Sirdsdziesmas stāsts: Havjers un Inese par mūziku, draudzību un latvisko dzīvesveidu

Ļoti komunikabli, sirdssilti un pilnām kabatām joku – tā dažos vārdos var raksturot Havjeru un Inesi, kuri, šķiet, nesmaida tikai tad, kad runa ir par pavisam nopietnām lietām, kā, piemēram, ģeopolitika. Taču tādām tēmām šoreiz vien noejam garām, pavisam nedaudz pieskaroties saistībā ar Havjera lielo apņemšanos jau šogad kļūt par vēl īstenāku latvieti, iegūstot pilsonību. Citādi visam drūmajam metam lielu līkumu, un to mums palīdz izdarīt jau pati pirmā sarakste par iespējamo interviju – tāpat kā daudzi citi, es biju pārliecināta, ka viņi skaisti sadziedājušies ne tikai uz skatuves, bet arī dzīvē. Izrādījās, ka viņi ir tikai labi draugi, jo katram ir sava ģimene un, kā paši smej, arī katram savi divi bērni.

Sarunas gaitā man top skaidrs, ka saskanīgas ir ne tikai abu balsis (dueta izpildītā Imanta Kalniņa Viņi dejoja vienu vasaru nebeidz man apnikt, un kopš gatavošanās intervijai, kad šo dziesmu dzirdēju pirmo reizi, turpinu to klausīties katru dienu pa vairākiem lāgiem), bet arī domas par muzikālām un arī tādām ikdienišķām lietām kā, piemēram, apģērbs fotosesijai. Ar viņiem ir tā viegli, jo top skaidrs, ka jebkas, ko Havjers un Inese dara vai saka, ir patiesi no sirds. Visdrīzāk tieši tāpēc pērn viņi kļuva par Latvijas Sirdsdziesmas favorītiem, un joprojām viņus ar sajūsmu uzņem ikvienā lielā un mazā Latvijas vietā, kur mūziķi dodas ar savu koncertstāstu  Vīns. Vārdi. Mīlestība...

Kā jūs satikāties?

Havjers: Tā bija liela veiksme. Pirms desmit gadiem Inese izlēma mācīties spāņu valodu pie mums, un tad pēc gadiem pieciem viņa sāka strādāt pie savas dziesmas portugāļu valodā, tāpēc jautāja man un vēl vienam pasniedzējam padomus saistībā ar izrunu. Portugāļu valoda man ir kā otra dzimtā, jo nāku no Ekstremaduras apgabala Spānijā, kas ir ļoti tuvu robežai ar Portugāli. 

Inese: Jā, tā bija. Pirms desmit gadiem Havjeru zināju kā spāņu kultūras centra Séneca vadītāju. Sāku tur mācīties, iepazināmies vairāk, tad viņš man palīdzēja veidot minēto dziesmu, aptuveni pirms diviem gadiem piedalījāmies vienā filmēšanas projektā Séneca kino pulciņā. Filmas tapšanas laikā Havjers stāvēja man blakus, dziedāja, arī es sāku dziedāt, un sapratām, ka mums labi skan kopā. Tad sanāca tā, ka Andris Ērglis, ar kuru ik pa laikam koncertējam, netika uz koncertu, un piedāvāju Havjeram uzstāties. Viņš piekrita, izveidojām koncertprogrammu, cilvēkiem ļoti patika, mums pašiem arī, un sapratām – jāmuzicē kopā. Manā otrajā albumā Atkal un vēl satikties vajadzēja duetu, uzrunāju Havjeru, un tā nonācām līdz dziesmai Viņi dejoja vienu vasaru. Havjers ir liels Imanta Kalniņa fans.

Pagājušā gada Sirdsdziesmas aptaujā tā jums atnesa uzvaru.

