"Man vairs nav bail atklāties" - Zane Daudziņa par godīgumu uz skatuves un dzīvē

Aktrise. Rakstniece. Pedagoģe. Zane Daudziņa pērn kļuva par, iespējams, populārāko sievieti valstī. Viņa uzrakstīja visīstāko bestselleru. Paradoksāli, bet tieši grāmatas lielie panākumi viņu uz brīdi padarīja tādu… Kā bez ādas. Zane tomēr neatceļ plānoto interviju, jo tas galīgi nebūtu viņas stilā. Atbildība – tas gan ir viņas stilā.

Es saprotu, ka tu tagad neesi savas dzīves augstākajā punktā. Vēl vairāk – esi to nosaukusi par savu zemāko punktu… Es arī ļoti novērtēju, ka tu tomēr atnāci uz interviju – kaut vieglāk būtu bijis nenākt.

Jā. Varu iztēloties, cik nepateicīgi tas izklausās pret cilvēkiem, kas ir pirkuši manas grāmatas un jo īpaši jaunāko – Bērnudienas Komunālijā. Bet to manu “zemo punktu” radīja tieši grāmatas panākumi. Tie mani ir galīgi samulsinājuši, jo vairs nesaprotu, ko protu, kas esmu, ko man vajadzētu darīt… No ārējā spiediena mana stabili bāzētā vērtību sistēma un iekšējā pārliecība par to, kas man jādara, ir tik ļoti sašķobīta!

Mana iekšējā sajūta vienmēr ir teikusi, ka esmu aktrise un vajag spēlēt, jo tas man pašai sagādā gandarījumu un arī cilvēkos raisa prieku. Ka tam ir jēga. Vienmēr jutu jēgu arī no pedagoģiskā darba. Bet, būšu godīga, no pedagoģiskā darba slodzes esmu pārstrādājusies. Pavasarī Kultūras akadēmija bija man ļoti pretimnākoša – iedeva brīvu pusi no akadēmiskā gada, pa to laiku uzrakstīju grāmatu. Un tagad… Grāmatas panākumi pārspēja visu, uz ko vispār uzdrīkstējos cerēt, un lika man domāt – varbūt man ir vairāk jāraksta? Bet ir problēmiņa – vairāk rakstīt es nevaru, jo man ir daudz darba: strādāju Kultūras akadēmijā, Latvijas Radio un spēlēju izrādes. Turklāt kā autori mani ļoti bieži aicina viesoties pie grāmatu lasītājiem Latvijas kultūras namos un bibliotēkās.

Tev gribas rakstīt vai tev liekas, ka sabiedrība no tevis tagad gaida arvien jaunas grāmatas?

Gan, gan… Man gribas rakstīt, bet pirms tam jāsaprot, ko tieši. Man nav konkrēta plāna vai mērķa, un tas mani dezorganizē. Ak, ja vien man būtu skaidrs, ka tagad nāks pavasaris un tad es rakstīšu to un to… Šobrīd man galvā rosās vismaz trīs iespējami scenāriji, turklāt esmu sev liegusi rakstīt tikai rakstīšanas pēc. Kaut man izdotos sajust to svarīgāko tēmu, to dzinuli!

Vārdu sakot, tagad ir brīdis, kad man intervijas vispār nebūtu jāsniedz. Jo man nav ne jausmas, kas būs tālāk. Man jau gan arī liekas, ka katrs radošs cilvēks kaut kad iekrīt strupceļā. Tas var būt no tā, ka tev vispār nav aicinājuma, vai no tā, ka tev ir trīs ceļi un tu stāvi krustcelēs. Es šobrīd balansēju uz trīs beņķīšiem, man vajadzētu vismaz vienu paspert malā. Tā nu šobrīd es strādāju pēdējo semestri Kultūras akadēmijā. Gandrīz 25 gadi šajā darbā pagājuši, un esmu izlēmusi tagad to uz kādu brīdi atstāt. Varbūt ne uz visiem laikiem, jo skaidrs, ka akadēmija manā apziņā vienmēr paliek kā brīvības sala. Taču šobrīd manī ir tāds apsīkums un pagurums… Bet studentiem vajag pasniedzēju, kuram katru rītu mirdz acis.

