Ar slēptu smadzeņu satricinājumu un nervā iedurtu šprici. Garija Rožkalna vēsturiskais piedzīvojums Lemānā

Šī gada aprīļa beigās 32 gadus vecais Garijs Rožkalns ierakstīja savu vārdu Latvijas motosporta vēsturē, kļūstot par pirmo latvieti, kas finišējis 24 stundu izturības sacensībās Lemānā. Startējot privātās komandas “PMS99 Yam Service” rindās, viņam bija iespēja finišēt jeb aizvadīt pēdējo posmu. Komanda finišu sasniedza 24. vietā no 39 finišējušajām komandām, taču sacensību laikā tā atradās pat labāko desmitniekā. 

Rožkalns ir no ar motosportu cieši saistītas ģimenes. Viņa tēvs, Bruno, startējis visdažādākajās disciplīnās (skijoringā, spīdvejā, motošosejā un motokrosā) un pēc Latvijas neatkarības atgūšanas piedalījies starptautiskās sacensībās Vācijā, Polijā un citur Eiropā. Tradīciju turpinātājs ir Garijs, kurš pirmo reizi uz moča sēdās četru gadu vecumā. Pamēģinājis arī hokeju, viņš pusaudžu vecumā lēma pievērsties tikai motoru sportam, uz laiku pat pārējot uz autosportu.

Visdrīzāk ģimenē būs nākamie motosporta celmlauži, jo Garija atvases - Dario un Fabio -, arī spēruši soļus šajā sporta veidā. Ģimenes mājā, Biķernieku ielā, izveidots serviss, un tajā par rosības trūkumu nav jāsūdzas. Savukārt trofeju istabā jau jāgādā atsevišķa vieta bērnu izcīnītajām godalgām.

Prestižas sacensības 

Kas īsti ir Lemānas 24 stundu izturības sacensības motosportā? Tās tiek rīkotas FIM  izturības pasaules čempionāta ietvaros (angliski FIM Endurance World championship), kā ietvaros rīko sešu, astoņu, 12 un 24 stundu sacensības. 

2025. gada čempionāta kalendārā paredzēti četri posmi - bez Lemānas vēl arī Beļģijas Spā trasē (astoņu stundu sacīkste), Japānas Suzukas trasē (astoņu stundu sacīkste) un citā Francijas trasē Bol d’Or (24 stundu). Sacensības Lemānā notiek jau kopš 1978. gada. Tiek uzskatīts, ka vienas dienas laikā to kopumā apmeklē desmitiem tūkstošiem fanu (2024. gadā gandrīz 80 tūkstoši, šogad aptuveni tikpat), kuri parūpējas par īpašu atmosfēru, savukārt visu sacensību norisi translē “Eurosport” kanāls. 

Izturības pasaules čempionāta sacīkstēs komandas krāj punktus kopvērtējumā. Katrā no posmiem pie punktiem var tikt 20 labākās komandas - ja 24 stundu sacīkstē pirmā vieta iegūst 40 punktus, tad mazāk par astoņu stundu - 30. 20. vieta nemainīgi jebkādās sacīkstēs saņems vienu punktu. Sacīkstē, kas ilgst 12 vai 24 stundas, pēc astotās un 16. stundas komandas, kas atrodas labāko desmitniekā, saņem bonusa punktus (no desmit līdz vienam). Tāpat kvalifikācijas labākās piecas iegūst papildus punktus kopvērtējumā (no pieciem līdz vienam). 

Rožkalns “PMS99 Yam Service” komandas sastāvā startēja prestižākajā no klasēm - “Superbike”. Tieši tajā piedalās visas vadošās rūpnīcas komandas. Katrā ir trīs piloti un viens rezerves braucējs. Francijas komandā bez Rožkalna startēja arī vietējie Igo de Kanseliss un Klīvs Rambūrs, bet rezerves pilota lomā atradās Markuss Delestrs - arī viņš tika pie iespējas doties trasē. Ierasti katrs brauciens pilotam ilgst no 40 minūtēm līdz vienai stundai, līdz summā tiek veikti 867 apļi. 

