Kārlis Mīlenbahs. Latviski domāt, latviski runāt, latviski just
“Tautas dzīvības serde un kodols ir valoda. Jo, valodai mirstot, mirst arī tauta,” teicis Kārlis Mīlenbahs (1853-1916), kura mūža darbs valodniecībā veido šā kodola pamatus.
Jauns.lv sadarbībā ar žurnālu “Latvijas Noklusētā Pagātne” publicē rakstu sēriju par Latvijai nozīmīgu pagātnes notikumu aizkulisēm.
Viens cilvēks ikdienā pārzina un spēj izmantot tikai mazu daļiņu valodas bagātības. Valodas vārdu krājums un tā lietošanas īpatnības tādēļ jau izsenis tiek apkopotas vārdnīcās – krājumos, kuros alfabētiskā secībā sakārtoti kādas valodas vārdi un dots to tulkojums citā valodā, skaidrojums, izruna un cita informācija. “Vārdnīcas kļūst gan par valodas bagātību depozītu, gan neizsmeļamu iedvesmas avotu nākamajām valodas runātāju paaudzēm. Latviešu tautai šāda vērtība ir Kārļa Mīlenbaha Latviešu valodas vārdnīca,” teikts Latvijas Kultūras kanonā, kurā viena no iekļautajām 99 vērtībām ir šī vārdnīca.
19. gadsimta vidū latvieši tikko sāka apzināties sevi kā nāciju, un tai bija nepieciešama sava valodniecība. Taču viss liecināja, ka Kārlim Mīlenbaham, dzimušam 1853. gada 18. janvārī Kandavas pagasta Šķūtēs, lemts kļūt par mežzini. Tāda ir viņa tēva griba. Tomēr liktenis iegrozījās citādi – zēna spējas un intereses liecināja par plašāku vērienu, un viņa turpmākais izglītības ceļš veda uz Jelgavas ģimnāziju, bet pēc tam turpinājās ar klasiskās filoloģijas studijām Tērbatas Universitātē.
Visu mūžu Mīlenbahs strādāja par skolotāju Talsos, Jelgavā un vēlāk Rīgā, bet par savu dzīves pamatuzdevumu atzina latviešu valodas izpēti un kopšanu. Sākotnēji viņš veidoja papildinājumus baltvācu mācītāja Kārļa Kristiāna Ulmaņa 1872. gadā izdotajai Latviešu-vācu vārdnīcai, bet jau drīz apzinājās, ka latviešu valodas bagātība ietilpināma daudz apjomīgākā darbā. Turklāt vārda tulkojums citā valodā vien nespēj atklāt visas tā nianses. Tāpēc Kārlis Mīlenbahs nolēma izstrādāt unikālu vārdu apkopojumu, kam ir gan tulkojošas, gan skaidrojošas vārdnīcas iezīmes.
Palīdz sieva, brālis, dēli
Tik liela apjoma darbu nebija iespējams paveikt vienam cilvēkam. “Jautājums par latviešu valodas vārdnīcu vēl nemaz nav iekustināts, vismaz vēl nav dzirdēts, ka kāds būtu stājies pie sistemātiskas materiālu krāšanas. Un nav arī domājams, ka kāds no mūsu valodniekiem apņemsies uzsākt šo darbu, kas prasa veselu mūžu,” secināts Dienas Lapas pielikumā Etnogrāfiskas ziņas par latviešiem 1893. gadā.
Vārdnīcas veidošanā līdzdarbojās arī Mīlenbaha ģimene – sieva, brālis Fricis, vēlāk arī dēli. Tomēr ar to nebija pietiekami. “Drošību, kas vārdnīcai tik nepieciešama, varēsim tikai tad iegūt, ja radīsies malu malās vārdu paskaidrotāji, kas uzrakstīs un piesūtīs mazpazīstamus, vārdnīcās nesastopamus vārdus,” secināja Mīlenbahs. Vārdu skaidrojumu apzināšanā iesaistījās mēnešraksts Austrums. Savukārt Rīgas Latviešu biedrībā 1904. gadā izveidoja Valodniecības nodaļu, kurā apsprieda mazāk zināmus vārdus. Par nodaļas sēžu gaitu vēstīja prese, izziņoja apspriežamo vārdu sarakstus. Atsaucoties uz Kārļa Mīlenbaha aicinājumu, cilvēki no visiem Latvijas novadiem sāka iesūtīt vārdu krājumus. Mīlenbahs pats izmantojis katru iespēju iztaujāt dažādu izlokšņu runātājus par vārdu izrunu un nozīmi. Šim nolūkam nācās rīkot ekspedīcijas. Krājuma vākšanā līdzdarbojies otrs ievērojams latviešu valodnieks – par Kārli Mīlenbahu divdesmit gadus jaunākais Jānis Endzelīns. Abi apceļoja Latviju, vākdami izlokšņu materiālus, kas vēlāk izlietoti gan Latviešu valodas vārdnīcā, gan Endzelīna Latviešu valodas gramatikā.
