Jānim Jarānam aprit 70! Kā aktieris nosvinēja savu jubileju?

“Nē, svinību nebija! Man taču visa dzīve ir kā vienas svinības, visu laiku ir svētki, jo sagādāju tos citiem! Šo iespēju – sagādāt cilvēkiem prieku – man sūta Viņš no augšas,” pasmaida Jarāns, vaicāts, kā tad atzīmējis savu 70. jubileju.

Nealkst būt cilvēkos

Izrādās, Jānis dzimšanas dienu nosvinējis klusi un mierīgi – ar sievu Dagniju savās Engures lauku mājās. “Jā, agrāk jau taisīju svinības, bet tagad pēc tām neprasās. Parasti jau uz Jāņiem pie manis ieradās draugi, man kā Jānim uzdāvināja pa Jāņu zāles pušķim un dzēriena pudelei, bet, kad nākamajā dienā teicu, ka man ir arī dzimšanas diena, pārsteigumā iesaucās: “Nu ko tu muldi!” Tā es arī dzimšanas dienā dāvanas neesmu pat dabūjis. Toties lielākā dāvana man ir cilvēku mīlestība, ko saņemu uz skatuves. Lielas svinības apaļās jubilejās? Nē, nē… Ne man tādas naudas, ne gribēšanas. Jo tad, kad ir nauda, sākas plātīšanās. Man tāda izrādīšanās nepatīk, cenšos dzīvot, vadoties pēc trīs P – pieticība, pateicība, pazemība.”

“Miers, klusums – to pat nevar izstāstīt, cik tas ir forši. Tā jau visu laiku esmu cilvēkos un brīvajā laikā labprātāk nekur neizeju. Tagad arī gailenes parādījušās. Es vienmēr sešos no rīta – ar pirmajiem saules stariem un putnu treļļiem – esmu mežā. Vienīgais, bail kādam lācim uzskriet virsū. Man tur ir savas takas, kur zinu, ka vienmēr salasīšu pilnu grozu. Dodos sēnēs kā uz siltumnīcu pēc tomātiem – vienā dobē gailenes, otrā rudens sēnes... Un ap deviņiem rītā nāku ārā. Tikai tad sāk braukt mašīnas ar pirmajiem sēņotājiem, un es parādu, ka man jau pilns grozs salasīts!” par savu lielāko hobiju stāsta Jarāns.

Skatītāju pilnām zālēm lutināts

Jarāns gan atzīst, ka Jāņu laikā sēņošanai daudz laika neatlika, jo atkal uzaicināts filmēties kādā filmā – mūziklā, kāda Latvijas kino vēl nav bijis: “Man savos gados kaut kā ir laimējies, ka režisori mani novērtē. Ir arī tādi, kas mani atklājuši no jauna – daudziem par mani ir iespaids, ka es jau tikai komiķis esmu, taču pēc filmām "Pastkarte no Romas", "Pansija pilī", "Padomju džinsi" tomēr pamanījuši, ka varu nospēlēt arī nopietnas lomas. Tā ka man atkal ir darbs filmēšanas laukumā, nerunājot par visiem citiem projektiem, izrādēm, kas pulcē skatītāju pilnas zāles.”

Jānis uzskaita visus projektus, kuros šobrīd ir iesaistīts. Un to patiešām ir daudz. Sanāk, ka tā vietā, lai pensijas gados atpūstos, viņš šeptējas pēc pilnas programmas! “Nē, es nešeptējos. Tā drīzāk man ir kā fizkultūra, lai būtu kustībā. Jā, un lai būtu apritē, lai man piedāvātu lomas, dažādus projektus. Es, paldies Dievam, neesmu nevienā teātrī, jo tur gan ir jārukā katru dienu no rīta līdz vakaram. Protams, arī es nevaru bez teātra dzīvot, visiem aktieriem teātris ir kā dzīvesveids, bet man palaimējies, ka varu to darīt, kad un kā gribu. Man šie projekti ir naudiņa, lai ceļotu pa pasauli. Ja pagadījusies laba loma, tad atkal varu kaut kur ar sieviņu aizbraukt. Piemēram, tagad jau gadu spēlēju producenta Jāņa Kļaviņa izveidotajā Brodvejas kases grāvējā "Glābjas, kas var". Spēlējam skatītāju pārpildītās zālēs visā Latvijā. Es tiešām vienmēr esmu bijis ar to izlutināts. Gan kā Miedziņš, gan ar projektu "Imanta–Babīte"...”

Vēl viena no Jāņa Jarāna nodarbēm ir animācijas filmu ierunāšana. “Jā, tas patiešām man ir viens feins hobijs. Šāda iespēja laimējās, pateicoties studijai "Rija", kas mani vienreiz paņēma un atzina par labu esam. Tagad jau esmu tik daudz multeņu sarunājis... Protams, tas nav viegls darbs, bet ļoti interesants gan. Ir jātrāpa oriģinālajā balss intonācijā, jārunā tā, lai atbilstu varoņa mutes kustībām, turklāt jau nav tā, ka multeņu ierunāšanā ņem kuru katru. Notiek atlase, kandidātus apstiprina Holivuda, ir jāiztur konkurss, lai tiktu uz konkrēto lomu. Jā, Holivuda ir tā, kas skatās, lai lomu ierunātāju balss būtu pēc iespējas līdzīgāka oriģinālam,” skaidro Jānis Jarāns, sakot, ka, ierunājot Romas imperatoru Cēzaru animācijas filmu sērijās par Asteriksu, saņēmis nozares speciālistu uzslavas, ka bijis labāks Cēzars nekā tas aktieris, kurš šo lomu ierunājis oriģinālā: “Šādi sīkumi jau arī sniedz laimi. Jo tādas lielas laimes nemaz jau nav.”

