Viss sākās ar vienu brošiņu, un tagad Jogitai Ertai rokdarbi ir kļuvuši par dzīves misiju

Sagrieztās blūzītes

Kad man piedzima otra meita, es ofisā vairs neatgriezos. Neapzināti ikdienā sāku vairāk darīt to, kas man patīk. Un tie izrādījās rokdarbi. Nu tā, ka jebkāda veida rokdarbi, sevi neierobežojot. Tas, kas man vienmēr ir paticis. Kas mani vienmēr ir padarījis priecīgu. (Ko es darīju pirms tam? Pārdevu durvis. Es mācēju parādīt durvis, pat vairākās valodās!) Bērnībā es lielu daļu laika dzīvojos pie savas omītes Martas – tieši viņa man iemācīja visu, ko es māku. Adīt, šūt, gatavot ēst. Visu.

Bet, atgriežoties pagātnē, kad man piedzima otrā meita – viņa pirmo gadu tikai raudāja. Pamostoties viņai neatvērās acis, bet mute. Tas man kārtīgi deva pa nerviem. Paralēli vēl pašai bija veselības problēmas… Bēgot no tā, es šuvu un adīju. Kaklarotas, brošiņas, vestītes, vēl visādus sīkumiņus. Vienkārši tāpēc, lai novērstu domas. Tas bija sen – pirms 15 gadiem. Drīz pēc tam, 2010. gada rudenī, arī parādījās Instagram. Bet Instagram manā dzīvē vēlāk ieņēma un ieņems gana lielu lomu.

Ieliku dažas bildes ar savām kaklarotām Instagramā. Un izrādījās, ka daudzām sievietēm tās patika! Pēkšņi man vairs vispār nebija brīvā laika, jo pa tiem īsajiem klusuma brīžiem es sāku šūt kaklarotas. Laika braukt uz veikalu pēc audumiem man ar zīdaini nebija, tāpēc es griezu savas blūzītes. Vēl tagad redzu savas kaklarotas dzīvojam savu laimīgo dzīvi dažādos svešos svētkos.

Tikmēr mana māsa bija izmācījusies par fotogrāfi. Fotografēja kāzas. Un mēdza stāstīt man, cik dažkārt neglīti var noformēt visu kāzām… “Tu tik ļoti labāk to varētu izdarīt!” viņa teica. Es sadzirdēju. Viņa piedāvāja mani kādai līgavai. Un sākās mani kāzu darbi. Taisu visu – sākot no ielūgumiem, galda kartēm, viesu grāmatām līdz jostām, matu rotām un tauriņiem. Un, protams, ziedu noformējumus.

Bet to laiku es tomēr atceros kā miglā. Meita tik raudāja un raudāja. Biju mājās viena ar viņu. Kaut ko veidot un darīt varēju tikai brīžos, kad nestaigāju apkārt ar raudošu bērnu rokās. Māsa mani tolaik sauca par māti – sviedru lāsi, jo man visu laiku bija norasojusi piere un slapja mugura. Man taču bija arī vecākā meita, viņai tolaik bija 5 gadi un arī vajadzēja uzmanību. Jā, vīrs bija – bet viņš bija darbā.

Ciemos pie prezidenta

Nākamais stāsts ir par manas vecākās meitas brīnišķīgo skolotāju, kura organizēja savai klasei neskaitāmus braucienus un piedalījās konkursos, kā rezultātā meitas klasei bija brauciens pie prezidenta un skaistākam apģērba “noformējumam” es uzšuvu savu pirmo tautisko brošiņu. Prezidents toreiz bija Andris Bērziņš, kurš tajā pieņemšanā izteica komplimentu, ka man esot skaistākā latviskā brošiņa, kādu viņš redzējis. Un piebilda: “Jums jātaisa tādas vēl!” Es atkal sadzirdēju, un tas mani iedvesmoja. Pēc tam Vecrīgā dzērām kafiju ar meitas skolotāju, tur bārmenis taču arī to brošiņu pamanīja un izteica komplimentus. Viena brošiņa – bet tik daudz uzmanības! Tā es sāku paralēli kaklarotām diezgan lielos apjomos darināt tās brošiņas. Tolaik gan es vēl īpaši savu darbošanos neafišēju, darināju sev, draugiem, draugu draugiem. Tās brošiņas, starp citu, es taisu joprojām, tas gan tāds sezonāls pasākums, protams. Patriotu nedēļas garumā.

Vēl ir izlaidumi skolās un bērnudārzos – tad ir matu stīpiņas, tauriņi… Ziemā – cepures, šalles. Džemperi, jakas. Cimdi. Siltās matu lentes es sāku taisīt, jo meitai bieži bija ausu problēmas. Pēdējos gados tieši par matu lentēm ir visvairāk komplimentu, ar tām tiešām esi #skaistavienmēr.

