Jaunie vecāki Reinis un Maija Sējāni: "Mēs mēģinām atrast laiku atpūtai katru dienu"

Caur nepacietību mācīties pacietību

Vai atceraties, kad bija jūsu iepriekšējā intervija žurnālam OK!?

Maija: Es atceros ļoti labi – tas bija apmēram pirms kādiem desmit gadiem, varbūt mazliet mazāk. Atceros skaisto fotosesiju!

Reinis: Mums mājās plauktiņā viens foto ir ierāmēts.

Tas bija tieši pirms septiņiem gadiem! Vai pašiem liekas, ka šajā laikā daudz kas mainījies?

Reinis: Īpaši pēdējos divos mēnešos. Vispār cilvēki ar šo visu drusciņ bur drāmu. Ja tu ļoti vēlies turpināt darīt savas lietas un priecāties par dzīvi, tad bērniņš ģimenē noteikti nevar traucēt. Ir konkrētas praktiskas lietas, kas šobrīd prasa vairāk laika un pacietības. Bet mēs par to bijām runājuši jau simtiem reižu, un mums ir dažādi piemēri apkārt.

Maija: Redzam gan to, kā vajag, gan arī, kā nevajag darīt. (smejas)

Reinis: Mēs vienmēr esam gājuši pa dzīvi ar savu redzējumu, kā tā, mūsuprāt, jādzīvo. Līdz ar to mēs pavisam noteikti neesam šokā – viss ir tieši tā, kā tam ir jābūt.

Maija: Man liekas, ka biežāk vajag manifestēt. Piemēram, ka gribas mierīgu, jauku bērniņu. Tas attiecas uz jebkuru lietu – kā tu iedomājies, tā tam ir jānotiek.

Reinis: Jo reālistiskāk tu spēj kaut ko iztēloties, jo reālāk tas kļūst. Ja tu spēj sevi domās ielikt kādā situācijā, tā drīz var kļūt par reālu. Es, piemēram, nevaru iztēloties, ka es jāju uz vienradža, jo tas nevar notikt. Kaut gan, ja tā labi padomā, varbūt var. (smejas) Varbūt vēlāk!

Sāksiet domāt meitai vakara pasaciņas, un tad tik sāksies ideju materializācija!

Reinis: Ir jau dažādi bērni – tie, kas var klausīties tās pašas pasakas simtiem reižu pēc kārtas, un tie, kam visu laiku vajag jaunu informāciju. Abi ir ļoti izaicinoši varianti!

Maija: Ir priekšvēstneši, ka Elza varētu būt tā, kam vajag katru reizi kaut ko jaunu. Viņai jau tagad interesē visdažādākās lietas un ātri apnīk vienveidīgums.

Reinis: Nu, es zinu, no kurienes šie gēni. (smejas) Esmu tieši tāds pats. Līdz ar to man nav nekādu tiesību dusmoties, jo viņa ir mantojusi manu nepacietību.

Savas īpašības meitā jau esat pamanījuši, bet kā ar jaunatklājumiem vienam par otru?

Reinis: Nu, klāj vaļā!

Maija: Tās ir tās pašas vecās īpašības, bet es jaunā gaismā ieraugu Reiņa lielo mīlestību, uzmanību, rūpību. Redzu, ar kādām acīm viņš skatās uz meitiņu un kā viņu mīļo.

Reinis: Brīdī, kad tu saproti, ka ir kāds, par kuru tu esi pilnībā atbildīgs, notiek pamatīgs un spēcīgs klikšķis. Tajā mirklī tu pēkšņi saproti, ka viss fokuss ir tikai uz to mazo cilvēku. Jebkura problēma, kas jārisina, ir jārisina caur šī cilvēciņa acīm un perspektīvu. Nesarežģījot, cenšoties pēc iespējas ātrāk un precīzāk, bez liekām kustībām. Tas uzreiz liek daudzas lietas pabīdīt malā.

Maija: Tu esi kļuvis krietni pacietīgāks. (smejas) Caur Elzas nepacietību tu iemācies pacietību.

