Putins pastāsta, kādēļ iebruka Ukrainā: šoreiz jauna versija par senu aizvainojumu

Kad Putins 2022. gada 24. februārī pieteica karu Ukrainai, kuras tiesības pastāvēt viņš publiski apšaubīja jau krietni iepriekš, viņš aizbildinājās ar vajadzību aizstāvēt paša izveidotās un tikko atzītās separātiskā Doneckas un Luhanskas “tautas republikas”, kā arī ar savu vēlmi “denacificēt un demilitarizēt” Ukrainu, kuras teritorijas viņš solīja neokupēt un, kā ierasti, sameloja, anektējot vēl četrus austrumu apgabalus, kaut gan tos pilnībā nekontrolē. Tagad viņš paziņojis, ka visa sakne bija Rietumu vēlēšanās sašķelt Krieviju jau apmēram 20 gadus pirms tam.

“Šī civilizētā pasaule nolēma, ka Krievija ir novājināta. Vēsturiskā Krievija ar nosaukumu Padomju Savienība sabruka, un vajag to piebeigt atlikušajās daļās. Lielākā no tām ir Krievija, arī to vajag sašķelt 4–5 daļās. Es biju atbildīgs par valsts nākotni. Es sāku strādāt, lai tas nekad nenotiktu. No tā izrietēja arī mans aicinājums mūsu Rietumu partneriem cienīt Krievijas intereses un 2007. gada runa,” paziņoja diktators, norādot uz savu 2007. gada runu Minhenē, kur viņš pārsteidza rietumvalstis ar paziņojumu “caur puķēm”, ka Krievijai pēc būtības ir uzspļaut esošajai starptautiskajai kārtībai un tā turpmāk rīkosies tikai tā, kā pati uzskatīs par vajadzīgu.

“Krievija būs vai nu neatkarīga un suverēna, vai tās nebūs vispār. To es gribēju darīt zināmu mūsu partneriem, kā toreiz teicu – kolēģiem, cerībā, ka viņi to dzirdēs un pārskatīs savu attieksmi pret Krieviju. Diemžēl tas netika sadzirdēts,” viņš piebilda. “To dzirdēja visi, tikai nereaģēja pienācīgi. Gala rezultātā tas noveda pie šodienas traģiskajiem notikumiem Ukrainas virzienā.”

Jāpiebilst, ka Putinam ir īpaša nepatika tieši pret Ukrainu, jo tā divreiz izgāza viņa atbalstīto Viktoru Janukoviču — vispirms 2005. gadā "oranžās revolūcijas" laikā Augstākā tiesa anulēja viņa uzvaru prezidenta vēlēšanās, uzskatot, ka Kremļa favorīts uzvarējis ar krāpšanos, savukārt 2014. gadā jau ievēlēto prezidentu Janukoviču padzina "Eiromaidana" rezultātā un viņš aizbēga uz Krieviju, kas nemierus valstī izmantoja par ieganstu, lai nokamptu Krimu un daļu Donbasa.

Putins faktiski atzina, ka iebrukumu Ukrainā plānoja jau sen, tikai 2014. gadā to nevarēja atļauties. “Mēs nevarējām ķerties pie kaut kādām asām darbībām, neveicot atbilstošu darbu drošības jomā, bruņoto spēku veidošanā, ekonomikas un finanšu sfērā.” “2014. gadā tas bija praktiski nereāli. Valsts nebija gatava šādai frontālai konfrontācijai ar visu kolektīvo Rietumu. Tas ir tas, kas notiek šobrīd. Rietumos to atzīst, un arī ASV par to runā.” “Krievija būtībā viena pati stājas pretī visam kolektīvajam Rietumam. Tas prasīja nopietnu pieeju iespējamajai situācijas attīstībai,” viņš piebilda.

Tiesa, ierasti liekulīgi Putins stāstīja, ka nemaz negribēja iebrukt. “Mēs tam negatavojāmies speciāli. Mēs no sirds centāmies atrisināt Donbasa problēmu miermīlīgā ceļā, taču izrādījās, ka otra puse domāja un rīkojās citādi,” viņš komentēja paša izraisīto “problēmu”, kad pēc Krimas aneksijas 2014. gada aprīlī Donbasā tika iesūtīta krievu kaujinieku vienība bijušā Federālā drošības dienesta virsnieka Igora Girkina vadībā, kura ieņēma Slovjanskas pilsētu, sākot asiņaino konfliktu, kura rezultātā ar Krievijas atbalstu Ukrainas Donbasā izveidojās divas separātistu “tautas republikas”. Pats Girkins, kurš gadiem ilgi sūrojās, ka Krievija nepietiekami aktīvi karo Ukrainā un pat asi kritizēja Putinu, nu Krievijā izcieš četru gadu cietumsodu par “ekstrēmismu”.

