Ciemos pie Pētera Novičenoka - tiesneša, kurš brīvajā laikā sadzīvo ar bitēm
Latgales rajona tiesas priekšsēdētājs Pēteris Novičenoks galvenokārt ir sastopams Rēzeknē, jo tur atrodas viņa darbavieta, savukārt brīvajā laikā, lai atpūstos un izvēdinātu galvu, tiesnesis dodas uz lauku mājām "Medulāji" Ciblas pagastā. Kopš bērnības viņš saistīts ar dravniecību, tāpēc šo jomu pārzina samērā labi, kaut pats sevi dēvē par amatieri un uzskata, ka “bišu lieta” ir blakus nodarbe.
“Es sevi uzskatu par brīvdienu dravnieku, jo uz laukiem braucu, kad ir izejamās dienas un labs laiks. Ja līst lietus, nesanāks ne iešana pie bitēm, ne zāles pļaušana, ne mežā braukšana, ne krūmu kopšana,” sarunā ar "Kas Jauns Avīzi" pasmaida Pēteris Novičenoks.
"Medulāji" nevar būt bez medus
Dravā darbi sākas maijā, dažkārt pat agrāk – jau aprīlī. Vispirms ir jānovērtē, kā pārziemojusi bišu saime, un jāpārbauda, vai tiek dēti peri. “To izdarīt ir vienkārši. Paver stropa vāku, uzliek roku uz pārklājamās sedziņas. Ja sajūt siltumu, tad skaidrs, ka peri ir. Ja siltuma nav, nav arī peru,” norāda Novičenoks.
Darba bitei darba mūžs ir apmēram tikai līdz mēnesim. “Tās visu laiku mainās. Vecās iet bojā, vietā nāk jaunās. Un tā līdz sezonas beigām. Ziemai sākoties, peru īpaši daudz vairs nav, jo saime jūt, ka drīz būs ziema, tāpēc dēt jaunus perus nevajag.”
Tiesnesis atklāj, ka dravniecība nav viņa apzināta izvēle, bet gan pārņemta nodarbe no vecākiem. “Kad atjaunoja valsts neatkarību, mans tētis ar mammu nodibināja savu zemnieku saimniecību, paņemot mājas vēsturisko nosaukumu "Medulāji". Sākotnēji dravniecība bija drīzāk kā nodeva: ja jau "Medulāji", tad jābūt arī bitēm. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Latgalē stropi ir gandrīz pie katras lauku mājas. Cik vien sevi atceros, mums bites ir bijušas vienmēr.”
Vecākiem pārsvarā bijis ap desmit stropu, vienubrīd to skaits izaudzis līdz 21. “Tad nu gan mēs intensīvi darbojāmies. Medum bija noiets, mamma to pārdeva Rēzeknes tirgū. Drava tika reģistrēta, medum veiktas analīzes, izietas pārējās nepieciešamās procedūras, lai to drīkstētu realizēt. Tolaik ievācām tādu apjomu, ka, ja netirgo, nezini, kur likt. Mūsu lielākais ieguvums no dravas bija kādi 800 litri medus. Ne radu, ne draugu nepietika, lai visiem pa kannai iedotu,” atceras Novičenoks.
Patlaban viņa ģimene bites tur tikai savam priekam, tāpēc ir atstātas piecas saimes. Ziemai sākoties, bijušas septiņas, bet divas diemžēl aizgājušas bojā. “Tirgošana nenotiek, jo mamma ir ļoti pieklājīgā vecumā. Tagad medu galvenokārt dodam radiem un draugiem, kaut ko aizvedu kolēģiem uz Rīgu.” Bez medus tiesneša ģimene ievāc arī bišu maizi, kas prasa daudz darba.
