Operas direktors Sandis Voldiņš: "Man nav nekādu kompleksu, ka esam no Latvijas vai Austrumeiropas"

Esat teicis, ka Operā strādā cilvēki, kas apsēsti ar savu darbu. Vai arī jūs jau tāds esat?

Jā. Sāku Latvijas Nacionālajā operā un baletā strādāt pirms pieciem gadiem un nekad nebiju domājis, ka nostrādāšu vēl piecus. Man ir raksturīgi pastrādāt vienā darbavietā trīs četrus gadus, tad pārlēkt uz citu – iemācos ko jaunu un eju tālāk.

Operas vide ir ievelkoša, bet tikai tad, ja esi gatavs ņemt to pretī. Ikdienas darbs nav viegls – šī ir liela māja ar sarežģītām attiecībām, emocijām un arī cilvēkiem, kas ir izteiktas personības. Taču, kad skatāties baletu vai klausāties operu un jums sakrīt viss… Tas ir tik īpaši! Opera ir sarežģīta, kompleksa māksla, bet mani lielākie mākslinieciskie pārdzīvojumi ir bijuši tieši operā. Ir iestudējumi, kur ir ļoti laba muzikālā daļa, bet bilde nepatīk, vai otrādi – patīk bilde, bet nepatīk, kā dzied kāds solists, un tā joprojām. Bet brīžos, kad sakrīt pilnīgi viss… Ir tāds Stendāla sindroms, kas piemita arī Stendālam pašam, – saskaroties ar kādu mākslas darbu, jums sākas fizioloģiska reakcija. Un tās mākslinieciskās katarses nav iespējams aizmirst. Tas arī droši vien ir tas, pēc kā tiecas lielākā daļa cilvēku, kas strādā operas un baleta nozarē. Atkal un atkal no jauna piedzīvot šos mirkļus. Man šādi brīži ir bijuši arī Latvijas Nacionālajā operā un baletā. Interesanti, ka tie mani nav piemeklējuši jauniestudējumos vai ar kādu ļoti labu viesmākslinieku, bet gan standarta repertuāra vakara izrādē, jo pēkšņi viss saslēdzas. Iedomājieties to enerģijas lādiņu, ko rada apmēram 300 cilvēku, kas stundām ilgi ir saslēgušies, lai trāpītu vienā precīzā skaņā vai, cita starpā, pauzē. Un jums arī aiziet tas klikšķis, kad gluži fizioloģiski jūtat katru no tiem cilvēkiem, katru skaņu un kustību. Kad tie brīži pienāk, tas ir pa īstam. Tas nav tikai “Ak Dievs, cik skaisti!”. Tas tiešām mēdz izraisīt fizioloģisku reakciju – visbiežāk, protams, apraudāšanos, bet arī zosādu, drebuli, emociju koncentrāciju.... Nu, tā arī rodas apsēstība ar operu.

Vai opera, klasiskā mūzika jums visu mūžu ir bijis tuvākais mākslas veids?

Formulēšu diplomātiski: man visas mākslas ir mīļas, bet mūzika un klasiskā mūzika ir vismīļākā un vienmēr tāda bijusi. Tas nenozīmē, ka neklausos neko citu, man ir diezgan eklektiska gaume. Berlīnē, piemēram, ideāls vakars ir aiziet uz kādu no operām un pēc tam izstāvēt leģendāro rindu uz tehno “Berghain” klubā. Ik pa brīdim “uzsēžos” arī uz ko ļoti specifisku – pagājušogad, piemēram, biju pilnīgi apsēsts ar 70. gadu itāļu estrādes mūziku: Ornellu Vanoni, Minu, Džino Paoli… Otra tuvākā man, šķiet, ir vizuālā māksla – mēdzu diezgan maniakāli braukāt uz izstādēm, lielajiem muzejiem vai triekties klātienē pieredzēt konkrētu gleznu – kā van Eika Gentes altāri, piemēram.

Kas ir jūsu luksuss? Mazliet kau arī sapratu – ceļošana ar kultūras ievirzi.

Vispār jau lielākais luksuss ir brīvais laiks, kura vienmēr ir par maz. Nu, patlaban mans mīļākais galamērķis, ko ieteikt arī citiem “kultūras luksusa” mīlētājiem, protams, ir Minhene un lielie klasiskie festivāli. Manuprāt, Bavārijas opera ir mākslinieciski un konceptuāli interesantākais operteātris vecajā Eiropā. Tūlīt, oktobra beigās, atkal braukšu. Tobiass Kracers veido jaunu Vāgnera ciklu, visu “Nībelunga gredzenu”. Pagājušogad braukāju uz Briseli, kad “Gredzenu” taisīja Romeo Kasteluči. Pabeidza pirmās divas daļas, diemžēl “Zigfrīdu” neturpināja, jo “bagātajai” Briselei pietrūka finansējuma visas radošās idejas īstenot. Apmēram tādi ir tie notikumi, uz kuriem skatos un kuriem pakārtoju gan savu brīvo laiku, gan galamērķus.

