Ekonomiste Līga Leitāne norāda uz nepilnībām pašvaldību finansējuma sadalē

Teju visi Rīgas mēra amata kandidāti ir izteikuši savu neapmierinātību ar pašreizējo Pašvaldību izlīdzināšanas fonda darbību, kas paredz, ka bagātākās pašvaldības subsidē trūcīgākās. Argumenti pret pašreizējo kārtību ir, ka tādējādi Rīgai tiek atņemti resursi attīstībai un galvaspilsēta tiek noplicināta, un tiek mazināta tās konkurētspēja. Savukārt virkne ekonomistu apgalvo, ka pašvaldību finansiālā izlīdzināšana ir normāla solidaritātes izpausme, kādai Latvijā jābūt. Kā jūs uz to raugāties?

Es viennozīmīgi uzskatu, ka pašvaldībām savstarpēji ir jādalās. Ja mēs paskatāmies uz Eiropas pieredzi, tad, piemēram, gan Francijā, gan Šveicē darbojas pašvaldību izlīdzināšanas fondi. Tur gan ir mazliet cita metodoloģija un kritēriji naudas pārdalei, taču pašvaldības izlīdzināšanas fondi eksistē. Veidi, kā notiek finansējuma pārdale, var būt atšķirīgi - vai nu no valsts budžeta, vai nu pārnese no vienām pašvaldībām uz citām. Ja raugāmies uz Latvijas situāciju un domājam tikai no Rīgas viedokļa, nedomājot par valsti kopumā, tad katrs aizstāv sev tuvāko. Taču mēs nevaram domāt tik šauri, tikai par savām personiskajām interesēm, tikai par Rīgu. Mums tomēr jādomā par valsti kā vienotu veselumu. Līdz ar to pašvaldību finansiālā izlīdzināšana noteikti ir jāsaglabā. Cita lieta, ka var diskutēt, pēc kādiem principiem tā notiek, vai ir iestrādāti stimulējošie mehānismi. Bet tas, ka visiem iedzīvotājiem ir jānodrošina vienādas iespējas saņemt valsts un pašvaldības pakalpojumus neatkarīgi no tā, kādā pašvaldībā viņi dzīvo, ir viennozīmīgi.

"Rīgas cilvēki" neiebilst pret izlīdzināšanu. Pretenzijas ir, ka 70% no izlīdzināšanas dod turīgākās pašvaldības un tikai 30% valsts. Rīdzinieki gribētu apgrieztu proporciju.

Es teiktu, ka jāsaglabā pašreizējais modelis, jo valsts budžetā naudas, kuru novirzīt šim mērķim, nav. Vēsturiski Latvijā politika ir veidota tā, ka iedzīvotāji koncentrējas Rīgā. Tā ir bijusi apzināta politika visu koncentrēt Rīgā, un tas joprojām tiek turpināts. Ideālā gadījumā ekonomiskajai aktivitātei vajadzētu būt izlīdzinātai pa visu valsti. Pašlaik Rīga jebkurā gadījumā ir ieguvēja, kaut vai darbaspēka piesaistes ziņā, uz citu pašvaldību rēķina. Līdz ar to taisnīgi ir kompensēt to, kas pēc būtības ir atņemtas citām pašvaldībām. Rīgā ir visas valsts pārvaldes institūcijas, lielās slimnīcas, nacionālās kultūras iestādes. Līdz ar to visiem valsts iedzīvotājiem neizbēgami ir jādodas uz Rīgu. Kaut vai nopietnāku veselības problēmu gadījumā. Cik ģimnāziju ir reģionos? Pārsvarā tās ir koncentrētas Rīgā (pašlaik valstī ir 31 ģimnāzija, no kurām tikai 6 atrodas Rīgā - red.). Rezumējot, var jau Rīga naudu iemaksāt valsts budžetā un tad pārdalīt trūcīgākajām pašvaldībām, bet tas nemaina lietas būtību. Jebkurā gadījumā izlīdzināšana būs jāveic.

Bet vai tomēr finanšu pārdalē nebūtu jāmaina kritēriji? Vai ir normāla situācija, ka no visām valstspilsētām tikai Rīga un Jūrmala ir maksātājas, bet pārējās astoņas ir saņēmējas?