Esmu daudz ar sevi pēdējā laikā domās runājusi. Un nonākusi pie secinājuma, ka man tie ārējie atzinības pierādījumi nav tik svarīgi. Esmu sapratusi, ka man nav svarīgi, vai esmu asociētā profesore vai vienkārši Zane Daudziņa.

Latvijā profesora nosaukumu var zaudēt?

Tas ir amats. Man vienmēr paliks mans doktores diploms un grāds, to man neviens nevar atņemt, bet to, vai esi docents vai profesors, – to titulu vari iegūt, tikai tiekot ievēlēts mācību iestādē. Pēc tam tiec pārvēlēts vai nē. Man būtu visas iespējas palikt akadēmijā, un mani arī nemaz negrib tik viegli laist prom, bet es esmu izlēmusi. Visa šī gada garumā esmu to astīti pa ripiņām sāpīgi griezusi nost, diezgan nežēlīgi gan pašai pret sevi, gan pret studentiem, un arī kolēģiem tas ir mulsinoši. Bet beidzot nu tas ir izlemts. Pedagoģiskajam darbam augstskolā šobrīd likšu punktu. Tad jau redzēs, kā dzīve tālāk ies. Plānos daudz izrāžu pavasarī, domāju, ka viss sastāsies pa vietām.

Turklāt man tik ļoti patika tas rakstīšanas laiks! Bija lieliski būt laukos, patika tā lauku dzīve. Tas, ka zinu – pēc visiem saviem rīta rituāliem vēršu vaļā datoru… un tad būs mans laiks. Katru rītu uzrakstīju kādu gabaliņu. Tā man ļoti pietrūkst. Ja nebūtu bijis pandēmijas, es varbūt tā arī nekad neuzzinātu, cik forši dzīvot laukos ne tikai vasarā, bet arī tad, kad ārā ir auksts vai pelēks. Ka tur, laukos, vienmēr ir brīnišķīgi.

Tu raksti par sevi. Tātad lielā mērā rakstīšana tev ir tāda pašterapija.

Jā. Protams, ka tāda pašrefleksija ir arī pašterapija. Pašdziedināšanās. Man liekas, ka mēs kā sabiedrība neapzināmies, cik pašrefleksija ir izšķiroša tautas veselībai. Jo labāk tu sevi pazīsti, apzinies, ko domā un kur ej, jo adekvātāk vari reaģēt uz visām situācijām.

Ko tu par sevi uzzināji, rakstot Bērnudienas Komunālijā?

Neko īpašu. Varbūt mulsinošākais šīgada secinājums ir tas, ka… Es jau daudz ko esmu zinājusi. Es arī pēc Tadžikistānas kalnu pārgājiena, kurā taču varēju ko jaunu par sevi uzzināt, neko neuzzināju. Tikai guvu apstiprinājumu tam, ka esmu tieši tāda, kāda visu mūžu esmu.

Kāda tu esi?

Nu, nē… Man liekas, ka vārdi var ierobežot. Vārdi tomēr ir nepilnīgi satura pārnesēji.

Bet par to grāmatu – varbūt kaut ko sapratu gan. Piemēram, ka man vairs nav bail atklāties. Es tagad labāk saprotu, ka ir vērts riskēt. Nocitēšu vienu publiskās runas teorētiķi, kurš saka: “Kad sākat publiski uzstāties, jūs pasauli pieredzat daudz intensīvāk un stimulējošāk, kā jebkad būtu varējis iedomāties.” Ar publisko uzstāšanos ir līdzīgi kā ar grāmatu par sevi vai iešanu pa dzīvi bez maskas – tu pieredzi pasauli intensīvāk, sāc labāk apzināties katra vārda svaru un atbildību, un nozīmi. Un tu mēģini būt godīgāks un precīzāks, jo saproti, ka ar vienu mazu izlikšanos pietiek, lai tas vairs nebūtu tas, ko gribēji sacīt.

