Miris zviedru noziedznieks Klārks Ūlofsons, kura dēļ radās termins "Stokholmas sindroms" - upuru simpātijas pret saviem nolaupītājiem
78 gadu vecumā miris Klārks Ūlofsons — viens no diviem slavenajiem zviedru noziedzniekiem, kuri 1973. gadā sarīkoja bankas aplaupīšanas mēģinājumu Stokholmā, kura rezultātā radās pasaulslavenais termins “Stokholmas sindroms”. Par Zviedrijas pirmo “gangsteru slavenību” dēvētais Ūlofsons savulaik bija notiesāts par slepkavības mēģinājumu, uzbrukumu, laupīšanu un narkotiku tirdzniecību, lielāko daļu dzīves pavadot aiz restēm.
Kaut gan Ūlofsons faktiski visu dzīvi bija sīks noziedznieks, viņu par slavenību padarīja 1973. gada 23. augusts, no cietuma uz brīdi izlaistais recidīvists Jans-Eriks Olsons mēģināja aplaupīt Stokholmas “Kreditbanken”, par ķīlniekiem sagrābjot četrus bankas darbiniekus — trīs sievietes un vienu vīrieti. Sarunās ar policiju Olsons pieprasīja, lai viņam atved 3 miljonus Zviedrijas kronu, 2 pistoles, bruņuvestes, ķiveres, ātru automašīnu, kā arī draugu Ūlofsonu, ar kuru kopā sēdējuši cietumā, un toreizējais tieslietu ministrs Juhans Lennarts Geijers nogādāja uz banku Ūlofsonu.
Bandīti iebarikādējās ar ķīlniekiem un Olsons piezvanīja premjerministram Ūlofam Palmem, draudot nogalināt ķīlniekus. Vēlāk viena no ķīlniecēm Kristīna Enmarka piezvanīja premjeram un lūdza ļaut laupītājiem pamest banku kopā ar ķīlniekiem. Policijas pārstāvji piekrita nodrošināt laupītājus ar pieprasīto automašīnu, taču atteicās ļaut paņemt līdzi ķīlniekus. Turpinoties konfliktam, Olsons draudēja nogalināt ķīlniekus, ja policija izmantos gāzi, lai bandītus neitralizētu. Tomēr 28. augustā policija pielietoja asaru gāzi, un Olsons ar Ūlofsonu padevās.
Abi tika notiesāti, taču Ūlofsonu viņu vēlāk attaisnoja apelācijas tiesa. Ūlofsons apgalvoja, ka nepalīdzēja Olsonam, bet mēģināja izglābt ķīlniekus, cenšoties padarīt situāciju mierīgu. Vēlāk viņš tikās ar izglābto ķīlnieci Enmarku un viņu ģimenes pat kļuva par draugiem. “Viņš apsolīja, ka gādās, lai ar mani nekas nenotiktu un es nolēmu viņam ticēt. Man bija 23 gadi un es baidījos par savu dzīvību,” savos memuāros vēlāk atklāja Enmarka. Olsons saņēma 10 gadu ieslodzījumu, bet cietumā viņu ar vēstulēm apbēra sajūsminātās sievietes. Jāpiebilst, ka Ūlofsons kļuva par mediju zvaigzni, bet 2022. gada “Netflix” seriālā “Clark” viņa lomu atveidoja slavenā zviedru aktiera Stellana Skašgorda dēls Bills.
Ķīlnieku krīzes laikā sagūstītie izrādīja lielākas simpātijas pret noziedzniekiem, nevis policistiem, radot pamatu “Stokholmas sindroma” terminam, ko ieviesa zviedru kriminologs un psihiatrs Nilss Bejeruts (1921-1988), lai aprakstītu šķietami iracionālu parādību, kurā upuriem veidojas pozitīva attieksme un jūtas pret saviem sagūstītājiem. Šajā gadījumā ķīlnieki ne vien atteicās pamest savus sagūstītājus, bet vēlāk pat atteicās pret viņiem liecināt tiesā. Tiesa, Enmarka nepiekrīt “Stokholmas sindroma” koncepcijai, 2021. gada intervijā BBC to nodēvējot kā “veidu, kā vainot upuri”. “Es darīju to, ko spēju, lai izdzīvotu,” viņa sacīja.
Eksperti diskutē, vai “Stokholmas sindroms” ir reāls psihiatrisks stāvoklis, daļai to uzskatot to par aizsardzības mehānismu, lai tiktu galā ar traumatiskām situācijām.
Šis termins ieguva plašāku atpazīstamību 1974. gadā, kad ASV mediju magnāta Viljama Rendolfa Hērsta (1863-1951) 19 gadus veco mazmeitu Patrīciju 4. februārī no viņas Kalifornijas universitātes pilsētiņas dzīvokļa nolaupīja vietējā teroristu grupa “Simbionistiskā atbrīvošanas armija” (Symbionese Liberation Army, SLA), kas sevi dēvēja par cīnītājiem pret toreizējā prezidenta Ričarda Niksona pārstāvēto “korporatīvo diktatūru”, kuri Hērstus dēvēja par “superfašistu valdošās klases ģimeni”. Šī grupa laikā no 1973. līdz 1975. gadam pastrādāja vairākas banku aplaupīšanas, divas slepkavības un citus noziegumus.
Pēc nolaupīšanas Hērsta 57 dienas pavadīja ieslodzīta skapī, pirmās divas nedēļas ar aizsietām acīm, pakļauta fiziskai, psiholoģiskai un seksuālai vardarbību. Teroristi gribēja Hērstu apmainīt pret diviem ieslodzītajiem grupējuma locekļiem, bet pēc plāna izgāšanās pieprasīja no Hērstu ģimenes katram trūcīgajam Kalifornijas iedzīvotājam izsniegt pārtikas pakas ar 70 dolāru vērtībā, kas izmaksātu apmēram 400 miljonus dolāru. Kad ģimene paziņoja par šādas prasības izpildes neiespējamību, Patrīcijas tēvs saņēma aizņēmumu un uzdāvināja pārtiku 2 miljonu dolāru vērtībā Sanfrancisko līča trūcīgajiem projektā “People in Need”. Vēlāk SLA teroristi paziņoja, ka atsakās atbrīvot Patrīciju, bet vēlāk viņa apgalvoja, ka SLA vadītājs Donalds Defrīzs viņai teicis, ka grupējums apsver iespēju viņu nogalināt vai piedāvāt pievienoties. 3. aprīlī viņa paziņoja, ka neatgriezīsies ģimenē un kļūs par SLA locekli. Turpmāk viņa aktīvi piedalījās šo teroristu noziegumos līdz savam arestam 1975. gada 18. septembrī, un psiholoģe Mārgareta Singere viņu noraksturoja kā “zombiju ar zemu IQ un zemu emocionālo līmeni”. 1976. gadā viņai piesprieda 35 gadu ieslodzījumu, ko vēlāk saīsināja līdz septiņiem gadiem, bet prezidents Džimijs Kārters panāca viņas atbrīvošanu jau 1979. gadā. Vēlāk viņa kļuva par aktrisi, kā arī iesaistījās labdarības pasākumos.