Tas ir valsts ekonomikas spogulis. Pēc ekonomiskiem parametriem mēs redzam, ka pārējās valstspilsētas nesasniedz tādu ekonomisko līmeni, lai būtu maksātājas. Es uzskatu, ka tas ir valsts līdzšinējās politikas rezultāts, kad iedzīvotāju koncentrācija ir notikusi Rīgā. Ja mēs gribam citu pārdales mehānismu, būtu jāmodelē, kādi citi kritēriji būtu piemērojami. Ja mēs finanšu līdzekļu pārdalē ieliktu vēl citus koeficientus, piemēram, pēc pašvaldības nozīmīguma, pēc īpašo funkciju deleģējuma (Rīgai ir virkne funkciju, kuras nav citām pašvaldībām), tad Rīgai varētu arī atstāt vairāk līdzekļu. Protams, tas nenozīmē, ka Rīga varētu vispār neko nemaksāt Pašvaldību izlīdzināšanas fondā. Tas ir metodoloģijas un Finanšu ministrijas jautājums.

Vai, jūsuprāt, metodoloģija būtu pārskatāma jeb saglabājama "status quo"?

Pārskatīšanu vajadzētu veikt, un ne tikai Rīgas kontekstā. Piemēram, būtu jāņem vērā katras pašvaldības attālums līdz Rīgai, funkcijas, riska faktori, piemēram, pierobežā. Līdz ar to pārdale būtu objektīvāka, ņemot vērā vairākus faktorus, kas raksturīgi katrai konkrētajai pašvaldībai. Piemēram, galvaspilsētas funkcijas Rīgai un drošības riski pierobežas pašvaldībām, kurām jāuzņemas tādas funkcijas, kādu nav Pierīgas pašvaldībām. Taču es noteikti neatbalstītu to, ka Rīga vispār neko nemaksātu. Cita lieta, ka galvaspilsētai būtu jāpārskata savi administratīvie tēriņi. Rīdzinieki saka, ka naudas nav. Nē, nauda ir, jautājums, cik racionāli tā tiek iztērēta.

Kā jūs raugāties uz argumentu, ka pašvaldību izlīdzināšana nav stimulējoša saņēmējpašvaldībām domāt par savu attīstību, jo tās zina, ka jebkurā gadījumā nepieciešamā naudas piešprice būs?

Stimulējošajiem faktoriem vajadzētu būt vienam no kritērijiem. Pasaules prakse ir tāda, ka, ja pašvaldību reālie ieņēmumi pārsniedz plānotos, tad 50% no starpības paliek pašvaldībai. Tas varētu būt viens no variantiem. Vēl viens stimula veids, ja pašvaldība ir sasniegusi noteiktus kritērijus, tad tai pienākas vēl kaut kas klāt. Tādējādi mēs varam pārdalē iestrādāt stimulus.

Respektīvi, nevis pātagas, bet burkāna princips, atalgojot tos, kam veicas labāk?

Precīzi. Lai gan normālā situācijā pašvaldības vadītājs, kurš uzņēmies pašvaldības vadīšanu, jau idejiski to dara tādēļ, lai uzlabotu iedzīvotāju dzīvi. Līdz ar to tāpat jau būtu jāstrādā labi un jātiecas uz labākiem rezultātiem.

Nereti maksātājpašvaldības uzskata, ka pārdalīto naudu saņēmējpašvaldības tērē neatbildīgi, piemēram, strūklakām, spa utt. Vai vajadzētu noteikt, ka Pašvaldību izlīdzināšanas fonda līdzekļi ir izlietojami tikai likumā noteikto funkciju veikšanai?

Pašvaldība redz un ņem vērā arī estētiskās vajadzības. Tāpēc tāda strikta atrunāšana, kam var tērēt līdzekļus, visu noplicinās. Ja runājam par pieminētajām strūklakām, tad no ekonomiskās funkcionēšanas viedokļa tās ir ekstras. Taču no tūrisma piesaistes viedokļa strūklakas vairs nav ekstras. Tūrists nebrauks uz pašvaldību un tādējādi neatbalstīs vietējo uzņēmējdarbību, ja tur nebūs ko redzēt. Pašvaldībai nauda nav vajadzīga tikai "apēšanai" un izdzīvošanai. Mēs esam arī kultūras valsts. Ir materiālās, estētiskās un garīgās vajadzības, un pašvaldībai ir jādomā par tām visām. Līdz ar to es neatbalstītu striktus nosacījumus, kam pašvaldības var tērēt pārdalīto naudu. Ja visu strikti atrunā, tad jau pašvaldība vispār nav vajadzīga.

