Armands Broks: "Es katru dienu cenšos kļūt par vienu procentu labāks"

Kādas ir jūsu labākās atmiņas?

Kādā mirklī sapratu, ka manā pasaulē labākais ir saistīts ar cilvēkiem. Jauns cilvēks, ar kuru iepazīstos, vai dziļa saruna ar draugiem vai partneri, vai bērniem – tas viss piepilda dzīvi ar jaunu jēgu. Tā ir pēcgarša pēc sarunas, it kā tu būtu paēdis mentāli. Laba emocionāla piepildījuma sajūta.

Kāds ir jūsu lielākais sasniegums?

Droši vien tas nav nekas monumentāls. Man šķiet, lielākais sasniegums ir, ka tu izaudz līdz tam, ka vairs nedomā tikai par savu labumu, bet vari paskatīties uz citu cilvēku labumu un redzēt sevi citu cilvēku kontekstā. Uzņēmējiem tas ir sarežģīti.

Bet, kad tu līdz tam tiec, saproti, ka pasaule darbojas pavisam citādi. Pasaule nav tikai “es”. Tu izaudz līdz tam, ka citu cilvēku labumu sāc uztvert arī kā savu labumu – ja tev izdodas kādam palīdzēt, tu to redzi kā savu ieguvumu. Es nesaku, ka esmu tur jau nokļuvis, taču cenšos turp iet.

Ko jūs vēlaties mainīt savā dzīvē, bet joprojām neesat paguvis?

Droši vien gribētu būt daudz iecietīgāks pret cilvēkiem, kuri ir man apkārt. Nedomāju, ka mani varētu par saukt šausmīgu cilvēku, bet esmu ļoti tiešs, prasīgs. Ārkārtīgi strikts, pat ja ne apzināti. Tas, ko es varētu un gribētu attīstīt, ir emocionālā inteliģence. Tāpēc eju meditācijas skolā un mācos, ka visu varam pateikt, cienot otru cilvēku. Ka tas ir iespējams. Un ka tā ātrā un varbūt reizēm raupjā emocija, ko tu paud, nav īsti pareizi. Aizskarošā forma nepalīdz.

Tu esi spēcīgāks, kad prāts ir mierīgs. Tad vari izdomāt, kā to, ko tu gribi, pateikt tā, lai nenodarītu pāri otram cilvēkam. Taču tas ir daudz vieglāk pasakāms nekā izdarāms. Man ir dziļa pārliecība, ka šis ir īstais un pareizais ceļš, bet tur nonākt nemaz nav tik vienkārši.

Ko visvairāk nožēlojat?

Viss, kas ir noticis, savā ziņā ir pareizi un loģiski. Neko daudz es nemainītu. Ir epizodes, par kurām man ir skaidrs, ka es tā nerīkotos ar šīs dienas saprātu vai materiālo stāvokli, bet tas nav nekas konceptuāli nozīmīgs.

Kas ir pārāks – cilvēks vai daba?

Daba. Mēs negriežam planētu ar ātrumu 1600 kilometru stundā, droši vien pat precīzi nezinām, no kā sastāv Zemes kodols un kāpēc Saule spīd, – tā ka droši vien daba. Cilvēks ir iedomājies, ka viņš ir nenormāli spējīgs. Skudrām arī droši vien šķiet, ka skudru pūznis ir visas pasaules centrs.

Cenšos skatīties uz mums Visuma kontekstā. Man tas bieži palīdz kā ikdienas stresa mazinātājs – iedomājos Visumu, kur planēta ir mikroskopiska daļiņa no visa, un saprotu, ka veltīgi pārdzīvoju par to, ko kāds cilvēks ir pateicis. Lielajā lietu kārtībā tam nav nekādas nozīmes.

Vai jūs ticat citplanētiešiem?

Jā, drīzāk ticu tam, ka ir kaut kādi citi spēki, kas salikuši un izveidojuši mūsu pasaules mehānismu. Tas šķiet pat loģiski, ka ir kāds spēks, kas to visu salicis kopā: Visumu, Sauli, planētas. Nesaukšu tos par citplanētiešiem.

