Igauņi gatavojas būvēt kodolspēkstaciju. Latvieši nogaida

Patlaban ir kļuvis skaidrs, apmēram kur varētu atrasties Igaunijas atomelektrostacija - izvērtējot vairāk nekā desmit variantus, tagad ir palikuši vairs tikai divi. Abas iespējamās vietas atrodas netālu viena no otras Igaunijas ziemeļu piekrastē, pārdesmit kilometrus no Rakveres. Nākamais solis būs veikt padziļinātu izpēti, lai noskaidrotu, kura no abām vietām ir vispiemērotākā AES būvei, kā arī nepieciešamās infrastruktūras izvēršanai. Tiesa, vispirms vēl ir nepieciešams politisks lēmums AES projekta uzsākšanai, bet Igaunijas parlamentā šis jautājums ir iestrēdzis jau vairākus mēnešus.

Igaunijas kodolplāni

Izskaidrojums, kādēļ Igaunija atomenerģijas jomā ir tikusi tik tālu, ir vienkāršs - šo jautājumu uz priekšu jau vairākus gadus virza nevis valsts, bet gan privāta kompānija "Fermi Energia", kuras akcionāru vidū ir gan igauņu uzņēmēji, gan Zviedrijas valsts enerģētikas kompānija "Vattenfall". Tieši pateicoties "Fermi Energia" veikti pirmie pētījumi šajā virzienā un pat jau sākta nepieciešamo speciālistu sagatavošana, bet tagad bumba nonākusi valsts pusē un politiķiem jāpieņem galīgais lēmums. Aptaujas rāda, ka Igaunijas sabiedrības lielākā daļa - apmēram 68 procenti - sliecas par labu atomenerģijas attīstīšanai.

"Fermi Energia" iecere paredz Igaunijā uzbūvēt divus modulāros atomreaktorus, kuru kopējā jauda būtu 600 megavati. Šādus nelielus moduļus izstrādājusi japāņu kompānija "Hitachi", taču pagaidām neviens no tiem vēl nav nodots ekspluatācijā - pirmais varētu sākt darboties pēc diviem gadiem Kanādā. Tiesa, līdzīgi reaktori, tikai lielāka mēroga, jau darbojas Skandinavijā.

Pat, ja Igaunijas parlaments nobalsos par atomenerģijas projekta uzsākšanu, tā realizācija prasīs ilgu laiku. Nākamos četrus gadus vajadzētu veltīt plānošanai, tad sekotu projekta apstiprināšana, bet pati celtniecība sāktos ne ātrāk par 2031. gadu. Paša optimistiskākā scenārija gadījumā Igaunijas AES varētu sākt darboties ne ātrāk kā pēc desmit gadiem, bet drīzāk pat ap 2040. gadu. Pa to laiku nepieciešams izveidot valsts atomenerģētikas aģentūru, kas nodarbotos ar AES darbības uzraudzību, drošības jautājumiem un izmantoto kodolmateriālu utilizāciju. Atklāts gan paliek jautājums, kur visu šo plānu realizācijai ņemt naudu, jo ir skaidrs, ka tas būs ārkārtīgi dārgs projekts un atmaksāsies vien tāltālā nākotnē.

Latvija pagaidām par atomenerģiju nedomā

Šī nav pirmā reize, kad tiek domāts par AES būvi Baltijā. Pirms vairāk nekā desmit gadiem Baltijas līmenī tika apspriests jautājums par AES būvi Lietuvā. Lietuviešiem atšķirībā no latviešiem un igauņiem bija iestrādnes šajā jomā vēl no padomju laikiem, kad darbojās Ignalinas AES, ko 2009. gadā nācās slēgt kā mūsdienu drošības standartiem neatbilstošu. Tomēr jaunās AES projekts izčākstēja vēl pat nesācies, jo lietuvieši referendumā nobalsoja pret atomelektrostacijas būvi savas valsts teritorijā, turklāt potenciālās dalībvalstis nebija pārliecinātas par ekonomiskajiem ieguvumiem. Mazliet vēlāk domu par savu AES loloja Igaunijas energokompānija "Eesti Energia" un pat, kā raksta "Postimees" nopirka šim mērķim zemes gabalu uz salas pie Paldiskiem, taču ar to tad arī viss beidzās.

