Kurjera darba plusi un mīnusi. Šo arodu izvēlas pat uzņēmēji

Autores ir divas filozofijas doktores, Latvijas Kultūras akadēmijas pasniedzējas un pētnieces Iveta Ķešāne un Maija Spuriņa, publicējušās starptautiskos zinātniski recenzētos žurnālos. Jāpiebilst, ka Spuriņa šā pētījuma dēļ pat saņēma aizskarošus uzbrukumus soctīklos un draudus privāti.

Nedroša darba forma

Analizētas piegādes platformas “Wolt” un “Bolt Food”, nointervēti 60 kurjeri, lielākoties Latvijas iedzīvotāji, tāpat daudzi indieši un citi ārzemnieki. Jau pirmais secinājums – šī darba forma ir izteikti nedroša, strādājošajiem nav ilgtermiņa līguma, nav sociāli aizsargāti, viņi lielā mērā uzņemas tirgus riskus. 

Kurjeru ienākumi lielākoties atkarīgi no tā, cik bieži un cik labi apmaksātus pasūtījumu viņi saņem un cik maz laika jāpavada dīkstāvē. Kaut gan platformas apgalvo, ka pasūtījumi tiek piešķirti, pamatojoties tikai uz katra kurjera atrašanās vietu, viņi ir pārliecināti, ka šādas tiešas sakarības nav un to, kurš saņems pasūtījumu, nosaka daudzi mainīgie lielumi.

Pensionēts policists negrib sēdēt mājās

Intervēto kurjeru vidū visvairāk bija tādu, kuri raugās uz šo darbu kā pagaidu variantu, kas ļauj izdzīvot starpposmā – kamēr studē, atrodas starp diviem darbiem vai tiek galā ar īslaicīgām grūtībām.

Viņi pat vērtē kurjera darbu visumā pozitīvi, jo redz to kā īstermiņa posmu garākā ceļā uz sev vēlamo dzīvesveidu. Daudzi ir jaunieši, kuri cenšas iegūt finansiālu neatkarību no vecākiem, bet ir arī pieaugušie, un šī ir interesantākā pētījuma daļa.

Piemēram, kāds pensionēts policists strādā platformā, lai lietderīgi aizpildītu laiku, nevis sēdētu mājās. “Viņš kādu laiku strādājis par  taksometra vadītāju un bijis ar darbu ļoti apmierināts, bet salūzusi automašīna. Par kurjeru plāno strādāt, līdz radīsies iespēja iegādāties  jaunu auto,” atklāts pētījumā.

Labāk par kurjeru, nevis mazgāt traukus

Otrs skaitliski būtiskākais tips ir ārvalstu studenti no Āzijas un Āfrikas, kam Latvijas vīzu režīms, valodas barjera, arī “sabiedrībā valdošais ksenofobisms un rasisms” ierobežo nodarbinātības iespējas.

Tāpat kā citviet pasaulē, arī Latvijā ārvalstu studenti drīkst strādāt ne vairāk par 20 stundām nedēļā. Daudzi cenšas atrast iegūstamajai specialitātei atbilstošu darbu, piemēram, grāmatvedībā vai IT, bet nespēj, jo darba devēji dod priekšroku pilna laika darbiniekiem. Vairākiem atteikts, jo darba devējs devis priekšroku vietējiem.

Daži strādājuši ātrajās ēstuvēs par trauku mazgātāju, bet darbs bijis ļoti slikti apmaksāts. Citi izmēģinājuši spēkus starptautisko ceļojumu kompāniju zvanu centros, taču nav spējuši savienot darbu ar studijām, jo bijis jāstrādā naktīs.

Interesanti, ka nozīmīgs skaits intervēto kurjeru negaužas, bet uztver šo darbu kā profesiju, ir apmierināti ar darba apstākļiem, daļa pat savieno ar uzņēmējdarbību vai algotu darbu.

Platformu darbs, viņuprāt, ļauj vislabāk tikt galā, citējot pētnieču leksiku, ar “neoliberālu apstākļu radīto ekonomisko nedrošību” (neoliberālo valsts politiku un praksi autorēm patīk piesaukt).

Ar diviem diplomiem

Kāds 36 gadus vecs IT speciālists sācis strādāt par kurjeru, lai aizpildītu robus starp gabaldarbiem, bet drīz sapratis, ka IT darbs neatmaksājas, kamēr kā kurjers ar pilnu slodzi viņš varot nodrošināt līdzvērtīgus ienākumus,  vienlaikus neizjūtot ar IT saistīto spriedzi. Te gan der piebilst, ka Latvijā algas IT nozarē ir no 1274 līdz 3611 eiro (avots: Algas.lv), tāpēc vietā arī jautājums par spējām.

Kādam četrdesmitgadniekam pat ir divas augstākās izglītības ‒ ekonomikā un jurisprudencē, pirms daudziem gadiem bijis labi atalgots augsta līmeņa vadītājs kāda Skandināvijas uzņēmuma Latvijas filiālē. Būdams pietiekami labi pārticis, saņēmis hipotekāro kredītu ģimenes  mājas iegādei, bet dzīve radikāli mainījās krīzes laikā 2008. gadā.

Skandināvijas uzņēmums līdztekus daudziem citiem likvidēja filiāli Latvijā. Vīrietis neatrada citu darbu, nespēja segt kredītsaistības, un tās nodotas parādu piedzinējiem. Kādu laiku viņš strādājis ārvalstīs, tomēr gribējies atgriezties Latvijā.