Visu pavasari es sēdēju un ķimerējos ar vārdiem, it sevišķi pirmajās nodaļās, un ļoti apmīļoju katru teikumu. Pēdējās nodaļās, kā tagad pati redzu, ir iezadzies tāds kā nevērīgums. Varbūt šur tur vajadzēja atrast kādu citu sinonīmu vai neatkārtot vārdus, bet pirmās nodaļas ir tik ļoti izslīpētas – lai tur vajadzīgā skaņa un elpa ir iekšā. Man rūpēja atrast vislabskanīgāko, pareizāko un precīzāko vārdu īstajā vietā. Un tad, ja esi tik godīgi un uzmanīgi rakstījis, – tad tur nav, ko slēpt, nav tās sajūtas, it kā būtu izskrējis pliks uz ielas. Jā, izgāju bez drēbēm, un? Tāda es esmu.

Tas ir apzināts solis. Esmu pārliecināta, ka cilvēki ļoti gaida godīgu komunikāciju, pat ja pašiem patīk samelot, vienalga, sazinoties ar citiem, visi ļoti cer, ka otrs pateiks, kā ir. Tā ir tā sastapšanās. Citādi viens otram aiziet garām. Ja tu ej, kāds esi, tu piedzīvo satikšanos ar savējiem.

Tev ir tik laba atmiņa? Daudzas lietas no pagātnes, par ko raksti, nevar atrast, vienkārši iegūglējot.

Man ir diezgan laba atmiņa, un mamma man ļoti daudz ir stāstījusi. Faktiski tā grāmata varēja tapt tikai tāpēc, ka mamma ir laba stāstniece. Savulaik esmu gadījumu par palmu vai stāstu, kā krāmēju krūzītes laukā no bufetes, atklausījusies neskaitāmas reizes un visādās variācijās. Tāpēc man ir tāda sajūta, ka visu to redzu, varu teleportēties uz to laiku un pat sajust tās smaržas. Reizēm šķita pārsteidzoši, cik precīzi uzjundī kāds aromāts, burtiski iesit nāsī. Un cik precīzi var atgriezties pagātnē un dabūt tās reizes sajūtu. Bija lietas, ko iegūglēju. Skaidrs, ka nezināju, kā sauc kaut kādu blakts sugu, meklēju un ierakstīju, it kā es to zinātu. Man liekas, ka tas atšķir to literatūru, kas ir šaura un subjektīva, no literatūras, kas ir, teiksim tā, mazliet labāka – ja tur ir tas paplašinājums un izvērsums uz sabiedrību un mūsu arhetipiski kopīgajām zināšanām. Ja viss ir nevis vārdos, kā mēs runājam pie viesību galda, bet nāk klāt līmenis, kurā tu pēkšņi uzzini kaut ko jaunu.

Tev ir trīs jomas: teātris, mācīšana un rakstniecība. Tomēr neparasti, ka tu izlem atteikties tieši no pamata, no stabili apmaksāta darba.

Protams, akadēmija vienmēr ir bijusi prioritāra, ilgstoša, stabila darba vieta. Bet tas ir bijis arī spēkus vispaņemošākais, visregulārākais un līdz ar to arī visizsmeļošākais darbs. Teikšu pavisam vienkārši: es jūtu, ka man vajag atjaunoties. Man gribas vairāk būt ārpusē. Arī visai burtiskā nozīmē.

Tev taču laukos noteikti ir dārzs?

Jā.

Tu arī esi no tiem, kas priecīgi sagaida Ziemassvētkus un pēc tam jau visas domas pie pavasara dārza darbiem? 

Nē. Tajā ziņā es tomēr vairāk esmu tāda tipiska pilsētniece. Čubinos pa zemīti, jo man vajag to rezultātu. Man ļoti patīk būt ziedošā dārzā, aiziet pēc dillēm vai noplūkt tomātu – lai to varētu, ir jāiegulda darbs, bet nav tā, ka man ir vajadzīgs tas zemes darbu process no rīta līdz vakaram. Drīzāk es tā kampaņveidīgi rosos pa dārzu. Rudenī, lai gan nagi salst un lietus kapā pa apkakli, vienalga aizbraukšu un stumšu tos tulpju sīpolus zemē, lai man pavasarī būtu prieks. Bet viss ir rezultāta vārdā.

Kas ir tavs lielākais lepnums dārzā?