Havjers: Bija ļoti liels gods uzstāties uz vienas skatuves ar tik izciliem Latvijas mūziķiem un vēl saņemt klausītāju atzinību. Imants Kalniņš mums abiem patīk, un, izvēloties šo dziesmu, uzņēmāmies lielu atbildību. Tā ir visiem zināma, iemīļota, un grupa Menuets uzlikusi augstu latiņu, tāpēc centāmies visu paveikt ļoti cienīgi. Manas grupas Los Nens (Puiši – no spāņu val.) ģitārists piešķīra spānisko skanējumu, cilvēki balsoja, un uzvarējām. Kopš tā laika pagājis gandrīz gads, bet mēs joprojām pa visu Latviju daudz koncertējam ar savu programmu Vīns. Vārdi. Mīlestība... Dziedam sešās valodās, abi esam valodu skolotāji, valodu frīki, runājam daudzās valodās. Sakompilējam, piemēram, Raimonda Paula dziesmu ar meksikāņu ritmiem. Vīrietis labākos gados ar La Bamba ļoti labi saskan, cilvēkiem patīk. Varam darīt latino lietas latviski un latviešu lietas spāniski – skan labi.

Kāda īsti ir jūsu pamatnodarbošanās?

Inese: Pēc izglītības esmu franču filoloģe, angļu valodas skolotāja, man ir maģistra grāds spāņu valodā un kultūrā. Vienu gadu mācījos itāļu, latīņu valodu. Vēl man ir maģistra grāds personālvadībā, kas ir pilnīgi cita joma. Ikdienā strādāju Siguldas Valsts ģimnāzijā, kur mācu franču, spāņu un angļu valodu un vadu mūzikas studiju un svešvalodu metodisko centru. Starp citu, pirms apmēram 16 gadiem esmu mācījusi angļu valodu arī televīzijas raidījumā Munks un Lemijs.

Havjers: Es esmu vācu filologs, man ļoti patīk ģermāņu valodas. Mācījos norvēģu, holandiešu. Un runāju elfu valodā, jo man tīk filmas un grāmatas elfiski, tāpēc pieteicos online kursiem. Studēju Madridē vācu filoloģiju un pēdējo gadu savienoju ar vēl vienām studijām – uzņēmējdarbība tūrismā, ieguvu bakalauru. Tagad man šīs zināšanas palīdz, piemēram, grāmatvedībā, bet mana sirds pieder filoloģijai.

Droši vien arī mūzikai...

Inese: Noteikti. Bērnībā mamma mani veda uz bērnu ansambli Palāsītes, pēc tam Siguldā dziedāju gan popgrupā, gan solo, piedalījos arī bērnu popmūzikas dziesmu aptaujā Mazais patskanis un arī Siena šķūnī, Topā – atceros, mūs vēl Gunārs Kalniņš intervēja. Mūzikas skolā mācījos spēlēt klavieres, taču man bija garlaicīgi, jo varēju no dzirdes nospēlēt jebko, bet man bija notis jāskatās, toties ļoti patika solfedžo. Bērnībā izklaidējos, no rītiem klausoties Raimonda Paula un Zigmara Liepiņa plates un pēc dzirdes uz klavierēm spēlējot līdzi melodijas. Arī tagad ģimenes svētkos mums ir tādas izklaides – viesi sauc dziesmu, es pēc dzirdes spēlēju. Man izaicinājums, un visiem prieks!

No tēva puses man ir muzikāla dzimta. Vectēvs bija diriģents koriem Alūksnes un Apes novados, mūzikas skolotājs, viņa dēli – mans tētis un viņa brālis – arī muzicēja jaunībā, tagad to darām mēs ar māsīcu un mans dēls. Kādā sestajā vai septītajā klasē uzrakstīju savu pirmo dziesmu. Pēc tam sāku mācīties vokālu pie Jolantas Gulbes, tad pie Andžellas Gobas, dziedāju Rīgas Sarkanajā un Rīgas Zelta korī, tad jau sāku savu solo karjeru. Bija franču programma, rakstīju dziesmas latviski, 2016. gadā ierakstīju pirmo soloalbumu ar Jāņa Ķirša mūziku un maniem vārdiem.