Mans “veikals” un “reklāma” ir tikai Instagram, cilvēki un mazliet Facebook. Joprojām daru visu viena pati. Jā, varētu ņemt palīgus un arī vairāk darbu, bet es palieku vienatnē un ņemu tādu darba apjomu, ar ko viena pati tieku galā. Piemēram, šobrīd man jau ir diezgan daudz rezervāciju nākamajam gadam, nemaz nerunājot par šo vasaru. Palīgu gan man kāzās vajag – tad tas parasti ir vīrs, kurš gan mēdz padusmot, bet filigrāni kā Tetri sakrāmē dekoru kastes, aizved, izkrāmē, nes smagumus un gaismiņas. Jo tas viss skaistums ir ārkārtīgi smags. Kamēr es dekorēju, viņš man atgādina, ka jāpadzeras, kaut kas jāpaēd. Un viņš zina, kāda kafija man vislabāk garšo. Esmu pateicīga viņam par to.

Rīta kafija un “Pinterest”

Nauda? Esmu pati sev noteicēja. Pēc kārtīgas strādāšanas mēdz būt emocionāls tukšums, dažreiz kādu nedēļu atļauju sev nedarīt neko. Lai gan nekad jau īsti nav tāda atvaļinājuma, kad galva nedomātu par to, ko un kā varētu vēl izdarīt. Prāts visu laiku atgādina, ko tik visu es varētu izdarīt, kamēr “te sēžu un neko nedaru”. Šis punkts tādā pašdarbībā ir grūtākais – saprast, kad tu strādā un kad ne. Un, strādājot mājās, paralēli gatavo ēst, mazgā un gludini veļu, uzkop māju un parunā ar mājiniekiem. Jo tu taču visu laiku esi pieejama sarunām! Sanāk tāda nenormēta darba diena. Darbā taču to nedarītu paralēli. Kad neviena nav mājās, es esmu daudz produktīvāka darbiniece.

Taču par to naudu – jā, tagad es nopelnu vairāk nekā ofisā. Un par kārtu vairāk. Bet ir vēl kāds liels pluss – ofisā strādājot, es nevarētu noskatīties visas tās filmas, ko gribu noskatīties. Un nevarētu izlasīt visas tās grāmatas, ko man vajag izlasīt. Savukārt strādāt es varu tad, kad man ir iedvesma – un dažreiz tas ir vēlu vakarā. Vai ļoti agri. Kad visi guļ un ir klusums. Man patīk celties agri, nu tā, ka ļoti agri – pirms sešiem. Man patīk vienatnē klusumā izdzert savu rīta kafiju, paskatīties Pinterestā, palasīt, kas pasaulē jauns. Tad pamodināt meitas, pagatavot brokastis. Kad viņas ir prom, sākas mana darba diena.

Cenšos darīt tikai to, kas man patīk. Starp citu, agrāk es tā nedarīju – ko man pasūtīja, to arī taisīju. Arī tad, ja pašai nepatika. Atceros, bija reiz tāds pasūtījums – tamborētas čības, kas izskatās kā tanki. Un lielas tās čības bija, kāds 47. izmērs. Tādi kārtīgi čību tanki! Man pat labi sanāca tie tanki, bet darīt man to nepatika. Pēc tam es vairs neesmu uzņēmusies darīt to, kas nepatīk. Tas arī neatpelnās, jo nepatīkamais prasa vairāk laika un piepūles. Tad es labāk daru tikmēr to, kas sagādā prieku, un tāpēc pat vispār nepamanu, kā jau esmu izdarījusi. Un vēl gandarījums beigās. Gandarījuma sajūta pēc padarītā ir kā degviela dvēselei.

Ir man arī nosaukums. Bet man šķiet, ka tas nav vajadzīgs. Jo tāpat aiz visa darba ir cilvēks, kas to dara un rada. Un man nemaz negribas saukties kādā dīvainā vārdā, par kuru nevar saprast, kas aiz tā slēpjas.

Man jau tas viss ir vairāk par sajūtām. Nevis lietām, bet sajūtām. Man ļoti patīk svētku sajūta. Vispār īpašas sajūtas, īpaši stāsti. Droši vien arī tāpēc cilvēki atgriežas. Man ir līgavas, kas atgriežas, – nu jau ne kā līgavas, bet ar citiem saviem svētkiem. Dažas pasūta sev jakas, vienu pēc otras. Citas pasūta ko saviem bērniem, dažādiem svētkiem, arī vienkārši satiekas uz kafiju. Tas parasti nekad nebeidzas ar kāzām.

