"Ērkšķu šova" uzvarētāja Elīne: "Tā man ir Dieva dāvana"
Kad uzreiz pēc projekta "Caur ērkšķiem uz..." fināla Elīne Lilientāle smaidot stāvēja uz skatuves kā uzvarētāja, daudzi domāja, cik ļoti šī sieviete projekta laikā ir mainījusies. No agresīvas, atkarībās iegrimušas, dziļi sāpinātas sievietes līdz par sevi pārliecinātai, mērķtiecīgai mammai, kas beidzot sāk celt savu dzīvi no nulles.
Aiz uzvarētājas spozmes slēpjas stāsts, kurā dziļi savijas bērnības traumas, vardarbība, bēgšana, izmisīga cīņa par izdzīvošanu un brīdis, kad alkohols kļuva par vienīgo “mierinājumu”. Sarunā ar žurnālu "Kas Jauns" Elīne atklāti izstāsta visu – kāda patiesībā bija viņas dzīve pirms šova un kas viņu noveda līdz pašam zemākajam punktam.
Viena gaiša bērnības atmiņa
“Es nevaru teikt, ka mana bērnība bija laimīga,” stāstu iesāk Elīne. Viņa augusi laukos, Limbažu pusē, kopā ar mammu un tēti. Jau agrā vecumā viņai nācās saskarties ar vardarbību un alkohola izraisītiem skandāliem mājās. “Tētis dzēra, rīkoja skandālus un sita mammu. Man bija četri vai pieci gadi. Sēdēju stūrītī ar savu mīļāko rotaļlietu rokās un raudāju… Biju bezspēcīga.” Starp bērnības atmiņām kā skaists uzplaiksnī tikai viens mirklis, kas palicis sirdī, – mammas sarīkotā piecu gadu jubileja pie svētku galda. Vecākiem vēlāk šķiroties, dzīve kļuva mierīgāka, taču attiecības ar tēvu pamazām izplēnēja. Šodien Elīne ir 29 gadus veca, un ar tēvu viņa atsāka kontaktēties tikai 25 gadu vecumā. “Ja rēķina, ka mamma ar tēti izšķīrās, kad man bija kādi seši gadi, tas ir ļoti ilgs laiks. Nebija vēlmes turpināt kontaktu. Viņš pats bija vainīgs – nauda vienmēr atradās pudelei, bet ne man. Un reiz viņš teica frāzi, kas mani ļoti ievainoja, – ka meita esot “par dārgu”. Tas man bija pārāk sāpīgi.” Lai gan tagad tēvs nedaudz interesējas par mazbērniem, attiecības vēl neesot līdz galam atjaunotas. “Mēs ar mammu viņu apciemojam ik pa laikam, bijām ciemos vasarā, apsveicam arī Ziemassvētkos, bet tikai tik daudz, cik pašas jūtamies gatavas.”
Agri pieaugusi
Elīne pabeidza tikai deviņas klases – dzīve piespieda strādāt, lai izdzīvotu. Drīz viņa kļuva par trīs bērnu mammu. Taču arī attiecību dzīve nebija viegla. “Mazākajam šobrīd ir tikai četri gadi, vidējam – seši, bet vecākajam jau deviņi. Biju precējusies ar jaunākā bērna tēvu. No sākuma viss bija skaisti. Taču brīdī, kad mums pieteicās kopīgais bērniņš, sāku just, ka viņš īsti nav nobriedis ģimenes dzīvei. Pēkšņi viņš sāka pazust no mājām, viņu vairāk interesēja izklaides. To es vēl spēju pieņemt, bet pienāca mirklis, kad viņš vairs nespēja pieņemt manus bērnus no iepriekšējām attiecībām. Tas man bija ļoti sāpīgi. Man bērni ir vissvarīgākie, es nekad neļautu viņiem justies apdalītiem, nemīlētiem vai nevēlamiem. Ar laiku viņam iepatikās alkohols, un mēs aizgājām katrs savu ceļu. Taču man vienmēr blakus bija mamma – cilvēks, uz ko paļauties un kas palīdzēja ar bērniem. Par to viņai esmu bezgala pateicīga.”