Biju iedomājusies, ka esat ierēdņa tipa cilvēks.

Ierēdniecība, kurā es joprojām diezgan labi orientējos, mani interesē tiktāl, cik, tajā strādājot, var panākt kaut ko reālu un ilgtermiņā paliekošu. Būsim godīgi, ierēdniecībai Latvijā ir milzīgas iespējas, resursi un instrumenti – iespējams, paši lielākie, kādi Latvijā vispār ir pieejami. Mani darbā vispār motivē tikai rezultāts. Esmu strādājis arī publiskajā pārvaldē, bet arī tad tas ir bijis par to, kā salikt kopā procesus un cilvēkus, kas ved uz rezultātu. Skatos uz visiem projektiem, ko liku kopā, kad biju valsts sekretārs Kultūras ministrijā. Protams, būvniecības projekti nāk gatavi ar nobīdi – pēc gadiem, tas ir normāli. Tad es jau esmu citur. Manuprāt, profesionālajā kultūras vidē mani pazīst kā cilvēku, kurš var paveikt lietas. Man patīk pabraukāt pa Rīgu ar velosipēdu un apskatīt objektus, ko esmu dzinis uz priekšu vai kādā laikā pielicis tiem savu roku, plānojis naudu.

Piemēram.

Piemēram, Mežaparka estrāde, kas vienu brīdi bija pilnīgi iestrēgusi un ko neticamā kārtā izdevās iekustināt kopā ar Rīgas domi. Mākslas muzeja rekonstrukcija jau bija uzsākta, bet tika piedzīvotas dažādas problēmas un bija jāsaliek ļoti sarežģīta finansējuma struktūra, vēl Nacionālās filmu skolas Tabakas fabrikā pirmais finansējums, “Riga Makerspace” darbnīcas, ko noskatīju pēc “Homo Novus” izrādes. Padaudz to objektu. Bet mans mīļākais, emocionāli smagākais un vienlaikus neievērojamākais darba panākums ir trolejbusa atsaites stabs pretī Rīgas cirkam.

Kas ir atsaites stabs?

Agrāk bija tā, ka trolejbusa ragi, braucot pa Merķeļa ielu, bija atsaitēti pie Rīgas cirka fasādes. Un medijos sākās panika, ka fasāde tūlīt sabruks virsū Merķeļa ielai, ātri vajadzēja uzlikt stabu, lai atsaites noņemtu un fasādi nenogāztu. Tas bija elles darbs ļoti sarežģītā komunikāciju telpā trīs dienu garumā – mums principā viss jau bija sagatavots, lai vienkārši slēgtu visu Merķeļa ielu, ja tas neizdotos. Bet šādu objektu Rīgā ir diezgan daudz. Būvēt man patīk, patīk infrastruktūras objekti. Tēvs bija būvnieks, amatnieks; tas man droši vien no viņa.

Un tās lielās, iepriekš darītās procesu lietas nozarē, piemēram, ilgi marinētās radošo personu atbalsta sistēmas. Pats tajā laikā pa naktīm rakstīju likumu, gāju uz Saeimu un strīdējos ar deputātiem, ar juristiem, kuri teica, ka šādā veidā mēs pārkāpjam Satversmi. Jo kā tas tagad būs, ka vienai sabiedrības daļai ir citas atbalsta sistēmas? Bet dienas beigās atlikums ir tāds, ka viss darbojas.

Varbūt tāpēc man Operā patīk. Viss darbojas nebeidzamā ciklā, bet ar nepārtrauktu rezultātu. Sākat jauniestudējumu – pabeidzat jauniestudējumu. Protams, tas ir nebeidzams process, un katru reizi tas ir citāds, citas komandas, cilvēki. Bet jums ir zināms jau pusotru gadu iepriekš – lūst vai plīst, bet pulksten septiņos vakarā priekškaram būs jāceļas. Un visu laiku ir pabeigtības sajūta, nekad neieiet rutīnā.

Ir iestudējumi ar tik vērienīgu scenogrāfiju, ka tā ikreiz ir trīs dienas jātaisa, lai izrāde varētu notikt.

