"Es salūzu un sabruku…" mūziķis Andžejs Grauds atklāti par depresiju un izdegšanu
“Par to nedrīkst kautrēties runāt publiski, ikviens no mums var saskarties ar izdegšanu,” atklāts ir mūziķis Andžejs Grauds, kas beidzot atguvies no smagākās psiholoģiskās krīzes savā dzīvē.
“Šķiet, biju nonācis elles dziļākajos kambaros, dzīves zemākajā punktā. Līdz šim nevienam par to nebiju stāstījis, taču tagad daru to cerībā, ka mana pieredze kādam palīdzēs izvairīties no šādām problēmām un atgriezties normālā dzīvē,” par psiholoģisko un fizisko sabrukšanu, kas piedzīvota pirms dažiem gadiem, žurnālam "Kas Jauns" stāsta Andžeja "Grauda bungu skolas" izveidotājs.
Tādam triecienam nebija gatavs
“Nebiju spējis iedomāties, ka ar mani kas tāds varētu notikt,” savu stāstu iesāk Andžejs Grauds: “Gāja ļoti labi, tiešām veicās – gan dzīvē, gan darbos. Bungu skolai bija sešas filiāles, kurām īrējām telpas, sasniedzām statusu, ka oficiāli esam lielākā mūzikas skola Ziemeļeiropā ar teju 1300 audzēkņiem, kas apguva viena instrumenta spēli! Uzsāku arī vērienīgu projektu par bungu skolas izveidi ASV, jau bija piesaistīti investori, atrastas telpas, darbinieki, noslēgti līgumi ar instrumentu ražotājiem. Mūs tur tiešām ļoti gaidīja. Līdz pēkšņi...”
Pasauli pārņēma Covid-19 pandēmija. “Ar ģimeni atradāmies atpūtas braucienā Dubaijā, kad Latvija paziņoja par robežu slēgšanu un tika dotas divas dienas, lai atgrieztos mājās. Atlidojām ar četriem dažādiem reisiem, kas ar trim bērniem nebija vienkārši. Tas bija sākums, taču nepavisam nenojautu, ar ko tas man beigsies. Lokdauna dēļ bungu skolas darbība tika apturēta, taču darbiniekiem algas bija jāmaksā, par telpu īri jāmaksā. Ja es būtu tikai mūziķis, būtu vienkāršāk, es tiešām izdzīvotu un spētu atrast jebkādu citu darbu, bet es taču esmu uzņēmējs, atbildīgs par saviem darbiniekiem, par saviem audzēkņiem. Tad arī sāku just, ka manī psiholoģiski kaut kas sabrūk. Biju 18 gadu būvējis šo savu sapni, un nu tas viss apstājās. Tas mani nospieda uz lāpstiņām,” stāsta mūziķis.
Sabrūk visi sapņi
Pārcietis pirmo lokdaunu, Andžejs ar ģimeni nolēma pārcelties uz ASV, lai īstenotu dzīves lielo sapni par bungu skolas tīkla izveidi Amerikā. “Izdāļājām visu iedzīvi draugiem un radiem un paši devāmies prom no Latvijas. Bijām jau ceļā uz ASV, kad zvanīja investori, kuri paziņoja, ka projekts uz laiku jāiesaldē, jo valstī pieņemto likumu dēļ viņiem jāapstādina visas investīcijas. Teica, ka kādi trīs mēneši jāpagaida... Taču es jau ar visiem bērniem biju ceļā uz Ameriku, lai izveidotu uzņēmumu, cerībā, ka ar to varēšu palīdzēt arī savam dīkstāvē esošajam Latvijas uzņēmumam. Taču atkal nekā!” atceras Andžejs.
Grauds gan plašāk nevēlas iztirzāt savas tā brīža sajūtas, vien sakot, ka bijis slikti, ļoti slikti – gan fiziski, gan emocionāli. “Sākās veģetatīvā distonija, dažādas trauksmes lēkmes, kādas man, sportiskam cilvēkam ar pietiekami veselīgu dzīvesveidu, nekad mūžā nav bijušas. Nespēju pagulēt, naktīs visu laiku modos.
Šaustīju sevi, ka neesmu īsts vīrietis, ka neesmu labs tēvs, ka nespēšu uzturēt ģimeni. Ka esmu neveiksminieks. Bija lielas bažas par nākotni.
Pāris mēnešu ar dzīvošanai ierobežotiem naudas līdzekļiem visa ģimene – es ar sievu un trim bērniem – pavadījām Amerikā, gaidot investoru lēmumu, lai atvērtu uzņēmumu. Psiholoģisks spiediens bija pamatīgs, sarunātie darbinieki neziņā... Un es sabruku. Laikam jau tāpēc, ka esmu pārāk emocionāls cilvēks, kurš nevar visu pieņemt ar vēsu prātu. No sākuma domāju, ka tas ātri pāries, taču – nē! Tas ievilkās uz pāris gadiem, pilnībā iespaidoja manu dzīvi un ikdienu,” uzsver Andžejs Grauds.