Havjers: Arī es ar mūziku esmu visu mūžu. Vidusskolas laikā vienu gadu esmu gājis mūzikas skolā – bija solfedžo, spēlēju flautu. Tad sākās universitāte un visa kā bija par daudz. Taču manā spāņu ģimenē visi esam muzikāli. Ar Inesi tagad mums tapušas divas oriģināldziesmas latviešu valodā ar spāņu ritmiem, drīz ierakstīsim trešo. Sākam veidot sava dueta raksturu, stilu. Pirms dažām nedēļām pie klausītājiem nonāca mūsu jaunākais veikums Lai pulsē sirds, kur dzirdama mana mūzika un Ineses vārdi. Viņa prot sacerēt ļoti skaistus tekstus. 

Inese: Rakstot vārdus dziesmām, es tam pieeju kā filologs, kā valodnieks – domāju par dziesmas iekšējo ritmu, kādas skaņas uz kurām notīm labāk skan, un, protams, lai visa pamats ir stāsts. Taču arī Havjers raksta ļoti skaistus dziesmu vārdus spāniski. Mums jāsaka paldies arī mūsu producentam Gintam Stankevičam, kurš visu saliek kopā un piedalās aranžēšanā.

Tomēr Latvijas Sirdsdziesmā uzvarējāt ar Imanta Kalniņa ikonisko Viņi dejoja vienu vasaru. Havjer, zinu, ka jūs iepazināt šo komponistu jau ļoti sen.

Havjers: Tas bija vēl pirms tam, kad pārcēlos uz Latviju. Man uzdāvināja CD ar latviešu mūziku, kur bija Ainars Mielavs, Prāta Vētra un citi, arī Raimonda Paula un Imanta Kalniņa komponētās dziesmas. Kalniņa daiļrade mani uzrunāja tik ļoti, ka turpmāk kļuva arī par manas ģimenes mūziku. Pie viņa dziesmām esmu licis gulēt abus savus bērnus, klausos to arī mašīnā. Diemžēl pagaidām Imants Kalniņš nav atpazīstams pasaules līmenī, bet, manuprāt, muzikāli viņš ir pārāks par daudziem. Šī komponista dziesmas izpildīt ir grūti, izaicinoši, bet ļoti skaisti.

Inese: Pirms laidām klajā Viņi dejoja vienu vasaru, dziesmu nosūtījām komponistam akceptam. Priecājāmies, kad saņēmām ziņu, ka esam sapratuši šo dziesmu. Tas ir pats galvenais. Mēs patiešām iedziļināmies katras dziesmas stāstā.

Havjers: Izpildot cita komponista dziesmu, ir vēl lielāka atbildība, un šī mums abiem ir mīļākā dziesma no Imanta Kalniņa repertuāra.

Inese: Arī koncertos dziedam tikai to, kas mums patīk, un laikam cilvēki jūt, ka paši fanojam par to, ko darām.

Havjers: Jā, cilvēkiem, piemēram, ļoti patīk Vecpiebalgas ūdensrozes mūsu spāņu-latviešu izpildījumā. Starp citu, esmu piebaldzēns. Kad pirms gandrīz 20 gadiem pārcēlos uz Latviju, dzīvoju Rīgā tāpat kā tagad, jo šeit ir darbs, bet mana ģimene, mani latvieši, visi ir no Vecpiebalgas, un tur es latviskojos. Esmu dzirdējis, ka Latvija sākas aiz Juglas tilta, kad izbrauc no Rīgas, un es tam piekrītu. Tur ir tik koncentrēta latviskā kultūra! Sešu kilometru attālumā ir brāļu Kaudzīšu memoriālais muzejs, Emīla Dārziņa un Jāņa Sudrabkalna memoriālais muzejs... Tur ir koncentrēta literatūra, māksla un mūzika – vislatviskākā vieta, tāpēc es nevarēju sanākt citāds. Turklāt es jau daudz ko daru kā latvieši, piemēram, neesmu tik skaļš kā spāņi, nemetu papīrus uz ielas, pusdienas ēdu vienos, nevis trijos. Nu jau sanāk, ka Madridē esmu dzīvojis tikpat, cik te, Latvijā. Mans spāņu akcents nepazūd, bet par daudzām lietām jau sāku domāt kā latvietis. Un man ļoti garšo saldskābmaize, kādu cep manējie Vecpiebalgā.