Jāatgādina, ka 2022. gada 24. februāra rītā televīzijā demonstrētajā, taču visticamāk jau iepriekš ierakstītajā kara pieteikšanas runā Putins apgalvoja, ka nekādas Ukrainas teritorijas neokupēs un vispār "mēs neko negrasāmies uzspiest ar spēku". Taču 2022. gada 30. septembrī Putins vispirms atzina Zaporižjas un Hersonas apgabalu “neatkarību” (Luhanskas un Doneckas "tautas republiku" neatkarību viņš atzina 21. februārī trīs dienas pirms invāzijas Ukrainā, turklāt robežās, kuras separātisti nemaz nekontrolēja) un dažas stundas pēc tam oficiāli anektēja četrus Ukrainas austrumu Hersonas, Zaporižjas, Doneckas un Luhanskas apgabalus, izpildot vietējo gauleiteru Vladimira Saldo, Jevgeņija Baļicka, Denisa Pušiļina (viņš savulaik bija slavenākā Krievijas krāpnieka un finanšu piramīdas MMM radītāja Sergeja Mavrodi palīgs) un Leonīda Pasečņika “lūgumus”, kaut gan Krievija ne tobrīd, ne šobrīd pilnībā tos nekontrolē, Zaporižju (710 tūkstoši iedzīvotāju 2022. gada sākumā) tā arī nav spējusi ieņemt, bet Hersonu (279 tūkstoši iedzīvotāju 2022. gada sākumā) krievu okupantiem nācās pamest 2022. gada novembrī.

Pirms oficiālās aneksijas Krievija okupētajās teritorijās sarīkoja “referendumus”, kuros, protams, absolūtais vairākums “vēlējās” dzīvot zem okupantu karoga. Vietējo vēlmi stimulēja bruņotie okupantu karavīri, kuri kopā ar “vēlēšanu komisijas” locekļiem apstaigāja mitekļus.

Neviena starptautiska organizācija nav atzinusi šo “referendumu” rezultātus. 2022. gada 12. oktobrī ANO Ģenerālā asambleja pieņēma rezolūciju, pasludinot “referendumus” par nelikumīgiem. Rezolūciju atbalstīja 143 valstis, atturējās 35 (tostarp Ķīna un Indija), pret balsoja 5 valstis — pati Krievija, kā arī Baltkrievija, Ziemeļkoreja, Nikaragva un tobrīd vēl negāztā diktatora Bašara al Asada Sīrija. Pirms ukraiņu sekmīgā pretuzbrukuma 2022. gada rudenī, patriecot krievu okupantus no Harkivas apgabala un atbrīvojot Hersonu, Krievija plānoja rīkot “referendumus” arī citos Ukrainas apgabalos, piemēram, Mikolajivas un Harkivas apgabalos.

Tiesa, pēc Donalda Trampa atgriešanās Baltajā namā situācija radikāli mainījās Putinam par labu, pēc triju gadu pārtraukuma ASV uzsākot sarunas ar Krieviju, bet Trampa administrācijas amatpersonām pastāvīgi paziņojot, ka Ukrainai neizdosies atgūt Krievijas sagrābtās teritorijas un to neuzņems NATO. Šogad ANO Drošības padome pieņēma ASV ierosinātu rezolūciju par kara izbeigšanu Ukrainā, kurā Krievija nemaz netika nosaukta par agresori un netika pieprasīta okupantu izvākšanās no Ukrainas, savukārt ANO Ģenerālajā asamblejā ASV kopīgi ar Krieviju noraidīja tās agresiju nosodošo rezolūciju. Kopš tā laika Tramps cenšas visiem līdzekļiem piespiest Ukrainu pieņemt Krievijas nosacījumus, tostarp atsakoties no krievu okupantu sagrābtajām teritorijām.

Šā gada aprīlī Putina runasvīrs Dmitrijs Peskovs paziņoja, ka karš Ukrainā izbeigtos nekavējoties, ja Ukraina atdos Krievijai visu to, ko Krievija uzskata par savu un ierakstījusi savā konstitūcijā. Runa ir par četriem Ukrainas austrumu apgabaliem — Zaporižjas, Hersonas, Doneckas un Luhanskas apgabaliem. “Ja Ukraina izvestu savu karaspēku no šiem četriem reģioniem, tad jā. Visi četri reģioni ir nostiprināti mūsu Konstitūcijā kā neatņemama Krievijas sastāvdaļa,” paziņoja Peskovs.

ASV prezidenta Donalda Trampa īpašais sūtnis Stīvs Vitkofs, kurš slavens ar saviem lišķīgajiem reveransiem Putina priekšā, nesen nosauca pilnīgu Krievijas kontroli pār četriem reģioniem par vienkāršāko veidu, kā nodrošināt karadarbības pārtraukšanu. “To arī teica Putins, uzstājoties Krievijas Ārlietu ministrijas pārstāvju priekšā,” gandarīts komentēja Peskovs.

Runa ir par 2024. gada 14. jūnija Putina ultimātu jebkādu miera sarunu uzsākšanai, pieprasot, cita starpā, lai Ukraina labprātīgi atdod Krievijai visas teritorijas, kuras tā paziņojusi par savām, arī tās, kuras tā arī nav spējusi sagrābt. Citu Putina prasību skaitā ir Ukrainas atbruņošanās, uz visiem laikiem atteikšanās mēģināt iestāties NATO, krievu valodas atzīšana par valsts valodu, sankciju atcelšana, kā arī "denacificēšanās".