"Es tveru dvēseli, nevis dzimumu" - Kārlis Arnolds Avots par lomu filmā "Uļa"

“Es te sēžu un gaidu. Lasu, rakstu, domāju un gaidu.” Te mēs arī satiekamies – viņa Dailes teātra grimētavā. Apmēram 5 kvadrātmetri. Ja kādam no Latvijas tas tuvākajā laikā izdosies – tas būs viņš. Ja izdosies tikt lielā pasaules līmeņa kinoprojektā. Kā vienā 28 gadus jaunā aktierī tas viss – gudrība, enerģija, talants – tik lieliski apvienojas… Tas patiesi ir brīnums.

Tev patīk intervijas?

Vairs ne. Liekas, ka runāju vienu un to pašu. Nav man arī pēdējā laikā bijušas nekādas lielās atklāsmes. Agrāk, kad tikai sāku un bija pirmās intervijas, to izbaudīju. Patika, ka kāds manī ir tik ieinteresēts. Jautā, klausās, beigās vēl to visu publicē. Tagad… Jā, nu jau ir kaut kā citādāk.

Varbūt tagad tava dzīve ir pārāk liels skrējiens – nav laika apstāties un padomāt?

Zini, nē. Man liekas, ka tas arī ir tikai tāds priekšstats. Protams, pēdējie mēneši ir bijuši ļoti intensīvi. Cilvēkiem varbūt šķiet, ka visu laiku strādāju, kaut kur skrienu, bet pirmizrādes vienkārši mēdz sakrist. Filmas parasti ir filmētas ilgi pirms tam, kad tās sāk rādīt. Ja sakrīt filmas pirmizrāde ar teātra pirmizrādi, skatītājiem šķiet – kā tas cilvēks to visu paspēj?

Un, salīdzinot ar Matīsu Kažu, es esmu parasts mirstīgais. Es vairāk ticu, ka klons ir viņam, nevis Putinam. Lūk, kā Kaža visu paspēj – tas man pilnīgi nav skaidrs.

Tu pats atceries, kurš bija tavs pirmais darbs, pēc kā tevi pamanīja? Jo tevi pamanīja, bet es arī to brīdi palaidu garām. Atģidos, kad Kārlis Arnolds Avots bija ne tikai “jaunais un talantīgais”, bet arī jau slavenais.

Nav ne jausmas. Pirmā izrāde Valmieras teātrī man bija Mazās traģēdijas, tur biju Albērs, skopā bruņinieka dēls. Bet mana izlaušanās, kad cilvēki sāka pievērst vairāk uzmanības, bija Klāva Meļļa izrāde Mārtins Īdens, kuru gan ļoti īsu brīdi spēlējām, tur man bija titulloma. Otrs sākums bija Staņislava Tokalova Mīlulis. Droši vien Mīlulis to izdarīja – kino jau uzreiz parasti mākslinieku apgaismo, izceļ gaismā.

Kāpēc tu piekrīti intervijām, arī šai? Ja tev nepatīk. Tev ir grūti pateikt “nē”?

Es patiešām nemāku pateikt “nē”. Un ir talantīgi cilvēki, kuri māk pajautāt tā, ka sarežģīti viņiem atteikt. Bet es to mācos – pateikt “nē”. Katru dienu mēģinu kalpot savam uzdevumam, un tas viss, tostarp intervijas, kaut kādā veidā apstādina.

Man šķiet, ka man vēl arī īsti nav, ar ko dalīties. Tas man patiesībā ārkārtīgi lielas problēmas sagādā pēdējā laikā. Es gan katru dienu rakstu – reflektēju, kāda ir bijusi diena, pārdzīvojumi, pretrunas. Ļoti nīstu lasīt savas iepriekšējās intervijas, jo tagad domāju pavisam citādi. Esmu aizformējies citā plāksnē. Es labi zinu, kā tas ir – nepiekrist vakardienas sev.

“Mēģinu kalpot savam uzdevumam” – skaisti pateici.

