"Pēc trešā bērna piedzimšanas man atvērās čakras" - ugunīgā Ilze Zariņa dejo dzīvi ar pilnu jaudu

Fotografēšanās laikā teicāt, ka esat ķerta un neprognozējama. Kāpēc tā? Parasti jau cilvēki grib sevi parādīt tā ļoti pareizi.

Uzskatu, ka viena no cilvēka pamatvajadzībām ir brīvība. Un, ja cilvēks jūtas brīvs, viņš var būt bišķiņ ķerts, neprognozējams, spontāns. Protams, ar nosacījumu, ka viņam piemīt emocionālā inteliģence, kas ļauj apzināties savas rīcības sekas. Starp citu, spontanitāte ir ļoti vērtīga īpašība. Flamenko ir spontāna deja. Domāju, tāpēc esmu to izvēlējusies, jo tas ir mans dzīves ceļš. Runājot par flamenko saknēm – tā ir Spānijas reģiona Andalūzijas čigānu deja. Vispirms spontāni radās dziesma, ko pavadīja plaukstu sišana, tad dziesmai pievienojās dejotājs. Arī viņš dejoja spontāni – izdejojot visu, kas viņā bija sakrājies. Dejā viņš izpauda savu tā brīža dzīves pozīciju tieši tā, kā gribēja.

Kā flamenko nonāca līdz jums? Tagad ir pieejamas dažādas dejas, bet pirms 25 gadiem tā nebija – tolaik bija tautas dejas, balets, modernās dejas.

Man pēc trešā bērna – dēla – piedzimšanas atvērās čakras. Veselu gadu gāju uz jogas nodarbībām, lai pēc grūtniecības savestu kārtībā savu ķermeni, bet jutu, ka ar jogu ir par maz. Ļoti gribēju pamēģināt indiešu klasisko deju. Atradu skolotāju, kas mācīja gan indiešu klasisko deju, gan flamenko. Kad iepazinu flamenko, biju absolūtā sajūsmā, jo mani fascinēja citu tautu dejas, īpaši dienvidaustrumu, kaut arī tās biju redzējusi pavisam nedaudz. Man vienmēr ir gribējies celt rokas uz augšu un izpausties šādā veidā, un flamenko ir tieši tas nervs. Sapratu, ka to es vienmēr esmu meklējusi. Tolaik man bija 35 gadi.

Jūsos ir tā īstā dzirksts…

Jā, ir! Es to saprotu un izjūtu. Pati sevi saucu – flamenka, kas var būt gan dejotāja, gan dziedātāja, gan ritma sitēja. Viņā ir tā duende – svētās dusmas, nostalģija, tas, ka iekšā ir sāpe, kuru vārdos nevar izsacīt. Man tas ir ļoti izteikts. Jaunībā man pārmeta garastāvokļa maiņas, bet flamenko dejotājam tās ir ļoti vajadzīgas, lai viņš uz mirkli var saviebties no sāpēm, bet nākamajā sekundē jau atkal smaidīt. Un skatītāji visam dzīvo līdzi. Skatītājs redz flamenko dejotāja tērpu, seju, rokas – viss! Bet milzīgs darbs ir jādara kājām – mēnešiem ir jāstrādā, jāsit un jāsit, un jāsit, lai izdotos. Cilvēki, kuri iet skatīties flamenko, alkst ne tikai redzēt, bet arī sajust jaudu un enerģiju, ko šī deja dod. Tai ir jābūt dejotājas sejā, rokās. Dejojot nevienu nevari apmānīt – vai nu tā jauda un enerģija tevī ir vai nav.

Tātad visi nevar dejot flamenko?

Dejot var visi – un vajag. Ja jaudas līmenis ir zems, to var pacelt uz augšu, vai arī otrādi. Man tas ir par augstu, un dejojot es varu no tā atbrīvoties.  

Dejojāt ne tikai sev – izveidojāt eksotisko deju centru Alegria.

Jā, tā salikās kārtis. Bija brīdis, kad man vajadzēja spert soli, un es to izdarīju. Veiksmīgi! Tolaik mums nebija lielas konkurences, darbojāmies pēc pašu iniciatīvas. Pagājuši jau 25 gadi, un tagad konkurence ir ļoti liela. Protams, būtu vēl patīkamāk, ja mūsu darbība būtu novērtēta arī valstiskā līmenī, bet negāju un aktīvi neklauvēju pie visām durvīm, lai dabūtu sev kādu labumu. Esmu pieradusi vienmēr pati visu izdarīt – pati nolikt, pati sarunāt, pati uzklāt.

