Šāds jēdziens pirms tam vispār nepastāvēja: kādas pensijas bija PSRS laikā
Pensiju vēsture PSRS sākās krietni vēlāk, nekā pati Savienības izveidošanās - tikai 1956. gada vasarā. Līdz tam tāds jēdziens kā pensija padomju cilvēkiem vienkārši nepastāvēja.
Interesanti, ka pat "ideālajā" Padomju Savienībā pensiju sistēma bija tālu no ideāla. Pensiju apmērs dažādām iedzīvotāju kategorijām atšķīrās, un šīs atšķirības bieži vien nebija taisnīgas.
Kad PSRS sāka maksāt pensijas
Pēc Padomju Sociālistisko Republiku Savienības izveides tās pilsoņi sāka būvēt "gaišo nākotni". Nenoliedzami, daudz kas tika paveikts, un 50. gadu pensionāriem nākotne tiešām šķita gaišāka nekā vecāka gadagājuma cilvēkiem 20. gados. Lieta tāda, ka līdz 1956. gadam PSRS nepastāvēja pensiju jēdziens mūsdienu izpratnē.
Pirmie vecuma pensiju maksājumi PSRS parādījās jau 1928. gadā, taču tie attiecās ne uz visiem - galvenokārt uz kalnrūpniecības un tekstilrūpniecības strādniekiem. 1930. gadu vidū pensijas sāka piešķirt visiem pilsētu strādniekiem un ierēdņiem, taču to apmērs bieži bija simbolisks un ievērojami zemāks par iztikas minimumu.
1932. gadā likumdošanā pirmo reizi tika noteikts pensijas vecums - 55 gadi sievietēm un 60 gadi vīriešiem. Tomēr par pilnvērtīgu pensiju sistēmu PSRS var runāt tikai no 1956. gada, kad 14. jūlijā tika pieņemts likums, kas noteica skaidrus noteikumus došanās pensijā.
Saskaņā ar šo likumu:
- vīrieši varēja saņemt pensiju no 60 gadu vecuma, ja darba stāžs bija vismaz 25 gadi;
- sievietes - no 55 gadu vecuma, ja darba stāžs bija vismaz 20 gadi.
Tie, kuri strādāja smagos apstākļos (piemēram, Tālajos Ziemeļos) vai sociāli nozīmīgās profesijās - piemēram, skolotāji un ārsti -, varēja doties pensijā agrāk, raksta UNIAN.
No 1956. gada pensijas sāka saņemt arī valsts iestāžu darbinieki, taču kolhoznieki jeb lauku strādnieki pensijas PSRS sāka saņemt tikai 1964. gadā. Neskatoties uz smago darbu, viņu pensijas bija ievērojami mazākas.
Kāda bija pensijas apmērs PSRS?
Saskaņā ar dažādiem datiem, pensijas apmērs PSRS bija atkarīgs no iepriekšējās algas. Vidēji pilsētu pensionāri saņēma no 70 līdz 120 rubļiem mēnesī, savukārt minimālā jeb sociālā pensija bija 35 rubļi. Šī minimālā pensija tika piešķirta tiem, kam nebija nepieciešamā darba stāža.
Kolhoznieki (kolektīvo saimniecību darbinieki) saņēma vēl mazāk - no 12 līdz 40 rubļiem, jo viņi tika uzskatīti par kooperatīvu locekļiem, kam, pēc varas iestāžu domām, pienācās zemāks pensijas apmērs. Turklāt pensijas vecums viņiem bija augstāks: vīriešiem - 65 gadi, sievietēm - 60 gadi. Vidējais pensijas apmērs valstī bija 67 rubļi.
Kā tika aprēķinātas pensijas PSRS?
Topošajam pensionāram tika piedāvātas divas iespējas:
- pensijas bāzi noteikt pēc algas pēdējā gada laikā pirms aiziešanas pensijā;
- vai arī pēc vidējās algas piecu gadu periodā no jebkuriem desmit gadiem nepārtrauktas darba vēstures.
Par nepārtrauktu darba stāžu pienācās piemaksas:
- 10% no pensijas par 15 gadu darba stāžu,
- 20% par 25 gadiem vienā darba vietā, ja kopējais stāžs bija vismaz 35 gadi.
Taču maksimālā pensija parastiem pilsoņiem nepārsniedza 120 rubļu robežu.
"Priviliģēto kasta"
PSRS pastāvēja arī tā saucamā "priviliģēto kasta" - cilvēki, kas saņēma personālās pensijas. Tās piešķīra:
- izciliem zinātniekiem,
- Padomju Savienības un Sociālistiskā Darba varoņiem,
- Triju Slavas ordeņu kavalieriem,
- vecajiem boļševikiem,
- atvaļinātajiem militārajiem komandieriem,
- kā arī augsta līmeņa partijas darbiniekiem (piemēram, CK sekretāriem, Politbiroja locekļu kandidātiem utt.).
Personālo pensiju apmērs bija no 140 līdz 500 rubļiem mēnesī. Pensijas 80. gados gadu vidū pensijas nedaudz pieauga - 1985. gadā vidējā pensija bija 70 rubļi, taču kolhoznieki joprojām saņēma mazāk - ap 47 rubļiem.
