Murgu virtuve Pļavniekos. Seriāla "Paradīzes šķēle" recenzija

Līdz ar «Paradīzes šķēli» mums tiek servēta ļoti atsvaidzinoša tēlu plate – gan pieredzējuši aktieri, gan jaunas un maz redzētas sejas, gan populāras personības organiski saslēdzas kopā un režisora Kārļa Lesiņa vadībā tapis izklaidējošs miniseriāls, kuru mierīgi var arī noskatīties vienā kampienā kā tādu garāku filmu.

Lesiņu gribas dēvēt par jauno režisoru, un viņa vārds nav vēl iesēdies pašmāju TV un kino cienītāju prātos. Darbojies dokumentālā kino lauciņā, 2020. gadā skatītāju vērtējumam nodevis arī savu pirmo pilnmetrāžas spēlfilmu «Izmisums», bet pēdējā pusgada laikā – pat trīs savus veikumus. Pērn rudenī iznāca Lesiņa veidotais dokumentālais stāsts «Nord Express», kas seko «Rail Baltica» būvniecībai, šā gada sākumā «Lielajā Kristapā» pirmizrādi piedzīvoja viņa īsmetrāžas dokumentālā filma – vēstījums par vecumdienām – «Pēdējā tikšanās», un kopš janvāra izskaņas pa sērijai nedēļā pie skatītājiem devās dauzonīgā un visām situāciju komēdiju klišejām atbilstošā «Paradīzes šķēle».

Stāsta un tēlu vērtējumu seriāla veidotāji gaumīgā pašironijā piedāvājuši jau otrajā sērijā kādā picērijas atsauksmē, piedēvējot «Paradīzes šķēlei» «hiperbolizētu koloristiku un gandrīz karikatūras līmeņa darbinieku tipoloģiju». Vienkārši sakot – viss ir pārāk koši un pārspīlēti, situācijas un tēli tūkstoš reižu redzēti un apsmieti, nekā jauna, vai ne? Daļēji noteikti var piekrist, ka tā arī ir, bet tas darbojas pārsteidzoši labi, ir viegli skatāms un, pats galvenais, ir smieklīgi.

Picērijas komanda

Ilggadējais picērijas vadītājs Viesturs (Lauris Subatnieks) ir apvainojies ne tikai uz «Paradīzes šķēles» Centra filiāli, kas ir labāka it visā, bet arī uz sievietēm un visu pasauli. Viņš precīzi iezīmē daudzu novecot sākušu, bet ne pārāk veiksmīgu personību problēmas un atgādina, cik kaitīgi sev un citiem ir aizsēdēties pagātnē. Atbruņojoši simpātisks ir nedaudz lempīgais, bet ļoti atbildīgais picu cepējs Ainārs, kuru atveido Latvijas Leļļu teātra aktieris Artūrs Putniņš. Vairāk par visu jauno vīrieti, kuram ir garš augums un apgriezti proporcionāls pašnovērtējums, uztrauc tas, vai citi viņu neuzskata par sliktu picu cepēju, un ikvienu aizrādījumu viņš uztver kā mazu pasaules galu. Pats sevi dēvē par lauķi no Apriķiem, savos knapi 30 saskaras ar pirmajām novecošanas pazīmēm, kad pietiek vien pakustināt plecu, lai tas beigtu funkcionēt, un attiecību veidošanā ir tāds pats lamzaks, par kādu sevi uzskata virtuvē un dzīvē kopumā. Ugunīga piedeva «Paradīzes šķēles» komandai ir Matilde, kuras lomā redzam jauno aktrisi Martu Lovisu Jančevsku – viņa karjeru sāka Jaunajā Rīgas teātrī, bet kopš 2023. gada ir Dailes teātra aktrise. Neērti tieša, ar skatienu, kas var nogalināt, un gatava kraut pa ģīmi ikvienam, kurš aizvaino kolēģi Natāliju, – lai gan nedaudz biedējoša, Matilde ir tieši tāda jauna sieviete, ar kuru gribētos draudzēties. Picu izvadātāja Edija lomā redzams Mārtiņš Upenieks, kuru dažādos projektos, šķiet, skārusi Ģirta Ķestera liga – viena grimase un distancēts izteiksmes veids, kas rada sajūtu, it kā viņš zinātu ko vairāk par ļoti svarīgām lietām –, bet košajā «Paradīzes šķēles» pulciņā tas iederas un līdzsvaro «hiperbolizēto koloristiku».

Tipisks katras picērijas darbinieks varētu būt arī Rūdolfs, ar kuplu dredu ērkuli, mīlestību pret «zaļo» un no tās likumsakarīgi izrietošu ļoti filozofisku attieksmi pret dzīvi, kas var nokaitināt un ik pa brīdim arī nokaitina Rūda kolēģus. Viņa loma uzticēta Meinardam Liepiņam, kurš karjeru kā štata aktieris uzsāka Valmieras Drāmas teātrī, kur 2021./2022. gada sezonā saņēma «Spēlmaņu nakts» balvas nomināciju kā gada jaunais skatuves mākslinieks par galveno lomu Mārtiņa Eihes izrādē «Kalendārs mani sauc». Kopš 2023. gada viņš ir Dailes teātra aktieris.