Ja jūs gribētu uzzināt patiesību par jebko, kas tas būtu? Piemēram, kas nogalināja Kenediju?

Kas nogalināja Kenediju... tas man nešķiet tik svarīgi, bet uzzināt, kāpēc, gan būtu interesanti. Drīzāk es gribētu izprast pasaules uzbūvi un to, kā tā radās.

Kad biju mazs, lasīju Nostradama pareģojumu grāmatu, kur izteiktas autora “prognozes” par to, kas notiks nākotnē. Un man palicis prātā, ka saskaņā ar pareģojumiem 2027. gadā būtu jābūt pieejamām zālēm pret mirstību vai kaut kā tamlīdzīgi. Atceros, es skaitīju, ka man tad būs 45 vai 46 gadi, un domāju – “daudz, bet paspēšu”. Un šis ir kaut kas, ko es gribētu zināt, proti, vai un kad mēs sasniegsim brīdi, kad cilvēks spēs apturēt novecošanu un kļūs nemirstīgs vai vismaz dzīvos daudz ilgāk? No tā radīsies dažādas lielākas problēmas ar pasaules sabiedrisko iekārtu, ekonomiku…

Šajā kontekstā vēl arī jāizdomā, vai gribas dzīvot mūžīgi. Mēs esam tādā posmā, kur daudzas lietas fundamentāli mainīsies. Manuprāt, mākslīgais intelekts un intelekts, kas būs spējīgāks par cilvēku, būs salīdzinoši drīz. Vai mēs to sapratīsim, un vai tas kalpos mums vai otrādi?

Un mākslīgā intelekta attīstību īsti nevarēs ierobežot, jo valstis šajā ziņā dzīsies cita citai pakaļ. Atļaus ASV, atļaus Ķīna, atļaus Krievija, vārdu sakot, tam atļaus attīstīties eksponenciāli. Mākslīgais intelekts nebūs regulēts vai ierobežots. Šis vilciens jau ir aizgājis. Šīs pārmaiņas var salīdzināt ar laiku, kad parādījās elektrība.

Lūk, tās ir lietas, ko es gribētu zināt: kad būs mākslīgais intelekts, kurš būs jau gudrāks par mums, kāda tad būs mūsu dzīve, un kāda tai ir nākotne?

Kura no trim lietām jums ir svarīgāka: brīvība, mīlestība vai labklājība?

Tās visas darbojas kopā. Bet, ja ir jāvērtē kritiski un jāpieņem, ka būtu tikai viena, tad es droši vien izvēlētos brīvību. Tā ir svarīgāka, jo dod iespēju mīlēt. Par otro un trešo jādomā. Šis jautājums noliek nepatīkamu izvēļu priekšā. Es labāk izvēlētos būt laimīgs nabadzībā. Labāk laimīgs, kad tev nekā nav, nekā viens pats un nelaimīgs uz savas superjahtas.

Kura Latvijas sabiedrības problēma netiek pietiekami pamanīta?

Cilvēkkapitāls. Ja būtu spējīgāki cilvēki, mēs būtu citāda valsts. Droši vien uzlabot cilvēkkapitālu var izglītība. Tas nav vienas dienas darbs, tas jāturpina ilgtermiņā. Es uzskatu, ka, sākot no 7. klases, valsts TOP 3 pasniedzējiem mācību viela visām klasēm būtu jāpasniedz tiešsaistē. Tā visiem bērniem Latvijā būtu pieejami labākie pasniedzēji. Tie, kas vēl nav TOP 3, redzētu, kā pasniedz labākie, un varētu mācīties. Lai vidējais līmenis paaugstinātos, mums jādara labākais iespējamais ar cerību, ka viss būs nedaudz labāk.

Mums, valstij ar salīdzinoši zemāku IKP, būtu jāvienojas ar kādu no pasaules vadošajām skolām, lai mēs varētu iegūt pieeju tiešsaistes saturam, lai visi varam no tā mācīties.