“Motošosejā ir trīs svarīgākās sacensības - “MotoGP”, “World Superbike” čempionāts un pasaules izturības čempionāts. Tās ir augstākā līmeņa sacensības, taču cita veida. Ja “MotoGP” ir sprinta, tad šīs - izturības. Sacensībās brauc bijušie “MotoGP” piloti vai esošie testa piloti,” stāsta pats Rožkalns. Tā, piemēram, šī gada “Yamaha YZF - R1” komandas, kas kļuva par Lemānas uzvarētājiem, rindās startēja čehs Karels Hanīka (startējis Moto3 un Moto2 pasaules čempionātos), vācietis Mārvins Frics (startējis Moto3 pasaules čempionātā) un austrālietis Džeisons O’Halorans (startējis Moto2 pasaules čempionātā)

Senākā vēsturē, 2024. gada viens no uzvarētājiem, Dens Linfots startējis gan Moto3, gan Moto2 pasaules čempionātos. Moto2 pasaules čempionātā piedalījies arī 2023. gada Lemānas uzvarētājs, austrālietis Džošua Huks, bet viņa tā gada komandas biedram Maikam di Meglio ir MotoGP pieredze 2015. gadā, 36 sacīkstēs tiekot pie astoņiem punktiem kopvērtējumā. Motosporta augstākā pieredze bijusi arī beļģim Ksavjēram Simeonem, kurš Lemānā ar “Suzuki” komandu triumfējis 2021. un 2022. gadā. Simeone 2018. gada čempionātā tika pie viena punkta kopvērtējumā. 

Maksājis komandai pats 

Rožkalns nav pirmais latvietis, kurš startējis Lemānas izturības sacensībās, taču ir pirmais, kurš finišējis. Pirms 22 gadiem Lemānā brauca Agris Neija, taču viņa komanda nesasniedza finišu. 32 gadus vecais motosportists, kurš 2013. gadā pārgāja uz autosportu (arī ieguva titulus Latvijas un Baltijas mērogā), pēdējos četrus gadus bija atgriezies motosportā, atbrīvojies no liekā svara (pārejas brīdī svēra pat 119 kilogramus) un zīmīgā dienā lēmis, ka ir laiks doties uz Lemānu. “Nosvinēju Jauno gadu, un sapratu, ka gribu to darīt. Ar fitnesa treneri sāku strādāt pie fiziskās sagatavotības un paralēli braucu Biķernieku kartinga hallē.”

Sagatavošanās posmā Rožkalns nomainījis fiziskās sagatavotības treneri, bet esošie laikapstākļi ziemā lieguši viņam bieži doties skriet. Mēnesi pirms izturības čempionāta notiekošajiem testiem (tos parasti rīko aprīlī) Rožkalns devās uz Spāniju, kur viņš sēdās uz moča ar mērķi nobraukt pēc iespējas vairāk apļus. “Pirmajos testos biju labā formā,” viņš atceras. “Atbraucot mājās no tiem, galvenā vērība tika pievērsta fiziskajai sagatavotībai.” 

Rožkalns lēš, ka ceļš līdz Lemānai (no šī gada februāra līdz sacensībām) viņam izmaksājis ap 25 tūkstošiem eiro. “Daudz ko taupīju. Piemēram, uz Spāniju aizbraucu ar trīs priekšas un sešām aizmugurējām riepām. Kad pēdējā treniņu dienā liku aizmugurējo riepu, izrādījās, ka tā ir pēdējā. Centos maksimāli taupīt,” atklāj Rožkalns, kuram, par spīti izietajam sagatavošanās posmam, bijuši citi uztraukumi, jo viss bijis jāorganizē pašam. 

“Ceļš līdz Lemānai nebija viegls,” uzsver Rožkalns, atklājot, ka arī komandas apstiprinājums par viņa startēšanu nācis ilgi. “Viņi to izziņoja tikai pusotru mēnesi līdz startam. Bija man arī citi piedāvājumi, taču pats gribēju braukt šajā komandā.” Cits stress bija saistībā ar finansējumu. “Tas ir pietiekami dārgs pasākums. Ir jāsamaksā par komandu, jānopērk savs ekipējums. Ir jādzīvo, jāpabaro apkalpojošais personāls. Mēs bijām septiņi cilvēki. Varēju, protams, braukt mazākā sastāvā, taču tā bija pirmā Lemāna. Ekipējums - divi kombinezoni, divas ķiveres, tas viss maksā naudu. Neesmu pats no turīgas ģimenes un pašam arī nav tik lielu iespēju. Arī sportošanu ar algotu darbu nez vai varu apvienot, jo tad būs redzamas sekas rezultātā. Bija draugi, atbalstītāji un sponsori, kas palīdzēja.”

Pie viņa pēc paša iniciatīvas vērsušies arī vairāki sekotāji sociālajos tīklos, lūdzot Rožkalna kontu, kurā ieskaitīt nelielas naudas summas - no 50 līdz 200 eiro. “Līdzi paņemto mantu ziņā varbūt biju top3 pilots. Biju sagatavojies jebkam. Visu, ko saklausījos no apkārtējiem, to arī paņēmu. Tādā ziņā biju labi sagatavojies. Kad braucu uz Lemānu, bija domas, ka kādā brīdī varu arī atteikties no turpināšanas. Sacensību laikā gan nevienā brīdī šāda doma manī neraisījās.”

