Pasaulē atzītais trašu mērnieks Vintermans atklāj, ka 1991. gada Rīgas maratons izmainīja viņa attieksmi pret dzīvi
Pasaulē atzītais nīderlandiešu trašu mērnieks Moriss Vintermans šodien pārzina Rīgu labāk kā dažs labs rīdzinieks, jo vairākkārt izstrādājis un mērījis "Rimi Rīgas maratona" trases. Tomēr viņa ceļš Latvijā sākās 1991. gadā, kad viņš kā jauns puisis, piedzīvojot patiesu kultūršoku, noskrēja pašu pirmo Rīgas maratonu.
"90. gadu sākumā mans tētis organizēja 24 stundu skrējienu manā dzimtajā pilsētā Apeldornā Nīderlandē. Sacensībās piedalījās gan individuāli, gan komandās. Tobrīd, vēl būdams ļoti jauns, palīdzēju savam tētim. Uz šīm sacensībām ieradās arī skrējējs no Latvijas. Mēs kopā piedalījāmies sacensībās un iepazināmies. Kļuvām par ģimenes draugiem, jo arī viņa meita bija atbraukusi, lai palīdzētu tēvam ar angļu valodu, jo viņš pats neprata valodu. Viņi teica, ka arī Latvijā būs maratons, un tā kā es biju skrējējs, viņi mani uzaicināja piedalīties," atklāj Vintermans.
"Tajā laikā nokļūt no Nīderlandes uz Latviju bija ļoti izaicinoši. Viņi uzaicināja mani apskatīt Latviju un braucienu apvienot ar maratonu, nopērkot vienvirziena vilciena biļeti uz Rīgu. Tā es 1991. gada vasarā nokļuvu pirmajā Rīgas maratonā laikā, kad visiem svaigā atmiņā vēl bija tikko ziemā Rīgā notikušās barikādes. Būt šajā laikā Latvijā, kad Latvija vēl cīnījās par savu neatkarību, bija ļoti spēcīgi un tas man paliks prātā visu dzīvi. Tas bija tiešām iespaidīgi – atrasties valstī, kura atrodas kara zonā."
"Ja mēs par kaut ko sūkstāmies Nīderlandē, es vienmēr prātā atgriežos 1991. gada Latvijā. Pārtikas veikalos nebija nekā, lai jebko nopirktu, bija jāstāv garās rindās. Visa šī unikālā pieredze izmainīja manu attieksmi pret dzīvi," atklāj Vintermans.
Apkārt Ķīšezeram ar finišu stadionā
"Pirmais, kas manī radīja lielu iespaidu, bija ložu nospiedumi uz ēkām netālu no Brīvības pieminekļa. Bija ļoti iespaidīgi startēt tieši no Brīvības pieminekļa. Patiesībā jau pats maratons tajā brīdī kļuva otršķirīgs."
"Maratona trase bija diezgan atšķirīga, kāda tā ir tagad. Skrējiens veda līdz Mežaparkam, tālāk apkārt Ķīšezeram, cauri maziem ciematiņiem. Skriet šādos apstākļos kā vienam no retajiem Rietumeiropas pārstāvjiem bija ļoti iespaidīgi. Ap ezeru un Rīgas mikrorajonos vispār nekas nenotika, ja vēl startā un Brīvības ielā bija cilvēki, tad izskrienot ārpus, neredzējām vairs nevienu cilvēku. Pēc skrējiena apkārt ezeram mēs atgriezāmies atpakaļ pilsētā, un arī tad gandrīz neviens cilvēks uz mums pat neskatījās un neatbalstīja, un tas bija diezgan dīvaini. Taču es nekad neaizmirsīšu finišu stadionā. Tas bija ļoti iespaidīgi! Es centos skriet tik ātri, cik spēju. Man šķiet, ka finiša laiks bija 2 stundas un 50 minūtes."
"Maratons bija labi organizēts un domāju, ka organizatori bija izdarījuši visu labāko, ko viņi tobrīd spēja. Ceļi gan tikai dažviet bija slēgti, bet tajā laikā arī nebija lielas satiksmes. Savā ziņā iespējams, ka tolaik bija pat vienkāršāk noorganizēt maratonu. Trasē bija arī ūdens punkti, un mēs skrējām vecmodīgajā stilā – tikai ar ūdeni."
"Sākotnēji bija domāts, ka Latvijā palikšu divas nedēļas, bet sanāca palikt četras nedēļas, jo nevarēju dabūt biļeti atpakaļ uz mājām. Nometu vairākus kilogramus, jo veikalos daudz ko nebija iespējams nopirkt. Tās četras nedēļas es dzīvoju Valmierā kopā ar ģimeni, ar kuru iepazinos sacensībās Nīderlandē. Mēs dažas reizes aizbraucām apskatīt arī Rīgu. Tajā laikā degvielu varēja iegādāties ar taloniem, tāpēc viņi savāca visus iespējamos talonus, lai nopirktu degvielu un parādītu man valsti. Tas bija kaut kas ļoti īpašs!"
Daļa no maratona komandas
"Pagāja vairāki nekā 20 gadi līdz 2014. gadā es atkal atgriezos Latvijā jau kā World Athletics trases mērītājs. Kaut kādā mērā tā bija sakritība. Saikne ar Rīgas maratonu atjaunojās, kā arī sakontaktējos ar saviem Valmieras draugiem. Rīga nav mana dzimtā pilsēta, bet tagad es pazīstu pilsētu ļoti labi. Ja 2014. gadā es vēl meklēju, kur doties, tad pēc 2014. gada es trases esmu mērījis vairākas reizes un jau bez kartes pārzinu pilsētu. Ir ļoti jauki sadarboties ar Rimi Rīgas maratona organizatoriem, un būt daļai no komandas, lai gan ikdienā dzīvoju citā valstī."
"Rīga nav manas mājas, bet 1991. gadā pieredzētais, liek man justies vēl īpašāk, ka esmu daļai no "Rimi Rīgas maratona" komandas. Man patīk palīdzēt un diskutēt, kā trasei labāk izskatīties. Trašu mērīšana ir darbs, ko daru visā pasaulē. Trases izstrādāju, pārzinot pilsētu. Rimi Rīgas maratona komanda vienmēr man saka, lai skatos uz pilsētu no savas perspektīvas un nesatraucos par kādiem ierobežojumiem, jo atradīsim kompromisu vēlāk. Vienmēr sākotnēji ejam uz ideālo trasi un tad ar maniem četriem vai pieciem skatījumiem uz Rīgu beigās ieraugām jaunu risinājumu, kas der gan mums kā organizatoriem, gan pilsētai, gan skrējējiem."
"Man "Rimi Rīgas maratons" nozīmē daudz, tāpēc ka tā ir daļa no manas vēstures. Un Rīga tagad ir daļa no manis. Rimi Rīgas maratonam novēlu vēl vismaz 35 gadus un ceru, ka skrējēji no ārzemēm redzēs, cik skaista ir Rīga, Latvija un tās cilvēki. Vienmēr ir brīnišķīgi šeit būt. Es ceru, ka caur maratonu ārzemnieki iepazīs Latviju un Rīgu."