Radošums jums nāk no ģimenes?

Manos gēnos tas noteikti kaut kur ir. Mamma bija ārkārtīgi radoša, plastiska un neparasta sieviete. Tas viņai no tēva puses – viņš Jelgavas Valsts skolotāju institūtā spēlēja brāļu Mediņu pūtēju orķestrī un bija apveltīts ar absolūto dzirdi. Arī mammai bija lieliska dzirde un balss. Daļa mana radošuma noteikti ir darba rezultāts – tas ir izkopts, sajūtot sevī šo dzirksti un vēlēšanos to attīstīt. Trešā lieta, kas manā dzīvē noteikti nospēlējusi savu lomu, ir karmiskie mezgli un sāpes. Ļoti daudz sāpju. Tās atraisa cilvēku fiziski un emocionāli, dod baigo lēcienu uz izaugsmi. Būtībā visi cilvēki, kas mūs sāpina, būtu jāuztver kā lieliski, jo tieši viņi ir īstie dzīves skolotāji. Bet viņu sniegto mācību mēs bieži vien saprotam pārāk vēlu.

Cilvēki savu radošo pusi nereti apslāpē, domājot – ko tad es... Jūs gan tā nedarāt.

Esmu vienīgā meita ģimenē, man vienmēr ir ļauts darīt to, ko gribu. Ar visu to, ka man bija ārkārtīgi bēdīga bērnība, jo vecāki dzīvoja Rīgā, bet es laukos un tāpēc visu laiku skumu. Varbūt tas daļēji mani izveidoja par tādu personību, kāda esmu. Klusums, lauku rimtums, rutīna un lauku darbi mani patiesībā atvēra daudz kam, kas pēc tam noderēja dzīvē. Pat nezinu, no kā man tāda uzdrīkstēšanās. Domāju, tas ir šūnu līmenī, genofonds. Mamma visu mūžu pārdzīvoja, ka bija apspiesta, ka vecāki viņai neļāva dejot, dziedāt, tāpēc viņa man deva absolūtu brīvību un ļoti man uzticējās. Jaunībā biju mierīga un klusa, bet pēc 30 gadu vecumu kaut kas atvērās, izlauzās temperaments. Manī ir baigais trakums! Kāpēc? Nezinu, tas vienkārši ir. Es daudz ko uzdrošinos, jo man pie kājas. Un ne jau tādēļ, ka es kādam kaut ko gribētu pierādīt, bet tāpēc, ka es tāda esmu. Temperaments ir iedzimts, un tu tur neko nevari izdarīt.

Mamma jums deva brīvību – vai arī saviem bērniem to ļāvāt?

No puikas gribēju pārāk daudz… Zinu, ka tā nedrīkst teikt, bet viņš ir mans visgaidītākais bērns. Un ar viņu gāja visgrūtāk. Viņam ir kolosāls talants uz dejošanu. Dejošanai vajadzīga ritma izjūta, un dēlam tāda ir. Turklāt viņam ir arī garais pacēlums kājai, tāpēc viņš būtu izcils baletdejotājs. Bet mums nekas nesanāca. Tā ka brīvību es devu – es viņam atļauju nedejot.

Pirms četriem gadiem, kad manai jaunākajai meitai bija 16 gadu, izcēlās liels konflikts. Mēs reti strīdējāmies, tāpēc bija ļoti nepatīkami. Es katru vasaru braucu uz indiešu klasiskās dejas nometni un gribēju, lai viņa brauc līdzi, jo nevarēju meitu vienu pašu atstāt mājās, bet viņa ļoti negribēja man pievienoties. Es nekad nespiedu bērnus darīt to, ko viņi negrib, bet toreiz izvirzīju ultimātu, un abas aizbraucām uz nometni. Un tur mēs divas dienas nesarunājāmies. Tas likās tik ilgi! Bet meita tur sāka dejot indiešu klasisko deju. Visus šos četrus gadus viņa turpina to darīt, un šī deja dara viņu laimīgu.

Neraugoties uz šādu manu pieredzi, visaugstāk es vērtēju brīvību un uzskatu, ka nevienu nevar piespiest darīt to, ko viņš negrib, jo tas ir pārāk smagi.

