Pensiju eksperts Edgars Voļskis aicina atteikties no izdienas pensijām
Par to, kādēļ izdienas pensijas nav efektīvākais atbalsta instruments strādājošajiem, kuriem ir profesionāli riski veselībai un dzīvībai, intervijā LETA stāsta pensiju sistēmas eksperts, ekonomikas zinātņu doktors Edgars Voļskis. Viņaprāt, daudz lētāks un atbalstošāks instruments būtu papildu valsts apdrošināšana. Voļskis arī domā, ka 2. pensiju līmenim noņemtais 1% no sociālās apdrošināšanas iemaksām netiks atlikts atpakaļ, taču tas neesot kritiski, jo sagaidāmo pensiju apmēru tikpat kā neietekmēs.
Kā jūs vērtējat Valsts kancelejas (VK) piedāvāto izdienas pensiju sistēmas reformu? Ko tā risina un ko nerisina?
Neko daudz tā nerisina, ņemot vērā mērķi būtiski samazināt izdevumus. Spiediens saglabāt esošo sistēmu, kas nāk no nozarēm, kurās ir šīs izdienas pensijas, ir ļoti spēcīgs, un pretestība ir liela. Tādēļ VK piedāvājums ir vērtējams kā kompromiss, kas problēmu pēc būtības nerisina. Tas ir īstermiņa risinājums.
VK ir teikusi, ka viens no reformas mērķiem ir bijis padarīt taisnīgāku situāciju starp izdienas pensiju un vecuma pensiju saņēmējiem, jo pašlaik izdienas pensiju saņēmēji ir priviliģētā situācijā. Vai šis taisnīguma mērķis tiek sasniegts?
Tam es negribētu piekrist. Vecuma pensijas mērķi un sasniedzamie lielumi ir pilnīgi citi nekā izdienas pensijām. Vecuma un izdienas pensijas ir divas dažādas lietas. Izdienas pensijas tika izveidotas tāpēc, ka atsevišķās profesijās, sasniedzot zināmu vecumu, kas ir agrāks par pensionēšanās vecumu, tajās strādājošie vairs nespēj pildīt savus profesionālos pienākumus. Tas gan nenozīmē, ka cilvēki nevar turpināt strādāt citās profesijās. Savukārt vecuma pensijas tiek izmaksātas, sasniedzot konkrētu vecumu, kad tālāk darba gaitas netiek turpinātas. Izdienas pensijas pēc būtības ir kompensējošs instruments. Vecuma pensiju veido darba mūža laikā veidotais uzkrājums no sociālajām iemaksām. Tādēļ retorika par izdienas pensiju un vecuma pensiju izlīdzināšanu, manuprāt, ir nevietā.
Bet vai jūs piekrītat, ka netaisnīga ir situācija, ka izdienas pensiju saņēmējiem vecuma pensija tiek pielīdzināta izdienas pensijām? Ja šiem cilvēkiem vecuma pensija tiktu aprēķināta tāpat kā visiem pārējiem, tad tā noteikti nebūtu tik liela. Respektīvi, VK ieskatā tagadējā situācija ir negodīga pret pārējiem pensiju saņēmējiem.
Tas ir negodīgi, jo vecuma pensija tiek uzkrāta un to veido veiktās sociālās iemaksas. Izdienas pensiju veidošanās principi ir pilnīgi citi, turklāt tiek ņemts vērā nevis viss līdz tam nostrādātais darba laiks, bet ļoti īss periods. Tā kā vecuma pensijas pielīdzināšana izdienas pensijai ir netaisnība pret visu sociālās apdrošināšanas sistēmu kopumā.
Pašreizējais VK priekšlikums ir ar ļoti garu pārejas periodu. Proti, paredzēts atsevišķas profesijas izslēgt no izdienas pensiju saņēmēju loka, taču tas attiektos tikai uz tiem cilvēkiem, kas savas darba gaitas sāk 2027.gadā un izdienas pensijas vecumu sasniegtu vien pēc 30 līdz 35 gadiem. Tas nozīmē, ka vēl 30 gadus mēs, ja tā drīkst teikt, ražosim aizvien jaunus izdienas pensiju saņēmējus. Ja VK būtu vērsusies pie jums, kāds būtu jūsu ieteikums, kā šo pārejas periodu saīsināt, lai atvieglotu izdienas pensijas radīto finansiālo slogu?