Tīrs liepziedu medus? Neiespējami
Runājot par medu, kas ievākts no viņa bišu saimēm, Novičenoks precizē, ka nekad mūžā nevarēšot pateikt, ka produkts, piemēram, ir tīrs liepziedu medus. “Nekad tas tāds nebūs, jo mums pļavās ir bezgala daudz nektāraugu, kas pievilina bites. Sākot ar ziedošiem kārkliem agrā pavasarī un beidzot ar jebkuru puķīti. Jebkurš augs, no kura tas kukainītis ienes medu, ir labs.” Vienīgi liepu ziedēšanas laikā varot pateikt, ka procentuāli medū visvairāk būs liepziedu nektāra. “Apgalvot, ka tas būs tikai un vienīgi liepziedu medus – piedodiet, bet tas neatbildīs patiesībai. Lai iegūtu simtprocentīgu liepziedu medu, ir jāveido mākslīgi apstākļi, piemēram, aleja tikai un vienīgi no liepām un vismaz kādu piecu līdz septiņu kilometru rādiusā ap bišu saimi bez neviena cita kultūrauga.” Tādā gadījumā var apgalvot, ka tas ir tīrs liepziedu medus.
“Ja turpat pie dravas aug liepa, bitei nevajag lidot piecus kilometrus, lai iegūtu nektāru. Tas, visticamāk, turpat tiks paņemts.” Un pat tādā gadījumā medū būs piejaukums no citu augu nektāriem.
To, kura auga nektāra procentuāli medū būs visvairāk, var pateikt pēc krāsas. “Ja tuvējos laukos zemnieki iesēj rapsi, rapša medu var atšķirt, jo tas, kamēr svaigs, ir ļoti gaišs, gandrīz vai caurspīdīgs, taču ar tendenci ļoti ātri sacukuroties. Burciņā tas izskatās pēc kausētiem cūku taukiem – pilnīgi balta substance. Viršu medus ir ļoti tumšs. Liepziedu medus krāsa visvairāk atbilst tam produktam, ko cilvēki saprot ar vārdu medus. Tumša dzintara krāsa.”
Novičenoks pats medu tikpat kā neēd, vien nedaudz brīdī, kad tas tiekot ņemts. “Varbūt kādu karoti pilnīgi svaiga medus, un viss. Turklāt es zinu vien to, kā garšo mūsu māju medus, jo svešu neesmu garšojis,” viņš pasmejas. Piebilst, ka arī pie tējas neliekot medu, jo tad dzēriens sanākot pārāk salkans. “Vienīgais izņēmums, ja esmu saaukstējies.” Arī meduskūka nav tiesneša iecienīto kārumu skaitā.
Tikai pilnā kombinezonā
“Mūsu saimniecībā nekad nav bijis miermīlīgu bišu, tāpēc, pirms pie tām iet, obligāti jāuzģērbj pilns kombinezons, sākot ar sejas masku, kas nosedz augumu līdz pat pašiem papēžiem. Rokās jābūt cimdiem, vislabāk aitādas, un dūmeklim,” tiesnesis nosauc savus dravnieka atribūtus. Ja viņš ietu pie saimēm bez kādas no šīm lietām, tas var beigties ar daudziem sāpīgiem dzēlieniem. “Arī stresains nevar doties pie bitēm. Kukainīši to jūt un sāk trakot. Un ir vēlams iet tīram, tīrās drēbēs, vislabāk uzreiz pēc pirts. Nevar iet pie bitēm sasvīdis.”
Tāpat jāzina, kuros dienas laikos un kādos laikapstākļos pie bitēm doties. “Labāk izvēlēties mierīgas, saulainas dienas pēcpusdienu, kad darba bites ir prom. Ja stropu pavērsi, kad tur iekšā būs visas bites, kuru skaits ir simtos tūkstošu, izlidos sargi un dravniekam "iedos piepīpēt".” Arī vējainā laikā un īsi pirms negaisa vai stipra lietus bites ir ļoti dusmīgas. “Esmu ievērojis, ka īstermiņā šie kukainīši ir labi laika prognozētāji,” teic Novičenoks.
No bites neaizbēgt
Katru gadu viena no "Medulāju" bišu saimēm gadoties ļoti nešpetna, tāpēc tiesnesis vienmēr cenšas ievērot piesardzību. Ja iedzeļ viena bite, pārējās sajūt indes smaku un dara to pašu.
