Kā sešas sievietes 1972. gadā izmainīja skriešanas pasauli: 6 dienas līdz "Rimi" Rīgas maratonam
1972. gada 1. oktobra rītā Ņujorkas Centrālparkā valdīja ideāli laikapstākļi skrējienam. Tomēr tajā dienā sešas sievietes, kuras bija pieteikušās trešajam Ņujorkas maratonam, nevis skrēja, bet apsēdās pie starta līnijas ar plakātiem rokās. Šī nevardarbīgā protesta akcija bija atbilde uz Amerikas Amatieru sporta savienības (AAU) diskriminējošajiem noteikumiem, kas sievietēm lika startēt citā laikā vai vietā nekā vīriešiem.
Šī protesta aizsācēja bija Nina Kuščika – pirmā sieviete, kas oficiāli uzvarēja Bostonas maratonā. Viņu uz šādu rīcību pamudināja gadiem ilga diskriminācija - sievietēm līdz 1972. gadam tika liegts veikt garās distances reizē ar vīriešiem, aizbildinoties ar absurdiem medicīniskiem argumentiem. Kuščika, kopā ar draudzenēm un citām domubiedrenēm, izstrādāja plānu – uzvilkt skriešanas apģērbu, nosēsties uz starta līnijas un turēt rokās plakātus ar saukļiem kā “AAU ir negodīga!”. Šī rīcība starta dienā izraisīja īstu mediju vētru ASV un citās valstīs.
Protests vainagojās panākumiem. Tajā pašā gadā tika pieņemts IX pielikums ASV likumdošanā, kas nodrošināja vienlīdzīgas sporta iespējas skolās un koledžās. Sešas demonstrantes bija piespiedušas sabiedrību mainīties. Mūsdienās vairāk nekā 20 000 sieviešu katru gadu finišē Ņujorkas maratonā, un sievietes veido lielāko daļu skrējēju visā ASV. Bet viss sākās ar sešām drosmīgām sievietēm, kas apsēdās uz asfalta, lai pieprasītu taisnīgumu.
Šodien, vairāk nekā piecdesmit gadus vēlāk, skrējēju kopiena joprojām izjūt to sieviešu ietekmi, kuras toreiz drosmīgi apsēdās uz starta līnijas – sievietes nu ir kļuvušas par neatraujamu daļu no skriešanas kultūras.
Konteksts
AAU (Amateur Athletic Union) līdz 1972. gadam aizliedza sievietēm piedalīties maratonos kopā ar vīriešiem vai vispār. Līdz pat 1971. gadam sievietēm bija atļauts skriet sacensībās tikai dažus kilometrus, un maratona distance (42,195 km) tika uzskatīta par pārāk bīstamu sievietes veselībai.
Arī Lielbritānijā un daudzviet citur Eiropā oficiālās skrējēju federācijas ilgi neatļāva sievietēm startēt maratonos. Piemēram, Londonā sievietēm pirmo reizi maratonā tika atļauts vien 1980. gados. Starptautiskā Olimpiskā komiteja (SOK) pirmo reizi sievietēm olimpiskajās spēlēs ļāva skriet maratonu 1984. gadā. Arī Japānā oficiāli sieviešu līdzdalība sacensībās bija ierobežota līdz 1980. gadiem.