Jā, mums tādi ir vairāki. “Faustu” mēs būvējam trīs dienas. Cilvēki jautā, kāpēc “Fausts” ir tikai trešdienās vai ceturtdienās, – tāpēc, ka mēs to visu nedēļas sākumu būvējam. Arī “Dons Karloss”, “Jenūfa” ir liela mēroga scenogrāfijas.

Scenogrāfijas kļūst aizvien sarežģītākas, apjomīgākas un izsmalcinātākas, tas ir fakts. Katra opernama direktora sapnis būtu, ka scenogrāfija sastāv no trim iekārtiem audekliem un pāris mēbelēm, bet tā vairs nenotiek gandrīz nekur. Scenogrāfija, bilde mūsdienu operas pieredzē kļūst arvien svarīgāka, jo skatītāji pieprasa to, kas opera pēc būtības arī ir – sarežģīta dažādu mākslas veidu sintēze. Ne tikai mūzika, bet arī režija, grims, kostīmi, gaismas, scenogrāfija un tā joprojām. Tādā ziņā mēs Latvijas Nacionālajā operā un baletā diezgan apzināti neejam uz vienkāršošanu. Mēs esam viens no pēdējiem teātriem Eiropā, kas lielos iekarus vēl joprojām mēdz gleznot ar roku. Paši arī krāsojam audumus, ko vairs reti operteātros dara. Ļoti daudz ko taisām ar rokām, maz pērkam, jo mums ir brīnišķīgi meistari, kas ar visu tiek galā. Tas roku darbs, piestrādāšana pie detaļām… “Džungļu grāmatai” kostīmus darināja astoņus mēnešus, ar neskaitāmiem prototipiem. Dažreiz pats domāju – vai tiešām vajadzēja te nedēļu darboties, lai beigās detaļu iekārtu aizmugurē, kur no zāles taču nemaz nevar redzēt… Tomēr tā “vecā skola” ir nevis trūkums, bet vērtība, ko vajag saglabāt.

Nav tā, ka visi vairāk runā par operu, kamēr balets kā tāds pastarītis mazliet?

Baletam ir sava auditorija, bet repertuārā ievērojam diezgan precīzu sadalījumu, no kā neatkāpjamies. Baleta trupa mums ir ļoti spēcīga. Ir diversificēts baleta repertuārs: gan klasika, gan neoklasika, gan laikmetīgais – reti kur atradīsiet trupu, kas paralēli var dejot visus trīs. Dejotājiem, protams, tā ir milzīga slodze. Ļoti cienu to, kā balets veido savu repertuārpolitiku, paralēli klasikai nebaidoties likt laikmetīgas un arī izaicinošas lietas. Kā “Ņižinskis”, piemēram. Ļoti īpašs iestudējums. Es neteiktu, ka balets ir operas paēnā. To, ka tās ir divas diezgan atšķirīgas pasaules, – gan.

Vai atceraties savu pirmo muzikālo pārdzīvojumu?

Atceros. Esmu audzis 90. gados laukos. Visu cieņu vecākiem, kas audzināja trīs bērnus, cīnoties ar to naudas trūkumu, kāds toreiz bija. Bet tad mums, kā jau daudziem tolaik, atradās labais vācu onkulis – vecmammas brālis, ko vācieši, atkāpjoties no Vidzemes, 15 gadu vecu vienkārši paņēma no sētas līdzi armijā, un tā viņš Vācijā arī palika. Vācu onkulis prasīja, ko viņš varētu atsūtīt, un es palūdzu Mocarta “Burvju flautas” ierakstu. Saņēmu to kasetē, un vienīgā vieta, kur to labā kvalitātē varēja klausīties, bija mašīnā. Man tad bija kādi desmit gadi. Pats tagad brīnos, kā tādā vecumā varēju aizdomāties prasīt kaut ko tik specifisku. No kurienes man tāda interese – tiešām pats nesaprotu.

Mājās klasisko mūziku neklausījās?

Nebija jau tādu iespēju. Tēvs gan bija ļoti muzikāls cilvēks, un visi bērni tikām arī sūtīti mūzikas skolā. Mācījos dziedāšanu un spēlēju klavieres, diezgan labi gāja – tika apsvērts arī profesionāla mūziķa ceļš. Bet apstākļi deviņdesmitajos bija tādi, kādi bija, un vecāki nevarēja atļauties sūtīt bērnu uz Rīgu mācīties.

Kā tolaik vispār varēja kaut ko no mūzikas dzirdēt? Vai nu radio ļoti ierobežotā apjomā, vai kasetes no Centrāltirgus. Tagad ir pilnīgi cita realitāte. Gribat paklausīties Mālera Astoto simfoniju vai Prokofjeva satriecošo Pirmo klavierkoncertu “Spotify”? Lūdzu, trīsdesmit dažādas versijas visās iespējamās interpretācijās! Tā ir absolūti brīnumaina bagātība – pieejamība saturam, kas tagad iespējama! Netiekat uz kādu festivālu? Lūdzu, tiešraidē vai, vēlākais, pēc nedēļas to visu legāli varat noskatīties mājās ar vīna glāzi.