Divi gadi ellē
Atvērt bungu skolu Amerikā neizdevās, pēc trim mēnešiem Andžejs ar ģimeni atgriezās Latvijā. “Es biju pilnībā salauzts, manī bija absolūts tukšums, neko nevēlējos darīt. Un tā ar katru dienu grimu arvien dziļāk un dziļāk bezdibenī, uzmācās visādas domas par to, ka nekam vairs neesmu derīgs. Šķita – lai ko darītu, nekas neiet no rokas. Situāciju sliktāku padarīja tas, ka epidemioloģisko ierobežojumu dēļ nevarēju darīt savu darbu. Paralēli tam visam mani apkrāpa nekustamā īpašuma darījumā, vēl arī mani satrauca vairāku labi pazīstamu cilvēku nāve. Tas viss tik ļoti ietekmēja, sabruku vēl vairāk... Sēdēju mājās, pat nespēju palasīt grāmatas, ko man līdz tam tik ļoti patika darīt. Sajutos, it kā būtu iemests visbriesmīgākajā cietumā... Es salūzu, pilnībā sadegu. Un tā divus gadus! Zaudēju pašapziņu, pārliecību par sevi, pašcieņu... Visas šīs stulbās domas, ka es nekas neesmu, ka neesmu neko sasniedzis, ka neesmu nekam derīgs. Un tas notika ar mani, ar cilvēku, kurš vienmēr bijis pozitīvs, spējis uzmundrināt un atbalstīt citus dzīves grūtajos brīžos, mudinājis viņus turēt degunu gaisā un nepadoties,” saka Andžejs, piebilstot: “Neslēpšu, ka šis posms varēja beigties pavisam slikti. Pašnāvība? Nē, nē! Es tomēr esmu pārliecināts, ka pašnāvnieku dvēseles nespēj atrast mūžīgo mieru.”
Palīdzēja ģimene un psihologs
Pēc izdegšanas Andžejs atkopās divus gadus. “Esmu pamazām restartējies, varu teikt, ka esmu atgriezies dzīvē pat labākā sevis versijā. Atlabšana sākās līdz ar ierobežojumu beigām, kad varējām atsākt darbošanos. Bet atguvos patiešām lēnām. Jāsaka liels paldies ģimenei, tā mani izglāba, sniedza atbalstu, izvilka mani no šī slazda. Visvairāk jāpateicas sievai Sigitai, kas spēja attiecīgi reaģēt, parūpēties un palīdzēt. Lai gan šo savu stāvokli no apkārtējiem slēpu, nevienam par to nestāstīju, sabiedrībā praktiski neparādījos. Bet man jau arī negribējās ar kādu runāt, it sevišķi par savām problēmām. Arī bērniem neizrādīju, cik slikti jūtos. Es maskējos, slēpos un mānījos, lai tikai neizrādītu savu patieso stāvokli,” atklāj mūziķis, kas esot vērsies arī pie speciālistiem pēc palīdzības. “Vajadzēja aprunāties ar psihologu. Tas nekas, ka labi zināju, ko man prasīs, ko runās, taču man tomēr vajadzēja šo atbalstu. Jā, man psihologs palīdzēja, liels paldies par to! Bet speciālos medikamentus gan nelietoju, mēģināju atgūties arī bez to palīdzības. Toties ļoti labi palīdzēja fiziskās aktivitātes,” pieredzē dalās Andžejs.
Sabrukt varot jebkurš
Grauds cer, ka pēc viņa stāsta sabiedrība sāks par šādām problēmām runāt vairāk. “Lai cik veiksmīgs un spēcīgs esi bijis, šāda izdegšana var pienākt pēkšņi. Jebkuram no mums, nemanot!” uzskata viņš.
Andžejs arī domā, ka par šādām emocionālajām krīzēm esot jāmāca skolās. “Nevis mācīt simtiem lietu, kuras nekad dzīvē nenoderēs, bet gan stāstīt par psiholoģisko veselību, par riskiem, kas ar cilvēku var notikt šādās situācijās. Jau no skolas gadiem ir jāmāca par izdegšanas riskiem, par to, kā to laikus pamanīt un apstāties. Es jau reiz biju tuvu tam – kā mūziķis spēlēju 15 sastāvos, man bija 30 koncertu mēnesī. Toreiz, gadu šādi pavadījis, sapratu, ka labi tas nebeigsies, un spēju laikus piebremzēt. Taču šoreiz trieciens pienāca pavisam negaidīti, no pavisam citas puses,” stāsta Andžejs.
Viņš vērš uzmanību uz to, cik būtiska ir sabiedrības informētība un izpratne par izdegšanas sindromu, depresiju un citām mentālām problēmām: “Kad pats ar to saskāros, sabiedrībā par tādām problēmām publiski maz runāja. Es tiešām nezināju, ka kādam citam ir līdzīga situācija, domāju, ka esmu vienīgais tāds vārgulis, kurš nespēj ar sevi tikt galā, ka esmu vājš, ka neesmu īsts vecis, bet kaut kāds lupata. Jā, man bija kauns runāt par savām problēmām. Tāpēc jāsaka liels paldies kaut vai Armandam Simsonam, kurš iesāka par šādām lietām stāstīt publiski. Tas man palīdzēja, sapratu, ka neesmu unikāls gadījums. Vēlāk uzzināju, ka arī daudzi citi mani draugi un kolēģi saskārušies ar līdzīgām krīzēm. Mans ieteikums būtu vīriešiem pēc 35 gadiem saprast, ka mežonīgā skriešana patiešām var novest pie mentālas sabrukšanas. Un pēc sava gadījuma varu teikt, ka tā dēvētā četrdesmitgadnieku krīze nav nekāds izdomājums,” spriež Andžejs Grauds.