2023. gads izmainīja visu
“Tad manā dzīvē pienāca vēl viens tumšs posms – patiesībā likteņa pagrieziens, kas mani noveda līdz zemākajam punktam,” turpina Elīne. Atcerēties detaļas esot grūti, jo smagi, turklāt tas bijis pavisam nesen – 2023. gadā. “Mani smagi piekāva mammas acu priekšā – vienkārši atspārdīja. Biju sapinusies ar nepareiziem cilvēkiem…” Tajā laikā Elīne strādājusi veikalā par pārdevēju. “Man bija uzradusies draudzene – tiešām tāda, ko arī pati par tādu uzskatīju līdz brīdim, kad viss mainījās. Pa vidu mūsu draudzībai iejaucās vēl kāda meitene, kurai, iespējams, nepatiku. Viņa par mani sastāstīja dažādas nepatiesas lietas – ka es it kā aprunāju, sagrozīja vārdus. Draudzenei arī ļoti patika tusēties ne tajā labākajā veidā, bet es nevēlējos tā atpūsties. Tā starp mums izveidojās konflikts. Šī meitene ar saviem izdomājumiem panāca to, ka viņas draugi un pat vietējā kriminālā autoritāte sāka mani vajāt. Viņi nāca pie manis uz darbu, draudēja un teica, ka man būs jāatbild par saviem vārdiem. Viņi ienāca veikalā un speciāli maksāja ar kaudzēm savāktiem centiem, lai apgrūtinātu manu darbu.”
Kādu vakaru “draudzene” piezvanījusi un Elīnei paziņojusi, ka “būs jāiznāk ārā parunāt”. Ja ne, viņi nākšot uz veikalu. “Sapratu, ka man nav variantu – viņi tik un tā neliks mani mierā. Mājās man bija slims bērns, mamma dzīvoja blakus. Es palūdzu, lai viņa atnāk pieskatīt bērnus, un izgāju kāpņu telpā, lai parunātu. Patiesībā pie runāšanas nemaz netiku. Mani uzreiz sāka sist – nogrūda zemē un spārdīja kājām. Mamma paspēja izsaukt policiju un metās man palīgā. Viņai aizlika rokas aiz muguras, lai nevar palīdzēt, un iegrūda stūrī. Manai mammai nācās noskatīties, kā atspārda viņas meitu. Kad mani aizveda uz slimnīcu, tur konstatēja hematomas, žņaugšanas pēdas, no galvas bija izrauta vesela sauja matu. Ģimenes ārsts man konstatēja smadzeņu satricinājumu – bija nelaba dūša, galvassāpes.”
Pēc šī atgadījuma Elīnes dzīve pārvērtās par murgu. “Es vairs nespēju tur dzīvot. Zināju, ka mani meklēs, vajās un neliks mierā. Pametu darbu, mājas – visu. Pārcēlāmies uz Gulbeni. Tur gāja smagi. Atradu dzīvokli, kur nebija ūdens, nemaz nerunājot par labierīcībām. Logiem nebija stiklotas rūtis – tie bija aizklāti vien ar plēvi. Grīda bruka iekšā. Tas bija grausts. Bet vismaz nebija bail iziet pa durvīm. Mēs tur nodzīvojām piecus mēnešus. Vairāk nespēju. Darbu tur atrast bija gandrīz neiespējami. Atgriezāmies Limbažu pusē, cerot, ka viss būs beidzies. Taču tad viss tikai sākās. Biju ieslīdējusi dziļā depresijā un kaut kā… aizķēros aiz pudeles…”
Alkohola slazdā
“Man bija vienalga, ko dzert. Kad iedzēru kaut ko grādīgu, problēmas pazuda, kļuva jautrāk. Nākamajā dienā vajadzēja uzlāpīties. Un tā – no dienas dienā. No septiņām dienām labi ja trīs biju mājās. Tā bija smaga atkarība,” atklāta ir ērkšķu dalībniece. Sākās konflikti ar mammu. Kaimiņiene, pamanot Elīnes problēmas, rosinājusi pieteikties ērkšķu šovam. Tas kļuva par pagrieziena punktu. “Tas nav šovs – tā bija Dieva dāvana man. Tas mani izvilka no pagrīdes. Šobrīd alkoholu neesmu lietojusi jau pusgadu. Man pat negribas. Tikai pateicoties šovam! Tur ieguvu visu, kas vajadzīgs, lai virzītos tālāk dzīvē. Es tiešām esmu laimīga.”