Jautājums, ko pats sev uzdodu: kāpēc ar tādu satura pārbagātību cilvēku izvēles kļūst arvien ierobežotākas un standartizētākas? Kā tas nākas, ka pasaulē, kur jums pieejamas visas kultūras un mūzikas izpausmes, jūs spītīgi izvēlaties tās neredzēt… Tur es, cita starpā, vainoju algoritmu programmēšanu platformās, kas virza uz arvien šaurākām izvēlēm. Tiešām aicinu visus pretoties tam – meklējiet un atrodiet paši! Jāredz un jādzird ne tikai tas, ko iesaka kāds no malas, bet jācenšas attīstīties pašam un jāmeklē kas jauns.

Tas ir darbs ar sevi, kas prasa piespiešanos. Ne tikai mūzikā, arī, piemēram, lasīšana. Bērnībā mums mājās bija plaša un diezgan laba bibliotēka, un es biju tipisks grāmatu tārps – dažreiz izrāvu pa divām grāmatām dienā. Bet tad pārstāju lasīt – jā, aizņemtība, bet pamatā jau vienkārši prakses trūkums un slinkums. Lai atgrieztos, tam jāpieiet metodiski, piemēram, jāizlasa vismaz 50 lappuses dienā. Reāls paņēmiens, kā atgriezties pie lasīšanas un no jauna veidot ieradumu. Man palīdzēja.

Ko jums dzīvē visvairāk patīk darīt?

Pēdējos gados man ir attīstījusies viena ārpusdarba kaislība, nē, pat divas. Viena ir dārzkopība. Pirms astoņiem gadiem mēs nopirkām dzīvokli nelielā mājā Pārdaugavā, tur bija pamests dārzs, un kaut kā tas sākās – viena dobīte, tad otra…

Puķes?

Tikai puķes. Protams, ka tikai puķes! Tas attīstījās neplānoti strauji un, jāatzīst, arī finansiāli ietilpīgi. Sākat ar hostām no kaimiņu dobes, bet pamazām sajūtat nepārvaramu vēlmi pamēģināt izaudzēt Tibetas zilās magones, vēsturiskās holandiešu Rembranta tulpes vai meksikāņu koraļļu ziedus… Šis tas sanāk, šis tas ne. Tas ir normāli.

Otra aizraušanās ir tipiski latviska – sēņošana. Man ir savi labi meži, protams, neteikšu, kur. Taču darbs operā ir tik paģērošs, ka īsti nav brīva laika darīt kaut ko citu.

Jums noteikti jau ir vīzija, ko obligāti gribat izdarīt Operā?

Ir vairākas lietas. Konceptuāli es gribētu, lai Latvijas Nacionālā opera un balets jauniestudējumu politikā kļūst intelektuālāka, ambiciozāka, konceptuālāka un atvērtāka. Esmu ļoti pret dekoratīvu mākslu, “smukas melodijas skaistos tērpos” – tā nav attīstība. Es ticu komandām un cilvēkiem, kas spēj lielajiem, klasiskajiem operu libretu naratīviem iedot jaunus lasījumus. Piemēram, piemirsu tagad, kurš bija tas iestudējums, kurā Vāgnera “Valkīrā” zobenu no oša izrāva nevis Zigmunds, bet Ziglinde. Viena kustība, kas iedod pilnīgi jaunu lasījumu stāstam, kurš ir ticis un tiks iestudēts simtiem reižu.

Otrs virziens, kam vairāk pievērsīsimies, – man ļoti interesē tas, ko saucu par “jauno mantojumu”. Kas paliks pēc manis ilgtermiņā operas un baleta laukā. Tie ir cilvēki, jaunas paaudzes, kas jādabū iekšā mūzikā, scenogrāfijā, gaismās… Tās ir latviešu oriģināloperas, horeogrāfijas, kurām jāveido pasūtinājumi. Neviens cits kā vien mēs par to negādās. Mums ir jaunie – viņu ir daudz, viņi ir ļoti labi, un viņiem ir jārada iespējas.