Jā, kalpoju savam uzdevumam. Vismaz tā es pats to uztveru. Manuprāt, tā ir vienīgā iespējamā forma, ja gribas izdarīt to nosacīti neiespējamo. Ir jāizdara viss iespējamais, lai tad, kad veiksme uzspīd, tu būtu tam gatavs. Un tava sirdsapziņa būtu tīra, un apstākļi būtu piemēroti. Šobrīd ir daudz lielu iespēju, kam jābūt gatavam, tāpēc ir jāvelta katra diena, lai to vienu īsto sagrābtu. Jau esmu ļoti tuvu tai vienai īstajai bijis, un beigās ir tik ļoti mazliet nepieticis. Lai gan darīju visu iespējamo. Šobrīd mēģinu neatslābt un ticēt, ka agri vai vēlu to īsto spēšu sagrābt.

Tas “īstais” – tā ir kāda starptautiska filma?

Jā. Vienu Amazon darbu man ir izdevies sagrābt, par otru vēl cīnos. Esmu diezgan tālu ticis milzīgā konkurencē un gaidu atbildi. Liela filma, lieli vārdi, galvenā loma… Tāpēc šis man ir tāds ļoti sāpīgs un jūtīgs dzīves laiks. Es gaidu. Pavadu visas savas dienas teātrī. Kolēģi prasa: ko tu te dari? Lai arī man tagad gandrīz mēnesi nav izrāžu un mēģinājumu, es nevaru sēdēt mājās – šeit, teātrī, lasu, rakstu un domāju. Tādā ziņā mana dzīve šobrīd… Tur nekā skaista nav – ja neesmu aizbraucis uz kādu festivālu vai brīvdienās ar draudzeni, tad esmu savā teātra grimētavā. Mans “kameras biedrs” Juris Strenga sauc to par kameru – pavadu šeit ļoti daudz laika.

Ko tu lasi?

Šobrīd lasu vienu noveli, uz kuras bāzes būs seriāls, kurā spēlēšu. Pēc iespējas lasu un klausos grāmatas angļu valodā – par dažādām tēmām, visos virzienos. Ja tu gribi iekļūt lielās, pat milzīgās filmās, tas prasa ļoti lielu darbu ar sevi. Man jāmēģina izdarīt visu iespējamo, jo ticu, ka cilvēki, kas taisa tāda mēroga darbus, aktiera sniegumā redzēs to, cik daudz esi sevī ieguldījis, kāds ir dziļums zem katra tava vārda. Tas nav par tekstu, bet par to, kas ir zem tā. To tu atnes ar savu personību un izpratni, tāpēc tās visu laiku ir jālaista. Sevi ir visu laiku jālaista. Jāaudzē.

Tu tagad vairāk trenē smadzenes vai ķermeni?

Šobrīd īsti nedrīkstu nodarboties ar savu ķermeni, tāpēc daru to tādā minimālā līmenī – jo mums vēl jāpabeidz filma "Uļa" (filma par basketbola leģendu Uļjanu Semjonovu – red.). Tāpēc trenēju savu emocionālo diapazonu un smadzenes.

Un Uļai tev vajag kādu ķermeni?

Nav jau tā, ka man vajag novārgušu ķermeni, bet vīrietim ir sava anatomija, un es vēl joprojām esmu pietiekami jauns, lai pāris reižu paceltu hanteli un kāds augonis virs maniem kauliem izlauztos.

Ilgi jau "Uļa" top. Būs gadi pieci droši vien.

Jā, ilgi. Bet te jau nekas netiek mikroviļņu krāsnī likts. No idejas, kopš tā piedzima mammas mājās, ir pagājuši septiņi gadi. Kino tiek lolots, izauklēts, tas ir ārkārtīgi dārgs, sarežģīts un mainīgs process. Ir viena filma, ko tu uzraksti. Otra, ko nofilmē. Un trešā, ko samontē. Ir daudz filmā nodarbināto aktieru, kam ir izrādes, atrast kopīgu “brīvo” laiku ir grūti.

Kas tu filmai "Uļa" īsti esi?

Idejas autors un pirmo 10 scenārija melnrakstu autors, tālāk jau profesionāļi pārrakstīja. Un galvenās lomas atveidotājs.

Droši vien esi redzējis kaut ko no uzfilmētā.

Jā, četras minūtes materiāla.