“Vari skriet pa pagalmu, cik ātri gribi, bite vienalga būs ātrāka. Tāpēc šādiem gadījumiem, kad bites sāk dzelt pat caur kombinezonu un cimdiem, man ir savs paņēmiens. Ir jāieskrien pagrabā, jo tur ir tumšs un vēss, tāpēc parasti bites paliek ārpusē. Taču man ir pieredze, ka vienā reizē tās izdomāja sekot! Es pastāvēju pagrabā kādas piecas minūtes, dzirdēju, ka kaut kur zum. Domāju, cik tad ilgi te stāvēšu, un atvēru masku. Bites to vien gaidīja! Visas, kas bija ielidojušas pagrabā, metās virsū: sadzēla galvu, kaklu, seju. Tas man bija pats trakākais piedzīvojums,” atklāj dravnieks. “Par laimi, mēs neviens ģimenē neesam alerģisks. Nezinu, cik daudz dzēlienu dabūju, bet ļoti daudz. Bija izsitumi pa visu ķermeni un nenormāla nieze. Šķita, ka pienākusi pēdējā stundiņa, taču palietoju Tavegilu, un viss atkal bija labi.”
Citā reizē Novičenoks, ar zāles pļāvēju pļaujot zāli un balto āboliņu dzīvojamās mājas otrajā pusē, no kurienes līdz dravai krietns gabals, pēkšņi sajutis vienu dzēlienu pēc otra. “Biju iztraucējis bites, kuras baltajā āboliņā tobrīd ievāca nektāru. Metu pļaušanu pie malas, kājas pār pleciem un prom uz pagrabu. Toreiz es nebiju dravai pat tuvumā!” Īpaši nepatīkami ir, ja bites iedzeļ potītēs. “Tas ļoti sāp un pēc tam nežēlīgi niez.”
Jautāts, vai "Medulāju" stropi nav ieinteresējuši lāčus, dravnieks atviegloti nopūšas, ka neesot. “Pagājušajā gadā lāči bija manīti divarpus kilometrus no mūsu saimniecības, kaimiņu ciemā. Par laimi, drava palika neskarta; ķepaiņi bija tikai paviesojušies. Savukārt pie Ludzas, pie Zurzu ezera, pagājušogad lāči visu dravu esot apgriezuši augšpēdus!”
Kā ķerstīt bišu spietus?
Neparasta lieta ir spietošana. To novērot var tikai saulainā laikā, turklāt ar piebildi, ka biškopis no rīta līdz vakaram atrodas savā dravā, kas Novičenokam izdodas reti. “Spietošana sākas ar to, ka bišu māte sadēj daudz peru. Tie izšķiļas – rodas normālas bites, tāpēc stropā ir pārapdzīvotība. Kad bišu ir ļoti daudz, vecā māte arī izdēj atsevišķi tā saucamās jaunās mātes jeb māšu kanniņas. Kad tās jau ir iedētas, barība ielikta, kanniņa aizvērta, tad vecā māte ar daļu no bitēm spieto prom.”
Vienmēr spieto vecā māte, jauno paaudzi atstājot stropā. Ko dara dravnieks? Vai nu ķersta pa savu dravu spietus, vai arī reizi nedēļā visi stropi ir jāver vaļā, jāpārskata rāmīši, kur ir atvilktās māšu kanniņas, tās iznīcinot, lai nebūtu jauno māšu. “Tas nozīmē, ka vecā māte prom nedosies, jo nav jaunās mātes,” skaidro Novičenoks. Spietus varot arī ķert, taču tādā gadījumā visu laiku ir jādzīvo uz vietas.
“Spiets var izlidot no stropa un iesēsties kokā pusstundas laikā. Zumēšana skan tā, it kā pagalmā būtu ielaidusies reaktīvā lidmašīna. Dravā bites griežas kā melns mākonis,” novērojis Novičenoks. “Tas gan nav ilgi. Jau pusstundas laikā bites var aizlidot nezināmā virzienā.”
Ir dzirdēts šāds padoms. Ja dravnieks nolēmis spietotājas nelaist prom, nepieciešams radīt troksni, lai būtu spalga skaņa, kā, piemēram, izšaujot no bises. Ja pārspēj bišu mātes radīto skaņu, bites zaudē orientāciju un nolaižas tuvākajā kokā, lai saprastu, kur ir māte, un atgūtu koordināciju. “Nezinu, gan. Man, izmantojot spalgu skaņu, nav izdevies bites atturēt no spietošanas,” pasmejas Novičenoks. “Tāpēc, lai mūsu bites nespietotu, iznīcinām māšu kanniņas.”