Man tur patīk katrs stūrītis. Tur ir mans Bastejkalns, tāda sena pagraba paaugstinājums, kas ir apaudzēts ar mūžzaļiem skujeņiem un ar puķēm. Tur tad mēs abi ar Vili izpaužamies – viņš uz tiem mūžzaļajiem, es atkal uz tām puķēm. Mums pat mazliet tāda cīņa: jo man vairāk gribas puķes, bet viņam atkal – lai nekas nebūtu jādara, lai viss būtu tāds vienmēr zaļš. Nu, un tāds mums arī ir tas dārzs.

Kā lai to tagad tā pieklājīgāk pajautā… Vai tev nekad nav bijusi greizsirdība uz Vili par to, cik viņš ir izcils aktieris? Pareizāk sakot – vai tev pašai nav gribējies būt teātra dīvai?

Nē, tā gan nē. Drīzāk jau otrādi – redzu, kā viņš lēkā uz vienas kājas, priecājoties par maniem sasniegumiem. Es priecājos par viņu gandrīz vairāk nekā par sevi. Ja runā pavisam atklāti, pašā sākumā, kad es arī jau biju saņēmusi savu aktrises diplomu, ja kādreiz kāds nievājoši izteicās – re, Daudziņš sievu atsūtījis savā vietā –, tad man nosāpēja gan. Bet nevis tāpēc, ka biju greizsirdīga uz Vili, bet tāpēc, ka šķita – es neesmu varējusi pierādīt, ka man arī tur ir tiesības būt. Viens ir saņemt papīru, diplomu, otrs – ar abām kājām būt profesijā, būt pieņemtai. Tagad šad un tad ir nācies runāt ar autoriem, kuri pēc vienas grāmatas saka, ka viņi ir rakstnieki. Es domāju, ka man vēl ir tālu līdz rakstniecei. Ar visām savām piecām grāmatām es neuzskatu sevi par rakstnieci. Varbūt arī nekad tāda nebūšu.

Bet nav jau tā, ka viss vienmēr ir bijis rožaini. Ir bijuši sūrāki brīži, kad saproti, ka šajā brīdī tu esi otra ēnā, bet tad tas bija citādi. Tagad mēs ar diezgan lielu baudu pastumjam viens otru uz priekšu un aizejam ēnā, kad otram ir izrāviens. Vienkārši palīdzam tam brīdim būt skaistam. Par greizsirdību to galīgi nevar saukt.

Jums ar Vili izdevies nodzīvot vienā laulībā 28 gadus. Droši vien arī izdosies “līdz galam”. Vai tu saproti, kāpēc jums atšķirībā no daudziem citiem pāriem ir sanācis? Izvēle? Veiksme?

Skaidrs, ka es arī redzu, kas pasaulē notiek, un saprotu, ka tas nav tipisks stāsts. Mēs ar Vili ik pa laikam, it sevišķi vasarā, kad sēžam savos laukos starp rozēm un jasmīniem, viens otram sakām, ka esam laimes lutekļi. Tas ir īpašs gadījums, un tā ir veiksme. Bet jāteic, ka nav arī tā, ka mēs nebūtu uz to apzināti gājuši.

Jau no jaunības?

Jā. Mēs abi esam apņēmīgi uz to noskaņojušies. Tajos brīžos, kad kaut kas mazliet nošķiebjas vai vienam priekš otra nav daudz laika, tad abiem kļūst skaidrs, ka šitā palikt nevar, ka ir vajadzīga telpa kopā būšanai. Tas nenotiek pats no sevis.

Tu noteikti esi redzējusi visas JRT izrādes, ne tikai tās, kur Vilis spēlē. Tev ir mīļākā JRT izrāde?

