No kara plosītās Ukrainas uz Latvijas mežiem
Akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” (LVM) kolektīvā ir kāds cilvēks ar īpašu stāstu – ukrainiete Margarita Šoloha. Latvijā viņa nonāca, glābjoties no Krievijas izraisītā kara savā dzimtenē, un tagad strādā LVM “Biznesa sistēmu risinājumi” par testētāju, palīdzot realizēt svarīgus IT projektus.
Margarita ir viena no tiem daudzajiem tūkstošiem bēgļu, kuri kara sākumā bija spiesti pamest Ukrainu un sākt dzīvi no jauna svešumā. Tas, ka viņa nonāca tieši Latvijā, ir diezgan likumsakarīgi, jo uz šejieni savulaik strādāt atbraucis viņas tēvs. Viņš agrāk strādājis vienā no Mikolajevas kuģubūves uzņēmumiem, taču tas deviņdesmitajos gados slēgts, tādēļ darbu nācies meklēt citur. Tā viņš nonācis Latvijā, kur nu jau nostrādājis 25 gadus. Bet 2022. gada martā uz Latviju atbrauca arī Margarita ar meitu un savu mammu. Margaritas vīrs palika Ukrainā, jo vīrieši karastāvokļa dēļ valsti nedrīkstēja pamest. Abi satikties var tikai tad, kad Margarita laiku pa laikam aizbrauc viņu apciemot uz Ukrainu. Pirmoreiz to izdevies izdarīt tikai desmit mēnešus pēc došanās uz Latviju.
“Sapratu, ka ātri karš nebeigsies, tādēļ jāmeklē darbs...”
Sākumā Margarita sevi mierinājusi ar domu, ka gan jau karš drīz vien beigsies un dzīve atgriezīsies vecajās sliedēs. Nevar taču būt, ka 21. gadsimtā var nesodīti bombardēt mierīgas pilsētas! Taču drīz vien kļuva skaidrs, ka karš ir uz ilgu laiku.
“Kad pagāja divi mēneši, sapratu, ka nav cerību uz ātrām kara beigām, tādēļ jādomā, ko tālāk darīt. Pēc izglītības esmu ekoloģe, un pirmā doma bija meklēt darbu tieši šajā profesijā. Painteresējos par iespējām LVM, taču te vakances bija tikai “Biznesa sistēmu risinājumi” virzienā, kur vajadzēja programmu testētāju. Mani tas ieinteresēja, un nolēmu pieteikties,” atceras Margarita. Pārrunas noritējušas veiksmīgi, un beigu beigās Šoloha pieņemta darbā. Starp citu, Margarita nav vienīgā ukrainiete, kas atradusi darbu LVM; uzņēmumā strādā vēl daži viņas tautieši.
Ar IT nozari un programmēšanu Šolohai pirms tam saskare nav bijusi, Ukrainā Margarita strādājusi pavisam citā jomā – starptautiskā institūtā par metodisti, kārtojusi dokumentus ārvalstu studentiem. Vēl pirms tam viņa strādājusi pilsētas komunālajā dienestā, kur nācies, piemēram, pieskatīt apstādījumus un kontrolēt koku ciršanu. Interesants ir stāsts, kādēļ Margarita vispār izvēlējusies ekologa profesiju. Kaut gan ģimene saistīta ar kuģubūvi, viņu vairāk interesējuši ekoloģijas jautājumi, un jau kopš bērnības Margarita mājās bijusi tā, kura pieskatījusi, lai tiktu rūpīgi šķiroti atkritumi. “Šī interese kaut kā saglabājās arī vēlāk, un, kad uzzināju, ka institūtā var apgūt ekologa profesiju, pieteicos bakalaura programmā.”
Cilvēks – kvalitātes zīme
Testētāja profesiju Margarita apguva, sākot darbu LVM. “Testētājs – tas ir cilvēks-kvalitātes zīme,” smej Margarita. Viņa izmēģina programmētāju radītos produktus, lai pārbaudītu, vai funkcionālā ziņā viss darbojas tā, kā tam vajadzētu būt, piemēram, vai viedtelefona lietotnē darbojas poga, kas ļauj pāriet uz mājaslapu, un tamlīdzīgi. It kā sīkumi, bet bez tiem lietotnes pilnvērtīga izmantošana nav iespējama. Pašlaik Margarita jau pāriet uz automātisko testēšanu, kas ir nākamais līmenis pēc funkcionālās testēšanas. Un, ja viņai tagad piedāvātu darbu turpat LVM, taču nu jau ekologa specialitātē, tad, kā atzīst Margarita, nāktos padomāt, ko labāk izvēlēties, jo viņa jau paspējusi ļoti sarast ar pašreizējiem kolēģiem. “Kolektīvs te ir vienkārši burvīgs! Jau pārrunās pirms stāšanās darbā sastapu ļoti jaukus cilvēkus, arī pašas pārrunas noritēja uz pozitīvas nots. Paldies, ka ceļā gadījās cilvēki, kuri man noticēja, ka es spēšu apgūt jaunu profesiju. Komanda, kurā es tagad strādāju, ir best of the best! Visi kolēģi ir jauki un patīkami, visi strādā kā vienota komanda. Vienmēr gatavi palīdzēt, ja kaut ko neesmu sapratusi. Ceru, ka neesmu viņus pievīlusi.”
Tagad Margarita mācās latviešu valodu, jo sākumā ar kolēģiem vairāk sarunājusies angliski. Kā pati saka, latviešu valodā līdz high level vēl nav tikusi, taču sadzīviskās situācijās sarunāties var. “Jācenšas atlicināt vairāk laika mācībām, taču vēl apmeklēju arī testēšanas kursus, tādēļ valoda palikusi mazliet otrajā plānā. Pati gan apzinos, ka tās ir tikai atrunas. Ir jāsaņemas un jāatrod laiks valodas kursiem.”
Pieminēšanas vērts ir fakts, ka līdz karam Margarita ārpus Ukrainas vispār nekur nebija bijusi, tikai reiz aizbraukusi uz Moldovu. Varam tikai iztēloties, kāds satricinājums viņai bija kara dēļ pamest ierasto vidi un sākt jaunu dzīvi svešā vietā. Pēc gandrīz trim Latvijā pavadītiem gadiem nu jau gan par svešu to vairs nevar saukt. “Tagad es Rīgu uzskatu par savu otro dzimteni. Kad kopā ar meitu braucām ceļojumā uz Igauniju, tad, braucot atpakaļ uz Rīgu, jau jutos tā, it kā brauktu uz mājām. Man ir divas mājas – te un Ukrainā,” saka Margarita.