Reinis: Tieši tā! To pašu pacietību, ko vienmēr esmu mācījies caur savu tēvu un kas man nekad nav īsti padevusies. Mans tēvs ir pacietīgākais cilvēks pasaulē. No viņa var mācīties, kā rūpīgi, mierīgi un ar vēsu prātu visam pieiet. Nogaidīt un tikai tad pateikt, nevis ļauties mirkļa iespaidam. Bet attiecībā uz Maijas īpašībām… mēs Elziņu tik ļoti gaidījām un par to tik daudz pirms tam runājām, ka es jau zināju un cerēju, ka viss būs tieši tā. Pazīstot Maiju jau ļoti daudzus gadus, es zināju, ka viņai ir pilnīgi visas vajadzīgās īpašības, kas nepieciešamas mammai. Viņā ir īstena mammas īpašību paka, līdz ar to es varēju būt ļoti mierīgs. Man līdz šim ar bērniem nebija bijusi nekāda darīšana – pirmais zīdainis, ko es turēju rokās, bija mana meitiņa. Bet man bija pilnīga drošība, zinot, ka Maija ir tāda, kāda viņa ir, un daudz darbojas ar bērniem, un zina arī visas praktiskās lietas.

Maija: 20 gadus esmu nostrādājusi bērnudārzā par mūzikas skolotāju. Tagad esmu bērna kopšanas atvaļinājumā. Līdz ar to bērni man apkārt ir bijuši ļoti daudz. Arī tādi pavisam maziņi, sākot no pusotra gada vecuma.

Kā jūs atrodat visam laiku? Tagad ar Maijas bērna kopšanas atvaļinājumu laikam ir vienkāršāk.

Maija: Beidzot! Šis ir bijis ļoti garš posms mūzikas skolotājas amatā, un es ļoti priecājos, ka beidzot varu atpūsties. Tagad man ir laiks padomāt un saprast, kur es dzīvē atrodos tieši darba jautājumā. Man ir arī ļoti aizraujošs darbs televīzijā – esmu muzikālā producente dažādiem populāriem TV raidījumiem, vokālais pedagogs –, to es ne pret ko nemainītu. Tas ir ļoti interesants darbs, katru reizi ir kaut kas jauns un citi cilvēki.

Reinis: Pārmaiņas pēc pieauguši cilvēki.

Maija: Jā! Es tik labi saprotu, kāpēc pedagogiem vajag vasaras atvaļinājumu. Daudzi saka: “Ak, jūs laimīgie, jums ir tik garš atvaļinājums!” Bet realitātē patērētā enerģija pa desmit darba mēnešiem ir tik liela, ka tik gara atpūta ir vienkārši nepieciešama.

Tā arī ir milzīga atbildība. Pat ja tu neesi audzinātāja, jārada disciplīna, kaut kas jāiemāca…

Maija: Tas viss, ko es esmu ieguvusi, tagad ir arī ļoti noderīgi un palīdzēs Elziņas audzināšanā.

Reinis: Bet jāatzīst, ka mums arī ir ļoti priekšzīmīgs bērns. Viņa mums ļoti palīdz. Mēs gribam neatraut sevi no pasaules, būt cilvēkos ir vajadzība, un mums ir tāds darbs. Līdz ar to Elza mums šobrīd rāda, ka tas viss ir iespējams. Mums, protams, ir arī brīnišķīgas mammas un māsas, kas stāv rindā uz Elziņas auklēšanu, tāpēc šobrīd, ja gribam padarīt kaut ko abi divi kopā, tā vispār nav problēma. Bērns jau redz un jūt visu, ko tu dari un kā tu dzīvo. Tā ir tāda win-win situācija. Mēs rādām, ka “jābliež pa dzīvi” un nekas neapstājas, bet Elziņa iemācās komunicēt ar citiem cilvēkiem, nodibina mīļas attiecības ar omēm, mūsu māsām.

Maija: Tā kā mums pirmais bērns ir tik vēlu, mēs savas karjeras esam iegrozījuši vēlamajās gultnēs un esam paspējuši pavērot, kas apkārt notiek. Man ļoti žēl to vecāku, kas pazaudē sevi pirmajos bērna dzīves gados, kad liekas, ka pilnīgi viss laiks ir jāvelta bērnam. Nedrīkst aizmirst par sevis palutināšanu, ceļošanu, mammai arī vajag sakopt sevi, aiziet uz baseinu, manikīru, pie friziera.

