Brāļus Šicus kamaniņās nomaina brālēni Šici

“Šķiet, tas bija nupat, kad beidzām profesionālā sporta karjeru, bet tiešām – sākusies jau trešā sezona, kopš neesam sēdušies kamanās,” žurnālam "Kas Jauns" saka vecākais no brāļiem Juris Šics un, vaicāts, ko dara tagad, atbild, ka šajos divos gados notikušas lielas izmaiņas.

“Pēc Pekinas olimpiskajām spēlēm, pieliekot punktu karjerai, pavērās jaunas durvis. Mums bija dažādi izaicinājumi – brālim piedāvāja darbu Vācijā par mākslīgo ledus trašu tehnisko direktoru, savukārt man bija piedāvājums no Itālijas kamaniņbraukšanas izlases – būt viņiem par treneri un tehniķi. Piekritu, jo nākamās ziemas olimpiskās spēles notiek Itālijā un ļoti vēlējos izbaudīt olimpisko gaisotni no otras puses, kopā ar spēļu rīkotājiem – mājinieku komandu. Pieņēmu šo izaicinājumu, sāku strādāt, bet... nu vairs neesmu Itālijas izlasē. Kāpēc? Mani uzskati par treniņiem, par atdevi nesaskanēja ar Itālijas komandas uzskatiem. Iespējams, viņi nebija gatavi tik lielai slodzei, ko es piedāvāju. Piemēram, viņiem uz visu atbilde bija “nākamgad”. Atbildēju, ka nav nākamā gada, ka jādara uzreiz, tagad! Es ar to nebiju mierā. Nevar ar tādu domāšanu strādāt un gatavoties olimpiskajām spēlēm, kas notiks pašu mājās! Ir jābūt skaidrai vīzijai par katru dienu, kā gatavoties, kā sasniegt mērķi, taču viņiem tādas nebija. Un es pierunāju sevi atgriezties Latvijā. Turklāt mans puika uzsācis treniņus kamaniņbraukšanā, arī brālim dēls sācis braukt kamanās... Labāk jau es ar padomiem palīdzu paša bērnam, nevis trenēju citas valsts izlasi,” skaidro Juris Šics.

“Mēs jau ar brāli smejamies – bija brāļu Šicu ekipāža, tagad, iespējams, būs brālēnu Šicu ekipāža. Manam vecākajam dēlam Ādamam ar brāļa dēlu Adrianu ir tikai gada starpība. Viņi ir dzimuši vienā dienā, Andra dēls ir gadu jaunāks, viņam ir 11. Turklāt man jau ir vēl divi dēli, vienam drīz būs pieci gadi, otram ir divi, un iespējams, ka viņi arī pievērsīsies kamaniņbraukšanai. Reiz runāju ar Vācijas kamaniņbraucējiem, šie teica, ka laikam Šicu ēra kamaniņās ir beigusies uz visiem laikiem, bet es parādīju uz saviem bērniem un teicu: “Nē!” Vācieši vien nopūtās: “Skaidrs…”” smejas Juris. “Protams, ir piedāvājumi no citu valstu komandām, arī no Latvijas nāk piedāvājumi strādāt ar jaunajiem sportistiem, bet es mazliet gribu no tā visa atpūsties. Gribu tādu kā nelielu restartu, jo tomēr šajā vidē esmu malies vairāk nekā 25 gadus. Taču tas nenozīmē, ka aizeju no kamaniņu sporta! Es vienkārši iepauzēju un pārrestartēju galvu. Un palīdzu tēvam ģimenes biznesā. Līdz šim viņš savā uzņēmumā Siguldas bruģis ņēmās viens, tad vasarā es jau pieslēdzos pilnībā. Tā ir jauna pieredze, bet, kur mani vedīs rītdiena, to nevaru pateikt. Jauns gads, jauni izaicinājumi!” teic Juris.

Kad varam gaidīt brālēnu Šicu pirmos sportiskos panākumus? “Jau ir! Nupat Siguldā notika sacensības jauniešiem, un mūsu puikas kāpa uz goda pjedestāla. 2028. gadā būs Ziemas jaunatnes olimpiskās spēles, tajās Adrians un Ādams pēc sava vecuma jau varētu startēt. Bet 2030. gadā, ja puikām patiešām būs talants, jau piedalīsies arī olimpiskajās spēlēs. Kā slavenais itālis Armīns Cīglers, kurš olimpiskajās spēlēs debitēja 18 gadu vecumā un izcīnīja medaļu. Kāpēc lai ko tādu nepaveiktu latvieši?” aizdomājas Šics.

Kamaniņsportu Jura dēls izvēlējies pats. “Es neuzspiedu, mēs pat ar sievu vairāk mudinājām viņu uz siltākiem sporta veidiem – tenisu, futbolu, pludmales volejbolu. Bet, nē, puikas mērķtiecīgi pievērsās kamaniņām. Es toreiz bija Itālijā, brālis Vācijā, un mums nebija laika puikas vest uz treniņiem. Taçu tad mūsu tēvs, kurš jau ir izaudzinājis olimpiskos medaļniekus brāļus Šicus, uzņēmās šefību par mazdēliem. Viņš paņēma pierakstus par mūsu treniņiem un teica, ka recepte skaidra! Izlabos tikai kļūdas, kādas pieļāva, mūs ar brāli maziņus trenējot. Nosmējāmies un teicām, lai tad ķeras klāt! Un opis ir ļoti azartiski piegājis šim procesam, ved mazbērnus uz treniņiem, un tagad, kad ar brāli esam Latvijā, arī paši pievienojamies treniņiem, šo to arī pamācām,” atklāj Juris Šics.