Kad mīlestība liek ciest - vai tas ir normāli?

Šķiet, par mīlestību viss jau ir pateikts, un tomēr, ja tā jādefinē, vienā teikumā būtu grūti izsacīt sajūtu, pieredzi un prāta stāvokli, ko piedzīvo vai tiecas piedzīvot teju katrs.

Psihoanalīzes celmlauzis Zigmunds Freids uzskatīja, ka lielākā daļa cilvēku mīlestību pozicionē savas dzīves centrā, neskatoties uz ciešanām, ko tā rada, un izjūt mīlestību kā “laimes prototipu”. Savukārt Salmans Akhtars, indiešu izcelsmes amerikāņu mūsdienu psihoanalītiķis, nobriedušu mīlestību raksturo kā pieredzi un ilgstošas attiecības ar romantiski vilinošu partneri, pret kuru iespējams just ambivalenci jeb dažādas saliktas un pretrunīgas jūtas. Šādās attiecībās eksistē gan pieķeršanās, gan intimitāte. Turklāt mīlestība ietver arī kapacitāti būt atsevišķi, otra autonomijas un robežu pieņemšanu, rūpes un maigumu.

Mīlestības fenomens

Mīlestība ir daudz plašāka nekā “es vienkārši mīlu”. Katrs, kurš izjutis mīlestības un kaisles pirmo reibumu attiecību sākumā, zina, cik spēcīga var būt vilkme vien tikai elpot otra klātbūtnē un cik sāpīga ir būšana prom no otra. Cik viegli ir izjust greizsirdību, ja partneris veltī maigumu, ko esam iecerējuši sev, kādam citam. Cik spēji var sadusmoties, ja otrs atraida. Cik silti gribas parūpēties par to, kuru mīlam, un saņemt to pretī. Cik vainīgi jūtamies, ja esam bijuši skarbi pret otru.

Savā būtībā jau zinām, cik komplicētas mēdz būt ar mīlestību saistītas jūtas. To esam piedzīvojuši citās daudz senākās attiecībās – ar vecākiem. Domājot par attiecībām ar tuvāko ģimeni šobrīd vai kādreiz, reti kurš varētu sacīt, ka šī platoniskā mīlestība ir bijusi tikai un vienīgi piepildīta ar siltumu un rūpēm. Arī attiecības ar vecākiem un ar viņiem saistītās jūtas ir daudz plašākas.

Tādēļ, lai runātu par mīlestību, vispirms jāpadomā par agrīnām attiecībām ar vecākiem (vai citiem primārajiem aprūpētājiem, kas pildījuši vecāku lomu). Tas nav tik vienkārši, kā to mēdz noreducēt, ka pieaugušā vecumā heteroseksuālai sievietei iepatīkas tēvam līdzīgi vīrieši, bet vīriešiem – mātes kopijas. Tomēr dažādās attiecības, kas veidojas dzīves laikā – ar partneriem, draugiem, bērniem, kolēģiem un relatīviem svešiniekiem –, ir sava veida agrīno attiecību atspulgs.

Ko tas īsti nozīmē, un kādēļ cilvēki mēdz neapzināti “atkārtot pagātnes kļūdas” (jeb replicēt līdzīgus uzvedības modeļus citās attiecībās)?

Dzīves pirmās attiecības

Cilvēks mīlestību pirmo reizi izjūt kā bērns. Kā mīlestību pret saviem vecākiem un savu vecāku mīlestību pret sevi. Pagājušā gadsimta otrajā pusē pētnieki sāka pievērst pastiprinātu uzmanību tam, kā veidojas saikne starp bērnu un aprūpētāju. Angļu psihoanalītiķis un psihiatrs, piesaistes teorijas (angļu val. – attachment theory) pamatlicējs Džons Boulbijs novēroja, ka bērns ienāk pasaulē ar nepārprotamu vajadzību pieķerties. Dž. Boulbijs teicis, ka piesaiste ir strukturāla cilvēka uzvedības daļa “no šūpuļa līdz kapam”. 

Dž. Boulbijs un citi pētnieki secināja, ka piesaiste ir kā instinkts, kas palīdz izdzīvot, un piesaiste veidojas nevis ar aprūpētāju, kas tikai mehāniski pabaro un apģērbj, bet gan ar to, kurš ir pieejams, atsaucīgs un veicina drošības sajūtu.