Latvija vismaz pagaidām nedomā sekot igauņu piemēram. Kā uzskata "Latvenergo" valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Čakste, mums atomenerģijas jomā nevajag steigties: "Latvijai ir mazliet jāuzgaida, lai mazo atomelektrostaciju tehnoloģijas attīstās vēl tālāk, un nākotnē tās atmaksāties varētu tad, kad šādas AES būvēs kā moduļu mājiņas. Skaidrs, ka pirmie moduļi nevar būt lēti, taču vēlāk to cena kritīsies, kā redzam gadījumā ar saules paneļiem. Pagaidām neviena modulārā AES vēl nav sākusi darboties, tādēļ par kaut kādu ekonomiju te grūti runāt."

Čakste arī norāda, ka sākt atomenerģijas projektu no pašiem pamatiem būs ļoti dārgi: "Vispirms nāksies izveidot valsts aparātu, kas atomelektrostaciju pieskata un uztur kārtībā, jādomā arī par izejmateriālu utilizāciju, kas arī ir dārga. Tas viss kopā ir ļoti sarežģīti un tādēļ atmaksājas tajās valstīs, kur sistēma jau ir izveidota. Sākt visu no nulles - tas ir ļoti dārgi. Taču domāju, ka nākotnē bez atomelektrostacijām mēs neiztiksim, jo tikai ar atjaunīgo enerģiju vien būs par maz. Nāksies vai nu modernizēt gāzes stacijas, panākot lielāku dekarbonizāciju, vai arī domāt par atomstacijām."

Savukārt ekonomists Guntars Vītols uzskata, ka pārāk vilcināties ar domāšanu par kodolenerģiju arī nevajadzētu: "Tā jau varam vilkt vēl desmit gadus un pēc tam vēl desmit. Igauņi gāja citu ceļu: privātā kompānija "Fermi Energia" sāka ar to, ko sponsorēja mācību programmas saistībā ar kodolenerģētiku, turklāt apzinot konkrētas nepieciešamās specialitātes. Vienlaikus tiek domāts arī par speciālistiem, kas būs nepieciešami valsts institucijās, kas uzraudzīs atomelektrostaciju. Savukārt mēs šajā virzienā nedarām pilnīgi neko un tikai domājam, kā uzlēkt uz astes igauņiem, ja viņiem kaut kas sanāks." Viņš gan arī atzīst, ka Latvijai tuvākajā nākotnē papildus enerģijas avoti nav akūti nepieciešami, jo mūsu patēriņu nodrošina esošās ģenerējošās jaudas. Tādēļ par elektrības deficītu nav jāuztraucas, taču par tālāku nākotni vajadzētu sākt domāt jau tagad.

Lietuvieši cer uz kopīgu Baltijas projektu

Kamēr igauņi lēnām bīda savu atomelektrostacijas projektu, Lietuvas politiķi sākuši runāt par to, ka varbūt visas trīs Baltijas valstis kopā varētu uzbūvēt kādu elektrostaciju, lai kompensētu esošo jaudu trūkumu. Pagaidām gan šādas runas izklausās tikai pēc augsnes zondēšanas un nekas neliecina, ka tuvākajā nākotnē triju Baltijas valstu politiķi varētu šajā jautājumā atrast kopīgu valodu.