Man ārkārtīgi mīļa, līdz pat tādam mīta līmenim, ir pirmā Arkādija. Droši vien Latviešu mīlestība. Arī Garā dzīve. Un Vectēvs, jo to esmu daudzas reizes redzējusi un neapnīk. Varbūt pat vēlreiz aizietu. Esmu to redzējusi gan uz lielās skatuves, sēdēdama balkonā, gan nelielā savrupmājas pagrabā Tasmānijā, kur Vilis to spēlēja rekordmazam skatītāju skaitam, kādiem 20 cilvēkiem. Bijām aizbraukuši uz Austrāliju, katrs ar savu izrādi. Es ar Tāda es esmu, Vilis – ar Vectēvu. Bet viņš to atceras kā vienu no brīnišķīgākajām izrādēm. Pāris cilvēku publikā nemaz nerunāja latviski. Un mūsu Kārlis, kuram toreiz varēja būt 15 gadi, lika titrus angļu valodā uz atsevišķa lielā ekrāna. Tas bija tāds komandas darbs, mēs ar Matīsu likām rekvizītus, Matīss arī gaismoja… Kad es spēlēju, viņi man palīdzēja. Tā bija ļoti interesanta pieredze.

No vienas intervijas man ļoti palika atmiņā tavs stāsts par to, ka tev patīk vienkārši iekāpt mašīnā kopā ar ģimeni un – juhū, aiziet, laižam dzīvē! Tas stāsta par tavu aizrautību, varbūt pat tādu skaistu nepieaugšanu jeb, precīzāk, nenovecošanu.

Jā, tad manī rodas tāds iracionāls prieks. Nu jau puikas dzīvo atsevišķi. Matīsiņš ir Florencē, kur studē tēlniecību. Es jau tagad drebu satikšanās gaidās. Vai, kad Kārlēns atnāk ciemos pie mums, es sajūtos kā laimīgs šunelis, kad redzu, ka pa durvīm ienāk mans bērns… Nākamnedēļ braucam apciemot Matīsu uz Florenci. Mēs tik ilgi esam gaidījuši kopīgu atpūtu, tāpēc tās dažas dienas noteikti būs ļoti laimīgs laiks.

Bija grūti, kad puikas aizgāja no mājām?

Nē. Redzot to, kā visi apkārt pārdzīvo, mēs jau laikus sevi tam psiholoģiski gatavojām. Nekādi arī viņus nesteidzinājām vai neaizkavējām. Viņi jau arī diezgan ilgi dzīvoja ar mums. 25 un 27 gadi – lieli veči, bija pēdējais mirklis to nabas saiti griezt. Tas ir diezgan smieklīgi, bet mūsu lielais, plašais dzīvoklis, kur katram bija sava istaba, mums tagad, kad esam palikuši trijatā ar manu mammu, šķiet tāds kā sarāvies mazāks. Šobrīd notiek strauja teritorijas pārdale, katrs mēģinām ieņemt savus mīļos stūrīšus, maksimāli izplešoties. Gandrīz nav, kur likties!

Vai tu sauktu sevi par stipru vai vāju cilvēku?

Stipru. Vakar zvanīja Matīss. Viņš tagad Itālijā lasa manu grāmatu un tieši teica: mammu, es tikai tagad saprotu, cik tu esi bijusi stipra, arī kā maza meitene, tāds žipčiks ar raksturu, tāda, kas nekad nepadosies un vienmēr uzskatīs, ka katrai problēmai ir risinājums. Un es viņam atbildēju, ka varbūt manī pārāk dziļi ir iesakņojusies Pepija Garzeķe, kas bija mana mīļākā bērnības grāmata. Tā vienkārši sagadījās. Varbūt, ja citu Lindgrēnes grāmatu būtu izlasījusi pirmo, tā dominētu bērnības uztverē, bet man tieši Pepija dzīvē ir bijusi etalons – stipriniece, kura ir ļoti sirsnīga, kurai ir svarīgi iepriecināt citus, kura nebaidās, kura bezkaunīgajiem puikām sados pa muti, ja tie darīs pāri viņas draugiem, vai izčakarēs zagļus, ja tādi nāks, un liks viņiem dancot pēc savas stabules. Es tāda biju bērnībā.

Un tev taču arī ir Pepijas rudie mati!

Krāsoti. Tolaik, kad man bija 20 un es vēl mācījos filologos, varēja nopirkt tādas dīvainas pudelītes ar tinktūru, ko ielika sausos matos – un tie iekrāsojās sarkanīgi. Kaut kur tādu dabūju un secināju, ka man pēkšņi parādās seja! Visu mūžu esmu cietusi no tā, ka tad, ja neuzkrāsojos, man jautā – vai tev ir slikti? Biju tik bāliņa. Tas sarkanais šķipsnojums beidzot iedeva kaut kādu krāsu visai manai personībai. Vēlāk es atklāju hennu un joprojām krāsoju matus ar to.