Mākoņjaku radītāja

Vislabāk var nopelnīt ar individuāliem pasūtījumiem. Es gan patiesībā ar tādu pieeju attiecos pret visiem pasūtījumiem. Man tas vienmēr ir kas īpašs, gatavoju tieši šim cilvēkam.

Bet ko man patīk darīt visvairāk – izgatavot kartītes un ielūgumus. Un nav man vārdu “minimālais pasūtījums”, varu uztaisīt arī vienu. Personalizētas kartītes veido lielu daļu manu pasūtījuma darbu. Tie, kas vienreiz pasūta, parasti dara to atkārtoti.

Adīšana ir otrs, kas man patīk vislabāk. Adīt, protams, man patīk vēl arī tāpēc, ka paralēli skatos filmas. Ļoti daudz! Tāpēc man arī droši vien tik ļoti patīk adīt. Iekārtojos ērtāk, atrodu filmu un adu.

Bumbuļjakas? Nē, es tās neizdomāju, tas raksts “oficiāli” saucas Raspberry. Un latviskotas kā burbuļjakas vai bumbuļjakas. Bet man ļoti nepatīk vārds “bumbuļi”, izklausās kā kaut kas tāds novēlies. Reiz, adot kārtējo jaku, skatos debesīs, bet tur tā dēvētie tesmeņveida mākoņi. Tik skaisti… Man vienmēr patikuši mākoņi, kur nu vēl tādi. Nodomāju: bet tās jakas taču pilnīgi kā tie mākoņi izskatās! Un tā es sāku savas jakas saukt par mākoņjakām, pieliku tēmturi #mākoņjaka. Bet nu jau redzu, ka arī citi to paņēmuši. Daudz esmu eksperimentējusi ar bumbuļu lielumu, ar dzijām.

Adu tikai ar rokām. Adīt ar mašīnu ir kas pilnīgi cits, un nezinu, vai es to pat gribētu. Varbūt gribētu. Divas dienas es adu tādu jaku. Ja braucu pie māsas uz Rēzekni, tad vilcienā vienā virzienā noadu piedurkni, atpakaļceļā top otra, un ciemojoties varu vēl ķermeni noadīt. Ciemoties patīk visur, kur varu adīt.  Mana mīļākā dzija ir kidmohēra plus zīds. Bet uzvilkt mugurā vislabāk patīk alpakas dziju – jo tā nemet pūku. Man patīk adīt arī vestes. Matu lentes ziemai. Un kapučcepures jeb balaklavas. Starp citu, nav adīšana tikai ziemas darbiņš. Vasarā arī līgavas – un ne tikai līgavas – pasūta skaistas adītas jakas vēsākam vakaram.

Vai es adīšu visu mūžu? Man jau liekas, ka vienā brīdī varētu arī piekust. Ja ne pati, tad pirksti. Bet adīt man vienmēr ir paticis, nekad nav bijis tāds periods dzīvē, kad negribētos adīt. Mana omīte adīja līdz pēdējam – domāju, es būšu līdzīgs gadījums. Ergoterapeits gan man teica, ka esam radīti, lai rokas būtu gar sāniem, nevis saspringtas uz priekšu. To iespēju robežās adot cenšos atcerēties un ievērot. Lai nav tās savilkuma sajūtas sprandā un rokās.

Labie vārdi

Cik žēl, ka es nesagatavojos šim jautājumam! Jo ir tik daudz to, kuru darbs man patīk. Mani ļoti iedvesmo Monta no RADADA. Viņa arī savulaik bijusi “mana līgava”, sadraudzējāmies. Viņa sāka savā mazajā darbnīciņā: māli, sietspiedes, reāls darbs un pacietība. Tagad man liels prieks un lepnums par viņu – katru reizi, kad redzu kādam mugurā viņas krekliņu, nopriecājos.

Vēl man patīk Daba rada, kur meitene Agnese taisa filigrānas karameles uz kociņa – ar īstiem ziediņiem iekšā, ļoti skaisti. Īsta saldumu feja! Protams, tā arī nav ikdiena, bet svētki.

Apbrīnoju Danas no BIZE prasmi no filca uzburt dzīvnieciņu kopijas.

Rita –  (rita_dzii) brāļa klasesbiedrene – rada neaizmirstamu garšu eksploziju, turklāt meistarīgi to iemāca arī citiem.

Mīļā klasesbiedrene Inga no vecāku organizācijas Mammām un Tētiem – viņa ar savu ieguldīto darbu un degsmi pasauli dara labāku un gaišāku, nerunājot par visiem tiem darbiem, ko viņa paspēj. Viņas radītās sajūtas un svētku tradīcijas – mammām, tētiem un senioriem – noteikti atpazīst tik daudzi.