Reinis: Tā ir milzīga sadarbība ar bērnu. Citādi tu izdari lāča pakalpojumu – centies izdarīt maksimumu priekš bērniņa, bet īstenībā pats pa ceļam esi pazaudējis sevi.

Neko nepalaist garām

Kā jūs atrodat laiku viens otram un atpūšaties?

Reinis: Vienkārši, re, mēs atradām laiku atnākt uz interviju!
Maija (smejas): Elzai bija mēnesis, kad mēs aizbraucām uz Džeikoba Koljera (Jacob Collier) koncertu Tartu. Kad nopirkām biļetes, es vēl biju stāvoklī un nevarējām zināt, kāds būs bērniņš, kā es jutīšos un vai vispār aizbrauksim. Bet viss notika tieši tā, kā iztēlojāmies. Aizbraucām un izbaudījām no visas sirds. Reizēm aizejam ar draugiem vakariņās, nesen bijām laivu braucienā pa Gauju.

Reinis: Mums arī ir brīnišķīga, pašu izsapņota un iekārtota māja, kur mēs jūtamies lieliski. Mēs nekad neielaižam to noguruma situāciju tik tālu, lai būtu jādomā par rehabilitāciju, drīzāk mēģinām atrast laiku atpūtai katru dienu.

Maija: Izejam pasēdēt uz savas terasītes. Katru vakaru viens otram pajautājam, kā pa dienu gājis un kas labs noticis. Tās ir mazās, tik svarīgās kopā būšanas.

Reinis: Īstenībā jau tagad bērniņš daudz guļ. Nākotnē būs konkrētāks ritms ar garākiem nakts gulēšanas posmiem. Bet katru dienu jau ir tās pāris stundiņas, kad māja ir klusa un mierīga.

Maija: Vienmēr ir variants iziet ārā papļaut zāli vai parušināties dobēs. Paralēli jau tāpat notiek gan dobju aplaistīšanas, gan citi dārza darbi. Šogad neko neizlaidām – ir gan tomāti, gan gurķi, gan zaļumu kastes.

Reinis: Un mēs neizlaidām arī savu kāzu jubilejas balli! Mēs atkal uzcēlām milzīgo nojumi, saaicinājām visus draugus un radus un svinējām.

Maija: Nu, patiesībā tās šoreiz bija Elziņas raudzības.

Reinis: Tādas mega raudzības. Elziņa visam bija centrā, bet bija laba ballīte līdz pat astoņiem no rīta.

Attiecībā uz mājas darbiem iepriekš intervijā minējāt, ka tie jums ir sadalīti līdzīgi. Tas tā saglabājies arī šodien?

Maija: Man ļoti patīk pļaut zāli, bet kādu laiku es nevarēju to darīt, jo, stāvoklī būdama, nevarēju kratīties traktorā. Tagad es kaifoju katru reizi, kad tieku pie tādas iespējas! Puķes zied, nezāles izravētas, zaļumu dobītes, kas katram latvietim nepieciešamas, ir. Mums sadāvināja visādus kociņus, kas vēl rudenī jāsastāda.

Reinis: Mums Elzai jāiestāda ozols! Es atradu zīli tajā brīdī, kad mēs uzzinājām, ka gaidām Elzu. Tā zīle pati saviem spēkiem bija pamanījusies pārsprāgt un jau izdīgt. Mēs to iestādījām podiņā, un tagad ir tāds labs stādiņš. Iestādīsim, lai aug stipra un spēcīga meitene!

Kā abi jūsu suņi pieņēma jauno ģimenes stāvokli?

Maija: Mūsu suņi jau ir omītes. Pikai ir 14 gadi, Paulīnei rudenī būs 13. Pika jau tad, kad Paulīne ienāca ģimenē, prasīja: “Nu, vai tad vajadzēja?” Arī šeit bija līdzīgs jautājums – pirms tam arī bija labi, bet, ja nu jūs esat šādi izdomājuši, lai nu būtu. Ikdienā tas neizpaužas. Vienkārši vēro un bez uzaicinājuma klāt nenāk. Savukārt Paulīne ir ļoti draudzīgs suns, Elza jau ir dabūjusi pirmās bučas.