Trešais – ja mēs spētu panākt, ka mums ir ne tikai skaists, vēsturisks opernams ar labu saturu, bet arī radīt, kā minimums, Baltijas mērogā talantu attīstības platformu solistiem un baleta māksliniekiem… Nu, tā ir liela ambīcija, un tas nebūs ātri, bet tas ir ceļš, kā iezīmēt Rīgu visā pārējā Eiropā. Mani neinteresē nacionāla mēroga izcilība. Ir salīdzinoši viegli būt labākajam operteātrim Latvijā vai pat Baltijā. Nē, es gribētu, lai Rīga Ziemeļeiropas un Centrāleiropas mērogā ir atpazīstama ar šīm lietām: interesantu un konceptuālu saturu uz skatuves un tam paralēli spēcīgu talantu attīstības skolu.

Minējāt intelektuālu operu, pēc kā tiekties. Ir kāds piemērs, ko apbrīnojat?

Tas ir mans pilnīgi subjektīvs viedoklis, bet, kā jau teicu, interesantākie procesi klasiskajā mūzikā un operteātros patlaban notiek vai nu lielajos festivālos – Ēksanprovansā, Zalcburgā, Bādenbādenē –, vai Vācijā: jau pieminētā Bavārija, Berlīnes Vācu opera, Frankfurte... Tās ir tās vietas, uz kurām doties, ja vēlaties koncentrēti labāko, ko žanrs patlaban piedāvā. Tur arī pārspēlē visus lielos stāstus, piemēram, bija Kasteluči taisītā Gustava Mālera “Augšāmcelšanās simfonija” Ēksanprovansā, kas notika pamestā sporta arēnā. Pirmkārt, jau forma – kā iestudēt un ko vispār režisēt simfonijā? Otrkārt, pati ideja. Stadions bija tukšs, ar smiltīm, tad parādās zirgs – jo kā gan Kasteluči bez zirga –, pēc tam iebrauc ātrā palīdzība. Ienāk viena sieviete, sāk rakt, parādās nākamie, un jūs saprotat, ka jūsu acu priekšā Mālera dievišķās mūzikas pavadībā tiek atrakti masu kapi. Tas notika pāris mēnešu pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, un vairāki mediji Kasteluči tā kā pārmeta – jūs spekulējat par kara tēmu. Bet viņš saka: nē, es šo biju izdomājis vairākus gadus pirms kara sākšanās. Lielie mākslinieki un viņu idejas dažkārt vienkārši trāpa pa punktiem. Nezinu, tas ir kosmoss, intuīcija vai kas cits, bet viņi vienkārši trāpa. Un, kad tas notiek, tu nespēj noticēt, ka kaut kas tāds vispār notiek…

Bet neliekuļosim, operas pasaule tomēr kļūst salīdzinoši vienkāršāka. Tas atkal ir mans subjektīvais novērtējums, nevaru par to doktora disertāciju aizstāvēt, bet tas iet uz vienkāršošanu visā Eiropā. Režisoriem un scenogrāfiem no komunikācijas un pārdošanas viedokļa ir arvien mazāka loma. Komunikācija un mārketings sit ar zvaigžņu solistiem – mums sezonā būs šis un šis, dziedās to un to. Tas ir virziens, kurā mēs Latvijā vienkārši nevaram atļauties iet. Mums nekad nebūs tāda budžeta, lai to varētu atļauties metodiski un masveidā. Mums ir jāmeklē cits ceļš. Un tas, ko mēs mēģināsim, ir konceptuāli skatīties uz operu un baletu kā kopdarbu – Vāgnera slavenais Gesamtkunstwerk, kur viss saslēdzas kopā. Nevis spriedelēt, kas ir galvenais – režisors, dziedātāji vai komponists –, bet atgriezties pie vecās, labās idejas, ka šis ir kopdarbs.

Kādu pats sevi redzat kā priekšnieku?

Operā priekšnieks ir tikai viens no komandas spēlētājiem – varu izdarīt diezgan daudz, bet gandrīz neko bez kolēģiem. Domāju, ka patlaban man ir zināms uzticības kredīts no kolēģiem, un to nedrīkst pazaudēt. Pirmā lieta, ko darīju, kad mani apstiprināja, – iepazīstināju darbiniekus ar savu piedāvājumu nākamajiem pieciem gadiem. Bija svarīgi, lai viņi to dzirdētu no manis, nevis no pārstāstiem vai preses. Biju patīkami pārsteigts, ka Jaunā zāle bija pilna un kolēģi bija ļoti ieinteresēti. Bet labāko komplimentu saņēmu sezonas atklāšanā, kad kāda kolēģe man pienāca klāt un teica, ka gan viņa, gan vairāki citi kolēģi esot gribējuši iet prom no Operas, taču, redzot vīziju un to, ko plānojam darīt, esot pārdomājuši. Operas iekšējai videi ir ļoti svarīgi, ka ir kolēģu atbalsts. Es jau smejos, ka tagad ir rozā periods, mums viss patīk, bet gan jau vēl strīdēsimies tā, ka putēs; tas viss piederas pie lietas. Bet izturēties ar cieņu pret citiem man ir ļoti svarīgi.