Es arī ietu uz to, ka angļu valoda ir otrā valsts valoda: gan bizness, gan diplomātija, gan zinātne. Pasaulē viss notiek angļu valodā. Mums tas nāktu par labu, un tas nenozīmē, ka pazaudēsim savu identitāti.

Vai skola nogalina talantus?

Domāju, ka savā ziņā jā. Skolas režīms vērtē, ka “tu neesi gana labs”, nevis iedrošina, ka esi labs un vari būt vēl labāks. Tevi visu laiku vērtē – kaut kas tev sanāk, kaut kas nesanāk. Un mēģina standartizēt. Visas universitātes ražo darbiniekus, nevis uzņēmējus vai kreatīvus cilvēkus, kas maina pasauli. Mums nemāca domāt “ārpus kastes”.

Kādu likumu jūs pieņemtu, ja varētu?

Domāju, ka Latvijas problēma ir alkohola lietošana – mēs esam starptautiski līderi. Tā vietā, lai iegūtu jaunas prasmes, cilvēki lieto alkoholu. Es nesaku, ka to vispār nevajadzētu darīt. Saku, ka mums vajadzētu attīstīties, taču mēs to nedarām. Alkohols Latvijā rada lielas problēmas, un to arī ar likumu neaizliegsi, bet būtu jādomā, kā to ierobežot.

Igaunijā obligātā izglītība ir līdz 18 gadiem, bet mums – tikai deviņas klases. Arī mums vajag paredzēt ilgāku un kvalitatīvāku obligāto izglītību, jo tas vismaz nedaudz pacels vidējo zināšanu un prasmju līmeni valstī.

Vēl es ieviestu obligāto veselības pārbaudi vienu reizi gadā. Tāpat kā mašīnām. Mēs visu ielaižam. 50–70 gadu vecumā pusei no Latvijas iedzīvotājiem “viss ir slikti”. Un tas ietekmē medicīnas un visu veselības aprūpes nozari, jo mēs esam valsts ar novēloti atklātām problēmām. Līdz ar to visur ir milzīgas rindas, nekur nevar tikt pie speciālistiem vai izmeklējumiem, un, kamēr izstāv rindu, cilvēks jau ir miris. Ļaudis savus izmeklējumus gaida gadiem, un veselības aprūpes sistēma vienkārši netiek ar to galā.

Kura latviešu mākslinieka gleznu jūs vēlētos savās mājās?

Indriķa Ģelža skulptūru. Man ir dažādi viņa darbi, bet skulptūras vēl nav. Viņš kļūst populārāks, un arī cenas aug. Kamēr es nobriestu vienam cenas līmenim, viņš jau ir ticis līdz nākamajam.

Kāda ir jūsu dzīves filozofijas pamatnostādne?

Es nekad nemēģinu nonākt līdz strīdu risināšanai tiesā: “Ja tu man tā, tad es tev šitā!” Drīzāk cenšos iedziļināties otra cilvēka pozīcijā un rast kompromisu.

Ko jums nozīmē nauda?

Droši vien zināmu brīvību. Jo vairāk naudas ir, jo vairāk aizraujošu projektu var realizēt. Pirms pāris gadiem pamēģināju, kā ir nestrādāt, un tas nemaz nav tik patīkami. Tad saproti, ka arī strādāšana ir dzīves bauda. Vajag kādu laiku padzīvot nestrādājot, lai to saprastu… Projektu realizēšana, jauni cilvēki, jaunas idejas – tas sniedz dzīvei piepildījumu. Nestrādāt ir superneinteresanti.

Ja jūs kādurīt varētu pamosties ar jaunām iemaņām, kādas tās būtu?

Es gribētu pamosties bez aizspriedumiem. Būt pavisam brīvs un darīt. Jāatzīst, ka tas, kas mums kaut ko neļauj, varbūt ir palīdzējis nodzīvot līdz šodienai. Vienlaikus varbūt tas arī neļauj vairs iet uz priekšu, un no šīm bailēm ir jātiek vaļā. Vajag vairāk drosmes.

Bez kā nav iedomājama jūsu diena?