Reinis: Ar imūnsistēmu viss būs kārtībā.

Maija: Es pieņemu, ka dzīvnieki jau arī juta, ka es gaidu Elzu. Ka kaut kas mainīsies.

Reinis: Juta, ka kaut kas briest. Vēders! (smejas)

Maija: Protams, ka mēs neaizmirstam arī viņas samīļot, pabarot, pastaigāties dārzā. Dzīvnieks ir tāds pats bērniņš.

Reinis: Pikai jau parādās dzirdes problēmas, tāpēc viņu Elzas brēcieni vispār netraucē. (smejas) Paulīne guļ blakus, un pat pie baismīgākajiem kliedzieniem viņa uzticas, ka viss ir kārtībā. Drīzāk paskatās uz mums, vērojot mūsu reakciju: vai tas ir okei?

Grūtniecības maģija un azarts

Runājot par gaidību laiku, Maija, tu sociālajos tīklos visās bildēs ļoti apzināti slēpi savu vēderu.

Maija: Tas bija tik gaidīts notikums, ka mums likās – gribam to paturēt pie sevis kā skaistu, mīļu noslēpumu. Nevēlējāmies to publiskot.

Reinis: Tuvākie ģimenes locekļi, protams, zināja. Mēs ļoti laicīgi sapratām, ka, ja mūs interesēs kāda cilvēka domas vai padoms, mēs paši iesim un pajautāsim. Mēs zinājām, kas notiks, ja mēs atklāsim šo noslēpumu. Mums tāpat ir tik daudz lietu un notikumu, par ko dzīvē jādomā, ka izlēmām šo paturēt pie sevis.

Maija: Gaidību laikā man bija aktīvs posms, darbojoties šovā X Faktors, pēc tam pavasarī bija Balss maskā. Negribējās, lai kāds zina, lai nesākas žēlošana vai “ā, viņa jau to nevarēs izdarīt, jo ir stāvoklī”. Es gribēju darīt visu tā kā līdz šim. Man ļoti paveicās, jo nebija rīta nelabumu un citu šķēršļu. Tikai pašā pēdējā mēnesī kļuva grūtāk, bet tas jau ir normāli.

Reinis: Loģiski, tāpēc jau tā ir grūtniecība.

Maija (smejas): Kolēģi un dalībnieki bija šokā. Viņi arī uzzināja tikai pēc Elzas piedzimšanas!

Reinis: Iestājās tāds azartiņš. Mēs sapratām, ka, ja esam jau tiktāl tikuši, tad jāslēpj līdz galam. Mums nācās izstāstīt savai stilistei, lai viņa palīdzētu sapucēties uz pāris publiskiem pasākumiem. Pievērsām uzmanību arī Instagram saturam. Ik pa laikam ieliec bildi, kas pilnībā novērš uzmanību – ja nu gadījumā kādam būtu bijušas aizdomas, tad ieliekam bildi, kā saskandinām vīna glāzes. Sapratām, ka tas mega pārsteigums arī būs dikti foršs. Slimnīcā esot, nācām klajā ar skaisto ziņu. Sēdējām palātā un savā starpā smējāmies: nu, esam gatavi? Noskaitījām “trīs, divi, viens” un nospiedām share podziņu. Un tad sākās. Visa Latvija sāka svinēt.

Maija: Reinim telefons bija karsts! Sociālajos tīklos tikām apbērti ar sirsniņām, laba vēlējumiem. Saņēmām tik daudz labestības un priecīgu ziņu!

Reinis: Slimnīcas gaitenī nepazīstami cilvēki nāca klāt un teica: “Ak Dievs! Es jūs nepazīstu, bet jums tā piestāv bērni!” Pat benzīntankā, iebraucot pēc hotdoga, pie kases saņēmu apsveikumus. Visi zināja Elziņas vārdu. Mēs nojautām, ka būs ažiotāža, bet nevarējām iedomāties, ka tik liela. Bija sajūta, ka visa pasaule gaidīja šo ziņu!

Daudzi mediji arī uzsvēra latviskā un spēcīgā vārda izvēli. Kā Elzas vārds pie jums nonāca?