Balsi pacelt darbā varat?

Nekad nav bijusi vajadzība. Spēju lietas atrisināt arī bez balss pacelšanas.

Vai dzīve jūs ir lutinājusi? Nē, labāk jautāšu tā: jums ir bijis jācīnās un smagi jāstrādā, lai nokļūtu tur, kur esat tagad?

Darbs tiešām ir visa pamatā – tas man ir pilnīgi skaidrs. Paskatieties uz mani – es esmu no laukiem. Mani vecāki nekad nav bijuši rīdzinieki, es atnācu uz Rīgu 1997. gadā studēt juristos. Man nekad nav bijusi nekāda aizmugure vai sakari, sāku no nulles. Tas ir bijis tikai darbs, darbs un darbs. Uzskatu, ka man ir bijusi viena īsta darbaudzinātāja, mentore, noteikti arī labs draugs – Helēna Demakova. Daudz un intensīvi strādājām kopā, kad Helēna vēl bija kultūras ministre. Viņa man iemācīja, ko nozīmē “strādāt līdz galam”.

Joprojām uzturat kontaktus?

Protams, maināmies ar dārza stādiem. Jāatzīst, Helēna bieži vien ir mana darba bargākā kritiķe. Bet vai nonākt šeit, par Operas vadītāju, ir bijusi veiksme? Kaut kāds veiksmes faktors tur droši vien ir, tomēr tas ir bijis darbs. Un strādāt man patīk. Hobiju man ir pamaz, līdz ar to darbs aizpilda lielu daļu manas dzīves.

Bet dārzs ir diezgan darbietilpīgs hobijs; paiet gadi, kamēr kaut ko skaistu izveido.

Tas gan. Dārzs trenē manu pacietības mēru.

Agrāk es mēdzu ņemt darbā pārtraukumus: trīs četrus gadus intensīvi strādāju, tad trīs četrus mēnešus nestrādāju vispār. Tas gan Operā man vairs nebūs pieejams laika trūkuma dēļ, bet mēdzu arī vienkārši aizbraukt kaut kur uz mēnesi; biju ļoti apsēsts ar Indoķīnu. Jo nedrīkst arī izdegt, ir jābūt ļoti uzmanīgam ar to robežu, jājūt, kurā brīdī jāatvelk elpa.

Kas mums būtu jāzina par jūsu privāto dzīvi?

Domāju, ka nekas.

Vai jūs biedē tas, ka sabiedrība tagad mēģinās jūs iepazīt? Varbūt jums ir viltvārža sindroms? Un vai Operas direktoram vispār jābūt zināmai personībai?

Es vispār gribētu izvairīties no tā, ka Operas laikus dala pēc to iepriekšējiem direktoriem: Žagara laiks, Liepiņa laiks, Siliņa laiks. Man tas šķiet nepareizi. Ir Opera, un ne jau direktori šeit ir galvenie. Man ir uzdevuši jautājumu: ar ko tu gribētu, lai atmiņā paliek Voldiņa laiks? Negribu, lai tas paliek atmiņā ar uzvārdu, bet gan kā attīstības laiks. Lai atceras – šie pieci gadi bija tad, kad notika šis, sākās tas… Man pašam nav ambīciju vai vēlmes veidot savu personīgo atpazīstamību. Jau teicu kolēģiem: ja jūtat kaut mazākās radošās ambīcijas – Voldiņš grib izteikt savas ieceres par režiju kā Žagars, par komponēšanu kā Liepiņš vai par dziedāšanu kā Siliņš –, droši atvēsiniet mani tajā dienā, vienkārši iemetot kanālā. Mana loma nākamajos gados sastāv no trim lietām. Pirmā – esmu atbildīgs par to, kādā stratēģiskajā virzienā mēs ejam. Otrā – man ir jānes nauda, jāgādā resursi. Starp citu, mums ar to pēdējos piecos gados Operā ir veicies diezgan labi. Trešā – ir jāizdara noteiktas izvēles attiecībā uz radošajām komandām, kā tās tiek komplektētas, tā ir mana tieša atbildība. Tātad nauda, komandas un stratēģiskie virzieni.

Un kas ir jūsu vājie punkti?

Nepacietība. Man ir tieksme visu gribēt tūlīt. Bet es pret to trenējos divos veidos – gan ar dārzu, gan ar Operu. Un vispār jau es labi saprotu, ka dažkārt lietas Operā kā jau lielā kuģī nevar notikt tik ātri, kā esmu to iedomājies.

