Lielais jautājums: "Cik lielas algas vajadzētu maksāt valsts uzņēmumu vadītājiem?"

To Jauns.lv jautāja viedokļu līderiem -rakstniekam Jurģim Liepniekam. politoloģijas doktoram, domnīcas “Northern Europe policy centre” direktoram Artim Pabrikam un uzņēmējam Pēterim Šmidrem. Jo Valsts Prezidenta un premjerministra alga ir 8440 eiro, bet Rīgas mēram mazliet virs 7000 eiro. Tātad, mazāk nekā saņems jaunveidojamās valsts kapitālsabiedrības, kurā apvienos Latvijas Televīziju un Latvijas Radio, pieci valdes locekļi. Tādējādi jāsecina, ka televīziju vadīt ir sarežģītāk nekā valsti vai pilsētu.

Jurģis Liepnieks saka, ka valsts uzņēmumu vadībai algas nosaka balstoties uz “debilu kārtību”, kurā tiek noteikta viena “fiksētā cena” un netiek izvērta katra pretendenta spējas, pieredze un viņa prasības pēc lielāka vai mazāka atalgojuma. Artis Pabriks uzskata, ka valsts uzņēmumu vadītāju algai nevajadzētu būt lielākai par valsts augstāko amatpersonu atalgojumu. Savukārt Pēteris Šmidre teic, ka valsts uzņēmumiem un kapitālsabiedrībām finansējums jānosaka kā procents no iekšzemes kopprodukta, nevis no politisko partiju “vairāksolīšanas”. Tad darbotos nevis politiskā, bet gan ekonomiskā loģika.

Jurģis Liepnieks: "Tā ir debila kārtība"

Rakstnieks Jurģis Liepnieks milzīgās algas piedāvāšanu sabiedriskā medija vadībai sauc par “debilu kārtību” un uzskata, ka 9000-10 000 eiro mēnešalga jaunveidojamās valsts kapitālsabiedrības vadībai ir neadekvāta: “Uz Latvijas un Baltijas fona tā nešaubīgi ir milzīga alga. Atliek vienīgi cerēt, ka tur tiešām tad būs paši labākie, kādus vien mēs vispār varam iedomāties.”

Viņš uzsver, ka šajā gadījumā ir galīgi aplami izveidota algu noteikšanas politika un to salīdzina ar privātbiznesu: “Kā tas būtu privātbiznesā?  Tur jūs kā uzņēmuma īpašnieks cenšaties dabūt iespējami labāko darbinieku par iespējami mazāko algu. Pareizi?! Varbūt tas skan tā ciniski, bet mēs zinām, ka patiesībā dažādiem cilvēkiem ir dažāda cena un vērtība, un tā tālāk. Jūs kā uzņēmuma īpašnieks ar katru no darbiniekiem vai kandidātu vienojaties par to, kāda viņam būs cena, konkrētais atalgojums.”

Tā būtu bijis jārīkojas arī gadījumā ar sabiedriskā medija vadības algas noteikšanu. Vienam varbūt desmit tūkstoši varbūt ir par maz, bet cits varbūt būtu priecīgs, ja varētu saņemt divus tūkstošus mēnesī. Pirmajā gadījumā lielā alga tiktu piedāvāta, iespējams, “pasaules zvaigznei” (piemēram, CNN vadītājam), kurš ir augstas klases vadītājs ar lielu pieredzi. Otrajā gadījumā tas varētu būt jauns censonis, kuram “acis deg” un kurš prot strādāt, kurš vēlas veidot karjeru, bet kuram nav milzīgas pieredzes šādā darbā. Šādi pieiet darba algas noteikšanai būtu prātīgi, bet ne tā kā pašreiz, nosakot “fiksētu cenu”, teic Jurģis Liepnieks.

Šajā gadījumā algas lieluma noteikšana politika sabiedriskā medija vadībai bijusi “debila kartība”, jo grūti izvērtēt, cik liela alga pienāktos vienam vai otram bez viņa personisko dotību, varēšanas un gribēšanas izvērtēšanas. Viņš arī uzskata, ka jaunā medija vadības algas salīdzināšana ar Valsts vai ministru prezidenta atalgojumu nebūtu īsti korekta, un tā būtu jāsalīdzina ar privāto kompāniju, brīvā tirgus piedāvājumu.

Artis Pabriks: "Tās algas ir drusciņ par biezu"

Vērtējot sabiedriskā medija vadībai piedāvātās lielās algas, politologs Artis Pabriks saka: “Man šķiet, ka konkrētajā situācijā tā sviesta kārtiņa ir drusciņ par biezu. Sevišķi demokrātiskā sabiedrībā, kur ir šis caurspīdīgums valsts amatpersonu atalgojuma jautājumā un kur sabiedrībā ir neapmierinātība ar politiku.”

Viņš uzsver, ka demokrātiskā valstī teju vienmēr būs sabiedrības neapmierinātība ar algām publiskajā sektorā. Artis Pabriks nezina nevienu demokrātisku valsti, kurā cilvēki uz ielas atbildētu, ka viņi ir apmierināti ar saviem politiķiem un teiktu: “Jā! Viņi baigi labi strādā, maksāsim viņiem divreiz vairāk.”