Maija: Tas bija ļoti interesanti! Vienā brīvdienu rītā gulējām gultā, es viņam stāstu: “Izskatīju visu kalendāru, neko nevaru atrast. Tikai viens vārdiņš pie manis ir atnācis – Elza. Un viņš man saka: “Es iedomājos tieši par to pašu vārdu.” Un viss! Tās bija desmit sekundes, un vārds izvēlēts!

Reinis: Principā mēs neiztērējām nevienu lieku sekundi, domājot par vārdu. Ir jau tie nostāsti, ka bērniņš piedzimst un tu ieraugi sejā, ka vārdiņš nepiestāv. Taču mēs sapratām, ka par citu vārdu domāsim tikai tad, ja tā tiešām būs. Nu, neticējās... Ja viss ir tā sakritis, tad tā nemaz nevar gadīties. Ieraudzījām mīļo sejiņu, izdzirdējām skaisto balsi, un uzreiz bija skaidrs, ka viņa ir Elza.

Maija: Mēs arī nobrīnījāmies, ka Sējānu un manā dzimtā vēl nav nevienas Elzas.

Reinis: Likās, ka tas ir pilnīgi aizmirsts, ļoti skaists vārds, kas visu laiku ir acu priekšā bijis, bet neviens to nav ielicis. Bijām dikti iepriecināti, ka šis vārds mūsu abu ģimenēs vēl bija brīvs.

Gaidot Elzu, garastāvokļa izmaiņu dēļ nesagājāt ragos ik pēc desmit minūtēm?

Maija: Mani šīs hormonu svārstības pārāk neskāra. Varbūt tāpēc, ka man bija ļoti daudz jādara un es pat līdz sestajam mēnesim vēl darbojos pa TV šoviem. Pat ja kāds emocionālāks brīdis nāca, es mēģināju tās emocijas izlaist ārā citā veidā – izejot dārzā vai aizbraucot uz masāžu.

Reinis: Kaut kādi momenti varbūt bija pēdējos metros, kad praktiski jau kļūst grūtāk darīt kaut kādas lietas. Tā apziņa, ka tūlīt nekas vairs nebūs tā kā agrāk. Bet tad ir svarīgi apsēsties, parunāties, saprast, ka būs citādāk un ka mēs abi to apzināmies. Es jutu Maijā kaut kādas bažas: bāc, šis džeks taču darbojas studijā caurām dienām, skraida apkārt pa visādiem darbiem. Nekad neviena tik liela atbildība nav bijusi. Jā, mums ir suņi, bet tā tomēr nav tāda pati atbildība. Ir taču simtiem, tūkstošiem piemēru, ka kaut kas saiet dēlī, tāpēc baidīties ir normāli.

Maija: Tas vairāk bija jautājums, vai mēs savā starpā turpināsim sadarboties tikpat saliedēti kā līdz šim. Šī ir liela atbildība, un mēs esam kļuvuši tikai stiprāki un tuvāki.

Reinis: Un stulbākā lieta ir tā, ka nav veidu, kā pārliecināties, ka to atbildību var izturēt. Runāt mēs varam visu ko, bet brīdī, kad tas notiek, var iznākt ārā tādi īleni, ko ir veiksmīgi izdevies noslēpt. Jā, būs daudz izaicinājumu, bet mēs vienmēr vienojamies par abiem vēlamo ceļu, ka gribam audzināt Elzu par foršu, labu bērnu un realizēt arī sevi. Vecāki nedrīkst cīkstēties par saviem ego, kamēr blakus ir bērns, kas visu vēro.

Tas ir ļoti nobriedis un atbildīgs domu gājiens.

Maija: Mēs kopā jau esam uzkrājuši tik lielu pieredzi, ka par ikdienas nebūšanām nestrīdamies, kā to varbūt darītu jaunieši, kam bērniņš piedzimst jau agri, piemēram, 20 gadu vecumā.

Reinis: Viņi mēdz domāt: ehh… man tagad bērns traucēs realizēt to vai šo, nevarēšu vairs ceļot un tā tālāk… Var saprast, divdesmitgadniekiem tā var būt nopietna problēma. Bet mēs šobrīd varam iepauzēt savas personīgās ambīcijas vai atteikt kādam projektam, ja tā ir nepieciešams.