Plānojat iegūt Latvijas pilsonību...

Havjers: Šogad. Tas prasa laiku. Ar valodu man problēmu nav, bet jāmācās Satversme, likumdošana un vēsture. Man vēl nesanāk uz desmit ballēm, bet es to izdarīšu. Pēc tam man ir ideja stāties Zemessardzē. Nezinu gan, vai mani gribēs pieņemt gandrīz 48 gadu vecumā, bet līdz 50 it kā drīkst. Tagad veidojas viena ārzemnieku divīzija, tāpēc militārajās struktūrās man vieta būs. Latvija ir mana valsts, un šeit jārēķinās arī ar mani. Negribu runāt par ģeopolitiku, bet es netaisos bēgt prom, ja notiks sliktākais scenārijs.

Teicāt, ka jums ir divi bērni.

Inese: Mums abiem ir divi bērni, bet katram savi. (Smejas.) Mans dēls Roberts pašlaik dzied Rīgas Sarkanajā korī, viņam ir arī sava grupa. Viņš ir ļoti talantīgs, beidzis Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas skolu, dzied Doma kora skolas gospeļkorī un savas skolas – Rīgas 1. ģimnāzijas – korī, pats raksta mūziku un drīzumā plāno izdot savu jauno dziesmu. Mēs mājās apspriežamies par muzikālajām lietām, viens otru pamācām, Robertam ir savs redzējums. Spēlējam klavieres četrrocīgi, bērnībā ar tēti arī tā darīju. Savukārt meita Kristiāna spēlē ģitāru, pašlaik studē Amsterdamas universitātē otrajā kursā, būs speciāliste mediju jomā. Viņai arī ir dotības uz valodām, agrāk rakstīja stāstus, tagad rada video.

Havjers: Mana meita Anna ir futboliste, un viņai gadās piedzīvot salauztas sirds sindromu. (Smejas.) Viņa ir gan latviete, gan spāniete, tāpēc ir aktīva futbola līdzjutēja abām valstsvienību komandām. Dēls Markoss arī pabeidza Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas skolu, apguva perkusiju spēli. Ja man ir kādi muzikāli jautājumi, varu viņam visu vaicāt. Markoss ir zinošs un klausās labu mūziku, bet pašam nav prioritāte veidot karjeru šajā jomā. Viņš ar draugiem datorā komponē moderno mūziku, bet uz skatuves netaisās kāpt. Esmu aicinājis, jo dēls dzied ļoti labi, bet viņš atsakās. Toties Markoss man palīdz ar latviešu valodas izrunu, un arī Inese cīnās ar mani šajā jomā.

Inese: Mēs viens otru pamācām. Man vēl līdz šim ir trauma, kad vienā reizē tieši pirms kāpšanas uz skatuves Havjers man pateica, ka Lambadā, ko izpildām portugāļu valodā, es vienā vietā neesot ievērojusi fonētikas likumu, kas nosaka – ja vārds beidzas ar līdzskani un nākamais sākas ar patskani, tos izrunā kopā. Turklāt viņš nevarēja pateikt, kurā dziesmas vietā tieši tas noticis, tāpēc visu koncertu biju satraukusies par šo, gaidot, kad būs jādzied Lambada. Pēc tam izrādījās, ka šajā reizē visu esmu izdarījusi pareizi.

Savukārt es viņu mocīju dziesmā Viņi dejoja vienu vasaru. Mums ir -ie, kur jāpavelk garais ā. Viņam nesanāca, bet tagad, mani kaitinot, mēdz speciāli pavilkt garāku. Mums ir liela pietāte pret valodu, cienām to un arī ikdienā cenšamies runāt pareizi. Tā mēs viens otru labojam. (Smejas.) Franciski Havjers gan runā perfekti. Un forši, ka pasākumos varam sarunāties spāniski vai franciski, lai citi nesaprot.