Tā ir salīdzinoši vienkārša lieta – sports. Visas darbdienas es sāku ar sportu, tā ir mana pirmā stunda. Tad es aizeju citā dinamikā, citā režīmā un visu dienu esmu produktīvs un aktīvs. Tas ir kaut kas, kas man ļoti palīdz. Sports nav pietiekami nenovērtēts. Man liekas, ka, regulāri sportojot, var izdarīt vairāk. Cilvēki domā, ka iztērēs enerģiju un tad varēs izdarīt mazāk, patiesībā ir tieši otrādi.

Ja salīdzināt sevi tagad un pirms desmit gadiem, kā mainījušās jūsu prioritātes?

Agrāk es skatījos uz augšu – uz tiem, kas kaut ko individuāli sasnieguši savā dzīvē. Tagad skatos uz tiem, kas palīdz citiem. Ir vēl kaut kas vairāk, nekā tikai parūpēties par sevi. Tas nav galapunkts.

Par kādu dzīves pieredzi esat pateicīgs?

Kad man bija 18 gadu, es trīs algas pēc kārtas pazaudēju kazino, “tiku vaļā” no kādiem 900 latiem. Tad es sapratu, ka spēlēt kazino ir slikti, tā nevajag darīt. 2017. gadā sāku domāt, ka viss, kam pieskaros, kļūst par zeltu, – uzsāku paralēli pārāk daudz un zaudēju miljonus. Tās mācības man vajadzēja.

Ko jūs tagad pateiktu 20 gadu vecajam Armandam?

Nevajag steigties. Šajā posmā mēs pūlamies kaut ko pierādīt, parādīt, ka esam gana labi. Vajag uzelpot, visam savs laiks!

Kāda ir jūsu personīgi nozīmīgākā atziņa, ko esat guvis no sarunām podkāstā “Virziens”?

Mēs katrs dzīvojam savā burbulī. Ir viens burbulis, kurā dzīvoju es, otrs, kurā dzīvo tu, un šajās intervijās ir interesanti iekļūt citu cilvēku burbuļos. Tā ir cita pasaule. Uz īsu brīdi var iedziļināties kādā jaunā tēmā, un tas ļoti paplašina redzesloku. Izbaudu arī to, ka cilvēki runā atklāti, savā patiesajā valodā un tonī, nevis atkārto pareizās atbildes.

Kuras trīs cilvēka īpašības jūs vērtējat visaugstāk?

Novērtēju tos, kuriem ir saskare ar sevi, kuri saprot, kas viņi ir. Ir viegli pazaudēties un būt kādam citam. Tātad novērtēju cilvēkus, kas ir pašu oriģinālā versija. Arī empātiju. Mūsdienās tā nav bieži sastopama.

Kādas būtu negatīvās īpašības?

Pretējais – tātad neīstums. Kad ir vienaldzība, nav cilvēciskuma. Solījumu nepildīšana.

Kas piešķir dzīvei jēgu?

Sevis izzināšana un ģimene – ja tev ir ģimene, tā ir arī atbildība, kas dod jēgu. Es katru dienu cenšos kļūt par vienu procentu labāks. Skatos, ko no tā, ko daru, varētu darīt labāk.

Vai ticat liktenim?

Drīzāk uzskatu, ka viss ir katra paša rokās. Vai ir kaut kas, kas ir ļoti paredzēts? Nezinu. Domāju, ka viss drīzāk atkarīgs no tā, cik ļoti to gribi. Ja kaut kas būs “paredzēts”, bet tu neko nedarīsi, diezin vai tas pats pie tevis atnāks.

Vai ar nāvi viss beidzas?

Cilvēkam droši vien, jā, bet pasaulei ne. Tas viss turpinās. Vai ego dzīvo mūžīgi? Es teiktu, ka ne. Tās zināšanas, ko tu nodevi cilvēkiem, tavi bērni ‒ tas ir tas, kas turpinās.

Man ir liela pārliecība, ka dzīve ir paredzēta tam, lai mēs izpildītu savu misiju šeit, darītu labāko, ko varam. Un dzīvības taka turpinās mūsu bērnos.