Ambīcijas piepildīt mērķi gan nāca komplektā ar to, ka pašam jāsedz dalības izdevumi. Ne visi Lemānas izturības sacensību dalībnieki par piedalīšanos ko nopelna - lielai daļai komandām jāmaksā pašiem. Tā bijis arī Rožkalna gadījumā. “Pret viņu izdevumiem tā summa ir diezgan niecīga. Mūsu komandai sacensības izmaksāja robežās no 60 lidz 80 tūkstošiem un vidēji par dalību prasīja piecus tūkstošus. Kuru katru gan viņi arī neņems, jo paņemt braucēju tikai ar pieejamām finansēm, arī ir risks. Sacensības tomēr notiek reizi gadā.” 

Komanda nodrošinājusi “Yamaha” motociklu, taču Rožkalnam to bija jāatdod tieši tādā pašā stāvoklī kā saņēma. “Līgumā bija atrunāts, ka par katru kritienu man ir jāsamaksā. Par jebkuru sasisto detaļu man pašam ir jāsamaksā jeb jāsalabo. Respektīvi, līgumā bija norādīta cenu lapa par katru sasisto detaļu. Ja mocis būtu pilnībā iznīcināts, tad līgumā bija noteikta summa, kas būtu jāsamaksā.” Rožkalnam Lemānas laikā bija viens kritiens (vienā no kvalifikācijām), taču tas piedzīvots motocikla tehnisko problēmu dēļ un tamdēļ vismaz līdz šim brīdim viņš no komandas nav saņēmis rēķinu par izdevumu atlīdzināšanu. 

Smadzeņu satricinājums un sociālie tīkli 

“Tā bija vislaimīgākā un vissmagākā diena manā dzīvē. Gribu tur atgriezties vēlreiz,” mēnesi pēc nostartēšanas Lemānā saka Rožkalns. Pēc starta viņu piemeklējušas dažādas nelielas veselības likstas. “Kā izveseļojos no vienas lietas, tā atnāk cita. Imunitāte man ir ļoti nosēdusies.” 

Jau minēts, ka Rožkalns pirmskvalifikācijā piedzīvoja kritienu. Tas izrādījās visnotaļ smags un varēja arī pārvilkt svītru dalībai sacensībās. “Tas gan nebija manas kļūdas pēc. Daudz cīnījāmies ar motocikla piekari. Atbalstītāju dēļ bijām vienīgie sacensībās, kas izmantoja konkrētā ražotāja piekari. Kompānija gan solīto servisu nenodrošināja un uz sacensībām nemaz neatbrauca. Pēc mana kritiena inženeris vērsās pie šefa, sakot, ka jābeidz ņirgāties un ir jāmaina piekare. Tas ļāva vēlāk uzlabot apļu laikus gan man, gan komandas biedriem, jo motocikls kļuva vadāmāks.” 

“Visticamāk, ka man bija smadzeņu satricinājums. Zināju, ka to nevienam nedrīkst teikt. Vienkārši aizgāju uz boksiem un reāli vēl visu dienu galva griezās. Bija arī slikta dūša,” atceras motosportists. Kritienā uz pusēm pārplīsusi viņa ķivere, kā arī, piezemējoties uz sāna, traumēta gūža. “Ja organizatori ieraudzītu ķiveri, pataustītu mani un paskatītos uz zīlītēm, noņemtu no sacensībām.” Viņš atminas, ka bijis bail braukt pirmajā kvalifikācijā, kurā komanda vēlējusies motociklam likt jaunas riepas. Viņš lūdzis to nedarīt, bet pats kritiens aizmirsts divu kvalifikāciju laikā, kurās uzrādīti veiksmīgi rezultāti. 

Tie nebija vienīgie Rožkalna piedzīvojumi sacensību laikā. Uz rīta pusi sportistam sāka sāpēt ceļgals un viena locītava. Viņš bija līdz ņēmis pretsāpju šprices, un lēmis, ka ir jāiešpricē. “Man trīcēja rokas un nevarēju sev iešpricēt,” Rožkalns vizualizē notikumus. “Blakus stāvēja sieva, un lūdzu, lai viņa iešpricē. Viņa to arī izdarīja, bet, kad uzkāpu uz moča un sāku braukt, sapratu, ka esam trāpījuši kādā nervā. Rezultātā kāja sāka sāpēt vēl vairāk.” Arī pēc sacensībām aptuveni divas nedēļas kāja bijusi jūtīga. 

Pašam nedaudz bail bijis sešas stundas pirms finiša, kad slikti palika rezerves pilotam Markusam Delestrem. “Sāku domāt, ko darīšu tajās 50 minūtēs, kad jāgatavojas nākamajai maiņai. Sapratu, ka nevilkšu nost kombinezonu un neiešu pie fizioterapeita. Lēmu, ka palikšu boksos un ar masāžas pistoli sevi pats masēšu. Fizioterapeits gan saprata situācijas nopietnību, atnāca uz boksiem un bija pieejams.” Tieši Rožkalns finišējis savas komandas rindās, kas, ja naktī vēl bija desmitniekā, beigās ieņēma 24. vietu, jo divi komandas biedri nakts laikā krita. 

