FOTO: "Mammu, es tevi nošaušu…" Vai ļaut bērnam spēlēties ar rotaļu ieročiem?

Ielūkojoties populārākajos rotaļlietu veikalos, nākas secināt, ka pieprasījums pēc rotaļu ieročiem pavisam noteikti nav krities. Pieejams ir viss, sākot no medību bisēm līdz pat arbaletiem. Un tas viss ne tikai zēniem – iespējams iegādāties arī rozā pistolītes un princešu cienīgus zobenus mazajām dāmām.

Bet vai pirkt ko tādu bērniem? Vai tas kaut kādā veidā varētu ietekmēt viņu attieksmi pret vardarbību nākotnē? Uz šiem jautājumiem atbildes sniedz ārsts psihoterapeits Artūrs Miksons.

Nav nepieciešamības radīt sterilu vidi
Psihoterapeits jau sarunas sākumā iesaka šo tēmu nesaistīt tieši ar vardarbības jēdzienu, jo runa ir par rotaļām. Speciālists aicina aizdomāties, kāpēc mēs vispār bērniem pērkam rotaļlietas.

"Caur rotaļlietu pirkšanu mēs palīdzam iepazīstināt bērnu ar lietām un pasauli, nevis rādām tikai sterilu vidi. Pirmsskolas vecumā bērni saskaras ar dažādām spēlēm. Viņiem ir svarīgi eksperimentēt, iepazīt situācijas un savas sajūtas," skaidro A. Miksons.

Arī tā sauktā "kariņa" spēlēšana iemāca komandas veidošanu, kā arī ļauj izprast uzvaras un zaudējuma radītās emocijas. Ir ļoti vērtīgi to visu apgūt.

"Spēlēšanās ar rotaļu ieročiem nekādā gadījumā nenozīmē, ka bērns būtu agresīvs. Agresiju var izrādīt arī bez tiem – piemēram, iedurt otram ar dakšiņu, kas būtu pat vēl sliktāk," piebilst ārsts.

"Mammu, es tevi tūlīt nošaušu!"

Personīgajā pieredzē dalās arī raksta autore. Kad viņas meita bija aptuveni trīs gadus veca, krustvecāki uzdāvināja meitenei rotaļu medību bisi un ķiveri. Jaunkundze par dāvanu bija sajūsmā un regulāri šajā ekipējumā svarīgi maršēja pa māju. Lai gan mātei ieroči nepatika, viņa ļāva bērnam izklaidēties.

Lūzuma punkts bija brīdis, kad meita, par kaut ko sadusmojusies, aizskrēja pēc savas bises un paziņoja: "Es tevi tūlīt nošaušu!" Emociju vadīta, mamma ieroci konfiscēja un izmeta atkritumu konteinerā.

Uzklausījis šo stāstu, Artūrs Miksons atzīst – ļoti daudz kas ir atkarīgs no vecākiem un viņu pašu emocijām.

"Protams, par šādām situācijām ar bērnu ir jārunā. Jāstāsta, ka mēs mājās tā nedarām. Ir jābūt noteikumiem. Mēs varam spēlēties ar pistolītēm, bet darām to rotaļu ietvaros," uzsver psihoterapeits.

Viņš velk paralēles ar citām rotaļlietām: "Mēs taču neļaujam, piemēram, bērnam ar rotaļu mašīnīti braukt pa īstu ielu. Un, ja ļaujam spēlēties ārā, tad parasti izstāstām noteikumus un sekojam līdzi, vai tie tiek ievēroti. Tāpat ir ar šiem rotaļu ieročiem."

Vai vecāki tiek galā ar savām bailēm?

Miksons norāda uz kādu būtisku niansi – sagādāt bērnam rotaļu ieroci, bet neļaut ar to uz ko tēmēt, ir tāpat, kā nopirkt zviedru sienu, bet neļaut pa to kāpt.

"Vecākiem pašiem jāsaprot, kādas sajūtas šīs spēles rada viņiem. Ja vecāks, skatoties uz rotaļu ieroci, jūt izbīli, tad viņš acīmredzami nevar pārvarēt kādas savas emocijas. Un tas ir normāli. Kāds vecāks uzskatīs, ka bērnam obligāti jāpērk rotaļu virtuvīte, cits šādu pirkumu uzskatīs par absolūti nevērtīgu," skaidro ārsts.

Galvenais secinājums – ja vecāki nolemj nepirkt rotaļu ieročus savu uzskatu dēļ, ir ļoti svarīgi bērnam mierīgi izskaidrot, kāpēc mēs nepērkam šo, bet izvēlamies kaut ko citu.