliģiskās kopienas reģistrētas arī citās Latvijas pilsētās – Ventspilī, Daugavpilī, Jēkabpilī.

Mošejas plāni Papes dabas parkā un Brīvības ielā

Tomēr, pēc visa spriežot, musulmaņu kopienai nav ne tik daudz spēka, ne naudas, lai mūsu valstī uzbūvētu klasisku mošeju ar minaretu, kaut gan par to ik pa laikam tiek spriests kādus trīs gadus desmitus. Drīz vien pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas – pagājušā gadsimta deviņdesmitajos – pavīdēja doma mošeju būvēt Cēsu un Brīvības ielas sadurē, netālu no Senču un Pērnavas ielu krustojuma. Līdz ar to minarets būtu dominante, kas pavērtos uz galvaspilsētas centru braucošajiem no Gaisa tilta puses. Vēlāk šai vietā tika uzcelta bankas ēka, un doma par mošejas celtniecību apsīka uz vairākiem gadiem.

Bet jau šajā gadsimtā radās vairākas idejas par mošejas būvniecību. Vislielākās kaislības ap to bija 2016. gadā. Tad kāds Liepājā pazīstams jurists, zemes īpašnieks Rucavā, nāca klajā ar projektu celt mošeju Papes dabas parka teritorijā. Vietējā pašvaldība pat veica rucavnieku aptauju, vai viņi vēlas savā pusē redzēt mošeju. Vairums, protams, bija pret, un arī dabas sargi to nosodīja. Tā arī projekts iegūla arhīva noputējušās atvilktnēs, un netapa skaidrs, vai šī ideja vienkārši bija kārtējais “sapņu pilsētas” projekts vai arī patiesa reliģiska ideja. Tomēr jāsaka, ka Rucavā nemaz tik daudz Muhameda pielūdzēju nav. Šai pašā gadā Latvijas Televīzija veica arī Pierīgas pašvaldību aptauju, kurā noskaidrojās, ka neviena galvaspilsētas tuvumā esošā vietvara nevēlas savā pusē redzēt mošeju. Savs vārds bija sakāms arī tiesībsargam Jurim Jansonam, kurš pirms deviņiem gadiem izteica savu personisko viedokli: viņš neatbalstītu mošejas celtniecību Latvijā, jo tā pieder citai kultūras telpai un vērtību sistēmai.

Līdz atkal jautājums par mošejas celtniecību uzjundīja pērnā gada rudenī, kad šis jautājums kļuvis aktuāls, jo Islāma kultūras centrs Brīvības ielā sen kā bija kļuvis par šauru visiem. Tik ļoti, ka kolektīvās musulmaņu lūgšanas bija jāorganizē divās maiņās.

Musulmanisms Latvijā

Oficiāli pirmā musulmaņu kopiena Latvijā tika reģistrēta jau 1902. gadā. 19. gadsimta beigās lielākā musulmaņu kopiena izveidojās Rīgā. Pēc 1897. gada tautas skaitīšanas datiem Vidzemes guberņā bija 536, bet Kurzemes guberņā – 596 musulmaņi. Liels skaits šo musulmaņu bija Latvijas teritorijā izvietoto Krievijas armijas karaspēka daļu karavīri, tomēr 20. gadsimta sākumā lēnām pieauga arī pastāvīgi dzīvojošo musulmaņu skaits (galvenokārt tatāri Rīgā). Pēc Neatkarības kara un Latvijas Republikas izveidošanas lielākā musulmaņu daļa Latviju pameta. Nelielajā palikušo musulmaņu kopienā gandrīz visi bija tatāri. 1935. gadā Latvijā bija reģistrēti tikai 66 musulmaņi. Savukārt padomju okupācijas laikā Latvijā iebrauca simtiem musulmaņu no Padomju Savienības dienvidiem – musulmaņu republikām.

Pēc neatkarības atjaunošanas daļa Latvijā dzīvojošo musulmaņu izceļoja. Bet 20. gadsimta deviņdesmitajos gados Latvijā izveidojās trīs islāmticīgo draudzes, vēlāk, pieaugot praktizējošo islāmticīgo skaitam un izveidojoties dažādiem novirzieniem kopienā, draudžu skaits pieauga. Mūsdienās Latvijā darbojas ap 16 musulmaņu draudzes.

Islāms kaimiņvalstīs

Lietuvā šodien dzīvo ap 3000 musulmaņu, un islāma vēsture mūsu dienvidu kaimiņzemē ir daudz lielāka nekā pārējās divās Baltijas valstīs, jo tur musulmaņi bija Lietuvas-Polijas lielkņazistes pamatiedzīvotāji, kad 14. gadsimtā tās sastāvā nonāca pašreizējā Ukrainas sastāvdaļa ar Krimas pussalas tatāriem. Līdz ar to viņi kļuva par Lietuvas pavalstniekiem. Cariskās Krievijas laikā līdzās Lietuvā dzīvojošiem Krimas tatāriem, kuri pārsvarā koncentrējās Viļņā, parādījās arī citi musulmaņi, kuri bija Krievijas armijas karavīri no musulmaņu apgabaliem. Līdz pat 1914. gadam Lietuvā bija 25 mošejas, kuras kara laikā tika nopostītas, un tikai pēc padomju okupācijas beigām tās atkal varēja sākt atjaunot. Pašlaik Lietuvā ir četras mošejas, kas nav lielas – viena pie Viļņas tatāru ciematā (Raižių), viena Kauņā un divas Viļņā, bet Kedaiņos ir minarets, kas kalpo ne kā mošeja, bet atjaunots kā kultūras piemineklis.

Savukārt Igaunijā tautas skaitīšanā pirms 13 gadiem par musulmaņiem sevi atzina 1508 cilvēki, bet pēc dažādiem datiem mūsu ziemeļu kaimiņvalstī ir no 10 000 līdz 20 000 musulmaņu. Igaunijā musulmaņu ierašanās līdzīga kā Latvijā – sākumā tie bija cariskās Krievijas armijā dienošie musulmaņi, pārsvarā Krimas tatāri (viņu centrs bija Narvā). Padomju okupācijas laikā tur ieradās iebraucēji no musulmaņu republikām. 2008. gadā viens no Apvienoto Arābu Emirātu šeihiem - Sultans III ibn Muhammads al-Kasimi, vērsās pie Tallinas pašvaldības ar vēlmi būvēt mošeju un tai izdalīt zemi, bet tas nav realizējies. Igaunijas musulmaņi lūdzas tāpat kā Rīgā – pielāgotās telpās Islāma kultūras centrā jeb biroju namā, kur izveidots Islāma kultūras centrs.