Kāda ir jūsu saticības un laimes atslēga?

Maija: Mēs esam kopā 18 gadus. Tas ir pietiekami ilgs posms, lai paspētu iepazīt, kādi esam. Pirmkārt, mēs nekad nezaudējam humora izjūtu. Bez tās mūsmājās lietas vispār nenotiek.

Reinis: Mūsu abu ģimenēs vissvarīgākā īpašība ir veselīga attieksme pret dzīvi. Arī nopietnas lietas var uztvert ar humoru.

Maija: Mēs vienmēr vīpsnājam par teikumu: “Es taču teicu, ka tā būs!”

Reinis: Tas ir riebīgs teikums, kas situāciju padara tikai sliktāku. Kad tu saproti, ka ir noticis kaut kas tāds, par ko otrs tevi ir brīdinājis. Tu saproti, ka tu kļūdījies, bet otrs zina, ka viņam bija taisnība. Tāpēc kāpt uz tās varžacs ir pilnīgi bezjēdzīgi.

Maija: Mēs šo teikumu vienkārši nelietojam. Ir bēdīgi redzēt citu cilvēku attiecībās, ka viens pasaka šo frāzi un tad tik sākas skandāls.

Komiksu varoņu salidojums

Pirms tiem 18 gadiem kopā jūs jau arī ilgus gadus bijāt pazīstami no skolas gaiteņiem. Vai atceraties savu pašu pirmo iespaidu vienam par otru?

Maija: Es Reini atceros ļoti mazu, kādus septiņus gadus vecu. Viņš mācījās manā paralēlklasē, un viņam bija gari mati! (smejas) Izrādījās, ka viņš nāk no rokeru ģimenes!

Reinis: Bet mēs kopā mācījāmies ļoti īsu laiku. Maija, kā jau pie pianistiem un stīdziniekiem, gāja vienu ceļu, mēs ar sitaminstrumentālistiem – citu. It kā vienā mājā, bet katrs savā pasaulē. Tāpēc man diemžēl nav tāda paša pirmā iespaida. Es tikai atceros vēlāk, kad sāku jau bolīties riņķī apkārt, ka no visām meitenēm viena ir ar rozā matiem.

Maija: Jā, man bija tie rozā mati!

Re, kā – jums abiem mati bija tas izšķirošais faktors!

Maija: Tiešām! Man laikam bija 16 gadi tajā brīdī.

Reinis: Mūsu skolā sanāca kopā visādi mākslinieki, tas ir tāds komiksu varoņu saiets. Katrs ir tēls, nav vienotas masas. Vismaz mūsu laikā tā bija.

Maija: Ej nu sazini, kā ir tagad.

Reinis: Man arī skolotāji skolas salidojumā ir teikuši: “Kad jūs mācījāties, tad visi bija personības, pilns ar interesantiem cilvēkiem, katram sava doma!” Tagad visa pasaule mainās, arī jauniešos kaut kas mainās. Dārziņos to ļoti var just – mūsu laikā bija nemitīga ballīte.

Maija: Bet tas noteikti ir saistīts arī ar sociālajiem tīkliem un gadžetiem. Toreiz mums taču nebija pat telefonu, labākajā gadījumā kādam bija pirmais Samsung “ķieģelis”. Bet varbūt atī tagad ir arī labi piemēri, vienkārši lielākā masa ir pārņemta ar gadžetiem. Tas ir tik žēl, jo mēs noteikti gribētu Elzai iedot arī to garšu no mūsu bērnības, lai viņa saprot, ka visa dzīve nav tikai telefoni un datori.