Mans ieteikums ir ļoti nepopulārs, un diez vai politiski to varētu īstenot. Es noteiktu konkrētu gadu, kurā mēs atsakāmies no izdienas pensijām kā tādām. Proti, pārejot uz sistēmu, kurā pilnīgi visi strādājošie darba mūža laikā krāj kapitālu vecuma pensijām. Lai saglabātu tiesisko paļāvību, izdienas pensijas, protams, būtu jāsaglabā tiem, kas pašlaik jau tās saņem. Taču svarīgi būtu neradīt aizvien jaunus izdienas pensiju saņēmējus. Faktiski izdienas pensijas ir palieka no padomju laikiem. Protams, jāpiedāvā kaut kas vietā. Kā jau teicu, izdienas pensijas sākotnēji veidoja kā kompensējošu mehānismu, ja iestājas riski, kuru dēļ cilvēks nevar turpināt darbu savā profesijā. Svarīgi uzsvērt, ka tas ir konkrēts apdrošināšanas gadījums. Līdz ar to es piedāvātu šo kompensāciju maksāt nevis no valsts budžeta, kā tas ir pašlaik, bet veidot konkrētus apdrošināšanas produktus un riska iestāšanās gadījumā izmaksāt atlīdzību.
Šīs apdrošināšanas iemaksas būtu jāveic darba devējiem?
Protams, tas būtu uz valsts rēķina. Taču šīs apdrošināšanas prēmijas izmaksās ievērojami mazāk nekā nākotnes saistības par izdienas pensijām. Turklāt, jāņem vērā, ka profesijās, kas saistītas ar risku veselībai un dzīvībai, šis risks var iestāties jebkurā brīdī. Tad cilvēks arī varēs saņemt šo apdrošināšanas kompensāciju. Svarīgi ir arī tas, ka jebkuras apdrošināšanas iemaksas ir investīciju instruments, kas paliek tautsaimniecībā un neveido ilgtermiņa saistības.
Līdztekus strādājošajiem, kuriem ir profesionāli veselības riski, jābūt pieejamiem atbilstošiem veselības aprūpes pakalpojumiem, nodrošinot ārstniecisko rehabilitāciju. Svarīgi, lai cilvēki maksimāli ilgi - līdz pensijas vecuma sasniegšanai - turpinātu darba gaitas, lai arī, iespējams, citā profesijā. Tādēļ valstij būtu jānodrošina pārkvalifikācijas iespējas. Es saviem studentiem, stāstot par pensiju sistēmu, pieminu ekonomistu un filozofu Ādamu Smitu, kuram ir grāmata "Tautu bagātība", kas kļuvusi par mūsdienu ekonomikas pamatu. Grāmatas ievadā ir zīmīga frāze, ka sabiedrības labklājības pamatā ir cilvēka darbs. Proti, sistēmai jābūt tādai, lai cilvēks maksimāli ilgi varētu būt darba tirgū un veikt darbu, kas rada ekonomisko vērtību.
Jūs ieskicējāt skaistu teoriju, bet parunāsim par praksi. Uzdošu provokatīvu jautājumu, kurš bija kādas šim jautājumam veltītas diskusijas virsrakstā - par ko pārkvalificēsim baleta prīmu?
