"No šī piedāvājuma nevarēju atteikties!" - Intars Busulis par lomu seriālā "Templis"

Ar galveno lomu seriālā «Templis» Latvijā dzimis jauns komiķis! Kā pats juties, skatoties pirmo sēriju?

Pēc seriāla pirmizrādes vēl balli nospēlējām, tā ka šo faktu tā īsti nevarēju atzīmēt. Bet jūtos apmierināts.

Ar visiem kopā noskatījies pirmo reizi?

Jā, iepriekš man neviens nerādīja – ne to, kas monitorā, ne kādu fragmentu iesūtīja. Tas ir kā rādīt nepilnīgu aranžējumu dziesmai, kad cits gara acīm nevar saskatīt, kas varētu tur vēl būt. Tāpat arī Māris [režisors Māris Bezmers] droši vien baidījās kaut ko atrauti no kopuma man rādīt. Tāpēc – jā! – bija nedaudz biedējoši, kā tas viss izskatīsies. Bet mierināja, ka esot labi.

Līdz šim bijusi pieredze kā dokumentālas filmas galvenajam varonim, nu nācis klāt spēles kino. Kurā filmēties bija grūtāk un kāpēc?

Dokumentālajā filmā nebija teksti jāmācās, tur visa atbildība tikai uz režisoriem un operatoriem. Bet šeit – jā, nebaidīšos šā vārda, spēlfilmā – dienas laikā bija jāapgūst teksta blāķi, par filmēšanos nerunājot. Tāpēc darbs seriālā bija atbildīgāks.

Bet dokumentālajā filmā "Mans tētis – Intars Busulis" tomēr nācās ielaist savā mājā, savā dzīvē, būt tik atklātam, kā nekad iepriekš… Un tomēr tas bija vienkāršāk, nekā tēlot seriālā?

Jā! Visi tie grimi un tērpi. Jāvelk vienas bikses, otras bikses… Tā gatavošanās. Tā bija daudz lielāka noņemšanās.

Ja salīdzina koncertu un seriāla filmēšanas aizkulises. Vai mākslinieka rūdījums ļauj visur justies līdzīgi? Vai tomēr kino ir cita pasaule?

Esmu jau bijis vairākos kino laukumos. Biju filmējies arī «Sapņu komandā 1935». Veselu dienu tur cepām kartupeļus, bija liela ambrāža, bet beigās to visu izgrieza, līdz ekrānam nemaz nenonācu…

Esmu piedalījies divās Māra Martinsona filmās: «Romeo un Džuljeta» biju bārmenis un tajā otrā filmā, kas par kāzām, nu kurā džeks no «Dziļi violets» spēlēja…

Ar Nauri Brikmani filmā «Saki jā!».

Jā, tajā filmā es tēloju pats sevi.

Vai kino aizkulises ir cita pasaule? Kā lai saka… Viss notiek diezgan cieņpilni. Taču kino ir daudz lielāki «gaidīšanas svētki», kādu mūziķiem noteikti nav.

Kāda bija pirmā reakcija, kad piedāvāja filmēties seriālā?

Es pat neatceros, kā piekritu. (Smejas.) Droši vien tāpēc, ka man patīk izaicinājumi. Es sevi tādā veidā – ar neierastām aktivitātēm, izejot no komforta zonas – trenēju. Tāpēc arī pagājušajā gadā izlēcu ar izpletni, par ko iepriekš domāju, ka neizdarīšu to nekad savā dzīvē. Arī šis bija tāds piedāvājums, no kā negribēju atteikties, kaut gan varēju.

Kas palīdzēja iejusties sporta zāles īpašnieka tēlā? Kāds prototips? Ļoti izteiksmīgas grimases, emocijas… Kur tādas rāvi?

Hmm… Bezmeru Māris pats varētu droši spēlēt visas lomas. Man kino laukumā bija tāda sajūta, jo viņš katram rādīja priekšā tēlu. Es pats to kaut kā atradu, bet Māris papildināja. Un mēģināju no tā neiziet. Bet dažreiz tāds «stulbs» esmu arī dzīvē.

Man Ivars atgādina kaut kādu padomju laiku kolhoza kultūras dzīves vadītāju.

Jā, precīzi! Es vēl teiktu Pablo Eskobars - pēc ūsām un frizūras. Bet ūsas un mati man ir paša!

Kas bija grūtākais, ko nācās darīt šajā seriālā?

Bija arī epizodes, kuras nācās filmēt daudzu cilvēku klātbūtnē. Piemēram, dabūt no sevis laukā man neierastas emocijas, kad jūtu – nu nebūs. Un tie cilvēki uz mani gaida, laiks iet… tās ir nianses, kas riktīgi sita mani laukā.

Pirms seriāla minēji, ka tik daudz teksta nekad nebiji mācījies. Noskatoties pirmo sēriju, jāteic, ka teksta ir patiešām daudz, tā nebija koķetērija… Kāds ir paņēmiens, kā to var iemācīties?

Es pakonsultējos ar aktieriem, kā viņi to dara, un sapratu, ka arī man stipra ir vizuālā atmiņa. Vizualizējot to, par ko runāju, tas labāk paliek atmiņā. Tekstu uztveru kā notis un teikumu iegaumēju, kāds tas izskatās. Tā arī savā galvā to sakāmo sakārtoju. Līdzīgi ir sava sistēma, kad trombonu spēlēju. Droši vien dīvaini izklausās, ja jāpaskaidro sava tehnika. Katrā ziņā – jo vairāk visu ko mācies, jo ātrāk spēj iegaumēt.

Atgādini – kad Dailes teātrī pirms 10 gadiem spēlēji Aleksandru Puškinu izrādē "Oņegins", nebija nekas jārunā?

Tur bija tikai dziesmas. Dziesmas – tas ir viegli, tur ir melodija, pie kā pieķerties. Seriālā ir tikai teksts un tēls.

Pirms pirmizrādes trim kolēģiem – Dīcim, Vidzim un Bezmeram – pasniedzi puķu pušķus. Tiešām sieva lika? Un kāpēc tieši viņiem?

Jā, man kundze, kas nāk no labas ģimenes un ir labi audzināta, teica, ka pušķīši jāpaņem.

Mārim kā režisoram. Par Dīci es brīnos! Zināju, ka viņš ir aktieris (kā visiem zināms par mani, ka esmu dziedātājs, dzīvoju laukos un neko vairāk «nemāku»), režisors, bet nesen uzzināju, ka viņš raksta scenārijus un spēj izdomāt TĀDAS epizodes! Nezinu, ko viņš «pīpē», bet tas ir kaut kas iedarbīgs. (Smejas.) Bet Vidzim iedevu tāpēc, lai sadala pārējiem, jo man vairāk nebija. Vispār es gribēju dot Kristianam [Alhimionoks] - seriāla producentam, bet es aizmirsu viņa vārdu uz to brīdi, jo biju redzējis tikai vienu reizi – viņš filmēšanas laukumā neparādījās, viņu tikai visu laiku pieminēja. Kad būsim tikušies vairākkārt, tad arī viņam pušķīti iedošu.

Kādas dāvanas pats saņēmi pirmizrādē?

Es dabūju maiciņu. Un tā baigi vairāk neko. Ā, vēl bija maisiņš. Kas tur iekšā, īsti nepaskatījos, sapratu, ka batoniņš un vingrošanas gumija.