Pēc juristiem ieguvāt maģistra grādu mākslās Kultūras akadēmijā. Pieļaujat, ka varētu mācīties vēl kaut ko?

Visu dzīvi esmu mācījies. Man patīk pats process, patīk iet uz universitāti. Es arī tagad, starp citu, joprojām lasu lekcijas Kultūras akadēmijā. Par kultūrpolitiku un arī ļoti īsu kursu jaunajiem radošajiem par menedžmentu, nodokļiem, autortiesībām un tādiem bāzes jautājumiem. Tie bērni taču iziet ārā, dzīvē, viņiem iegrūž kaut kādus papīrus, viņi visam piekrīt un paraksta, pēc tam zaudē naudu un nesaprot, kas vispār notiek. Man vajadzētu atsvaidzināt vācu un papildināt itāļu valodas zināšanas. Protams, starptautiskā vidē visi runā angliski, bet vācu un itāļu valodas ir tās, kas operas vidē ir jāzina. Vācu valodu es savulaik zināju ļoti labi, brīdi arī padzīvoju Vācijā, bet ir ierūsējusi.

Nezinu, vai jums patiks tas, ko teikšu, bet izskatās, ka jums vispār nepiemīt snobisms. Manuprāt, Operas direktoram nedaudz snobisma nekaitētu…

Labi, ka jums rodas tāds iespaids.

Tātad tomēr esat arī snobs?

Es mēdzu izvēlēties lietas, teiksim tā. Vai tas ir snobisms? Ceru, ka ne. To es mēģinu izskaust sevī. Drīzāk, šķiet, man ir diezgan precīzas estētiskās un pieredzes gaidas. Varu būt diezgan izvēlīgs attiecībā uz pieredzēm un to, ko gribu piedzīvot. Visticamāk, aizietu prom pēc pirmajām desmit minūtēm no teātra izrādes vai filmas, kas mani neuzrunā. Droši vien ar grūtībām nosēdētu koncertā, ja tas būtu slikti izpildīts. Viduvējs saturs, īpaši tad, ja tas tiek dēvēts par izcilu, ir kaitinošs. Operā gan tas nav īsti līdz galam iespējams, jo kā darba vide tā mēdz būt ļoti asi kritiska. Bet tas man tieši patīk – labāk būt vienmēr nedaudz neapmierinātiem ar sevi nekā slīgt “provinciālā omulībā”. Neapmierinātība ir daudz radošāka nekā pašapmierinātība. Jā, jāatzīst, ka pret pieredzēm un saturu varu būt diezgan snobisks. Mani interesē jaunas formas un jauni meklējumi. Piemēram, runājot par teātri, man personīgi vienmēr daudz interesantāka šķitīs Ģertrūdes ielas teātra izrāde “Malkas ceļi”, kas ir pilnīgi jauns veids, kā runāt par teātri, nevis kāda lielā teātra pirmizrāde. Saturs, kas top uz marginālām robežām, mani interesē daudz vairāk.

Jūsu attiecības ar modi? Vai jūsu šodienas apģērbs ir tas, kā ģērbjaties ikdienā? Jums kājās ir “Adidas” botas!

Jā, botas un melns tēkrekls laikam ir ierasta darba forma. Kad sākat valkāt melnu, ne pie kā cita vairs nevarat atgriezties. Tā ir. Un es jau pēdējos septiņus astoņus gadus esmu šajā dzīves posmā. Botas valkāju bieži – tie ir ērtākie apavi, skraidot pa bezgalīgajiem Operas labirintiem un gaiteņiem. Nesen konstatēju, ka man ir kādi 50 pāri botu un tikai divi pāri melnu kurpju. Nāksies kurpju skaitu palielināt. Iepirkties man nepatīk, bet vajag, un man tuvākās ir vienkāršas, klasiskas lietas ar labu kvalitātes un cenas attiecību.

Esat introverts vai ekstraverts?

Pieņemu, ka cilvēkiem radu priekšstatu, ka esmu ekstraverts, bet pats iekšēji jūtos diezgan introverts. Sociālās saites uzturēt man nav problēmu, bet dienas beigās vislabāk palieku viens.

Ja jums tagad lūgtu atcerēties kādu dzīves posmu, par ko domājat ar smaidu vai ko vēlētos izdzīvot vēlreiz, kurš tas būtu?

Man bija brīnišķīga, laimīga bērnība. Lieliski vecāki – atbalstoši, saprotoši, iejūtīgi un virzoši. Tēvs – darbs, māte – mīlestība. Bērnība tiešām man joprojām ir zelta laiks.