Ko tu meklē citos cilvēkos? Kādas ir tavas draudzenes, piemēram? Kādi cilvēki tev patīk?

Man vispār patīk cilvēki, kurus varu kaut nedaudz, bet apbrīnot.

Tava vīra talantu apbrīno ne tikai tu…

Jā. Viņam jau arī to talantu ir daudz! Visas tās skaistās rotas, zīmēšana. Viņam vispār ir zelta rokas. Un talants ļoti aizrautīgi stāstīt to, kas tajā brīdī ir viņa aktualitāte. Ja viņš ir kaut ko izpētījis vai uzzinājis, viņš māk to ārkārtīgi garšīgi stāstīt. Un – ar viņu nekad nav garlaicīgi.

Bet citos? Ja par tām draudzenēm, piemēram.

Man ļoti svarīga ir sirsnība. Man vajag neliekuļotu viedokli. Draugi ir tie, no kuriem es gaidu, ka viņi pateiks, kā ir. Un arī ne tikai tīkamas lietas – man patīk, ja viņi manī pamana kaut ko, kas būtu ravējams, revidējams.

Bet ar daudzām manām nepilnībiņām viņiem tomēr mūža garumā ir nācies samierināties. Atceros, ka draugi mani labsirdīgi izsmēja par manu “žagatas gaumi”. Vai par to, ka es mierīgi varu sajaukt kaut kādus terminus un man nav ar to nekādu problēmu – nu, piedodiet, man nav dotas enciklopēdiskas zināšanas. Man toties ir izcila īstermiņa atmiņa. Bet es mierīgi vienā setā varētu sajaukt konservatoriju ar filharmoniju – nu, tagad vairs nē, taču bērnībā mierīgi. Tāpat jaunībā mēdzu putrot Eiropas galvaspilsētas. Nu un? Ir jāsamierinās ar to smadzeņu tipu, kāds tev ir dots. Šī iemesla dēļ man kādreiz šķita, ka es nespēšu mācīties doktorantūrā, ka man nav smadzenēs tik daudz rievu, cik nepieciešams. Bet tad ar prieku secināju, ka, ja ļoti grib, tad var un tas nemaz nav tik grūti. Es varbūt nevarētu ar lieliem panākumiem piedalīties prāta spēlēs – vienmēr arī atsakos, kad mani aicina uz televīziju tādās piedalīties. Man gluži vienkārši prātā nestāv ne uzvārdi, ne gada skaitļi. Toties es ļoti labi atceros tās lietas, ar kurām man ir saistīta pieredze, – ja esmu tur bijusi, nekad nesajaukšu nosaukumus. Tāpat ar cilvēkiem, ar kuriem esmu tikusies, vai grāmatām, ar kurām esmu aizrāvusies, – to es visu mūžu atcerēšos. Bet garām slīdošu informāciju, ko citam pietiek tikai dzirdēt, – to man atcerēties nav dots.

Tu daudz lasi grāmatas?

Kādreiz lasīju ļoti daudz. Tagad esmu atsākusi lasīt, jo iepriekš vispār nebija kam tādam laika – tas nav pārspīlējums, bet es Rīgā tiešām tikai pārgulēju mājās un visu laiku biju dažādos darbos. Un, ja ir cilvēki, kuri labprāt grāmatām upurē miegu, tad es neesmu no viņiem. Lai es varētu strādāt ar cilvēkiem, man ir jābūt labā formā, un to man nodrošina miegs.

Un tavi mīļākie rakstnieki?

Man visvisvisvismīļākais rakstnieks ir Markess. Savulaik ļoti patika Pēters Hēgs un Ians Makjuans. Hermanis Hese.

Tātad tie tēlainie rakstnieki ir tavējie.

