Zaudētā Latvijas bagātība, kas jau 60 gadus atrodas zem ūdens: neticamais stāsts

Staburags bija apmēram 18,5 metrus augsta saldūdens kaļķiežu klints Daugavas ielejas kreisajā krastā, dolomītu kraujas malā. Staburags veidojies, avotam šķīdinot Daugavas krastu dolomīta klintis un veidojot avotkaļķa masīvu gar ūdenskrituma ceļu. Staburaga avots veidoja klints pārkares, kas ik pa laikam no sava svara nogruva. No zemes lauzās ledusauksts ūdens. Pirms appludināšanas Staburags bija viens no izcilākajiem Latvijas dabas pieminekļiem. Tā ir vieta, kuras vairs nav, Latvijas iedzīvotāji to ar skumjām atceras vēl joprojām.

Izturības un mūžības simbols

Staburagam bija nozīmīga loma kā Latvijas dabas un kultūras simbolam. Pastāvēja skaista leģenda, ka Staburags ir pārakmeņojusies meitene, kas sēro par savu mīlestību, un tieši tāpēc no klints izplūstošais ūdens tika uzskatīts par viņas asarām. Šī vieta iedvesmojusi dzejniekus, māksliniekus un rakstniekus daudzu gadu garumā, par to rakstīta dzejā un prozā, uzsverot tā kā izturības un mūžības simbola nozīmi.

Lēmums par Staburaga nogremdēšanu kļuvis par īstu traģēdiju

1960. gados Padomju Savienība ierosināja lielus projektus hidroenerģētikas attīstībai Latvijas teritorijā. Viens no šādiem projektiem ietvēra Pļaviņu hidroelektrostacijas būvniecību Daugavā.

Pļaviņu HES celtniecība sākās 1961. gadā un prasīja izveidot plašu ūdenskrātuvi, kurai bija jānodrošina nepārtraukta stacijas funkcionēšana un ūdens līmeņa regulēšana. Šī ūdenskrātuve kļuva par lielāko ūdenskrātuvi Latvijā, taču tās būvniecības rezultātā applūdumam tika pakļauti ievērojami dabas un kultūras objekti, ieskaitot Staburagu.

Lēmuma pieņemšanu par Staburaga celtniecību un applūšanu pavadīja protesti, lai gan tajos laikos vietējiem iedzīvotājiem nebija reālas iespējas ietekmēt padomju valdības plānus. PSRS prioritāte tika dota rūpniecības un enerģētikas vajadzībām, tāpēc dabas pieminekļu saglabāšana netika uzskatīta par obligātu. Visai Latvijai lēmums par Staburaga applūšanu bija īsta traģēdija, taču stacijas būvniecību apturēt nebija iespējams.

Latvijas Tautas frontes līderis Dainis Īvāns braucienu uz Staburagu atcerējās kā vienu no spilgtākajiem savas bērnības notikumiem: "Mana lauku māja atrodas pretējā Daugavas krastā. Un es atceros kā kaut kur 1960. gadā, kad man bija kaut kur 5 gadi, mani vecāki, tāpat kā daudzi Latvijas iedzīvotāji, aizveda mani atvadīties no Staburaga. Man palika iespaids par toreiz redzēto neticamo skaistumu. Cilvēki gāja, raudāja un es arī raudāju. Man likās drausmīgi to visu noslīcināt, ka nākamās paaudzes to neredzēs."

"Atceros, ka bērnībā man bija sapnis, ka kļūšu pieaudzis un izdomāšu, kā demontēt šo Pļaviņu HES un atjaunot Staburagu. Gadu gaitā esmu iepazinis arī šīs vietas kultūras vērtību, jo visi mūsu eposi, leģendas un dziesmas vijas ap Staburagu, kas Latvijas Olimpā ir arī mistiska vieta, vieta, kuru apdzīvo dievi. Un ne velti, jo tas tiešām ir kaut kāds dabas svētums."

1965. gadā pēc aizsprosta izbūves pabeigšanas un ūdenskrātuves izveides Staburags tika pilnībā applūdināts. Līdz ar to zem ūdens nonākuši arī citi nozīmīgi dabas objekti, meži un vēsturiskas vietas.

Aizvadītā pusgadsimta laikā applūdušais iezis paspējis pārvērsties gliemežvākos un aļģēs un paslēpties zem bieza dūņu slāņa. Pat ja to nosusinātu, aizietu gadi šīs vietas kādreizējā skaistuma atjaunošanai. Bet, pēc Daiņa Īvāna domām, tas ir pilnīgi iespējams: "Hidrobiologi teica - pieci seši septiņi gadi, un daba atjaunos, nu, varbūt ne to pirmatnību, kas bija, bet tā tomēr kaut kādā pieņemamā gaismā izskatīsies. Protams, sākumā Staburags būs dūņains, bet tas arī kaut kā atjaunosies, laikam. Pat rakstnieks Vladimirs Kajaks, kurš dzīvoja blakus Staburagam, teica, ka laikā, kad ūdenskrātuve nolaiž ūdeni aizsprosta un turbīnas remontam, atveras Staburaga avoti un var būt šie avoti var atjaunot arī pašu klinti, kas, kā zinām, auga, tā bija dzīva. Tagad esmu pesimistiskāks, nedomāju, ka manā mūžā tas notiks."

Pēc Staburaga applūšanas atmiņas par to turpināja dzīvot Latvijas kultūras atmiņā. Daudzi dzejnieki un rakstnieki pievērsušies Staburaga tēmai, atceroties to kā zudušu valsts simbolu. Par to rakstīja kā par "ūdenī iegremdētu varoni", kurš aizgājis zem ūdens, saglabājot savu izturību. Bijušā Staburaga vietā vēl joprojām atrodas Pļaviņu ūdenskrātuve, un daļa Daugavas upes ir pilnībā mainījusi savu veidolu. Cilvēki, apmeklējot vietas pie ūdenskrātuves, bieži atceras klinti un stāsta bērniem stāstus par to, uzturot dzīvu simbola piemiņu.

Nesen "Facebook" grupā "Baltijas dabas skati" lietotājs dalījās ar šīs vietas vēsturiskajiem foto, kas tapuši īsi pirms tās applūšanas. Tiem, kas klintis nav redzējuši klātienē, šobrīd ir sarežģīti noticēt, ka šāda vieta ir bijusi Latvijā. Komentāros cilvēkiem ir skumji, ka tāda skaistuma vairs nav. "Mēs patiešām esam zaudējuši satriecošu dabas vērtību", "Kādu neaprakstāmi lielu bagātību un skaistumu esam zaudējuši", "Kāds skaistums, veiksminieki tie, kas to redzēja savām acīm".