Otrs posms droši vien ir pēc 1997. gada, kad es, inteliģents lauķis, ierados Rīgā un sāku studēt juristos. Pirms tam Rīgā biju bijis tikai vienreiz, bet te... kas tik viss te apkārt nenotiek! Jaunais Rīgas teātris, kas tajā laikā bija ļoti interesants, leģendārās “Idiota” izrādes, “Arkādija”, kur zālē bija kāda trešdaļa publikas… Un Opera, slavenais otrais balkons. Pēdējos gados esam pieņēmuši par normu, ka Opera visu laiku ir stāvgrūdām pilna, bet tolaik izrādi rādīja arī 200–300 cilvēkiem. Tas man bija tāds atklājēja periods. Tas svaigums man ļoti spilgti iespiedies atmiņā.

Jūs pats saprotat, ka esat ļoti laimīgs? Kopš cilvēki sākuši iet pie psihoterapeitiem, viņi intervijās vairs nestāsta par bērnību kā dzīves laimīgāko laiku…

Jā, es saprotu un esmu pateicīgs, ka esmu laimīgs tajā ziņā, ka man dzīvē nav bijušas traumatiskas pieredzes.

Par ko mēs nerunājām, bet varbūt tomēr vajadzētu? Varbūt vēl par reiviem un tehno mūziku, jo tas tomēr ir tik neparasti savienojumā ar jūsu amatu.

Berlīnes tehno scēna ir pati labākā. Varšavā arī ir diezgan labi. Un, starp citu, arī pie leišiem. Viļņa vispār ir viena no manām mīļākajām pilsētām. Šajās brīvdienās tur biju, viņi atvēra savu nu jau ceturto laikmetīgās mākslas māju – Sapieha pili. Sen neesmu redzējis tik iejūtīgi un jaudīgi renovētu ēku. Veca poļu magnātu dzimtas pils, kas ilgu laiku stāvēja ciet, tad to paņēma Viļņas Laikmetīgās mākslas centrs, un katrs kvadrātcentimetrs tur ir uztaisīts ar tādu iedziļināšanos… Ēka ir neiedomājami skaista. Un viņiem tā ir jau ceturtā tāda vieta! Kamēr mēs te bakstāmies un nevaram uztaisīt pat vienu.

Vispār ļoti mīlu Austrumeiropu. Starp citu, ja apskatāmies Eiropas interesantākos režisorus, liela daļa no viņiem ir austrumeiropieši. Vecā Eiropa savā politkorektumā un ideju ierobežotībā pati sevi lēnām apēd, un nākotnes saturs tiešām ir šā reģiona saturs. Mēs esam svaigi, mēs esam sarežģīti, mēs esam neērti un bieži vien arī asāki. Nē, man nav nekādu kompleksu par to, ka esam no Latvijas vai no Austrumeiropas. Tā jau patlaban ir un arī nākotnē būs priekšrocība.

Par politkorektumu runājot, Operā februārī būs Alvis Hermanis ar savu versiju par Riharda Štrausa “Salomi”. Kādas ir jūsu prognozes?

Cerīgas. Muzikālais materiāls ir viens no maniem mīļākajiem, Alvja iecere ir ļoti precīza. Ceru, ka iestudējums būs skandāls un raisīs arī asas viedokļu reakcijas. Kāpēc ne? Kāda jēga no mākslas, ja tā neraisa reakciju? Hermanim ir savs viedoklis, ko viņš brīvi pauž. Kāpēc lai to nedarītu? Sliktākais, ko operas vadība var darīt, ir iejaukties mākslas procesam pa vidu. Ja ņemat komandu, jums tai jāuzticas līdz galam – tā ir viņu atbildība, viņi iestudējumu taisa tā, kā uzskata par pareizu.

Mīļākā vieta pasaulē?

Esmu pilnīgi apsēsts ar Itāliju, katru gadu cenšos vismaz mēnesi tur nodzīvot. Šogad gan nesanāca. No Itālijas, manuprāt, nāk visas man tuvākās lietas dzīvē: espreso, renesanse, Barolo vīns, Viskonti un, protams, arī opera. Atceros, kā studenta gados pirmo reizi tiku līdz Itālijai ar stopiem. Izkāpu jau Alpu otrajā pusē Itālijā un sapratu – “è amore!”. Mīlu itāļu valodu, itāļu mūziku, visu! Tas nebeidzamais skaistums, kultūras mantojums, kas tur ir. Staigāt pa mazu pilsētiņu, kur puišeļi dauza bumbu pret marmora sienu, kas celta romiešu laikā… Starp citu, varbūt mēs varētu bildes šai sarunai taisīt tādā itāļu sprezzatura stilā?