“Līdz ar to vienmēr būs kritika par algu lielumu un vienmēr būs problēmas tās reāli izmērīt, vai tiešām tā alga atbilst tam, ko cilvēks var potenciāli dot? Šis jautājums vienmēr būs aktuāls no vienkāršās sabiedrības viedokļa, kura uzskata, ka politiķu vai amatpersonu algas ir par lielu. Tas ir pilnīgi skaidrs! Privātajā sektorā to nosaka tirgus, jo neviens nemaksās algu tam, kurš nevar iedot atdevi, kamēr publiskajā sektorā, kur ir šis garantētais finansējums, klāt nāk kaut kādas dotācijas un ir budžets, ir daudz citādāk un vienkāršāk,” saka politoloģijas doktors.

Viņa subjektīvais viedoklis ir tāds, ka sabiedriskā medija vadībai noteiktajām algām ir jābūt mazākām nekā augstākajiem valsts vadītājiem: “Tas nenozīmē, ka citos valsts uzņēmumos nevarētu būt kādas lielākas algas. Ja es paskatos uz savu iepriekšējo pieredzi, uz to kāda bija slodze un atbildība, kaut vai tam pašam aizsardzības ministram, tad nedomāju, ka tā slodze ir mazāka. Pēdējā amatā (Artis Pabriks bijis aizsardzības ministrs – red.) slodze patiesībā bija ievērojami lielāka (nekā sabiedriskā medija vadībai), līdz ar to man šķiet drusku jocīgi, ka šādā uzņēmumā (sabiedriskajā medijā) algas ir lielākas nekā premjeram un ministriem. Vat jau pateikt, ka politiķi ne par ko neatbild, bet tā īsti nav.”

Pēteris Šmidre: "Tā ir politisko partiju vairāksolīšana"

Lielo algu noteikšana jaunveidojamā sabiedriskā medija valdei, pēc uzņēmēja Pētera Šmidres viedokļa, ir valdošās koalīcijas partiju “vairāksolīšana” ar primāro mērķi sev par labu iegādāties “reklāmas departamentu”. Viņaprāt, mūsu valstī izveidota ačgārna sabiedriskā medija finansēšanas politika – naudas piešķiršanai tam būtu jābūt atkarīgai nevis no valdošo partiju labvēlības, bet gan no iekšzemes kopprodukta (IKP) vērtības.

Viņš domā, ka attiecībā uz Latvijas Televīzijas un Radio medija politikas un finansēšanas modeļa veidošanu strādā “politisko partiju vairāksolīšana” – kurš no politiķiem, varēs pateikt, ka maksā vairāk. Sabiedriskais medijs ir “diezgan īpašs uzņēmums, salīdzinājumā ar pārējiem valsts uzņēmumiem un kapitālsabiedrībām,” saka Pēteris Šmidre un turpina: “Jautājums par sabiedriskās televīzijas un radio apvienošanu radās jau sen, ar mērķi samazināt valsts izdevumus. Kad cilvēki sāka interesēties, kāpēc šo jautājumu neizskata, radās atbilde – tam vajadzīga nauda. Respektīvi, vajadzīga nauda, lai samazinātu naudas izdevumus!”

Arī valsts uzņēmumiem, šai gadījumā sabiedriskajam medijam, kas ir mūsu sabiedriskās domas veidotājs, jāstrādā, balstoties uz ekonomisko loģiku, bet šai gadījumā tā ir politiskā loģika. Sabiedriskais medijs ir atkarīgs no valdošajiem politiķiem: “Ir viedoklis, ka mediji ir ceturtā vara. Bet šai gadījumā šī ceturtā vara ir atkarīga no valsts budžeta, cik tam izdalīs valdošā koalīcija. Bet, ja tā ir vara, tad to nopirkt nevar. Ja tas tā nav, tad tā nav vara, un tā kļūst par tādu kā valdošās koalīcijas reklāmas departamentu.”

Tādēļ, pēc uzņēmēja domām, būtu jāpārskata finansējuma nodrošinājums sabiedriskajam medijam. Tam nebūtu jābūt atkarīgam no politiķiem, kuri ik pēc četriem gadiem, pēc katrām vēlēšanām mainās, bet gan no IKP. Sabiedriskajam medijam nauda būtu piešķirama kā kāds procents no kopējā valsts IKP, ko noteiktu ar likumu. Tādējādi medijs nebūtu atkarīgs no valdības koalīcijas un tam ik pēc četriem gadiem nebūtu jāpielāgojas jauniem politiskiem uzstādījumiem. Līdz ar to valsts uzņēmuma vadītāja atalgojuma lielums nebūtu vis atkarīgs no politiķu lēmuma, bet gan to tā, cik efektīgi tas strādā. Pašreiz Pēterim Šmidrem ir skumji noskatīties uz to, ka valsts uzņēmumi strādā ne valsts, bet gan valdības interesēs, jo valdībai lielāki tarifi un cenas ir izdevīgāki nekā mazākas cenas.

Ko Jurģis Liepnieks, Artis Pabriks un Pēteris Šmidre domā par sabiedrisko mediju vadībai piedāvāto lielo algu, skatieties Jauns.lv video.

Visas Lielā jautājuma diskusijas skaties šeit.