Negaidīti miris Valsts policijas dienesta zirgs Kostja

"Šī zirga aiziešana ir liels zaudējums visai Valsts policijai, jo Kostja šo gadu laikā kļuva par leģendāru zirgu un tāds paliks uz mūžu," norāda likumsargi. Kostja bija dienestā kopš 2016. gada maija un uzreiz uzsāka dienestu kopā ar hipoloģi Mariju, tā tas bija visus šos astoņus gadus - uzticīgi un vienmēr blakus viens otram.

Ņemot vērā, ka Kostja ir ne tikai piedalījies neskaitāmos pasākumos, fotosesijās un televīzijas sižetu filmēšanās, saimniece Marija piekrita dalīties skaistās atmiņās un stāstos, kurus piedzīvojusi kopā ar savu uzticamo cīņas biedru: “Sākumā mums neizveidojās uzticams kontakts. Zirgam bija jau seši gadi, tas zirgam jau ir vecums, kurā personība ir pilnīgi izveidojusies un nobriedusi. Kostja bija ļoti sarežģīts un grūti apmācāms zirgs, viņš bija pats par sevi, vienpatis. Sakumā mums gāja ļoti grūti, Kostja mani nevēlējas saprast un visādi mēģināja pierādīt savu pārākumu pār cilvēku, caur savu spēku, jaudu, ātrumu un spītīgumu. Es sapratu, lai mums veidotos sadarbība, “pāris”, mums jāatrod kopīga valoda, jāsadraudzējas. Tā soli pa solim mēs sākām ieklausīties viens otrā, dzirdēt, cienīt viens otra viedokli un vēlāk arī saprast viens otru. Bez šī visa nav iespējams tas lielais darbs, ko mēs veicām astoņu gadu garumā. Kostja bija unikāls zirgs, ņemot vērā temperamentīgo raksturu, darbā šis zirgs bija nepārspējams, labākais. Leģenda. Ne reizi dienesta laikā nebija pievīlis mani, bija drosmīgs jebkurā dzīves situācijā, vai tās būtu mācības ar Speciālo uzdevumu bataljonu, kur bija sprādzieni, dūmu sveces, uzbrukumu līnija ar vairogiem, vai tā būtu parāde ar orķestri. Kostja bija pārsteidzoši godprātīgs, bija barvedis savā zirgu ģimenē un atšķirībā no citiem zirgiem, konfliktus zirgu barā risināja nevis ar speršanu, košanu vai kautiņiem, bet pārrunu veidā, ko bieži bijām novērojuši. Kostju cienīja ne tikai cilvēki, bet paši zirgi, jo viņš aizstāvēja vājākos, jaunākos un vienmēr uzraudzīja mūsu senjoru Recento, paņemot viņu savā paspārnē līdz savai pēdējai dienai. Tautā, iedzīvotāju vidē, Kostja arī kļuva par mīluli un nebaidīšos teikt, Latvijā par vienu no atpazīstamākajiem zirgiem. Pret cilvēkiem viņš bija atsaucīgs un pacietīgs, gāja gan ugunī, gan dūmos, strādāja tūkstošu cilvēku masās, būdams ļoti uzmanīgs un akurāts pret jebkuru cilvēku, devās man pakaļ visur un visās gaitās pat ar aizsietām acīm. Tas viss bija lielas uzticības un mīlestības dēļ. Kostju mūsu ierindā mēs saucām par “profesoru”, jo neapšaubāmi, šo titulu viņš bija pelnījis savu unikālo iemaņu un absolūtās pašatdeves dēļ darbam dienestā.”