Līdzīgi kā pieauguša cilvēka vecumā: mēs ilgtermiņa partneros meklējam ne tikai “funkciju” – fizisku drošību, materiālu nodrošinājumu, izklaidi vai seksuālas attiecības vienīgi baudas gūšanai –, bet gan pieķeršanos, mīlestību, kaisli, emocionālu drošību, dziļas un nozīmīgas attiecības. Protams, nobriedušas romantiskas attiecības būtiski atšķiras no agrīnām attiecībām, tostarp ar to, ka pieaugušo attiecības ir abpusējas.

Piesaistes teorija ir balstīta empīriskos pētījumos. Mērija Einsvorta ir pētījusi piesaisti bērniem tā saucamās savādās situācijas pētījumā (angļu val. – Strange Situation), kurā īsā laika posmā tiek novērots bērns un viņa uzvedība pazīstamos apstākļos (ar aprūpētāju) un nepazīstamos (ar svešinieka klātbūtni ar vai bez vecāka klātesamības). Aplūkojot zīdaiņu reakcijas, parādījās ideja par drošu piesaistes stilu, kad bērns jūtas droši ar aprūpētāju, ja telpā ir gan aprūpētājs, gan svešinieks. Bērns ilgojas pēc aprūpētāja, ja tas dodas prom, un priecājas par tā atgriešanos. Droša piesaiste veidojas, ja aprūpētājs ir uzticami pieejams, atsaucīgs un emocionāli klātesošs.

Tāpat tika novērotas citas reakcijas, ko konceptualizē kā nedrošu piesaisti. Piemēram, izvairīgas piesaistes gadījumā bērns šķietami izvairās vai ignorē aprūpētāju. Bet ambivalentas piesaistes stila situācijā trauksme parādās jau pirms atšķirtības, kā arī pēc aprūpētāja atgriešanās bērns ir grūti nomierināms. Vēlāk pētniece Mērija Meina aprakstīja vēl trešo nedrošās piesaistes stilu – dezorganizētu piesaisti.

Taču kā zīdaiņiem novērotie piesaistes stili ietekmē romantisku attiecību veidošanu pieaugušajiem?

Lai varētu veidot tuvas un dziļas attiecības, jāspēj veidot piesaisti. Lielizmēra sabiedrības pētījumos noskaidrots, ka droša piesaiste varētu būt 41–64 % populācijas (atkarībā no pētījuma metodēm, vecuma grupas u. c.). Vai tas nozīmē, ka puse sabiedrības nespēj būt attiecībās? Nē – arī nedrošs piesaistes stils ir pieķeršanās forma, kas, protams, ietver izaicinājumus.

Drošas piesaistes gadījumā pieauguši cilvēki partnerattiecībās jūtas gana brīvi un ērti dalīties savās domās un izjūtās, nebīstoties tikt vērtēti vai atgrūsti. Ja vienam no partneriem, sauksim viņu par Mārtiņu, ir sarežģīta diena, tad viņš paļaujas, ka otrs, piemēram, Maija, atbalstīs un Mārtiņam nešķiet, ka viņš ir “nasta”. Abi ciena viens otru, atbalsta otra hobijus, taču arī prioritizē patīkamu kopīgi pavadīto laiku. Viņu attiecības ir stabilas, drošas un emocionāli piepildošas.

Tomēr kā būtu, ja Maija baidītos, ka Mārtiņš viņu nemīl tikpat daudz, cik viņa? Ja Mārtiņš neatbild uz ziņām, varbūt Maijas prātā uzvirmo fantāzijas ar sāpīgiem, atgrūdošiem scenārijiem: ja nu Mārtiņš viņu krāpj, ja nu viņa vairs nav tik interesanta? Iespējams, Maija bieži jautā: “Vai tu mani arvien mīli? Vai mums viss ir kārtībā?” Šāds scenārijs, ko papildina spēcīgas bailes par pamešanu, tuvojas stāstam par trauksmainu (ar attiecībām pārņemtu) piesaisti.

