"Nespēju noticēt, ka varu skriet kā brīvs cilvēks!": no Baltkrievijas ieslodzījuma atbrīvotais opozicionāres Cihanouskas vīrs Viļņā izbauda rīta riksi

Cihanouskis ir baltkrievu uzņēmējs, blogeris, "YouTube" un "Telegram" kanāla "Valsts dzīvei" autors un opozīcijas politiķis, kurš kļuva plaši pazīstams pēc izvirzīšanas par Baltkrievijas prezidenta amata kandidātu 2020. gada vasarā. Tā kā Aleksandrs Lukašenko, kurš valstī valda kopš 1994. gada, negrasījās pielaist vēlēšanās nevienu vērā ņemamu pretinieku, Centrālā vēlēšanu komisija atteicās reģistrēt Cihanouski, un viņa sieva Svjatlana Cihanouska neilgi pirms pieteikumu iesniegšanas termiņa beigām iesniedza dokumentus sevis kā kandidāta reģistrēšanai, un viņa kļuva par vienoto opozīcijas kandidātu, kurai atbalstu pauda cita arestētā kandidāta Viktora Babariko vēlēšanu štāba vadītāja Marija Koļesnikova. Tobrīd Sjarhejs Cihanousks jau bija arestēts.

Lukašenko publiski pauda nievājošu attieksmi pret Cihanousku, sak, ko muļķīte mājsaimniece te iedomājusies, tomēr, pieaugot viņas popularitātei, Lukašenko represīvās tiesībsargājošās iestādes sāka presingot, liekot šķēršļus vēlēšanu pasākumu rīkošanai.

2020. gada 9. augusta vēlēšanās Lukašenko sadūrās ar nopietnu opozīcijas konkurenci, par spīti Centrālās vēlēšanu komisijas centīgajai kandidātu atsijāšanai, dažu kandidātu ieslodzīšanai vai piespiedu emigrācijai, kā arī armijas vienību ievešanai Minskā un interneta slāpēšanai. Kad pasludināja Lukašenko pārliecinošo uzvaru pār opozīcijas kandidātu Cihanousku, Baltkrievijas pilsētās sākās masu protesti, kuru brutālā apspiešanā iesaistīja gan OMON vienības, gan armiju, bet paša Lukašenko inaugurācija notika slepenības apstākļos. Pati Cihanouska uzreiz pēc vēlēšanām bija spiesta steigšus emigrēt uz Lietuvu pēc tam, kad Centrālās vēlēšanu komitejas kabinetā ar viņu "parunāja" baltkrievu čekisti, piedraudot pretējā gadījumā ar cietumu un bērnu atņemšanu, un viņa publicēja videouzrunu, kas vairāk atgādināja "Hamas" ķīlnieces uzstāšanos.

2021. gada 14. decembrī viņas vīru notiesāja uz 18 gadiem cietumā par "masu nekārtību organizēšanu", "sociālā naida kurināšanu", "CVK darbīas traucēšanu" utt. Pirms tam Marijai Koļesņikovai, kuru čekisti nolaupīja gadu iepriekš, 2021. gada 6. septembrī piesprieda 11 gadus cietumā par sazvērestību ar mērķi sagrābt varu. Ilgus cietumsodus saņēma daudzi citi opozicionāri.

2025. gada 21. jūnijā pēc pieciem gadiem vieninieka kamerā Cihanouski atbrīvoja no cietuma pēc ASV prezidenta Donalda Trampa īpašā pārstāvja Kīta Kelloga vizītes Baltkrievijā. Kopā ar Cihanouski tika atbrīvoti vēl 13 viņa līdzgaitnieki. Koļesņikovas to skaitā nebija.

Par Lukašenko pārtapšanu no "jaunas vēsmas" sološa populista līdz diktatoram, kas par katru cenu turas pie varas, skatiet 2024. gadā tapušajā filmā.

Jāpiebilst, ka 70 gadus vecais Lukašenko pie varas ir jau kopš 1994. gada 20. jūlija, kad uzvarēja pirmajās demokrātiskajās vēlēšanās Baltkrievijā, solot pārmaiņas. Šajās vēlēšanās viņš pieveica pirmo neatkarīgās Baltkrievijas prezidentu Staņislavu Šuškeviču un pirmo premjerministru Vjačeslavu Kebiču. Pēc tam Lukašenko vadības stils kļuva aizvien autoritārāks, 1995. gada referendumā viņš ieguva papildu pilnvaras, kā arī piešķīra krievu valodai valsts valodas statusu un nedaudz pārveidotā veidā atjaunoja padomju laiku valsts simboliku.

Deviņdesmitajos gados Lukašenko radikāli apkaroja opozīciju, iesaistot arī tā dēvētos “nāves eskadronus”, kad mēdza bez pēdām pazust vairāki pazīstami opozīcijas pārstāvji, tostarp kādreizējais iekšlietu ministrs Jurijs Zaharanka, kādreizējais Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs Viktars Hančars un opozicionārais politiķis, uzņēmējs Anatols Krasauskis, kuri apsūdzēja Lukašenko referenduma rezultātu viltošanā un pazuda 1999. gada 16. septembrī Minskā, kā arī Krievijas sabiedriskās televīzijas kanāla ORT žurnālists Dmitrijs Zavadskis, kurš pazuda 2000. gada 7. jūlijā Minskas starptautiskajā lidostā.

Bijušais Galvenās izlūkošanas pārvaldes virsnieks Vladimirs Borodačs intervijā “Radio Svoboda” 2012. gadā paziņoja, ka viņus nolaupīja Lukašenko “nāves eskadrons”, Zaharanku spīdzināja, lai izsistu atzīšanos valsts apvērsuma plānošanā, pēc tam nošāva un līķi sadedzināja krematorijā. Savukārt 2019. gada decembrī “Deutsche Welle” publicēja dokumentālo filmu, kurā bijušais Baltkrievijas Iekšlietu ministrijas specvienības loceklis Jurijs Garavskis apstiprina, ka tieši viņa vienība nolaupīja un nošāva Zaharanku, bet pēc tam arī Hančaru un Krasauski.

Pēc tam Lukašenko bez problēmām uzvarēja vēl četrās prezidenta vēlēšanās, līdz 2020. gada 9. augusta vēlēšanās sadūrās ar nopietnu opozīcijas konkurenci, kas pēc rezultātu viltošanas pārvērtās pusotru gadu ilgušos masu protestos pret Lukašenko režīmu, kuros pēc spēka struktūru nežēlīgās izrēķināšanās tika nogalināti vairāki cilvēki (dažādos avotos min no 5 līdz 12), vismaz 6 pazuduši bez vēsts, vairāk nekā 1300 ievainoti, vairāk nekā 30 000 arestēti. Daudzi aizbēga uz kaimiņvalstīm Poliju un Lietuvu.

Atriebjoties kaimiņvalstīm par opozīcijas atbalstīšanu, 2021. gadā Lukašenko sāka veicināt migrantu masveida ievešanu no Tuvajiem Austrumiem, lai viņus nogādātu pie Polijas robežas, kur to vardarbīgie pūļi ilgstoši centās ielauzties Polijas teritorijā, bet pēc tam regulāri centās iekļūt arī Lietuvā un Latvijā.

Eiropas Savienība, ASV, Lielbritānija, Kanāda, Ukraina un vairākas citas valstis neatzīst Lukašenko par likumīgo prezidentu, viņš kopā ar vairākām citām amatpersonām ir iekļauts sankciju sarakstos. 2025. gadā Lukašenko nokārtoja sev septīto "uzvaru" prezidenta vēlēšanās.