Pietrūka dažu gadu
Tomēr liktenis Mīlenbaham un viņa vārdnīcai nav bijis sevišķi labvēlīgs. Sākot darbu pie vārdnīcas, viņš bija cerējis uz ar plašāku sabiedrības atbalstu materiālu vākšanā, īpaši rēķinoties ar skolotāju, rakstnieku, žurnālistu, mācītāju līdzdalību, kas izrādījās mazāka nekā sagaidīts.
Pēc ilgstošas slimības 1908. gadā mirst Mīlenbaha sieva. Saslimst arī jaunākais dēls, kura ārstēšanai ārzemēs bija nepieciešami prāvāki līdzekļi. Tas liek valodniekam uzņemties papildu slodzi pedagoga darbā. Klāt pamatdarbam Aleksandra ģimnāzijā (Rīgas Aleksandra zēnu ģimnāzija) nākas piestrādāt arī Natālijas Draudziņas ģimnāzijā un citur. Tas atņem spēkus un laiku vārdnīcas veidošanai. Kā vēlāk ar vilšanos secinājis latviešu valodnieks un etnogrāfs Pēteris Šmits, vārdnīcu Mīlenbahs nav pabeidzis ne vien tāpēc, ka agri miris, bet arī tāpēc, ka Rīgas Latviešu biedrība nav sniegusi valodniekam nepieciešamo atbalstu.
Darba pabeigšanai būtu vajadzīgi vēl pieci seši gadi, lēsa pats Mīlenbahs. Taču sākās Pirmais pasaules karš, un valodnieku kopā ar Aleksandra ģimnāziju evakuēja uz Igauniju, no kuras 1916. gada martā pajūgā Rīgā atgriezās zārks. Dižais valodnieks bija miris svešumā un neziņā par sava lielākā mūža darba turpmāko likteni. Viņš apglabāts 1916. gada 2. aprīlī Lielajos kapos līdzās sievai.
Ne tikai vārdnīca
Latviešu valodas vārdnīca nav vienīgais, ko mums atstājis Kārlis Mīlenbahs. Viņš uzrakstījis vairākas latviešu valodas gramatikas, no kurām pazīstamākā ir kopā ar Jāni Endzelīnu izstrādātais 1907. gada izdevums. Pie Mīlenbaha nopelniem pieder jaunu valodniecības terminu radīšana. Viņa darinājums, piemēram, ir vārds divdabis.
Abu valodnieku veikumam, darbojoties Rīgas Latviešu biedrības Pareizrakstības komisijā, pieder arī atteikšanās no tā dēvētā gotiskā raksta, kurā vienu skaņu atveidoja vairāki burti, piemēram, skaņu “š” atveidojot ar burtkopu “sch” vai skaņu č” – ar „”tsch”.
Burtkopu “ee” aizstāja ar “ie” un veica citus uzlabojumus. Pāreju uz jauno ortogrāfiju, kurā lielā mērā balstās mūsu šodienas rakstība, Rīgas Latviešu biedrības Zinību komiteja pieņēma Mīlenbaha vadībā 1908. gadā. Ar 1909. gadu šo ortogrāfiju sāka mācīt skolās.
Kārlis Mīlenbahs valodu saistījis ar latviešu pašcieņu un centies to veicināt: “Mums jāaudzina bērni, jaunā paaudze īstā latviešu tautas pašapziņā, lai mūsu valoda [..] turpmāk patiesi būtu līdzīgā godā un cieņā kā vācu valoda, lai viņa vairs tā neslēptos, bet nāktu, kā pieklājas, klajā un izrādītos daudz, daudz vairāk uz ārieni, nekā tas bijis līdz šim. Kā cilvēks, kam trūkst pašapziņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas.” Ievērojamais valodnieks saviem laikabiedriem vēlējis “latviski domāt, latviski runāt, latviski just.”