Nē, nu tik daudz ir to, kas man patīk! Manā “burbulī” katrs otrais rada kaut ko brīnišķīgu. Mana māsa paralēli fotografēšanai taisa auskarus. Tāpēc man ir ļoti daudz īpašu auskaru. Es gan arī pati mēdzu uzzīmēt, kādus gribu, un tad viņa īpaši man uztaisa.

Zelta govs

Visiem kāziniekiem allaž stāstu, ka kāzas ir viņu īpašais stāsts un viņi var darīt, kā vien viņi grib. Ka tas ir tikai viņu stāsts. Ja viņiem patīk, piemēram, Formula 1, tad mēs varam arī to ieslēpt pasākuma stāstā, varbūt pat tā, ka tikai viņi paši to pamanīs. Lai ne tikai viesi, bet paši jaunlaulātie ir priecīgi. Var sarīkot kāzas medniekiem. Grāmatu mīļiem. Saldumu mīļiem. Dažādu pakāpju romantiķiem. Saulespuķu kāzas. Un var sarīkot kāzas mūzikas mīļotājiem. Tās būs ļoti atšķirīgas kāzas, un es pēc katras mazākās bildes spēšu noteikt, kuras tieši kāzas tās ir. Tik īpašām jābūt kāzām. Tikai viņiem un par viņiem.

Reiz es izvērsu gotiņu tēmu, piemēram. Bija pāris, kur līgava mācījās kaut ko saistībā ar dzīvniekiem, precīzi neatceros. Un viņai nenormāli patika govis! Jā, tāda specifiska aizraušanās cilvēkam. Tad nu es viņai mazu gotiņu no “kinderolas” nopūtu ar zelta krāsu un uzliku uz galda – pie ziedu dekoriem, svecēm, pērlītēm bija arī maza zelta gotiņa. Cik viņa bija priecīga! Man patīk sagādāt jaunajam pārim tādus mazus pārsteigumus, kas nav atrunāti, bet par kuriem esmu droša, ka tie viņus šajā dienā padarīs vēl priecīgākus. Varbūt viņi tos pat nepamana vai uzskata par pašsaprotamiem. Vienmēr cenšos izdarīt par drusciņu vairāk, nekā no manis sagaida.  

Tas ir par sajūtām

Man liekas, es tagad, tā pati sev un mājās strādājot, vairāk izbaudu dzīvi. Vairāk, īstāk un klātesošāk nodzīvoju katru dienu. Jo es tiešām priecājos par sīkumiem un mākoņiem, par dienu, par dzīvi. Man nav viss tādā skrējienā kā agrāk. Protams, kādreiz uztraucos, vai paspēšu, un kādreiz kaut ko arī nepaspēju. Reizēm ir tik labi nepaspēt izkarināt veļu pēc pirmā pīkstiena, jo jau stundu runāju ar kādu no vecmammām.

Esmu daudz bijusi klāt saviem bērniem. Esmu vadājusi viņas uz pulciņiem, mākslas un mūzikas skolām. Sēdējusi tur blakus, gaidot (ar grāmatu vai žurnālu) kā tāda mēbele. Esmu līdzpārdzīvojusi līdz ar viņām, un tāpēc šodien mums ir daudz, par ko runāt un pārrunāt. Mēs vienkārši daudz esam bijušas blakus. Viņām nav jādomā – “pateikšu šo mammai” –, jo mamma jau tāpat zina. Mamma ir tajā brīdī bijusi klāt. Mana mamma gandrīz nekad nebija mājās. Vienmēr strādāja, vienmēr darbā. Varbūt tāpēc man tas bijis tik svarīgi ar savām meitām. Varbūt man to pat vairāk vajadzējis nekā viņām. Pateicīga, ka viņas man ir, ka varu to izdzīvot, piedzīvot un būt klāt. Šodienā.

Un es vispār nedomāju naudā. Es vienkārši daru. Jo man patīk. Jo ir gandarījums. Gandarījuma dēļ reizēm varu arī bez maksas darīt. Ja zinu, ka ar to iepriecināšu. Jo man jau tas neko daudz dzīvē nemainīs – bet kāds tāpēc būs priecīgs. Es arī savām meitenēm saku, ka jādara tas, kas patīk, nevis ko citi no tevis sagaida.

Reizēm nav viegli. Ir jābūt iekšā kaut kam, lai varētu likt cilvēkiem gribēt lietas, par kuru eksistenci viņi līdz ieraudzīšanas brīdim nav zinājuši. Un jārada sajūta gribēt vēl. Jo latvietis ir koši pelēks. Parasti tam iet normāli un dāvanā grib saņemt neko. Viss ir par sajūtām.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Latvietis ir koši pelēks" saturu atbild SIA Izdevniecība Rīgas Viļņi.