Izvairīgas piesaistes gadījumā Maija varbūt labprātāk paliek randiņu periodā. Kad Mārtiņš vēlas plānot nākotni, Maija, iespējams, pajoko vai nomaina sarunas tēmu. Strīdos Maija drīzāk noslēdzas, ignorē otru. Lai gan Maija jūt pieķeršanos un vēlmi būt kopā, viņai ir grūti pilnībā atvērties, jo ir bail: ja nu es kļūšu pārāk atkarīga no Mārtiņa?

Savukārt dezorganizētu (trauksmaini izvairīgu) piesaisti raksturo vēlme gan pēc tuvības, gan distances, kas mijas un mainās. Šajā gadījumā šķietami saplūst trauksmainas un izvairīgas piesaistes elementi.

Kādēļ mīlestībā atkārtojas pagātne?

Piesaiste ir tikai viens no veidiem, kā paraudzīties uz mīlestības attiecībām. Atpazīstot savus uzvedības modeļus, ir vieglāk eksistēt attiecībās un tās apzināti veidot. Taču kādēļ pagātnes konflikti tik spilgti ienāk tagadnes attiecībās?

Viens no skatījumiem saistīts ar ideju par tiekšanos pēc kā pazīstama. Ja attiecības ar vecākiem ir bijušas tuvas un siltas, tad cilvēks pieaugušā vecumā jau citās mīlestības attiecībās drīzāk tieksies pēc kā līdzīga. Taču, piemēram, ja vecāki savā starpā ir daudz ķildojušies, tad šādas attiecības kļūst par normu. Bieži vien dzirdam kādu sakām: “Es nekad negribēju uzvesties kā mana māte (tēvs, tante, vecmāmiņa), taču redzu – daru tāpat.” Tas nav slikti, tas nav kaunpilni – ir vērts uz sevi paraudzīties ar maigumu un empātiju.

Otrs skaidrojums pagātnes atkārtojumiem nāk no psihoanalīzes: iespējams, neapzināti atkārtojam jau kādreiz pieredzēto, lai tiektos to atrisināt. Tas ir stāsts par cerību – iespējams, cilvēks iestrēgst kādā sarežģītā dzīves punktā un nevis padodas, bet gan ar paļāvību, ka tas izdosies, neapzināti risina iestrēgšanu atkal un atkal.

Tieši uzvedības modeļu atkārtojums tagadnē ir viens no psihodinamiskās psihoterapijas galvenajiem pamatprincipiem. Empātiski pamanot, pētot un drošās attiecībās risinot šos atkārtojumus, rodas paliekošas pārmaiņas.

Kādēļ dusmojamies uz tiem, ko mīlam?

Katrs zina, ka pat tad, ja ir bijušas brīnišķīgas attiecības ar vecākiem un bērnības atmiņas ir saulainas, tāpat varam dusmoties uz saviem vecākiem. Līdzīgi ir ar romantiskiem partneriem, kurus vienlaicīgi var stipri mīlēt, bet arī dusmoties, niknoties un aizvainoties.

Reizēm konstruktīvas dusmas un samērīgi strīdi norāda uz attiecību plūduma augstu kvalitāti, jo varbūt attiecības ir tā vieta, kur patiešām beidzot drīkst izdusmoties un tam neseko sods, atraidījums vai ignorēšana. Adaptīvas dusmas attiecībās nozīmētu produktīvu frustrācijas izpaušanu vai nesaskaņas, kas ilgtermiņā attiecības stiprina, nevis tām kaitē. Dusmas ir rīks, ar kuru var risināt radušās grūtības, tiecoties uz sapratni un emocionālu intimitāti. Taču bieži dusmas un strīdi rada nedrošību.

Iespējams, pārnākot mājās pēc garas darba dienas, kurā pieņemti neskaitāmi lēmumi, saniknojamies uz partneri par trauku kalnu izlietnē vai to, ka vienreiz uzvilktas drēbes jau trešo dienu krājas uz tā viena bēdīgi slavenā krēsla pie skapja. Kādreiz tās ir objektīvas dusmas par mājas darbu pārdali vai vecākošanas ķibelēm, taču ir vērts uz mirkli apstāties un pajautāt sev: “Par ko (vēl ārpus šīm attiecībām) es šobrīd varētu dusmoties?”