Reinis: Nekur tālu no tehnoloģijām jau tāpat netiks. Kaut vai ienākot tēta studijā, viss būs tik aizraujošs, podziņas spīd un laistās, visādi monitori un ekrāni, ko var spaidīt. Tur būs vienlaicīgi lielākais izaicinājums un arī iespēja nošķirt, ka tehnoloģijas ir darbs, bet īstā dzīve ir cilvēki, sarunas un kopīga laika pavadīšana klātienē. Es atceros savas mirdzošās acis, kad maziņš iegāju Pērkona studijā. Tur arī bija gadžeti! Un ir superīgi, ka cilvēks var tik ļoti ar kaut ko aizrauties, ka jau četru gadu vecumā ir skaidrs, ko grib dzīvē darīt. Elzai varu tikai novēlēt piedzīvot tādu apgaismības brīdi jau tik agrā vecumā. Bet vispār cerams, ka atgriezīsies rokenrols! Jocīgi izklausās, ka es kā jaunais vecāks tā saku, bet es ceru, ka Vecrīgā atgriezīsies forši klubi, lai manai meitai būtu, kur aiziet izdejoties! Bet tagad tādu klubu vairs nav, un tas ir ļoti skumji.

Maija: Labi, mēs tagad izklausāmies pēc pensionāriem! (smejas)

Agrāk daudz ballējāt klubos un gājāt dejot?

Maija: Mums bija skolas diskotēkas un bija studentu klubs Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, kad es tur mācījos. Tur bija dzīvā mūzika, dažādi koncerti, es pati tur arī uzstājos. Tas bija skaists laiks.

Reinis: Esītī arī pabijām pāris reizes. Kādu brīdi arī Piens mums bija ļoti tuvu mājām, netālu īrējām dzīvokli.

Maija: O, jā, tad tusiņš bija nepārtraukts! Draugi bieži zvanīja: “Hei, ejam šovakar uz Pienu!”

Reinis: Arī pēc Piena visi nāca pie mums. Tas bija diezgan traks un neaizmirstams laiks.

Tagad jūs tikai varat apgūt deju prasmes kādā salsas vai bačatas nodarbībā!

Reinis: Es nezinu, vai pienāks tāds brīdis, kad mēs varētu mācīties salsu.

Maija: Es arī neticu.

Reinis: Līnijdejas.

Maija: Tas virziens laikam nav mūsu. (smejas)

Reinis: Es domāju, ka Alpos après-ski ballītē ies vaļā uz deju grīdas! Lielajos slēpošanas zābakos, tās ir īstās diskotēkas!

Maija: Vispār Alpos ir ļoti labs dienas ritms – var agri celties, kārtīgi izārdīties pa trasēm, tad doties pusdienās un ap trijiem dienā iet vaļā kārtīga ballīte: skaļa mūzika, liels priecīgu cilvēku bars slēpošanas zābakos spilgtā kalnu saulē stampā bāra grīdu, un tad jau ap pieciem visi sarkaniem vaidziņiem laimīgi un saguruši dodas lejā no kalna atpūsties un gatavoties nākamās dienas piedzīvojumiem.

Nekas nenotiek bez smaga darba

Tā kā jūs abi nākat no ļoti muzikālām ģimenēm, vai Elzai vispār būs izvēle, ar ko nodarboties hobija vai pat darba līmenī?

Maija: Noteikti viņai būs izvēle. Mēs skatīsimies un centīsimies sajust, kas viņu interesē. Gan jau arī viņa kaut kādā ziņā būs māksliniece.

Reinis: Es pieļauju, ka gēni būs izdarījuši savu darbu. Tas ir automātiski. Ja mums tāds bērniņš ir piespēlēts, tad gan jau tam ir kāds iemesls.Bet mēs esam gatavi pilnīgi visam. Esam runājuši par to, ka, ja viņai būs interese, piemēram, par tenisu vai badmintonu, tad darīsim visu, kas ir mūsu spēkos, lai viņas interesi novestu līdz tam, ka viņa var darīt to tiešām profesionālā līmenī.

Maija: Neko neuzspiedīsim.

Reinis: Absolūti nē. Jo mēs arī apzināmies, ka mūsu profesija ir ļoti grūta tādā ziņā, ka nav nekādu garantiju, ka tu varēsi dzīvot no savas nodarbošanās. Tu vari būt ļoti talantīgs, bet tajā nozarē, kurā tu trāpies, piemēram, nav naudas.

Maija: Es pēc profesijas esmu diplomēta pianiste, bet es ar to vispār nenodarbojos. Taču tas, ka mācījos mūziku tik padziļināti un papildus daudz dziedāju, uzstājos ar grupu, man šobrīd dod iespēju darīt pavisam ko citu, kas tomēr nav mana diplomā ierakstītā profesija.