Šajā pavasarī jums paliek 60 gadu. Svinēsiet?  

Nē! Braukšu ceļojumā uz Itāliju un gleznošu. Ar dejotājām, kuras pazīstu ilgus gadus un kuras man ir gandrīz kā ģimene, apēdīsim garšīgu torti. Gadiem ejot, esmu no malas paskatījusies uz savu dzīvi un izvērtējusi to, kāda ir aizejošā laika izjūta. Pabeidzu Rīgas 45. vidusskolu un pēc tam daudzus savus klasesbiedrus nebiju redzējusi 20 gadus. Kad viņus salidojumā satiku, sapratu, ka viņi man izraisa tādas pašas emocijas kā skolas laikā. Gadi iet, bet cilvēks nav mainījies, viņam ir tāda pati enerģētika. Tas ir apbrīnojami!

Runājot par pārkāpšanu 60 gadu slieksnim – tas ir vecums, kad jāsāk domāt par to, cik tev vēl palicis šajā dzīvē, ko tu vēl vari paspēt, ko vēl pacelt, jo TAS datums nenovēršami tuvojas. Es jūtu, ka arī fiziskā jauda manī vairs nav tāda kā bija. Vairāk nekā 20 gadu esmu dzinusi sevi uz priekšu nežēlojot. Nedēļā 12–15 treniņu! Nemāku tā – ar puskāju, katrā treniņā esmu darbojusies ar pilnu jaudu, un tas no manis ir daudz prasījis. Jūtu arī, ka enerģijas manī ir mazāk… Tie 60 gadi liek rēķināt, ko vēl es varu paspēt iemācīties, kādas astroloģijas grāmatas izlasīt. Sen vairs nelasu romānus, mani saista lielākas lietas.

Es gan stāstu, ka daudz ko uzdrošinos, tomēr arī manā dzīvē ir bijuši mirkļi, kad nobīstos. 2019. gadā pirms breksita noslēguma gatavojos pārcelties uz dzīvi Apvienotajā Karalistē. Man bija palikusi pati astīte, lai pabeigtu maģistrantūras studijas, un, ja es nolemtu aizbraukt no Latvijas, maģistra grādu nebūtu ieguvusi. Bet es nobijos un paliku. Man tomēr jau bija pāri 50, bija bail par to, cik ilgi ārzemēs varēšu iztikt ar dejošanu, un par to, cik ilgi vispār vēl varēšu dejot.  

Tagad, atskatoties atpakaļ, uzskatāt, ka pieņēmāt pareizo lēmumu?

Nezinu… (Ilzes balss pieklust, uz brīdi iestājas klusums.)

Tomēr no Rīgas aizbraucāt?

Man mantojumā bija zeme, un es to pārdevu. Varēju ārzemēs nopirkt dzīvesvietu un sākt visu no nulles, bet sanāca tā, ka pārcēlos uz Ogri un sāku visu no nulles tur. Ir pagājuši pieci gadi, un es varu teikt, ka svešā vietā iedraudzēties un iekārtoties ir ļoti sarežģīti. Joprojām jūtu sevī rīdzinieci. Es alkstu pēc šīs pilsētas. Priecājos, ka esmu dzimusi un augusi tik brīnišķīgā pilsētā. Man tik ļoti patīk pavasaris Rīgā, skats uz Pēterbaznīcas torni. Tas viss ir mans.

Pēdējos gados savā dzīvē esat daudz ko mainījusi – pievērsusies citai profesijai, pārcēlusies uz citu dzīvesvietu.

Radikāli mainīju dzīvi nedaudz pēc 50 gadu vecuma, kad sapratu, ka man ar pensiju būs švaki, tāpēc iestājos maģistros, lai atjaunotu savas zināšanas jurisprudencē. Atgriešanos juristes profesijā uzskatu par varoņdarbu, jo 18 gadu nebiju šajā jomā neko darījusi, un sākumā man gāja ļoti smagi. Neveicās, piedzīvoju vilšanos, bija darbavietas, kas mani gribēja, bet es tur nevēlējos strādāt, un otrādi. Tas jau tā bija grūts laiks, jo plosījās kovids, tāpēc bija divtik sarežģīti. Turklāt gribēju darbu apvienot ar dejošanu, tāpēc meklēju savu vietu.