Ja mēs skatāmies uz Rēzeknes spa skandālu, tad tas bija projekts, kurš tika akceptēts. Ja projekts būtu pabeigts un jau strādātu, vai mēs iegūtu? Es teiktu, ka noteikti. Tas būtu atpūtas centrs, uz kuru dotos tūristi. Latvieši taču brauc uz Polijas un Lietuvas atpūtas centriem. Mēs arī redzam kriminālprocesu par industriālajiem parkiem Valmierā. Daudzviet industriālie parki stāv tukši, jo pašvaldības baidās kaut ko darīt. Nedrīkst sist pašvaldību par to, ka tā kaut ko ir izdarījusi. Ja pašvaldība nedara, tad viss ir kārtībā, jo nav ko pārmest. Centieni visu atregulēt nav nākotnes attīstība, mums ir jābūt elastīgākiem un brīvākiem. Mums ir jāmaina domāšana, nevar darboties tikai pēc priekšrakstiem. Tā nav attīstība.

Par Rīgu un Pierīgu. Proti, galvaspilsēta uzskata, ka nav taisnīgi, ja Pierīgas pašvaldību iedzīvotāji, kas savā vairākumā strādā Rīgā un izmanto tās infrastruktūru, nodokļus maksā tikai savām pašvaldībām. Rīga vēlētos zināmu nodokļu pārdali no Pierīgas pašvaldībām. Tajā pašā laikā varētu teikt, ka Rīga pati ir vainīga, ka cilvēki izvēlas dzīvot ārpus Rīgas nevis galvaspilsētā. Kā jūs uz to raugāties?

Tas varētu būt zināms apmaiņas maksājums. Taču pārmest, piemēram, Mārupei, ka tā savā laikā ir stratēģiski rīkojusies, lai piesaistītu iedzīvotājus un tagad likt par to maksāt, diez vai. Līdz 2010.gadam Mārupe dzīvojamās mājas vispār neaplika ar nekustamā īpašuma nodokli (NĪN). Pēc 2010.gada, kad tās sāka aplikt ar nodokli, pašvaldība ieguva labus ieņēmumus.

Tātad tā ir leģitīma pašvaldības izvēle būt par dzīvošanas vietu?

Jā, es tam varētu piekrist. Savukārt Rīga ir pieņēmusi lēmumus, kuru dēļ iedzīvotāji ir izvēlējušies pārcelties dzīvot uz Pierīgu. Cita lieta, ka varētu būt savstarpēji norēķini par pakalpojumiem, piemēram, transportu.

Pašvaldības ir izteikušās, ka stimuls uzņēmējdarbības attīstībai būtu tas, ja daļa no uzņēmumu ienākuma nodokļa (UIN) aizietu pašvaldībai, kurā uzņēmums darbojas. Taču te ir vairākas problēmas. Uzņēmums var būt reģistrēts vienā pašvaldībā, bet darboties citā. Tas var darboties vairākās pašvaldībās, kur vienā peļņa var būt, citā nē. Vai redzat praktisku iespēju pārdalīt UIN starp valsti un pašvaldību?

Mūsdienu digitālajos apstākļos šī pārdale ir ļoti sarežģīta. Uzņēmums var būt reģistrēts vienā pašvaldībā, bet virtuāli darboties visā Latvijā un pat ārpus tās. Tādēļ šāda pārdale nebūtu racionāla, jo būtu pārāk sarežģīta un dārga administratīvajā ziņā. Taču ir NĪN, kurš simtprocentīgi aiziet pašvaldībai. Ja uzņēmums ir investējis līdzekļus savās telpās - birojā, rūpnīcā, iepirkšanās centrā, izklaides vietā utt. -, tad tas uzreiz maksā NĪN, kas aiziet pašvaldībai. Līdz ar to NĪN, kuru maksā uzņēmums, pašvaldībai arī ir labs stimuls.