Kā papildu siers, salami vai ananasu gabaliņi, ja tādi patīk, «Paradīzes šķēli» sulīgāku padara apkopēja Helēna no Polijas (Ģertrūde Skanstiņa), kura runā tikai poliski, produktu piegādātājs Pāvels (Jānis Jarāns), kurš vairāk par visu pasaulē grib būt piederīgs picērijas komandai, labā uzvalkā tērptais Gvido tēvs (Normunds Laizāns), kuram ir grūti aptvert, kamdēļ dēls labprātīgi izvēlējies neveiksminieka ceļu, dzīves acīmredzami īpaši nesaudzētais noslēpumainais tēls stāvvietā ar daudznozīmīgajām kartona norādēm, un citi.

Kura televīzija taisīs «Murgu virtuvi»?

Seriāla veidotāji bez kautrēšanās izmantojuši dažādus lētos komēdiju trikus, bet vairumā gadījumu tie pārsteidzoši labi darbojas. Spilgts piemērs – Natālijas (Anastasija Džordževica) kā krievvalodīgās latviešu valoda. Bieži vien šāda paņēmiena izmantošana ir pašmērķīga un neveikla, bet Natālijai pārteikšanās, nepareizie uzsvari vai locījumi izdodas dabiski un līdz ar to liek ja ne locīties smieklos, tad vismaz pasmaidīt.

Seriāls ir filmēts īstas picērijas telpās un tas visam piešķir autentiskumu – vide veidota tik atbilstoši realitātei, ka ik pa brīdim skatītājs sevi var pieķert pie vēlmes noskaidrot, kurš trolejbuss iet uz Pļavniekiem, lai savām acīm skatītu un nogaršotu «Paradīzes šķēli». Varbūt tieši tāpēc acīs duras sīka neprecizitāte – lai gan ik pa brīdim tiek atkārtots, ka «Paradīzes šķēles» Pļavnieku filiālei aplam nevedas ar apmeklētājiem, ir gana daudz kadru, kur rosību ēdamzālē nekādi nevar raksturot kā tukšumu.

Slengs varoņu sarunās integrējas dabiski – netraucē nedz anglicismi, nedz lamuvārdi. Sarunas ir ticamas un... patīkamas. Un nav kauns. Gaumīgi un bez liekas moralizēšanas ir izdevies ieskicēt aktuālus sociālus jautājumus – attieksmi pret sievieti apkalpojošajā sfērā, paaudžu konfliktus gan ģimenē, gan darba attiecībās, sevis meklējumus dažādos vecumos un citus tematus.

Atsevišķu atkāpi ir pelnījis seriāla skaņu celiņš – tajā atradīsi dziesmas, par kurām, iespējams, pirms tam pat nebūsi dzirdējis, bet kas lieliski papildina kopīgo seriāla noskaņu. Un tas netraucē «Paradīzes šķēles» kolorīto komandu izšķirošā brīdī muzikālā latvietībā vienoties kopkorī pie «Tik un tā».

Kā jau tas ierasts, seriālā redzam arī populāras sejas, kas nav īsti aktieri. Visur esošie komiķi Rūdolfs Kugrēns un Edgars Bāliņš, dažādu paaudžu elks Žoržs Siksna, kurš gan tēlo pats sevi,  TV personība Māra Sleja gaumīgi iederas kopīgajā tēlu buķetē, bet īpaši jāizceļ karstasinīgais itālis Roberto Meloni, kurš uzmirdz trešajā sērijā. Vienmēr ir jābūt mazliet piesardzīgam, iesaistot projektos neprofesionālus aktierus, bet Roberto Meloni atmaskojošā šova «Murgu virtuve» vadītāja lomai acīmredzami bijis pieķēries ar milzu atbildību, rezultāts ir lielisks, un tā vien gribas kādai no pašmāju televīzijām rakstīt aicinājumu veidot šāda formāta šova, kur Roberto dotos uz dažādu mikrorajonu ēstuvēm, lai cīnītos ar tarakāniem virtuvēs un galvās.

«Paradīzes šķēles» komanda nav veltījusi daudz laika gariem dialogiem un attiecību skaidrošanai. Pļavnieku daudzstāveņu pavēnī viss notiek strauji, kā garāmejot, bet tieši tāpēc ticami un pārsteidzoši iedarbīgi. Gvido tēva spēcīgā dunka puiša plecā pēc tam, kad abi pirmo reizi dzīvē ir bijuši atklāti viens pret otru, trāpīgi parāda to paaudzi, kura neprot maigumu. Smieklīgā sāncensība starp Pļavnieku un Centra filiālēm iezīmē absurdās, bezjēdzīgās un bieži vien pašizdomātās cīņas, kurās iesaistāmies vai tiekam iesaistīti. Varoņu jociņus caurvij vientulība, vēlme būt piederīgiem, pamanītiem un novērtētiem. «Paradīzes šķēle» nav stāsts par picām, bet par būšanu cilvēkam pasaulē, kurā visi gribam būt produktīvi, efektīvi un neticami veiksmīgi. Krāsains, silts, smieklīgs un pavisam nedaudz smeldzīgs stāsts.