Ir virkne profesiju, turklāt ir pieejamas Eiropas Savienības finansētās mūžizglītības programmas. Es minēšu savu piemēru. 47 gadu vecumā es devos uz ASV, lai par iegūto stipendiju veselu semestri studētu datorzinātnes, kas nav mana pamata profesija. Tā ka 47 gadu vecumā es atkal kļuvu par studentu un iemācījos programmēt. Tas nozīmē, ka arī 40 gadu vecumā un vēlāk cilvēki var apgūt jaunas prasmes. Ko tad kultūras cilvēki 40 gadu vecumā pārtrauks strādāt un vienkārši sēdēs mājās? Turpināt darba gaitas, lai arī citā profesijā, uzkrāt vecuma pensijas kapitālu - tas ir pavisam cits stāsts. Es visai kritiski klausos izteikumus, ka nav iespējams apgūt neko jaunu, nav iespējams turpināt strādāt. Tas tomēr primāri ir attieksmes jautājums.
Iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis (JV) parasti min argumentu, ka viņam ir svarīgi, lai, piemēram, ugunsdzēsējs būtu tādā fiziskajā formā, lai spētu cietušo iznest no negadījuma vietas. Tas nozīmē, ka viņam jāspēj nokārtot visi fiziskie normatīvie. Nozares arodbiedrība saka, ka, ja negribat maksāt izdienas pensijas, tad strādājošajiem, kas vecuma dēļ nevar fiziskos normatīvus nokārtot, piedāvājiet citu amatu, bet paliekot sistēmā. Vai tas ir risinājums?
Protams. Ugunsdzēsējiem ir ļoti smags darbs, līdz ar to valstij būtu jāsniedz visāda veida rehabilitācijas, kā arī pārkvalifikācijas pakalpojumi. Svarīgākais nav, vai cilvēks paliek strādāt tajā pašā nozarē vai aiziet uz citu. Būtiskākais ir turpināt strādāt līdz vecuma pensijas sasniegšanai.
Dažādu nozaru ministri apgalvo, ka, ja nebūs izdienas pensijas, cilvēki konkrētās profesijas neizvēlēsies, nebūs, kas strādā. Kozlovskis trauksmes zvanus jau zvanīja par to, ja tiks celts vecuma slieksnis izdienas pensijas saņemšanai, apgalvojot, ka tādā gadījumā cilvēki dienestu pametīs un nevarēs aizpildīt vakances. Leģitīmi argumenti?
Vai tad cilvēki izvēlas profesiju tikai tādēļ, ka varēs saņemt izdienas pensiju? Es nedomāju, ka izdienas pensijas ir starp galvenajiem motīviem profesijas izvēlē. Cita lieta, ka svarīgi, lai profesijās, kas saistītas ar riskiem dzīvībai un veselībai, būtu pieejamas rehabilitācijas iespējas un garāki atvaļinājumi, veselības apdrošināšana. Tie ir sociālā atbalsta instrumenti, nevis izdienas pensijas. Vienlaikus es neesmu par izdienas pensijas vecuma sliekšņa paaugstināšanu. Atcerēsimies, kādēļ ieviesām izdienas pensijas. Gadījumiem, kad cilvēki, kas vēl nav sasnieguši pensionēšanas vecumu, vairs nespēj veikt savus dienesta pienākumus, kuriem ir fiziski un mentāli ierobežojumi. Tagad mēs noteiksim, ka šis brīdis pienāks kaut kad vēlāk, nekā noteikts pašlaik? Kāpēc mēs melojam paši sev? Mērķis ir, lai cilvēks savu darbu var veikt pēc augstākajiem profesionālajiem standartiem. Kad tas objektīvu iemeslu dēļ vairs nav iespējams, ir jābūt pārkvalificēšanās iespējām.
Vai jums ir versija, kādēļ nozares un arodbiedrības tik ļoti turas pie izdienas pensijām, daudz mazāku interesi izrādot par jūsu minētajām alternatīvām?
Tas ir ļoti politizēts jautājums. Tā ir iespēja iegūt papildu punktus, pasakot, redz, kā mēs cīnījāmies par jums. Protams, kurš no mums gan labprātīgi atteiktos saņemt papildu maksājumu, kas saucas izdienas pensija?
VK piedāvā mainīt izdienas pensiju aprēķināšanas formulu. Pret to iebilst, piemēram, ģenerālprokurors Juris Stukāns, argumentējot, ka, ja tiesnešiem un prokuroriem nebūs iespēju likumīgā veidā uzkrāt pensijai, viņi to darīs citādi. Vai jums par šo ir kas sakāms?