Reinis: Ja tu neesi TOP solo pianists, kuri Latvijā ir burtiski uz vienas rokas saskaitāmi, tad tu vari būt, piemēram, koncertmeistars vai mūzikas skolotājs. Iespēja tikt tajā topā ir saistīta ar ļoti daudziem dažādiem apstākļiem. Līdz ar to es Elzai novēlu pēc iespējas laicīgāk atrast savu lietu. Ir jāiegulda arī darbs – kad es sāku un sapratu, ka gribu būt bundzinieks, tas tāpat nozīmēja nenormālāko darbu. Tu vari sapņot, cik tu gribi, bet ir ļoti daudz jāstrādā. Tas tā ir jebkurā nozarē.

Jūs abi divi esat radoši cilvēki. Vai diviem māksliniekiem kopā ir viegli sadzīvot?

Maija: Mums ir ļoti paveicies! Mēs viens otru papildinām, vienmēr palīdzam viens otram, kad ir ideju trūkums vai nepieciešams viedoklis.

Reinis: Manī ir arī ļoti stiprs praktiskais latvietis. Mans tētis man ir daudz ko iemācījis – viņš pats ar savām mākslinieka rokām ir uzbūvējis māju, pabeidzis “lietišķos”, kas tagad ir Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola, ir koktēlnieks, galdnieks, var uzbūvēt jebko. Acu priekšā man visu laiku ir bijis tāds piemērs, ka es nevaru sevi nosaukt par mākslinieku tādā nozīmē.

Maija: Tu neesi bohēmists.

Reinis: Ar vējā plīvojošu šalli nesēžu un nesaku: “Netraucējiet mani, es gaidu mūzu un komponēšu, visi izejiet ārā!”

Mākslinieku muzikālās izpausmes arī ļoti ietekmē notikumi viņu dzīvē. Reini, vai paredzi, ka tavā daiļradē līdz ar Elziņas piedzimšanu būs kādas izmaiņas?

Reinis: Man liekas, ka tādas īstas izmaiņas ar aci nemaz nevar redzēt. Kopš četru gadu vecuma esmu zinājis, ka es iešu tādā virzienā, kādā es joprojām turpinu iet, bet tie mērķi veidojas un realizējas ceļa laikā. Varbūt kāds bērnu albums varētu tapt… Mēs esam daudz domājuši par to, ka gribas Elzai dot klausīties pēc iespējas labāku mūziku, it sevišķi šobrīd.

Maija: Pirmie, ko Elza ir dzirdējusi, ir Nora Džounsa (Norah Jones), ABBA, Ališa Kīza (Alicia Keys).

Reinis: Vajag, lai ir arī grūvs iekšā. To mūzikas skolā nemāca, tas vai nu piemīt, vai nē.

Maija: Nu, bet, ja ir tāds tētis kā Elzai, tad ir skaidrs, ka būs koncertu apmeklējumi un viņa dzīvos tam visam līdzi.

Reinis: Mums ir jāvirza viņa pareizā virzienā un jādod norādes.

Maija (smejas): Redzi, kaut kādi uzstādījumi jau sāk parādīties!

Reinis: Es vienkārši esmu dzirdējis, ka Āfrikas kontinenta bērniņiem, piemēram, piemīt īpašas kustību prasmes un viņi citādi izjūt ritmu. Ir leģenda, ka tās sievietes dara kārtīgu lauku darbu, iesien bērnu slingā pie ciskas un bērns visu laiku šūpojas, pakāpeniski sajūtot grūvu. Tie bērni pēc tam tā dejo… Viņi taču nekur to nav mācījušies!

Maija: Tad man jāsien Elza slingā un jāiet dobē! (smejas)

Reinis: Kad sāksim pievērsties šim jautājumam un Elzai būs jāsāk mācīties dziesmiņas, un mēs sapratīsim, cik mazs ir piedāvājums…

Maija: Tad tu vienkārši pats sakomponēsi!

Reinis: Jā, drīzāk nonākšu pie tā, ka sakomponēt ir vieglāk, nevis atrast to, ko meklēju.