Havjers: Ir resursi.

Kādi jums ir kopīgie skatuves plāni?

Havjers: Domāju, ja vien varēsim, Latvijas Sirdsdziesmā vienmēr piedalīsimies, jo tā tiešām ir mūsu sirds dziesma. Es klausos Latvijas Radio 2, man patīk latviešu mūzika, savukārt Inese zina pilnīgi visu, kas notiek šajā lauciņā, katru dziesmu. Tāpēc uzskatu, ka šajā aptaujā jāpiedalās vienmēr, jo dziesmas rakstām ar mīlestību. Ja atkal trāpīsim latviešu sirdīs, tas būs gods un laime.

Inese: Jādomā par nākamajām koncertprogrammām, tāpēc tagad tapšanas stadijā ir Bolero programma, kur arī apvienota spāņu un latviešu mūzika.

Havjers: Esam pamanījuši, ka klasiskās dziesmas, lai kādā valodā tās oriģināli būtu, cilvēkiem patīk dzirdēt arī savā valodā. Piemēram, mēs dziedam Besame Mucho, bet darām to spāniski un latviski, un cilvēki smaida, kad dzird latviešu valodu. Šajā jomā gribam vairāk strādāt.

Mums visu laiku top jaunas dziesmas, manas grupas ģitāras virtuozs Aleksandrs raksta mūziku, Inese tekstus, es arī kaut ko no tā visa padaru. (Smejas.) Bet, kamēr nav labi, klusējam, nesteidzamies publicēt, lai tikai ātrāk dziesma nonāktu pie klausītājiem. Maizi pelnām, strādājot savās skolās, Aleksandrs – bankā, tāpēc varam darboties tik daudz, cik mums pašiem patīk. Kad nepatiks, vairs nedarīsim.

Inese: Es neticu, ka man kādreiz varētu nepatikt.

Jūs joprojām koncertējat arī kā solomākslinieki?

Inese: Jā, Havjers ar Los  Nens, es ar savu franču–latviešu programmu un vēl kopā ar dēlu – mums ir programma Viena dziesma mūsos skan. Bet duetu ar Havjeru pārtraukt negrasāmies, mums ļoti patīk. Esmu pateicīga Havjeram, ka viņš palīdz atraisīt manu latvisko kautrību. Uz skatuves esmu tik brīva, pateicoties viņam.

Havjers: Domāju, mēs viens otram dodam labu atgriezenisko saiti. Es ļoti daudz mācos no viņas, jo Inese prot šo lietu, viņai ir muzikalitāte, viņa raksta un komponē dziesmas, pārzina tonalitātes, skanējumu... Esmu viņai pateicīgs, ka varu būt kopā uz skatuves.

Inese: Abpusēji. Es patiešām apbrīnoju Havjera muzikālās spējas, balss diapazonu.

Dziedat tik daudzās valodās. Kurā ir grūtāk?

Havjers: Tehniski ļoti grūti ir dziedāt latviski. Skaista valoda, bet tajā ir daudz nosacījumu izrunai. Piemēram, izrunāt vārdu spuldzes no manis prasīja tik daudz! Un es vispār nedzirdu garumzīmes, man vienalga, cik gara vai īsa ir kāda skaņa, tāpēc grūti.

Inese: Man visvieglāk ir dziedāt franciski. Īpaši, ja esmu apaukstējusies, sanāk izcilas deguna skaņas. (Smejas.)

Havjers: Pavisam viegli ir spāniski, jo šajā valodā fonētiskā bāze ir tik maza, ka vienalga, cik slikti izrunā vārdus, tie būs saprotami. Tu kļūdies, bet tāpat būs labi.