Tu filmā būsi sieviete basketboliste. Latvijas kino nav bijis daudz šādu lielo pārmiesošanās lomu. Tas vairāk bija Daiņa Grūbes lauciņš teātrī – M. Butterfly viņš bija sieviete, Frankenšteinā – Radība. Gints Andžāns izrādē Equus bija zirgs.

Arī Latvijas filmu vēsturē nav daudz tādu gadījumu. Bet tas nav galvenais. Cits dzimums nav galvenais. Cilvēkiem patīk uz to ieciklēties, bet es ļoti ceru, ka šī filma padarīs to par sekundāru jautājumu. Ka filma pacels citus jautājumus – eksistenciālus, varbūt arī nostalģiskus. Universālus jautājumus, kas sniedzas pāri “vīrietis vai sieviete”. Kas skar mūs visus. Un es ļoti ticu, ka tā arī būs. No tām četrām minūtēm, ko redzēju, pirmās 10 sekundes mani sastindzināja, bet pēc vēl 10 sekundēm kļuvu mierīgs. Tāpēc, ka tā iekšējā dzīve un tēla kodols, tā matrica ir diezgan precīza. Izskats un dzimums paliek sekundārs. Tas patiesībā ir eksistenciāls stāsts par cilvēku, kurš mācās pieņemt sevi un arī pasmieties par sevi. Tā ir ārkārtīgi humāna un sarežģīta īpašība.

Tu tver cilvēka dvēseli, nevis tēlu, statusu, dzimumu vai vecumu, vai ne? Ne tikai izrādē vai filmā, bet vispār – tu tver dvēseli.

Precīzi. Dvēsele ir pats svarīgākais. Tas, kā aktieris var būt īpašs, kā viens var būt labāks par otru, – tā ir skaista dvēsele, kā teica mans poļu operators. To var redzēt acīs, to var just, to ir grūti nospēlēt. Tāpēc ir svarīgi būt labam cilvēkam, empatizēties arī ar tiem, kurus tu nemīli vai kuri pat varbūt ir tavi ienaidnieki. Saprast viņus, nevis uzreiz asināt nagus un mēli un triekties pretī.

Dvēsele ir visskaistākais spogulis, kurā skatītājs var pazudināties un atrast sevi, tajā brīdī paliek sekundāri tas, kā tu izskaties, – kā Uļas gadījumā. Tas ir katras filmas lielākais panākums, ja ir aktieris ar skaistu dvēseli. Ja filmēšanas brīdī viņš raud īstas asaras, ir godīgs. Labs aktieris, manuprāt, ir tāds, kurš nespēlē, neiztaisās, neuzsver mākslīgo, lai gan arī pārmiesojas un spēlē cita likteni, kas ir tālu no viņa paša. Lai gan redzi viņa īstos sejas vaibstus, tu uztver to mediatoru; notver to – un tas tevi aizkustina. Tam es ļoti ticu, un tad arī stāsts paliek neparedzams, īsts, dzīvs.

Visu rakstu lasi žurnāla “Jauns OK” aprīļa numurā!

Vēl šomēnes lasi iedvesmojošu interviju ar rakstnieci un producenti Leldi Kovaļovu par drosmi sapņot skaļi un dzīvot patiesi un oskaidro, kā Demija Mūra un Lindsija Lohana panāk starojošu izskatu — ekspertes atklāj Holivudas estētikas trendus.

Aprīļa numurā ielūkojamies Latvijas modes dizaineru darbnīcās un špikojam, kā šopavasar stilīgi valkāt džinsu un zamšādu. Runājam arī par to, ko darīt, kad klusums kliedz, — praktiski padomi izdegšanas profilaksei un iekšējo resursu atjaunošanai. Un neaizmirsti izlasīt aizraujošo stāstu par ģimenes ceļojumu ar treileri cauri Amerikai — brīvības, kopā būšanas un piedzīvojumu pilnu pieredzi.

Tagad “Jauns OK” iznāk divreiz biežāk — katru mēnesi, tāpēc nepalaid garām savu iedvesmas devu! Pērc žurnālu labākajās preses tirdzniecības vietās, lasi digitāli un abonē Zurnali.lv!