Kopš šī gada sākuma Rožkalns ir aktīvs sociālajos tīklos, rādot un stāstot saviem sekotājiem aizkulises. “Instagram” viņam ir vairāk nekā 6,5 tūkstošu sekotāji, bet “TikTok” - vairāk nekā desmit tūkstoši. Gūt lielus ienākumus no šīm aktivitātēm viņam gan nav līdz šim izdevies. “Par “strīmiem” guvu kaut kādus ziedojumus, taču neko daudz. Tas gan arī nebija uzsvērts, lai ko nopelnītu. Mērķis bija parādīt, ka, piemēram, nobraucot treniņu Lemānā, pēc stundas vai pusotras to jau var redzēt manos sociālajos tīklos. Sēžot Rīgā darbā vai birojā, visu var redzēt tiešraidē.” 

Viņš pamanījis, ka tieši Lemānas sacensību laikā interese par viņu bijusi liela. Pēdējās stundās “TikTok” Rožkalns palaida tiešraidi, kuru vienlaicīgi skatījās gandrīz divi tūkstoši cilvēku. “Pirms pēdējās maiņas, redzot, ka paliek 25 minūtes līdz finišam, sāku raudāt.” No Lemānas Rožkalns mājās devies ar autogrāfu pierakstītu Latvijas karogu - tajā parakstījušies viņa komandas biedri, citi piloti, komandas personāls un ģimene, bērni. 

Nākotne vēl neskaidra 

Pēc veiksmīgā snieguma Lemānā Rožkalns publiski minēja, ka viņa nākamais mērķis varētu būt dalība Japānā notiekošā Suzukas trasē gaidāmajās izturības sacensībās. Tās notiks no 1. līdz 3. augustam. Šobrīd gan dalība vēl kādas izturības sacensībās šogad ir uz lielas jautājuma zīmes, pauž Rožkalns.

“Ja pirms mēneša man bija pozitīvas emocijas, tad tagad ir rūgtuma garša,” nenoliedz 32 gadus vecais sportists. “Pēc Lemānas ieguvu visu komandu šefu e-pasta adreses, un visiem viņiem aizsūtīju ziņas. Teorētiski tagad būtu vieglāk runāt, jo rakstu tikai par Lemānu - ka nobraucu un te ir mans apļa laiks. Ieejiet un paskatieties rezultātus. Par Beļģiju (posms jau 6. un 7. jūnijā - aut.) saņēmu atbildes, ka komandām braucēju rindas ir jau nokomplektētas.” 

Arī Japāna līdziga apsvēruma dēļ (komandām pārsvarā jau nokomplektētas sportistu rindas) Rožkalnam var iet gar degunu. “Japāņu pārstāvis, kas koriģē komandas, solīja, ka atradīs man vietu. Atbildi vēl neesmu saņēmis, turklāt daudz komandu jau ir aizņemtas.” Viņam gan ir mutiska vienošanās ar to pašu “PMS99 Yam Service” komandu par dalību Francijā gaidāmajās 24 stundu sacensībās no 18. līdz 21. septembrim, taču Rožkalns nav gatavs startēt uz tādiem pašiem nosacījumiem kā Lemānā. 

“Ja viņi rakstīs, tad būs pārrunas. Šoreiz es diktēšu noteikumus. Ja viņi plāno uz tādiem pašiem noteikumiem kā Lemānā, tad atteikšos, jo nav jēgas. Uzskatu, ka uzrādīju rezultātu, kas ir jārespektē. Biju vienīgais komandā, kurš nenokrita. Biju ļoti stabils. Man nebija nevienas bīstamas situācijas, kuras dēļ zaudētu laiku. To zaudēju tikai savas piesardzības dēļ.” 

Nav izslēgts, ka Rožkalns 2025. gadā izturības sacensībās vairs nepiedalīsies. “Šobrīd ir liela dilemma. Lai arī gaidu piedāvājumu par Japānas posmu, ir atnācis piedāvājums tajā pašā nedēļas nogalē ar bērniem braukt uz Ķīnu. Varbūt tagad ir jāvelta vairāk laika bērniem un viņu attīstībai, bet pašam jāatgriežas nākamgad.” Gadījumā, ja Rožkalns lems šogad vairs nestartēt, tad viņa ambīcija ir ziemā atrast komandu, ar kuru parakstīt līgumu uz visu 2026. gada sezonu. “Mērķis ir meklēt komandu, ar kuru varu cīnīties.”