Mans mērķis nekad nav bijis mētāties – es 25 gadus vadu Alegria, un viss iet labi, viss ir iestrādāts. Tomēr kovids mūs kārtīgi paplucināja, un Alegria vairs nav tāda, kā bija kādreiz. Es gribu pamatīgumu, negribu mainīt darbu, kas man patīk. Bet man arī patīk tik daudzas lietas, ka visu iemācīties nemaz nevaru. Man vienmēr ir interesanti ar sevi, esmu ārkārtīgi pašpietiekama, un dzīvē taču ir tik daudz kā kolosāla! Uz katra soļa notiek kaut kas aizraujošs. Lai izdzīvotu, tagad strādāju divos darbos, bet, lai atslēgtu domas un prātu, gleznoju. Gleznošana ir pilnīgi pretēja flamenko, jo prasa koncentrēšanos. Dejojot es degu un situ no sevis ārā visu, ko vien varu, gleznojot savācos, fokusējos uz vienu kadru. Gleznošana ir ļoti intelektuāla padarīšana. Jaunībā nevarēju izvēlēties, ko darīt – mācīties par deju pasniedzēju, gleznotāju vai juristi. Nepagāja ne 60 gadu, un visas trīs savas vēlmes esmu realizējusi. Esmu mācījusies arī likt Taro kārtis un vēl pēdējos 25 gadus katru otro mēnesi apgūstu jaunu horeogrāfiju. Tas viss trenē atmiņu.

Tik daudz interešu! Kā izvēlēties īsto, ja ar visām nevar nodarboties?

Jāiet pie astrologa. (Sirsnīgi iesmejas.) Tas tiešām palīdz, ja esi krustcelēs. Man ārkārtīgi patīk astroloģija, uzskatu, ka tā tāpat kā astronomija un psiholoģija būtu jāmāca bērniem skolā. Pati mācos astroloģiju jau desmit gadus, tā man palīdz izprast daudzas dzīves situācijas. Piemēram, mans ascendents ir uz Svaru un Skorpiona zīmju robežas, un tas nozīmē, ka brīžiem es esmu Svari un brīžiem Skorpions. Un Svari redz labo un slikto – tas gan atvieglo dzīvi, gan apgrūtina. Bet es varu arī pielāgoties.

Visu laiku ejat uz priekšu, apgūstat kaut ko jaunu. Kāpēc nepietiek ar to, ko jau esat iemācījusies?

Nezinu! Tāpēc, ka mans natālais Merkurs Aunā ir labi aspektēts. (Telpā nošķind skaļie, dzidrie Ilzes smiekli.) Merkurs ir planēta, kas atbild par mācīšanos un domāšanu, arī par domāšanas ātrumu. Ja skatās no Auna viedokļa, esmu virspusējs cilvēks, bet domāju ātri, uztveru ātri, daru ātri. Patiesībā es ļoti mīlu šo dzīvi – ļoti. Un negribu novecot. Mācīšanās man liek justies jaunai. Zinu, ka ir divas lielās gudrības: disciplinēt sevi un vingrot, kā arī mācīties. Un arī šeit palīdz flamenko, jo ārsti māca – ja tev ir bijis insults vai gribi izvairīties no tā riska, vajag dažādi vingrināt pirkstus. Šīs dejas radītāji ir bijuši tik gudri, ka izdomājuši – tu visu laiku griez un loki pirkstus, līdz ar to nepārtraukti tiek trenēts prāts, smadzenes strādā, asinis cirkulē.

Negribas kādreiz apsēsties, ieslēgt televizoru un darīt neko?

Es jau to daru.

Kad?

Dzīvoju viena, un man ir laiks visam. Tiesa, mierā nevaru nosēdēt, tāpēc vai nu guļu, vai strādāju. Reizēm meditēju, bet, tiklīdz ir silts laiks, man jādarbojas dārzā. Tur ir daudz rožu un citu puķu, tomāti. Visu laiku mani kāds dzen uz priekšu. Ir, protams, arī reizes, kad kaut kas sāp, tad iedzeru tableti un bezspēkā aizeju gulēt. Bet no rīta ceļos un turpinu darboties. Man ir vajadzīga darba rutīna – ka ir darbs, ka mani gaida, ka ir jāstrādā. Tas ļoti nomierina un vienlaikus nedaudz satrauc, jo es domāju, kā savu darbu padarīšu.