Nenoliedzot to, ka trauku kalns patiešām var likt noskaisties, dusmas var viegli pārnesties no citām dzīves situācijām. Piemēram, var dusmoties par to, kas noticis darbā un varbūt profesionālajā dzīvē kaitina jau nedēļām, mēnešiem vai pat gadiem. Kādu dienu aizkaitinājuma ir tik daudz, ka tas līdz ar darba datoru iekrīt somā un izkāpj no tās līdz ar pirmo soli pāri mājas slieksnim. Viens no iemesliem – varbūt darbā nav drošas pārliecības, ka vadība sapratīs esošās vajadzības, uzklausīs, ka kolēģi būs pretimnākoši. Taču mājas vidē dusmoties ir drošāk tieši tādēļ, ka pretī ir cilvēks, ar kuru valda abpusēja mīlestība un cieņa.

Nereti rūgtums sakrājies, jo nākas vairākkārtīgi atgādināt par pienākumiem, mājas darbu pārdali un citām ikdienas rūpēm. Dusmām ir tendence krāties, ja tās neizdodas izreaģēt konstruktīvā veidā. Tad mīlestības pilnas attiecības mēdz pielīt ar vilšanos un bažām: “Ja otrs mani nedzird, vai ar mums viss ir kārtībā?” Tas savukārt ir stāsts par komunikācijas nozīmi – varbūt ir kas vairāk, ko nepieciešams drošā un brīvā veidā izrunāt. Un sadzirdēt.

Kādreiz jūtamies iesprostoti. Māsas – Emīlija un Amēlija Nagoskas – savā grāmatā par izdegšanu runā par Human Giver Syndrome (“sniedzējas sindromu”), ar ko pēc viņu novērojumiem saskaras daudzas sievietes. Tā ir ieaudzināta un sabiedrības lolota pieredze, ka jābūt iztapīgai, pakalpīgai un ērtai citiem. Tas ir stāsts nevis par altruistiskām rūpēm par otru cilvēku, bet par pienākuma sajūtu darīt to, ko kāds gaida, aizmirstot par savām vajadzībām. Noteikti ir atšķirība, vai pagatavojam vakariņas, jo tas iepriecina un mīlam otru, vai tādēļ, ka šķiet: “Man tas jādara, to no manis gaida, ko par mani padomās, ja kādu reizi to nedarīšu?” Tas var radīt aizvainojumu un vēlmi otru atgrūst.

Komunikācija: ne tikai vārdu straume

Lai gan par to ir tik daudz runāts, skaidrai, tiešai un godīgai komunikācijai partnerattiecībās ir izšķiroša loma. Ir pāri, kuriem šķiet dabiski atklāt savas iekšējās dzīles, bet citi būtisku daļu savas iekšējās pasaules patur noslēpumā. Tomēr par to, kas notiek attiecībās un mīlestībā, ir vērts runāt – par to, kāds ir mīlestības plūdums, kā katrs no partneriem jūtas attiecībās, kā mainās gaidas, kur ir nogrimis kāds aizvainojums, un vēl daudz vairāk…

Kādam tas ir mierinoši, citam – kaitinoši, taču attiecības mainās, un droši vien nepietiek ar vienu sarunu attiecību sākumā, lai izprastu abu gaidas un pozīcijas.

Psihoterapeite Estere Perela grāmatās un slejās izglīto par to, ka pāri mēdz attiecībās pieņemt, ka ir jau tik ilgi kopā, ka otru pazīst līdz mielēm. Dažreiz tas palīdz, taču biežāk, ja cilvēks pieņem lēmumus par otra domām un iekšējo pasauli, ir iespēja kļūdīties. Tādēļ ir vērts meklēt veidus, kā attiecībās un mīlestībā saglabāt interesi, necenšoties piešķirt īpašu emocionālu nozīmi tādam vai citādam iznākumam. Kur mūsu mīlestība mūs aizvedīs? Kāda tā būs pēc 5, 10 vai 20 gadiem? Kā mēs mainīsimies? Sapņot ar atvērtību un interesi mīlestībā, jo, esot atklātam pret sevi, savām gaidām un fantāzijām, ir vieglāk būt atklātam pret otru. Un tieši šī atklātība attiecībās palīdz uzlabot un attīstīt mīlestību.