Jā, tie, kuros ir mazliet misticisma. Tāpēc mani savulaik valdzināja arī Džons Faulzs. No latviešiem ilgu laiku man vismīļākais rakstnieks bija Anšlavs Eglītis, mani valdzināja viņa valoda, izkrančota, reizēm līdz absurdam un smieklu lēkmēm, tās viņa pārspīlētās aprakstu virknes… Eglītim patīk iet galējībās, vārdu krājums to ļauj, un tas, kā viņš apraksta cilvēkus un dabu, ir patiesi krāšņi. Mani tas ne tikai smīdina, bet pat sajūsmina. Viņš ir tāds viltīgs, elegants, kautrīgs, pat īsti neaiziet līdz skūpstam, visu laiku tik tāda ilgošanās. Esmu arī par Eglīti visu iespējamo izlasījusi: gan Ievas Strukas Par skaisto un aplamo dzīvi, gan Laimas Kotas Cilvēks ar zilo putnu.

Man ļoti patika arī Oskars Vailds, biju burtiski iemīlējusies viņa darbos, it īpaši pasakās… Visas ar skumjām beigām. Lindgrēne, protams. Nesen laimējās izlasīt viņas kara laika dienasgrāmatas.

Varētu saukt un saukt. Ir daudz rakstnieku, kas uz mirkli man ir atvēruši to lasīšanas vilkmi. Piemēram, kad iepazinos ar Rūdolfu Blaumani, es neapmierinājos ar obligātās literatūras sarakstu, izlasīju visu, kas bija izdots. Biju aizrāvusies ar Aspaziju, pēc tam – ar Austru Skujiņu. Man ir bijuši arī tādi bedres posmi, kad izlasi kaut ko tik labu, piemēram, tā paša Markesa darbu Mīlestība holeras laikos, un pēc tam nevari palasīt vairs nevienu grāmatu, jo viss liekas sliktāks un vājāks. Tā nav laba sajūta. Pēkšņi ir radies tāds iekšējais atskaites punkts un neviens rakstnieks to latiņu vairs nevar pārlēkt, un pašam ir žēl, jo esi zaudējis lasīšanas prieku.

Tu kādreiz sajūties veca?

Vismaz vienreiz dienā.

Mugura sāp? Vai krunciņu spogulī ieraugi?

Nē, nē. Tie ir tie brīži, kad liekas, ka visu jau esmu par pasauli sapratusi, ka mani vairs nekas nepārsteidz. Un tad, kad man ir šī sajūta, liekas, ka tūlīt mani izslēgs. Ka acīmredzot vairāk nav lemts neko piedzīvot. Un vienlaikus… Es vispār mēģinu dzīvot tā, lai nav no nāves jābaidās, – un es nebaidos, kopš nomira tētis. Varbūt pārāk skaļi izsakos, jo, ja kāds tagad pienāktu un pieliktu nazi pie rīkles, es sabītos gan, bet lielās līnijās es nebaidos.

Tu zini, es katru rītu rakstu dienasgrāmatu. Kādreiz arī ne no rīta vēl ko pierakstu.

Dienasgrāmatu tu raksti sev vai ar domu, ka publicēsi?

Sev. Es arī netaisījos to Manu kara gadu publicēt, rakstīju sev. Dažreiz jau manā dienasgrāmatā pat īsti nav, ko lasīt: Rīga, Valle, Rīga, Valle, darbs tāds un darbs šitāds…

Bet tajā kara pirmajā gadā es vienkārši nevarēju nerakstīt. Jo pēkšņi sapratu, ka mums visiem ir bailes no konfrontācijas ar neparedzamo. Un nevaru teikt par visiem, bet es biju zaudējusi visas ilūzijas par pasaules dabu.

Atgriezās? Dzīvesprieks, nākotnes sajūta?

Jā… Taču vienalga palika tā sajūta, ka neesi uz kuģa, bet peldi mazā laiviņā – no tās bezcerības.

Es mācos no ukraiņiem. Man bija ukraiņu studentes, mēs, protams, runājām arī ne par mācību tēmām. Viņi taču tur dzīvo, tāpat turpina studēt, rakstnieki ir atsākuši rakstīt, cilvēki atsākuši svinēt svētkus – jo kā citādi? Tikai tā… Bēdīgs cilvēks ir ļoti ievainojams, cilvēks bez nākotnes perspektīvas ir potenciāls slīkonis, un tikai to jau ienaidniekam vajag. Nedrīkst ļaut sevi tik viegli pagrūst zem ūdens. Man liekas, ka mums ir pienākums pamatu zem sevis visu laiku stiprināt, diendienā tās savas cerības saslaucīt un uz tām stāvēt.