"Interesanti, ka lietuvieši, runājot par iespējamo Baltijas kopīgo projektu, pat nemin, kādu tieši elektrostaciju domā būvēt. Vēja vai saules enerģija tā šajā gadījumā noteikti nebūs, jo tādus projektus jau realizē katra no Baltijas valstīm. Arī atomelektrostacija tā diez vai varētu būt, jo Lietuvā savulaik bija referendums, kurā nolēma, ka Lietuvas teritorijā šādu staciju nebūs. Tādēļ laikam jau atliek vien ticēt baumām par to, ka runa ir par gāzes energostaciju. Patiesībā jau pats fakts, ka nevar skaidri pateikt, kādu enerģijas veidu tieši ir domāts izvēlēties, ir visai aizdomīgs. Kopumā es teiktu, ka šāda projekta iespējamība ir neliela," saka Guntars Vītols.

Ideja par Baltijas valsu kopīga spēkstacijas projekta realizāciju liekas diezgan apšaubāma vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, nenāk prātā neviens triju valstu kopīgs projekts, par kuru visiem tiešām būtu izdevies vienoties. Ja runājam tieši par Lietuvu, tad savulaik lietuviešu un latvieši pat par kontinetālā šelfa robežām nespēja vienoties, velkot tās katrs uz savu pusi, cerībā uz zemes dzīlēs esošajām naftas iegulām.

Otrkārt, Igaunija patlaban jau apsver domu pati saviem spēkiem tuvāko dažu gadu laikā Narvas apkaimē uzbūvēt gāzes elektrostaciju, jo igauņiem elektroenerģijas deficīts ir diezgan sāpīgs jautājums, īpaši jau šajos nemierīgajos laikos, kad jāuztraucas par zemūdens kabeļu drošību, kas piegādā enerģiju no Somijas. Līdz savai atomelektrostacijai igauņiem jāgaida vēl vismaz desmit gadus, taču enerģiju vajag jau tagad. Līdz šim to lielā mērā sagādāja slānekļa elektrostacijas, taču tās grūti nosaukt par videi draudzīgām un Eiropas stingro vides prasību dēļ igauņiem tās nākas slēgt. Tiesa, pēdējā laikā gan atskan igauņu politiķu balsis, kas aicina ignorēt Eiropas norādījumus un tomēr atkal iedarbināt slānekļa stacijas.

Treškārt, elektroenerģijas deficīta jautājums ir aktuāls arī Lietuvai, jo savulaik tās enerģētika lielā mērā balstījās uz nu jau slēgto Ignalinas AES, kamēr Latvija var justies salīdzinoši komfortabli, jo mums ir drošības spilvens TEC izskatā - kamēr vien Inčukalna gāzes krātuve ir pilna, tikmēr latviešiem par elektrības trūkumu nevajadzētu raizēties. Diezgan grūti iedomāties, kā šādā situācijā un ar tādu interešu dažādību trim valstīm varētu izdoties atrast kopīgu valodu vienota projekta realizācijai, pie tam ātrā tempā.

Tuvojas privāto kodolreaktoru laikmets?

Par modulāro kodolreaktoru izmantošanu domā ne tikai Igaunija un citas valstis, bet arī lielās globālās kompānijas. Iemesls šādai interesei ir vienkāršs: modernās tehnoloģijas kļūst arvien energoietilpīgākas un, piemēram, serveru darbināšana, lai apkalpotu arvien lielāku popularitāti iemantojošās mākslīgā intelekta programmas, prasa ļoti daudz elektrības. Tātad nepieciešamas papildus jaudas. Tādēļ tādi globālie milži kā "Amazon" un "Google" jau ir paziņojuši, ka investēs lielus līdzekļus mazo kodolreaktoru attīstībā, lai ar to palīdzību varētu nodrošināt savus servisus ar elektroenerģiju. Te gan būtiska ir piebilde, ka ASV valdība pirms pāris gadiem deva zaļo gaismu modulāro reaktoru izmantošanai, tā paverot ceļu šīm tehnoloģijām visas valsts mērogā. Tiek prognozēts, ka pirmie "Amazon" un "Google" reaktori varētu sākt darboties nākamās desmitgades sākumā.