Drīkst, es nekomentēšu. Tas ir arguments pilnīgi nevietā. Ja cilvēks, kas ieņem augstu amatu tieslietu sistēmā, nāk klajā ar šādiem paziņojumiem...
Pārejot pie aktualitātēm vecuma pensiju jomā. Kā jūs vērtējat Lietuvas valdības lēmumu atteikties no strādājošo automātiskas iekļaušanas 2. pensiju līmenī un iespēju strādājošajiem jebkurā brīdī izņemt 2. pensiju līmeņa uzkrājumu vienreizējā maksājumā 25% apmērā?
Es gribētu pieminēt nule kā notikušo bijušā Eiropas Centrālās bankas vadītāja Mario Dragi uzstāšanos Eiropas Parlamentā, kurā viņš stāstīja par to, kas sagaida Eiropas Savienības ekonomiku jau tuvākajā nākotnē. Proti, tā kļūs konkurētnespējīga ar ASV un Āzijas tirgiem. Sākot ar 2027. gadu, Eiropas ekonomiku sagaida ļoti smagi laiki, un būs ļoti spēcīgs spiediens uz izdevumu samazināšanu. Iespējams, Lietuvas valdība, atsakoties no 2. pensiju līmeņa un padarot to par izvēli, sper preventīvu soli, lai palielinātu līdzekļus valsts budžetā, lai finansētu izdevumus aizsardzībai, kas tikai turpinās pieaugt. Iespējams, tāpēc tiek skatīts 2. pensiju līmeņa virzienā. No pensiju sistēmas viedokļa tas nav pareizi, jo mēs šo finansiālo nastu pārliekam uz nākotnes strādājošajiem un nākotnes pensionāriem. Atteikšanās no 2. pensiju līmeņa nozīmē, ka uzkrājumi pensijai nebūs pietiekami lieli, lai nodrošinātu pietiekamu atvietojumu darba mūža ienākumiem. Izslēdzot 2. pensiju līmeni, atvietojums būtiski samazinās.
Vai nav riska, ka, cilvēkiem vienreizējā maksājumā izņemot ceturto daļu no uzkrājumiem, pieaugs inflācija?
Tā tas noteikti notiks. Tā notika arī Igaunijā, kur pirms diviem gadiem bija augstākā inflācija Eiropas Savienībā.
No kurienes aug kājas politiķu vēlmei nemitīgi aiztikt pensiju sistēmu? Igaunijā un Lietuvā ļoti radikāli, pie mums mazāk krasi.
Tāpēc, ka tā ir nosacīti "vieglā" nauda. Tālu nav jāmeklē. Latvijā pašreizējais visu 2.pensiju līmeņa dalībnieku uzkrājums ir gandrīz 9 miljardi eiro. Taču jāsaprot, ka šī nauda ir nākusi caur publisko sektoru - obligātajām sociālās apdrošināšanas iemaksām.
Vai, jūsuprāt, to 1% no sociālajām iemaksām, kuru noņēma 2. pensiju līmenim, to pārvirzot uz 1.līmeni, atliks atpakaļ?
Es domāju, ka nē. Taču tas nav kritiski. Es esmu veicis aprēķinus, ka arī pašreizējais iemaksu sadalījums starp 1. un 2. pensiju līmeni (attiecīgi 15% un 5%) spēs nākotnē nodrošināt pietiekamu atvietojumu darba algai. Jāsaprot, ka šo 1% jau neizņēma no sistēmas, tikai pārdalīja starp līmeņiem. Pagaidām pašreizējais sadalījums nekādus riskus nerada. Mani aprēķina liecina, ka pie pašreizējā sadalījuma pie 40 gadu darba stāža abi pensiju līmeņi kopā spēj nodrošināt atvietojumu 60% apmērā, kas atbilst visām starptautiskām rekomendācijām. Taču vairāk šo sadalījumu starp abiem pensiju līmeņiem gan aiztikt nevajag.