Endzelīna ēnā
Liktenis pret Kārli Mīlenbahu nav bijis taisnīgs arī tādā ziņā, ka, runājot par latviešu valodniecību, kā pirmo parasti min Jāni Endzelīnu, lai gan faktiski viņš bija Mīlenbaha sekotājs. Kad 1923. gadā sāka iznākt Mīlenbaha iesāktā un Endzelīna pabeigtā Latviešu valodas vārdnīca, tika spriests, kura darbs tas ir. Mīlenbahs uzrakstīja manuskriptu līdz vārdam patumšs. “Jānis Endzelīns dzīvo gados, kad latviešu valodniecībai ir atvērts logs uz pasauli. Pagājušā gadsimta 20. un 30. gados viņam ir iespējas iekļauties pasaules valodniecības apritē. Viņa vārds ir pazīstams, viņam ir aktīvi kontakti ar citu valstu zinātniekiem. Kārlis Mīlenbahs šai ziņā ir zaudētājs,” pirms 20 gadiem, Mīlenbaha 150. jubilejai un Endzelīna 130. jubilejai veltītās izstādes Mantojums atklāšanā secinājusi valodniece Ina Druviete. Pats Endzelīns par kolēģa piedzīvoto likteņa netaisnību teicis: “Bet kā lai tagad apmierināmies, kad Kārlis Mīlenbahs miris nelaikā, miris, savu mūža darbu – savu vārdnīcu – nepabeidzis? Tikai rūgtuma jūtas par nāves nejēdzību pilda tagad sirdi.” 1923. gadā iznāk pirmā burtnīca, uz kuras vāka rakstīts “K. Mülenbacha Latviešu valodas vārdnīca. Rediģējis, papildinājis, turpinājis J. Endzelīns”.
Tomēr būtu kļūda abus dižos valodniekus pretstatīt vienu otram. “Jānis Endzelīns nebūtu nekas bez Kārļa Mīlenbaha, un Kārlis Mīlenbahs būtu aizmirsts, ja nebūtu Jāņa Endzelīna. Šo abu tik atšķirīgo valodnieku dzīves ir savijušās nedalāmā vienībā,” rezumējusi Druviete. Mīlenbahs gan nekad neesot tiecies pēc publiskas atzinības un slavas. Viņš tāpat bija atzīta autoritāte sava laika zinātnieku aprindās, jau četrdesmit gadu vecumā iegūdams, vecā valodnieka godu. Saticīgā un lēnprātīgā rakstura dēļ Mīlenbahs baudījis tādu daudziem neiespējamu laimi kā dzīvi bez nelabvēļiem.
Kā latvju dainas
Latviešu valodas vārdnīca nāca klajā laikposmā no 1923. līdz 1932. gadam, sākumā atsevišķās burtnīcās, vēlāk apvienota četros biezos sējumos. Tajā ir 5480 lappuses un ap 120 tūkstošiem vārdu, kuriem sniegts tulkojums vācu valodā, ziņas par vārda etimoloģiju, avota norāde. Vārda nozīmi un tā lietojuma kontekstu ilustrē piemēri – folkloras materiāli, izlokšņu pieraksti, izraksti no seniem un jaunākiem tekstiem un daiļliteratūras, plaši izmantoti frazeoloģismi, sakāmvārdi, parunas. Vārdnīcā apzināti nav ievietoti internacionālismi un jaunāki aizguvumi, kā arī jaundarināti vārdi, kas valodā vēl nav nostiprinājušies.
“Vārdnīcas sarakstītājs,” kā teicis pats Mīlenbahs, “savā ziņā ir biogrāfs. Leksikogrāfa varoņi ir vārdi, gan dzīvi, gan izmiruši, gan tikko piedzimuši. Katram vārdam ir sava sabiedrība, savs liktens. Leksikogrāfam jārāda, kādā sabiedrībā zināmi vārdi ir sastopami, kāds liktens ikvienam vārdam viņa attīstībā.”
Mūsdienu lasītājs Latviešu valodas vārdnīcā atradīs gan labi pazīstamas leksiskas vienības, gan arī pilnībā aizmirstus vai mazāk zināmus vārdus, teikts Latvijas Kultūras kanona skaidrojumā. Ne velti Mīlenbaha vārdnīca ir neizsmeļams iedvesmas avots gan literātiem un tulkotājiem, gan jaunu jēdzienu apzīmējumu veidotājiem, īpaši terminologiem. Latviešu valodas vārdnīca ir nostiprinājusi latviešu valodas vērtību arī salīdzinošos valodu pētījumos – indoeiropiešu valodu speciālisti latviešu valodas datus joprojām gūst galvenokārt no šā darba.
Viņš nomirst Pirmā pasaules kara laikā, neredz izdotu savu mūža darbu, nesaņem tik lielu tautas mīlestību un atzinību, kādu bauda Krišjānis Barons par Latvju dainām, kaut gan šie devumi ir līdzvērtīgi. Veidojot vārdnīcu, Mīlenbaham, tāpat kā Krišjānim Baronam ar dainām, nācies pasūtīt īpašu skapi. Katrs vārds, izrakstīts uz īpašas kartītes, likts noteiktā nodalījumā. Pavisam piepildīti trīs šādi skapji. Latviešu valodas vārdnīca arī saturiski nereti salīdzināta ar Latvju dainām kā tautas garamantu krātuve.