Inese: Starp citu, domāju, ka muzikālā dzirde ir cieši saistīta ar spējām apgūt valodas. Piemēram, skolēni, kuri mācās arī mūzikas skolā, audiāli vieglāk uzķer valodas izrunu, lai kāda tā būtu.

Havjer, vai arī Spānijā bijāt pazīstams mūziķis?

Havjers: Spānijā neesmu pazīstams mūziķis. Kad man bija 13 gadu, tapa tā sauktā garāžas grupa – viens draugs spēlēja ģitāru, otrs nomātas bungas. Mūsu mūzika bija metāls un roks, spēlējām skolu izlaidumos, dažreiz arī kādā bārā uzspēlējām, bet tur ir grūti tikt tālu. Piemēram, lai uzstātos restorānā, mūziķiem pašiem par to ir jāmaksā. 

Inese: Tikko sapratu, ka mums ir līdzīga skatuves pirmsākumu pieredze, jo es arī vidusskolā dziedāju rokgrupā, man bija tumši mati, melnas acis, rokeru zābaki...

Havjers: Kā jau spāņi, arī ģimenē vienmēr esam dziedājuši. Latvijā ar grupas Los Nens biedru Aleksandru satikāmies vienā ballītē pie kopīgiem draugiem, viņam līdzi bija ģitāra, iedzērām alutiņu un pa jokam sākām spēlēt flamenko. Draugi teica, ka jādibina grupa, un tā pirms 18 gadiem tapa Los Nens. Divus gadus esam piedalījušies mūzikas un mākslas festivālā Bildes, ar Ievu Akurateri divās valodās dziedājām Besame Mucho, mūs aicina uzstāties pasākumos, un mūsu publika noteikti ir folkklubā Ala, kur koncertējam ļoti bieži.

Inese: Koncertējot ar programmu Vīns. Vārdi. Mīlestība…, atkal ir cita publika, esam apbraukājuši Latviju, un šī vasara jau arī pildās. Līdz novembrim esam aizņemti.

Kad jūs mēģināt jaunās dziesmas? Pa dienu darbs skolā, brīvdienās koncerti.

Inese: Tad, kad varam, un esam pateicīgi savām ģimenēm par atbalstu.

Havjers: Koncertos vienmēr saku – ja kāds balsoja par šo dziesmu, mūsu ģimenes uz jums dusmojas, jo tās dēļ nedēļas nogalēs mēs neesam mājās. (Smejas.)

Un tagad būs Mātes dienas koncerts.

Inese: Draugi un darbabiedri jau sen mums prasa, kad Rīgā būs kāds koncerts. Tagad būs! 11. maijā Latviešu Biedrības namā. Mana mamma arī būs.

Havjers: Mana mamma šoreiz ne, mazliet par tālu, lai atbrauktu. Koncertā izpildīsim gan jau esošās dziesmas, gan pirmatskaņojumus un speciāli mammām veltītus skaņdarbus. Tas būs mikslis dažādās valodās.

Inese: Mēs kā valodu skolotāji izglītojam publiku visās valodās, jo kādām dziesmām daļu mudinām dziedāt līdzi, un cilvēkiem patīk, sanāk pat ļoti labi.

Havjer, cik bieži tiekaties ar savu mammu, spāņu ģimeni?

Havjers: Divreiz gadā – vasarā un ziemā. Nekad nebraucu viens, tikai kopā ar bērniem, citādi mamma mani izdzītu no mājas, ja es neatvestu viņas mazbērnus. Vienmēr braucam augustā, kad manā ciematā ir svētki, un Ziemassvētkos. Bērniem tur patīk, un uzskatu, ka ikvienam vecākam ir pienākums dot iespēju savam bērnam iepazīt arī savu otru daļu, ja viņš piedzimis divtautību ģimenē. Maniem bērniem šī otrā daļa ir spāņu kultūra. Spānija ir viņu valsts, tur ir viņu vecvecāki un pārējie radi, kuru man ir ļoti daudz. Esam sena dzimta, mūsu saknes zināmas jau no 16. gadsimta beigām.