“Platformu darbs sniedz viņam iespēju nedeklarēt visus ienākumus,  izvairīties no parādu piedzinējiem un tādējādi saglabāt cilvēka cienīgu dzīvi sev un savai ģimenei. Sarunā ar šo vīrieti nojaušams, ka viņš jūtas neērti un kaunas par šo situāciju, un tas sakrīt ar citos pētījumos konstatēto, ka cilvēki, kam iepriekš bijis augstāks statuss nodarbinātībā, jūtas neērti, ka strādā par kurjeru,” vēstīts pētījumā.

Etnonacionālistiskā valodas politika

Autorēm ir visai strīdīgs skatījums uz Latvijas valsts politiku, kas izraisījis sašutumu daudzos, kas lasījuši viņu veikumu. Piemēram, šis citāts: “Savukārt cita kurjera iespējas Latvijas darba tirgū ierobežo etnonacionālistiskā Latvijas valodas politika.”

Cietējs ir 57 gadus vecs Latvijas krievvalodīgais, kurš padomju laikā ieguvis profesionāli tehnisko izglītību, 27 gadus strādājis alkoholisko dzērienu ražotnē, bet zaudējis darbu, kad uzņēmums sašaurinājis ražošanas apjomus un atlaidis no darba daļu darbinieku.

“Viņa iespējas darba tirgū samazina ne tikai pirmspensijas vecums, bet arī nepietiekamā latviešu valodas prasme. Viņš labprāt strādātu par taksometra vadītāju, bet šajā darbā tiek prasīts sekmīgi nokārtots valodas eksāmens vismaz B līmenī. Tā rezultātā viņš jūtas spiests strādāt platformā,” teikts pētījumā. Vietā vaicāt – vai tā ir Latvijas Republikas vaina, ja kāds gadu desmitiem ilgi nav spējis vai vēlējies apgūt valsts valodu kaut vai minētajā līmenī?

Sava veida dzīvesveids

Neliela intervēto kurjeru grupa uz šo darbu skatās kā uz dzīvesveidu. “Šķiet, viņi neilgojas pēc pastāvīgas nodarbinātības, bet šķietami uztver dzīvi kā atsevišķu epizožu jeb haltūru virkni. Šie kurjeri ir vecumā no 18 līdz 35 gadiem un pieder dažādiem sociālajiem slāņiem. Pamatā tie ir radoši noskaņoti cilvēki: mākslinieki, blogeri un mūziķi.”

Piemēram, kāda “Bolt Food” kurjere, 34 gadus veca topošā produktu dizainere slavēja iespēju tikties ar vietējām slavenībām vai iekļūt telpās, kas parasti personām no malas nav pieejamas, piemēram, nesen uzcelto daudzdzīvokļu namu gaiteņos. Cits intervētais, 35 gadus vecs performanču mākslinieks ar maģistra diplomu inženierzinātnēs, uztver šo pieredzi kā materiālu saviem priekšnesumiem.

Intervijās skaidri nojaušams, ka platformās nodarbinātie augstu vērtē iespēju veidot savu darba grafiku, nesaskaņojot ar vadību vai kolēģiem.

“Tu esi pats sev saimnieks. Ja es “Lido” strādāju pa 11 stundām, es nevarēju ne pa labi, ne pa kreisi, tad šeit es varu pieslēgties, kad es varu strādāt. Kad es nevaru, tad es atslēdzos. (..) Es varu aizbraukt uz stundu mājās, lai parūpētos par savu ļoti slimo suni,” teic 60 gadu veca vietējā iedzīvotāja.

Iespēja noturēt savu biznesu

Dažiem papildu ienākumi no kurjera darba pat palīdzējuši tikt galā ar īstermiņa grūtībām uzņēmējdarbībā. Kāds 49  gadus  vecs  uzņēmējs gandrīz 30 gadus vadījis uzņēmumu, kas ražo reklāmu dekoratīvos  elementus, kam raksturīga  sezonalitāte  –  vasarā  darba  bijis daudz vairāk nekā ziemā.

Viņš ilgstoši spējis veiksmīgi sabalansēt finanšu plūsmu, vasarā veidojot uzkrājumus, lai kompensētu ienākumu kritumu ziemā, bet pandēmija un Krievijas uzsāktā kara izraisītais straujais enerģijas cenu kāpums radījis grūtības. Darbs “Wolt” platformā dod papildu ienākumus un ir viegli savienojams ar uzņēmuma vadību.

Ir arī kurjeri, kuri šo darbu savieno ar mazo uzņēmējdarbību: velodarbnīcas, nekustamo īpašumu izīrēšana, elektriķa pakalpojumi u.c.

Pētījums ilga gandrīz trīs gadus

Latvijas Kultūras akadēmijas pētījuma pilnais nosaukums ir “Digitālajās  platformās  nodarbināto  autonomijas izpratnes un prakse: “Wolt” un “Bolt” piegādes darbinieku pieredzes kultūrsocioloģiska analīze”, to  finansējusi Latvijas Zinātnes padomes Fundamentāli lietišķo pētījumu programma, piešķirot 299 614 eiro. Kopā ar vadītājām pētījumā strādāja 11 cilvēki, darbs sākās 2022. gada 1. janvārī un noslēdzās pērn decembrī.