Katram pašam?

Jā, un, ja var padot roku kādam citam, tad vēl labāk, bet primāri – katram pašam. Vakar novadīju pēdējo grupas stundu aktiermākslas studentiem un teicu: ja nebūšu viņiem iemācījusi neko vairāk, tad vismaz to vienu paņēmienu – kā ar elpu sevi vadīt un kontrolēt – to būšu iemācījusi. Parādījusi, ka ir šāds veids, kā sev palīdzēt. Brīdī, kad pazīsti pilno elpu un izelpu, kad spēj to iedarbināt, kad tev vajag, – tajā brīdī tu kļūsti par savas dzīves kuģīša kapteini.

Tev pašai tas vienmēr ir palīdzējis? Nekad nenonāc līdz panikai?

Jā, kopš esmu sākusi elpošanu praktizēt, panikas nav bijis.  Es pati katru dienu tā elpoju, apsēžos dīvānā pie atvērta loga, apsedzos ar deķīti un elpoju. Desmit, piecpadsmit minūtes. Vēl es katru rītu nedaudz vingroju – piecas, reizēm desmit minūtes. Vajadzētu vairāk, protams. Bet es sevi nešaustu un nepiespiežu. Un, ja ciemiņiem no rīta pankūkas jāuzcep, tad varu arī kādu dienu izlaist gan vingrošanu, gan elpošanu. Ā, un katru otro rītu pēc mazgāšanās es nolaistos ar auksto ūdeni. Un – mans dienišķais citronūdens.

Ir vēl kādi paņēmieni?

Vairāk vajadzētu rakstīt, jo tā esošā brīža piefiksēšana uz papīra ļoti labi sakārto prātu, tad es spēju ieraudzīt problēmu un uz to paraudzīties no cita rakursa – to liekam malā, tas nepalīdz, tagad jāatrisina šis sastrēgums, jo citādi nebūs labi…

Bet reizēm es vienkārši rakstu par to, ko redzu aiz loga. Ja nav, ko teikt par darbu, pagātnes notikumiem vai satiktiem cilvēkiem, tad rakstu par putniņiem.

Tev patīk šis laiks, kurā mēs dzīvojam? Vai tev tas ir komfortabls?

Nē. Bet domāju, ka laiks pie tā nav vainīgs. Cilvēks visos laikos ir bijis divdabīgs, mēs vienkārši vēlreiz ieraugām, ka cilvēce ir vien tāds daudzgalvains cilvēka spogulis, un tur, kur naidam un egoismam ļauj eskalēt līdz nekontrolējamam līmenim, – tur arī sapūžņo. Piemēram, kā kara gadījumā, kad vienas nācijas ambīcijas sāk diktēt apkārtējo tautu dzīves kārtību…

Tas trakākais laikam ir saprast, ka trīsdesmit gadus mēs nodzīvojām ilūzijā, ka tā mierīgi un skaisti varētu būt vienmēr. Un ka tālāk būs arvien labāk un labāk. Tā ir šausmīgi sāpīga atdauzīšanās – ka esam lolojuši nereālu sapni.

Apmēram pirms gada es diezgan sāpīgi sapratu, ka uz šīs zemes miers un paradīze nav iespējama. Tas ir iespējams vien kaut kur – uz brītiņu…

Tā ir šausmīga sajūta.

Jā.

Bet tu taču tomēr kaut ko gaidi?

Neko daudz. Gaidu no sevis to, ka man pietiks spēka saglabāt cilvēcību katru mirkli, cik ir dots. Un ceru, ļoti ceru, ka mums šeit, Latvijā, nebūs jāuzzina par sevi kaut kas baiss. Ai, kā man nevajadzēja sniegt interviju, kad pati jūtos tik ievainojama…

Nav jau visam vienmēr jābūt tikai priecīgam.

Nav gan.