Nav vairs kompānijas slēpošanai

Vaicāts, kā tagad ir ar veselību, Jānis atsmej: “Nesagaidīsiet!” Viņam ar sirdi viss ir kārtībā, galvenais – par to nedomāt, jo, ja domā ko sliktu, tad nelaimes arī tiekot piesauktas. Aktieris gan atzīst, ka pašam ir grūti pieņemt savus gadus, jo liekas, ka ir 50, nevis 70: “Es nejūtu savu vecumu! Ir jābūt aktīvam dzīvesveidam, jābūt kustībā. Nedrīkst gulēt dīvānā, vēderu izgāzis, un sūdzēties, ka viss ir slikti. Tad arī viss būs slikti un atliek vien gaidīt, kad atnāks melnais ar garu asti un savāks sev līdzi.”

Jarāns teic, ka viņa labsajūtas noslēpums slēpjas regulāros ceļojumos. “Sieva, kā bijusī bibliotekāre, vienmēr atrod izdevīgus lidojumus, tad izplāno mūsu ceļojumu, rezervē naktsmītnes. Tūrisma firmu pakalpojumus neizmantojam, kāpēc vēl svešus barot! Mums patīk aktīvi ceļojumi. Aizlidojam uz galamērķi, padzīvojam vienu, divas dienas, tad ar sabiedrisko transportu pārbraucam uz citu vietu, tur atkal dienu, divas. Tā uz kādu mēnesi, trijām nedēļām, ne mazāk. Mēs uz vietas pludmalēs negozējamies, bet gan dodamies garās pastaigās gar jūru, pa kalniem, bet pilsētās apmeklējam arī izstādes un koncertus. Žēl vienīgi, ka pēdējos gados ziemās vairs nav sanācis aizbraukt uz kalniem slēpot. Man tiešām ļoti patīk kalnu slēpošana, visus Alpus esmu izšļūkājis, vienkārši tagad man vairs nav kompānijas, visi palikuši veci, negrib kustēties, pat uz veikalu brauc ar auto. Arī golfu diemžēl pāris gadu neesmu spēlējis. Kopš taisaulē aizgāja dakteris Voldemārs Lejiņš, man vairs nav, ar ko kopā doties uz golfu. Žēl, jo golfs ir viena no iespējām izstaigāties, būt kustībā.”

Kā nekrist kārdinājumā

Varbūt Jānim jāmeklē kāds, kas par viņu būtu 30 gadu jaunāks, ar ko kopā doties šajās fiziskajās aktivitātēs? “Domā, sagādāt sev jaunu brūti?” atsmej aktieris un pēc mirkļa piebilst: “Nē, nē! Man ir ļoti laimējies ar manu kundzi. Visu laiku esam kopā, kustībā. Mēs ar viņu esam kopā vairāk nekā 40 gadu. Pat kamieļi tik ilgi nedzīvo!”

Vai tad nekad Jarāns nav kritis kārdinājumā? “Dažreiz kāja ir sākusi slīdēt. Protams, esmu gājis cauri visādiem kārdinājumiem – nauda, slava, alkohols. Bet vienmēr kaut kā paspēju laikus attapties. Jo Viņš tur augšā jau brīdina: “Vecais, nedari tā! Nesēdi šajā kompānijā ilgāk. Nedzer ar viņiem! Mūc prom!” Un tā arī esmu rīkojies. Dzīve jau vienmēr ir vilinājumu pilna,” atbild Jānis un, vaicāts, vai šajos daudzajos gados, esot kopā ar savu sieviņu, tiešām nav kritis citas valdzinājumā, valšķīgi pasmaida: “Ak, actiņas jau uz mani ir mestas. Kā tad nu bez tā! Aizbraucu uz bērnudārzu kā Miedziņš, uzstājos bērniem, un pēc tam bērnudārza audzinātāja miedz man ar aci: “Miedziņ, varbūt kādu vīniņu!”, “Kā jums iet, Miedziņ?” Redzu, viņai acīs spīdums, bet man skaidrs – fiksi jāmūk prom! Nedrīkst sagādāt sāpes saviem tuvākajiem. Jā, gribas jau to tārpiņu pamērcēt, bet nedrīksti sāpināt tos, kurus mīli.”

Bet ar Viņu, par kuru runājot Jānis vienmēr norāda ar pirkstu debesīs, aktierim ir īpašas attiecības: “Es runājos ar Viņu! Viņš visu redz! Vajag dzīvot tā, lai Vņam tur augšā būtu interesanti mani vērot. Un tad arī Viņš pats negaidīti piespēlēs visādas iespējas. Gan lomas kinofilmās, gan arī lētās aviobiļetes ceļojumiem. Kā, piemēram, nesen pavisam negaidīti radās iespēja aizlidot uz Krakovu Polijā. Pie reizes apskatījām arī Zakopani, izstaigāju vietējās baznīciņas. Jā, tā kā es runājos ar Viņu, apmeklēju arī baznīcas. Vienkārši tādēļ, lai izjustu vietējo elpu, atmosfēru. Nē, es nemetu krustus, ceļos nekrītu, bet vienkārši aprunājos ar Viņu. Katru vakaru pasaku paldies par šo skaisto, piedzīvojumiem bagāto dienu, ko Viņš man ir devis, savukārt no rītiem saku: “Labrīt! Dod man arī šodien ko interesantu piedzīvot!” Tā nu mēs divatā, roku rokā ar Viņu staigājam.”