Elīne ar smaidu un pārliecību stāsta, ka viņas dzīve mainījusies par 180 grādiem. “Man nav kauna par savu pagātni – tā ir mana pieredze. Jā, laiks, kad dzēru, ir iztērēts nelietderīgi. Bet tā bija daļa no manas dzīves. Tagad es ar savu stāstu varu palīdzēt citām. Ja mans stāsts spēj palīdzēt kaut vienai sievietei, tad viss piedzīvotais nav bijis velti. Esmu pierādījums tam, ka ar lielu gribasspēku var izkļūt pat no visdziļākās bedres.”
Elīne ir pārliecināta, ka “viss attīstās uz labo pusi”. Viņa tālmācībā iegūst vidējo izglītību, apmeklē foto un floristikas kursus. “Esmu izveidojusi savu zīmolu un leju sojas vaska sveces. Ar laiku gribētu ar to pelnīt. Man tas patīk. Floristikas prasmes arī palīdzēs izveidot plašāku biznesa konceptu. Arī mārketings ir svarīgs – gribu iemācīties fotografēt, lai varu skaisti pasniegt savus produktus,” stāsta sieviete, cerot, ka viņas augšupeja beidzot ļaus atpūsties mammai, kas daudzus gadus smagi strādājusi kokapstrādes uzņēmumā. “Es neļaušu viņai vairs strādāt. Viņa ir lieliska aukle un vecmāmiņa. Gribu nodrošināt savu ģimeni. Viņa to ir pelnījusi pēc visa, ko izdarījusi manā dzīvē. Tagad ir mana kārta palīdzēt viņai.”
Vaicāta, kas vēl mainījies pēc šova, Elīne apstiprina, ka tā ir “seksuālā orientācija”. “Man jau kādu laiku ir draudzene. Mana pieredze ar vīriešiem nav bijusi laba, man nav pat nekā laba, ko atcerēties. Vienu dienu piereģistrējos iepazīšanās portālā. Tas nebija ar domu meklēt mīlestību – vienkārši iegūt draudzību.” Tajā dienā sanāca tā, ka viņa iepazinās ar savu šā brīža otru pusīti – Litu. “No sākuma sarakstījāmies, tad satikāmies. Kaut kā pamazām sanāca tā, ka jūtas uzplauka, un es sapratu, ka mūsu attiecības ir vieglas un patiesas. Šobrīd bieži satiekamies. Braukāju uz Rīgu uz mācībām un izmantoju katru mirkli, kad varam būt kopā,” stāsta Elīne, nevairoties atzīt, ka jūtas laimīga. Arī šajā ziņā viņai esot mammas atbalsts. “Mana mamma cilvēkus nešķiro. Viņa teica – galvenais, lai es esmu laimīga! Viņa to jūt, un tas viņai ir pats svarīgākais.” Elīne atzīst, ka joprojām strādā ar sevi. “Man bija prieks, ka varēju noskatīties šovu un redzēt sevi no malas. Izdarīju secinājumus. Jā, es protu ātri aizsvilties. Man pat bija kauns tajās vietās, kur solīju “pa muti”. Reālajā dzīvē saprotu, ka varu tikai solīt, bet darīt to jau es nedarīšu. Iespējams, tas ir tāpēc, ka pret mani vienmēr citi tā ir izturējušies. Negribu tāda būt. Tas mani skaistāku nedara,” rezumē šova uzvarētāja.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta ""Ērkšķu šova" uzvarētāja Elīne: "Tā man ir Dieva dāvana"" saturu atbild SIA Izdevniecība Rīgas Viļņi.