Tagad strādāju Ogres novada bāriņtiesā. Man ļoti patīk šis darbs un cilvēki, un es gribu palīdzēt tik, cik ir manos spēkos un iespējās. Kad cilvēks ir nonācis grūtā situācijā, viņš jūt, vai tas otrs, pie kura viņš vēršas pēc palīdzības, ir silts pret viņu vai vēss. Es labprāt visus žēlotu, bet tajā pašā laikā man ir jāizvērtē savas emocijas, lai sevi pasargātu un neizdegtu. Cenšos daudzām situācijām pieiet no jurista skatpunkta – ir administratīvais process, procesa nianses –, lai emocionāli pārāk neiesaistītos. Atbrīvoties no uzkrātajām emocijām ļoti palīdz dejošana. Jo citādi izdegt var ļoti ātri.

Cilvēki jums ir teikuši, ka esat viņiem palīdzējusi, atvērusi citu skatu uz dzīvi? 

Jā, bet pirms kāda laika, kad biju atpazīstamāka. Tad man bija arī plašs paziņu un draugu loks, bet, kā izrādījās, tas bija mānīgi. Dzīve ar laiku parāda, kas ir kas. Īstu draugu ir palicis ļoti maz – bija situācijas, kad viņi vienkārši atsprāga no manis. Un tas ir ļoti sāpīgi. Tagad man ir tikai pāris draugu un ģimene, kas mani atbalsta.

Izjūtat šo cilvēku trūkumu? 

Nē. Kā jau teicu, esmu pašpietiekama. Brīžos, kad ir ļoti grūti, man palīdz astroloģija. Tā māca, ka katra cilvēka dzīve ir cikliska un pēc labā posma nāk sliktais. Ja tu to zini, tad vari šos posmus atpazīt un sevi mierināt – Ilze, saņemies un nogaidi! Tev ir vienkārši jāiztur… Visas tās zināšanas, pēc kurām esmu tiekusies, man ir ļoti palīdzējušas smagos brīžos, un tādu ir bijis daudz. Rudenī, kad man bija grūts posms, ļoti palīdzēja ciguns un taiči. Mani tas vienmēr bija interesējis, bet nekad nebija laika izzināt. Un pēkšņi bija laiks un arī nepieciešamība. Palīdz arī joga – hatha, kundalini, elpošanas vingrinājumi. Astroloģija un Taro māksla – lietas, kas aptver un atver apziņu. Ja ir mentāla krīze, noteikti jādzied, arī jādejo un jāklausās mūzika. Arī sarunas ar tuviem cilvēkiem nāk par labu. Un diēta! Fantastiska metode ir badošanās, bet tā ir smalka padarīšana, tāpēc nepieciešama ārsta uzraudzība. Pilnīgi visu no uzskaitītā esmu izmēģinājusi pati. Man ļoti palīdz arī dārzs – kopju to, skatos, kā tas zied, un gūstu milzīgu gandarījumu. Paglaudu savus kaķus, dažreiz uz viņiem pabaros. Man ir atkarība no dejošanas, no fiziskas slodzes – ja ilgi neesmu dejojusi, ir slikts garastāvoklis.

Jums ir tik skanīgi smiekli – tie noteikti uzlabo omu visiem, kas dzird. Savas emocijas neslēpjat, ļaujat tām vaļu?

 Jā. Priecīgās emocijas dzidrina atmosfēru. Tas, manuprāt, ir ļoti labi. Vairums latviešu ir šausmīgi bikli, no daudz kā baidās, ir sevī ierāvušies. Tie, kas ir drošāki, biklos izmanto, lai sasniegtu savus mērķus. Inteliģence, klusēšana beigās nostrādā pret pašiem. Ir jābūt drošākiem. Paskatieties, cik Latvijā ir daudz radošu cilvēku! Tas ir fantastiski! Ar sevi ir jālepojas. Mēs dzīvojam interesantā kultūras pacēlumu laikmetā, tik daudzi cilvēki glezno, dzied, dejo, auž, pērļo un dara visu ko citu. Ir tik žēl, ka daudzi arī to nepazinās, nenovērtē…

Jūs turpināt aktīvi dejot, koncertēt?

Nē. Esmu Ogres novada bāriņtiesas priekšsēdētāja vietniece. Joprojām esmu arī flamenko dejotāja, tikai tagad dejoju savam priekam.